Pārpublicējumi
08.07.2016

Tikšanās ar Adonisu. 1. daļa

Komentē
1

Kaspara Kļaviņa raksts publicēts žurnāla "Mūzikas saule" 2016. gada vasaras numurā.

"Ne katrs modernisms ir radošs, bet radošums ir mūžīgi moderns."

Adoniss (Ali Ahmads Saids Esbers)

 

Dzeja un daiļliteratūra, tāpat kā literatūras teorija, var skart arī būtiskus cilvēka eksistences jautājumus. Vācu un angļu romantiķi 18. un 19. gs. savu attieksmi pret augošo kapitālismu, masveida nabadzību, negodīgumu un kara šausmām pauda, simboliski savijot poēzijā cilvēka mūžīgās tieksmes, ilgas un traģēdijas. Krievu un franču inteliģencei literatūra bija kā barometrs sabiedrībā notiekošo procesu "izmērīšanai". Ja Rietumos proza bieži tika vērtēta augstāk par dzeju, arābu tradīcijā bija otrādi. Varbūt tāpēc Eiropā tik populārie "1001 nakts" motīvi arābu pasaulē nekad neguva tādu piekrišanu kā virtuozi dzejas paraugi.

Tieši dzejā sirmā senatnē visspilgtāk izpaudās arābu radošais ģēnijs – vairāk nekā prozā, arhitektūrā vai tēlotājmākslā. Tā savas meistarības virsotnes sasniedza jau pirms islāma, vēlāk bagātinoties ar Korāna leksiku un pilsētu civilizācijas motīviem. Turklāt atšķirībā no tautas folkloras senākā, anonīmā slāņa, līdzīgi kā Islandes skaldu mantojumā, ir zināmi daudzu senarābu dzejnieku vārdi un biogrāfijas.

Izcilākais no dzīvajiem esošajiem mūsdienu arābu dzejniekiem, 1930. gadā Sīrijā dzimušais Adoniss (Ali Ahmads Saids Esbers), nesaista modernizāciju un kreativitāti tikai ar jaunākajiem laikiem vai "mūsdienām" (18.–19. vai 20. un 21. gadsimtu). Arābu sabiedrība visaptverošu modernizāciju (arī literatūrā) piedzīvoja 8.–11. gadsimtā, kad Eiropā valdīja vistumšākie viduslaiki. Līdz ar arābu dekadenci sākas renesanses aizmetņi Eiropā, bet 19. un 20. gadsimta literatūras atjaunotāji (al Barūdī [1], Šavkī [2]) kultūras renesansi (Al-Nahda) balstīja nevis uz simbolisma, paradoksu, ironijas un uzdrīkstēšanās piesātināto arābu senlaiku poēzijas pārtūkušā pavediena turpināšanu, bet gan Rietumu paraugu kopēšanu, uzskatot tos par "modernisma" inkarnāciju. [3] Līdzīgu kļūdu kā pagātnē, tā šobrīd pieļauj Eiropas nācijas, kas, aizmirstot radoši izmantot savu kultūras mantojumu, padevīgi noliec galvu finansiāli apzeltītu globālā fetiša etalonu priekšā.

Pasaule ir pieredzējusi vairākus kultūras uzplaukumus, tikai to hronoloģiskās robežas dažādos reģionos vienmēr bijušas atšķirīgas. Tieši tāpēc mēs, piemēram, varam salīdzināt Abū Nuvāsu (756–814) ar Šarlu Bodlēru (1821–1867), tāpat kā Stefanu Malarmē (1842–1848) ar Abū Tammāmu (788–845) vai Arturu Rembo (1854–1891) ar sūfiju mistiķiem.

Pārdzīvojot arābu pasaules pašreizējo postīšanu, līdz ar sektantisma un fanātisma izdīgšanu Rietumu militārās invāzijas un politiski reliģisko grupējumu sagrautajās valstīs atsevišķi mūsdienu arābu analītiķi, kā Džamals Sanads S. al-Suvaidi, salīdzina situāciju Tuvajos Austrumos ar 15. gadsimtu Eiropā. [4] Paradoksāla šķiet sakritība, ka, pēc islāma kalendāra, pašreiz rit 1437. hidžras gads... [5] Arī "Daeš" "kalifāts" garīgi vairāk atgādina Eiropas viduslaiku sholastikas un 16. gadsimta "raganu medību" turpinājumu. Un tomēr tas ir mūsdienīgs, katrā ziņā pilnīgi atbilstošs globalizētā kapitālisma vajadzībām. Kā trāpīgi uzsver Džamals Sanads al-Suvaidi, "džihādistiem", neraugoties uz uzspēlēto konservatīvismu, nekad nav bijušas nekādas problēmas sadarboties ar kapitālistu "investoriem" [6], "abpusēji izdevīgu darījumu" vārdā. 8.–13. gs. arābu civilizācijas uzplaukuma laika garīgā atmosfēra "Daeš" valsts veidotājiem ir svešāka nekā komunikācijas tehnoloģiju pārņemtā mūsdienu pasaules pilsoņa mentalitāte.

Jā, mūsdienās ļaudis ir apgādāti ar tehnoloģijām. Tikai tehnoloģijas nenozīmē progresu. Adoniss uzskata, ka poēzijai tās nenozīmē neko. [7] Kultūra, viņaprāt, nav saprotama tikai mehāniskos vai tehniskos parametros, tāpat kā tā nav mērāma kvantitātē. Tehnoloģijām apkāries mūsdienu radījums nebūt nav "vairāk attīstīts" par arābu beduīnu vai Eiropas zemnieku, kurš dzīvoja saiknē ar dabu, lopiem un kokiem. [8] Poēzija nav moderna vai novecojusi saistībā ar "tehnoloģiju attīstību". Arābu jaunieši, kas, pateicoties tehnoloģijām, nespēj ne mirkli atrauties no interneta vietnēm, kļūst vieglāk manipulējami. Tāpat kā daudzi Rietumu vienaudži, tie nelasa neko, kas liktu dziļāk domāt. Viņi ir pieraduši pie gataviem stereotipiem. Ja manipulētāji ir tumsonības izplatītāji, ar tehnoloģiju palīdzību tā izplatās daudz ātrāk, nekā nododot vēstījumu "no mutes mutē". Rietumos dzimušais kapitālisms ir uzvarējis arī arābu pasaulē, tas ir atsvešinājis cilvēkus, lai saliedētu tos nelietībai. "Tumšie viduslaiki" arī nebija tehnoloģiju pretstats: militārās tehnoloģijas attīstījās pietiekami strauji. Mūsdienu varas sagrābēji visur pasaulē apvieno muļķību ar iespējām, iespējas ar kontroli – un kontroli ar "lielākām iespējām" dažiem. Kāpēc gan pasaulē, kur tiek privatizēts viss, kāds nevarētu iedomāties privatizēt arī reliģiju? Piemēram, islāmu, uzdodoties par vienīgajiem patiesajiem reliģijas interpretiem, sava veida starpniekiem starp Dievu un cilvēku? Islāms šādu starpniecību vispār neparedz, bet var jau līdzināties spāņu inkvizīcijai vai protestantu "raganu medniekiem". Islāms te vispār nav islāms, vienalga, kā reliģijas privatizētāji sevi dēvētu: par salafistiem, suroristiem vai "Musulmaņu brāļiem". Privātīpašums, protams, ir domāts dažiem –  pārējie var būt tikai vergi un kalpi, spridzinātāji pašnāvnieki vai lielgabalu gaļa frontē. Skaistais, daudznozīmīgais, asprātīgais, uzreiz netveramais, nesakampjamais šādiem "līderiem" nav vajadzīgs. Pietiek ar pragmatisku mazumiņu, kā jau visur... ar valūtas pārskaitījumiem, ieročiem un narkotikām.

Adonisa vizīte Abū Dabī 2015. gada 17. decembrī līdzinājās saietam pēc Atlantīdas bojāejas, kur dažiem okeāna dzelmē nogrimušā kontinenta iedzīvotājiem liktenis lēmis satikties vēlreiz, atgriežoties sen aizmirstās sajūtās un asociācijās. Pasākums notika klasiskās un tradicionālās mūzikas festivāla ietvaros, kur līdztekus slavenā lautas spēles lielmeistara – Nasera Šammas (no Irākas) – priekšnesumam bija paredzēti arī Adonisa dzejas lasījumi. Nasers Šamma, slavenās Bagdādes Mūzikas akadēmijas absolvents, pieder pie tās arābu inteliģences daļas, kas, kaut kā izdzīvojusi Tuvo Austrumu militārajās un sociālekonomiskajās katastrofās, sīksti turpina iesākto kultūras darbu. Katrai katastrofai ir arī savi ārējie cēloņi, kas līdzīgi domino efektam ierauj iedzīvotājus bezjēdzības atvarā. Daudzus tad vairs nesaista kādreiz pastāvējušās morāles normas. Ļaudis iet savās gaitās tālāk ar naidu sirdī, gatavi atriebties kaut vai par Rietumu invāziju Irākā 2003. vai Lībijā 2011. gadā. Šie notikumi arābu sabiedrībā ne bez pamata tiek salīdzināti ar 13. gadsimtā piedzīvoto mongoļu iebrukumu. Lībija, Sīrija... katrs nākamais posta vilnis summējas lielā cunami, katra vētra – lielā taifūnā, katrs no pudeles izlaists džins – lielā Frankenšteinā, kurš gatavs nogalināt savu radītāju. Nasers Šamma un Adoniss iet tālāk mīlestības, izpratnes un vieduma ceļu. Abū Dabī autoritātes viņiem devušas iespēju uzstāties Emirātu pils lielajā auditorijā, kas speciāli veidota kā klasiskās, tā modernās mūzikas koncertu, lielu uzvedumu un prezentāciju vajadzībām. Neticami, bet 1100 vietu lielā zāle ir stāvgrūdām pilna! Arābu pasaulē dzejnieks vēl kaut ko nozīmē... Rietumos kādreiz tik aktuālie "literārie vakari", "dzejas dienas" utt. ir tikai aizgājuša, miruša laikmeta ēnas. Šādus pasākumus cilvēki apmeklē maz, bieži nespējot pat sagaidīt beigas. Laiks, kad Eiropā dzejnieks iemiesoja sabiedrības sirdsapziņu, ir beidzies. Arābiem daudz kas ir sagruvis, sīriešiem – pat veselas pilsētas ar dzimtajām mājām. Bet dzeja tos uzrunā vēl arvien, tā simbolizē kādu sevišķu vēstījumu, ko nevar nodot nekā citādāk.

 "Tā, ka es zinu kā tu, tuksnesi, nolīsti līdzīgi lietum,

kā tu izpleties,

tā, ka es zinu izmisuma atstātās pēdas,

tā, ka es zinu, kā mēs mīlam, kad mēs nemīlam vairs." [9]

Šīs Adonisa rindas tapušas galējas bezcerības apstākļos. Un vienlaikus vēstījums ir līdzīgs sūfiju mācībai – par mīlestības meklēšanu un atrašanu Radītājā kā avotā, negaidot to no apkārtējās vides.

Nekad agrāk literatūrzinātnieku organizētajās konferencēs arābu zemēs un Francijā (kur ilgus gadus dzīvo sīriešu dzejnieks) man nebija laimējies satikt šo leģendāro personību. Uz pasākumu ierados kopā ar draugu – ebreju izcelsmes Sīrijas pilsoni, arhitektu Nāderu Džeblavī, kurš – tāpat kā Adoniss – bija un ir Sīrijas patriots, sevišķi šobrīd, kad šī skaistā zeme kļuvusi par nedzīstošo Vidusjūras brūci. Nesanāk jau apmeklēt daudzos pasākumus, kas ik pa brīdim notiek kādā no Emirātu metropolēm. Bet Adoniss ir jāredz, par to ar Nāderu vienojāmies jau sen. Ejam tūlīt lielajam klasiķim klāt un sākam sarunu. Izrādās, abi ir seni paziņas – tāpēc atkalredzēšanās vēl emocionālāka, nepiespiestāka un atklātāka. Smiekli, sitieni saujās un humors dzirkstī kā pavarda uguns. Līdz pasākuma svinīgajai atklāšanai vēl ir daudz laika, un mūsu bariņam piepulcējas daži sīriešu kultūras reprezentanti no pagājušajiem "miera laikiem": kāds pavecāks japāņu literatūras speciālists, dzejnieki, zinātnieki un mūziķi. Arābu, sevišķi sīriešu, vidē privātā sarunā aci pret aci tradicionāli nav pieņemts runāt sliktu, gausties, sūdzēties un noskumt. Daudz laika paiet uzrunās, labas veselības, laimes, veiksmes un citos novēlējumos. Komunikācija ir ārēji vienkārša, nepiespiesta, familiāra: no sirds uz sirdi. Lai kādas šausmas būtu pārdzīvotas, runājot par pagātni, parasti cenšas atcerēties kaut ko labu vai jautru. Visi sīrieši jau kaut kā ir saistīti: kā viena liela ģimene... Arhitekts Nāders, piemēram, Adonisam kādreiz cēlis dzīvojamo māju. Kaut kur kopā ir braukts, sēdēts kafejnīcās, piedzīvots kāds vienreizējs izklaides mirklis. Sarunas burbuļo kā strautiņš. "Nedod arābam ēst, bet ļauj viņam runāt..." – "Nav taisnība!" – "Nedod tam neko, ļauj tikai dzejot!" – "Nu, vecīt, tā mēs tālu netiksim, jāuzēd jau arī ir?"

Beidzot ķeramies pie nopietnās sadaļas, es iegūstu no Adonisa viņa slaveno apcerējumu par arābu poēzijas problēmām. Interesentiem izdodas tikt pie vēl nekur nepublicētas autora dzejas. Tā tiks lasīta arī no skatuves. Viss būs, viss notiks, sākam!

20151217_181956

Adoniss (pa kreisi) un Dr. Nāders Džeblavī. Kaspara Kļaviņa foto

Adoniss sāk savu uzstāšanos. Dzejā viņš salīdzina Sīriju ar sievietes ķermeni, ar brūci, ar ievainojumam pieejamo. Vismaz tā šķiet. Nekas netiek pateikts tieši. Dzejnieks mēdz runāt paradoksos un pretstatos, ņemot vērā, ka mūsu hologrāfiskā eksistence mūžības priekšā ir visu pretstatu izlīdzinājums.

"Viņš sapņo ar ķermeni, ko tas raksta,

bet vārdi ir sapņi un rakstība – sieviete kāda,

bojā kas gāja: vai mīla ir mīla?

Viņš vairāk neredz – man liekas –, nu tiešām, viņš redz." [10]

Adoniss kā dzejnieka pseidonīms ietver sevī kanāniešu, senēģiptiešu, ebreju, hetu, etrusku un citu seno tautu arhetipus. Sengrieķu mitoloģijā šis Afrodītes un Persefones mīlētais jauneklis simbolizē skaistuma un kaisles dievību. Protams, vēl pirms tam Adonisu pielūdz feniķieši, iespējams, pat seno šumeru veģetācijas dievība Dumuzi Tammuzs (Tammuz) ir vēlākā Adonisa ekvivalents. Viss turpat senajā Sīrijā kādreiz bijis... Senajiem sīriešiem tas bija miršanas un atdzimšanas dievs. No ugarītiem un akadiešiem nākušo Adonisa apzīmējumu ebreji tulko kā "Kungs" [Dievs, tas Kungs] (Adonai – daudzskaitļa forma no Adon) – arābiem šī termina sākotnējā nozīme saistīta ar paklausību un pavēlēšanu. Arābu zelta laika literatūrā neiztrūkst TammuzaDumuzi (Adonisa) motīvs, bet Džons Miltons (1608–1674) savā "Zaudētajā paradīzē" min Sīriju kontekstā ar Adonisu. [11] Protams, var minēt Šekspīra lugu, Ticiāna gleznu un citas Adonisa liecības literatūrā un mākslā. Dzejnieka pseidonīms apvieno visu Tuvo Austrumu kultūras ar Eiropas antīko, renesanses un romantisma tradīciju.

Tā nav sagadīšanās. Ļoti reti pseidonīms tik precīzi izsaka cilvēka būtību, pasaules uzskatu un vērtību orientāciju, kā tas ir Adonisa gadījumā. Dzejnieks arī arābu senās civilizācijas radošumu uztver kā piemēru tam, ka neviena kultūra neeksistē izolācijā, tā saskarsmē ar citām kultūrām visu laiku ņem un dod. [12] Vai vispārcilvēciski orientētai personai var piemist patriotisms? Jā, var! Tikai tas ir kultūridentitātes, nevis nacionālisma vai ksenofobijas jautājums. Vidusjūra un Sīrija ir izcilā arābu dzejnieka identitāte. Bet to neveido koloniālistu mākslīgi novilktās arābu valstu robežas. Arī vēsturiski Sīrija ir Lielā Sīrija, savienojot daudzas tautas, reliģijas un kultūras. Adonisu ir apsūdzējuši un nolādējuši visu veidu ekstrēmisti, fanātiķi, galējie nacionālisti. Viņam nav piedota draudzīgu sakaru uzturēšana ar Izraēlas intelektuāļiem [13], un vienlaikus viņš ir nosodījis Izraēlas agresiju. Adoniss Austrumos ir tapis nolādēts kā "neticīgais" un Rietumos kā "antiamerikānisks". Viņš ir klejojis kā Ahasvērs un ilgojies pēc savas dzimtenes kā Odisejs.

Adoniss kā kultūras cilvēks vienmēr kopis garīgo saikni ar ar antīko Grieķiju un Romu. Viņš pilnībā iztulkojis arābu valodā romiešu dzejnieka Ovīdija "Metamorfozes". Kultūra, racionālisms, prāts, apgaismība, zinātne. Šie termini kādreiz arābu pasaulē bija svēti. Prāts un racionālisms pat tika pārspīlēti. Arābu pasaule kādreiz stāvēja uz ateisma sliekšņa. Abasīdu (sevišķi kalifa al Mamūna (813–833)) laikā kalifāta intelektuālo atmosfēru ietekmēja arī mutazilītu teoloģijas skola, kas absolūti balstījās uz saprātu un racionālu domāšanu. Šīs skolas ietekmē kalifātā tika atbalstīta pat ideja, ka Korāns ir vienkārši cilvēka veikts sacerējums, nevis teksts, ko pravietis Muhameds saņēmis no Dieva. Interesanti, ka izteikti racionāli noskaņotais kalifs al Mamūns ieviesa kaut ko līdzīgu "domu kontroles policijai", lai pasargātu savu sengrieķu filozofijas inspirēto pasaules uzskatu no radikāli reliģiski noskaņotiem iedzīvotājiem un teologiem, atšķirībā no vēlākās Eiropas inkvizīcijas, kas – pilnīgi pretēji – kontrolēja domātājus, lai tie darbotos vienīgi saskaņā ar baznīcas un reliģijas noteiktajiem priekšrakstiem.

Pārspīlēts laicīgums, primitīvs racionālisms un karojošs ateisms ir tikpat bīstami kā reliģisks fanātisms. Abas galējības liecina par identitātes krīzi un harmonijas trūkumu sabiedrības transformācijā. Adoniss šos galējību ceļus neiet. Viņš nenoliedz ne prāta, ne mistikas pieredzi. Irānā 1936. gadā vesternizācijas nolūkos tika aizliegta hidžāba un hadora valkāšana – bija jāģērbjas tikai rietumnieciski! Turcijā sabiedrības laicīgums aizgāja pat tik tālu, ka 1940. gadā aizliedza arābu valodā rakstošā persiešu mistiķa Mansūra al Hallādža (Abū al-Mughīth Husayn Mansūr al-Hallāj) (aptuveni 858–922) personībai veltītu lugu. Nekāda reliģiska tematika un nekādi islāma motīvi te arī skolās tolaik netika atļauti. [14] Viss jau reiz ir bijis, viss pāriet savā pretstatā. Nākamais posms ar jauna racionālisma un laicīguma kulmināciju jau tuvojas... Šībrīža reliģiskais fanātisms Tuvajos Austrumos bruģē tam ceļu. Par ķecerību tiesātais Hallādžs ir viens no iemīļotākajiem Adonisa pagātnes dzejniekiem un domātājiem, viņš savulaik pētījis lielā mistiķa personību, iespējams ietekmējies no viņa atziņām... Galu galā intelekts un gars, matērija un apziņa ir vienots vesels. Arābu literārā valoda cieši saistīta ar Korānu, bet islāmā nav pretrunu starp reliģiju un zinātni, poēziju un prozu. Islāms ir spirituāls un racionāls reizē. Pretrunas ir starp cilvēkiem, ja tie izvēlas konfrontāciju. Dievs ir nepretrunīgs.

Dzejniekam svēta ir arābu valoda, bet viņš sevi neidentificē kā "arābu". Līdzīgi Gētem, Tolstojam, Baironam, viņa tautība ir cilvēce. Kā arābi, tā eiropieši ir grieķu kultūras mantinieki. Mēs visi esam vienas lielas antīkas grieķu kultūras un savu reģionālo kultūru sintēzes produkts. Visi nākam no sava pagānisma, klasicisma, judeokristietības (kuras tiešs turpinājums ir islāms, tāpat kā katolicisms, pareizticība, protestantisms). Lai valdītu, nepieciešama sašķeltība. Vardarbīgie, neharmoniskie spēj sašķelties pat paši savā psihē. Var sašķelt ģimenes, dzimtas. Ja labi šķeļ, var sašķelt arī vienas valsts iedzīvotājus, atrodot etniskus, reliģiskus un kādus tik vēl ne... "argumentus". Mēs taču esam visu iepriekšējo seno civilizāciju apzināti vai neapzināti turpinātāji, ko apvieno lielā Vidusjūra, Atlantijas okeāns, Ziemeļjūra, Baltijas jūra, Daugava, Dņepra, Melnā jūra, Volga, Kaspijas jūra, zīda ceļš, dzintara ceļš... Adonisa poēmās virknējas feniķieši, ēģiptieši, sengrieķi, romieši, ebreji, libānieši... [15]

Adoniss pazīstams kā arābu valodas modernizētājs, vārdu un izteiksmes meistars. Viņam patīk spēlēties ar valodu. Pirmā arābu valodas standarta izstrādāšana (orientējoties uz Korānu) tika realizēta jau 8. gadsimtā, iekļaujot tādas disciplīnas kā fonoloģija, morfoloģija, sintakse un leksikoloģija. [16] Tika radīta arābu valodas gramatika, kas jau vairāk nekā 1500 gadus kalpo kā mācību līdzeklis arābu valodas studijās. Salīdzinoši Vācijā, piemēram, tikai Mārtiņa Lutera Bībeles tulkojums 16. gadsimtā lika pamatus vienotai vācu valodas versijai. Toties vācu valodas pētniecība ir nemitīgi pilnveidojusies, apzinot un analizējot daudzos dialektus un tajos sacerētos literatūras pieminekļus, ko nevar teikt par arābu jauno laiku zinātni. Šis salīdzinājums labi izgaismo līdzīgu fenomenu atšķirīgo hronoloģiju. Atšķirībā no filozofijas, kuras valoda ir universāla, poēzija, neskatoties uz savu vispārcilvēcisko vēstījumu, ir cieši saistīta ar nacionālo un lokālo kolorītu. Tās skaistumu un simbolisko vēstījumu bieži var uztvert, tikai perfekti pārvaldot valodu, kurā tā sarakstīta. To labi saprata arī arābu autori, un viņi necentās rakstīt tulkošanai. Vēl vairāk, bieži vien literāri teksti arābu valodā šķiet speciāli sacerēti, lai tos nebūtu iespējams tulkot, – kā intīms, saviem tuviniekiem un draugiem veltīts vēstījums. Senajiem dzejniekiem bija pilnīgi vienalga, ko par tiem domās vēlāko laiku literatūrzinātnieki. Mūsdienās savas tradīcijas pārzināšana ļautu atjaunot virtuozu izteiksmes spēju, nepiekāpjoties masu informācijas līdzekļu diktētajam, primitīvajam komunikācijas stilam. Daudzi termini, kas no Rietumiem 19. un 20. gs. tika eksportēti kā "moderni", arābiem savā mūsdienu nozīmē pastāvēja daudz agrāk. Kā kultūra (thaqafa), tā civilizācija (hadara) jau sen tika lietoti šo jēdzienu modernā izpratnē. Antīkās pasaules (grieķu un romiešu) civilizāciju mantinieki ir visi: kā eiropieši, tā arābi. Tikai Eiropas un Tuvo Austrumu sabiedrību modernizācija ir notikusi atšķirīgos laikposmos. Arābi ātrāk sāka, eiropieši vēlāk pārņēma stafeti. Tieši tādēļ ārkārtīgi daudzi termini ir arābu izcelsmes, bez kuriem Eiropas (un Rietumu) civilizācija nebūtu iedomājama (kaut vai: cipars, ģitāra, alkohols, almanahs, admirālis, algebra, cukurs, čeks, azarts utt.). Daudzās nozarēs arābi ir bijuši eiropiešu skolotāji (ieskaitot astronomiju, medicīnu un agrikultūru). No otras puses, apzīmējumi, kas arābu sabiedrībā nebija guvuši ekvivalentus ilgā konservatīvisma un izolētības dēļ, vēlāk sevi pieteica kā jauni aizguvumi valodā, domāšanā un mentalitātē. [17] Piemēram: demokrātija (dīmuqrāțiyya), parlaments (barlamān), diktatūra (diktātūrī), televīzija (tilfizion), kino (sinamā), telefons (tilifon) u.c. Un vai vispār arābu kultūru var atdalīt no Eiropas? Tāpat kā ebreju, grieķu un romiešu mantojums, visas šīs kultūras ir tikai dažādi avoti vienai kopīgai civilizācijai, kas, laikam ritot, nepareizas vērtību orientācijas dēļ nonākusi strupceļā.

Ko mūsdienu globalizētā kultūras sabrukuma laikmetā iesākt ar arābu dzeju, literatūru, filozofiju? Šis jautājums Adonisu vienmēr ir nodarbinājis visvairāk. Senāk arābiski rakstošie domātāji necentās mācīties citas valodas. Domātājam nebija vienlaikus jābūt  tulkam. Izcilais Aristoteļa komentētājs Ibn Rušds (1126–1198) (Eiropā pazīstams kā Averoess) patiesībā nebija mācījies grieķu valodu. Viņš savas zināšanas ieguva, lasot tulkojumus, no kuriem daudzi nemaz nebija tulkoti tieši no grieķu valodas oriģināliem. [18] Arābu valoda viņam bija sava laika izcilākā kultūras valoda, ar kuru pietika, lai gūtu piekļuvi visām attiecīgā laikmeta zināšanām. Turklāt katrs šīs valodas zinātājs tika akceptēts un viņa darbs tika atbalstīts, ja izdevās iegūt autoritātes – sevišķi valdnieka – atbalstu. Vēlāk situācija radikāli mainījās: intelektuālā diskusija turpinājās spāņu, franču, krievu, vācu, angļu, u.c. globāli dominējošās valodās. Ilgais pārrāvums literatūras, filozofijas un sabiedriskās diskusijas jomās jaunajos laikos rada arābu valodā runājošajiem vislielākās grūtības, izraisot vai nu pārspīlētu lielummāniju, vai mazvērtības kompleksus. Un tas viss kopumā – radikalizāciju līdz ar marginālu attieksmi pret vidi un līdzcilvēkiem. Mūsdienu vidējās un augstākās mācību iestādes lielākoties ir "naudas mašīnas", kuru vienīgais mērķis – studiju maksas ieplūdums īpašnieka vajadzībām. Jauniešu garīgās vajadzības, neatrodot emocionāli daudzšķautnainu piepildījumu, meklē citus izpausmes veidus, pilnībā nokļūstot reklāmu un sociālo tīklu pasaulē. Islāma privatizētāji izmanto šo situāciju, ievilinot skolēnus un studentus sava kairinoši iesaiņotā varmācības kulta lamatās.

[1] Maḥmūd Sāmī al-Bārūdī (1839–1904)

[2] Aḥmad Shawqī (18681932)

[3] Adonis. An Introduction to Arab Poetics. London, 2003, 79. lpp.

[4] Al-Suwaidi Jamal Sanad. The Mirage. Abu Dhabi, 2015, 22. lpp.

[5] Skaitot no gada, kad pravietis pārcēlās no Mekas uz Medinu.

[6] Al-Suwaidi Jamal Sanad. The Mirage. Abu Dhabi, 2015, 160. lpp.

[7] Adonis. An Introduction to Arab Poetics. London, 2003, 94. lpp.

[8] Turpat, 96. lpp.

[9] Kaspara Kļaviņa atdzejojums no publiski prezentēta, vispārpieejama un izplatīšanai atļauta oriģināla (neviena izdevniecība to pagaidām nav publicējusi).

[10] Kaspara Kļaviņa atdzejojums no publiski prezentēta, vispārpieejama un izplatīšanai atļauta oriģināla (neviena izdevniecība to pagaidām nav publicējusi).

[11] John Milton, "Paradise Lost", Book I.

[12] Adonis. An Introduction to Arab Poetics. London, 2003, 89. lpp.

[13] Adonisa sacerējumi tulkoti arī ebreju valodā.

[14] Schimmel, A. Mystical Dimensions of Islam. Chapel Hill, NC: University of North Carolina Press, 1975, 75. lpp.

[15] Adonis. Selected Poems. Translated from the Arabic by Khaled Mattawa. New Haven & London: Yale University Press, 2010, 211. lpp.

[16] Farghaly, A. The Arabic Language, Arabic Linguistics and Arabic Computational Linguistics // Arabic Computational Linguistics / Copyright c 2010, CSLI Publications, 45. lpp.

[17] Abed, Shukri B. Arabic Language and Culture Amid the Demands of Globalization. Abu Dhabi: The Emirates Center for Strategic Studies and Research, 2007, 22. lpp.

[18] Turpat, 16. lpp.

Kaspars Kļaviņš

Kaspars Kļaviņš ir vēstures un starpkultūru menedžmenta profesors Emirātu Tehnoloģiju koledžā Abū Dabī (Apvienotajos Arābu Emirātos).

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!