Poļu LGBT aktīvistes veidots plakāts
 
Komentārs
13.05.2019

Tiesības apvainot un apvainoties

Komentē
3
Saglabā

Jautājums par izteikšanās brīvības ierobežojumiem nav un netiks atrisināts.

Teksts par kādu poļu sievieti, kas arestēta par varavīksnes krāsu salikuma pievienošanu Jaunavas Marijas attēlam vispirms ieinteresēja – ticiet vai ne – nevis kā t.s. kultūrkaru kārtējā sastāvdaļa, bet no simbolu funkcionēšanas prizmas. Neizlikšos, ka nenojaušu minētās polietes žesta nozīmi, un tomēr – vai jāsaprot, ka varavīksnes krāsu salikums simbolizē tikai un vienīgi LGBT aktīvisma kustību? Ja atbilde ir apstiprinoša, lai tā būtu, bet tad jāsecina, ka tā ir krāsu salikuma simbolisma monopolizēšana – šāds salikums nozīmē to un tikai to. No vēstures viedokļa centieniem nofiksēt simbolu īsti pamata gan nav. Piemēram, britu Renesanses perioda pētniece Ruta Gudmena kādā darbā norāda, ka 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā sārtais tonis apģērbā bija tieši vīriešu privilēģija, jo tā laika izpratnē šis tonis bija tuvāks vīriešu asiņu krāsai (sarkana), nevis sieviešu ("ūdeņaina flegma") [1]. Mūsdienās sārtās krāsas simbolika, šķiet, ir mainījusies. Līdzīgi laika gaitā ir mainījušies priekšstati par to, vai islāms pieļauj cilvēka attēlošanu mākslā. Modelī, kurā kāda grupa pasludina savas monopoltiesības uz ģeometriskas figūras, krāsas, tēla utt. interpretāciju, iekļaujas arī apgalvojumi, ka "baltajiem" modes dizaineriem nepieklājas tērpos izmantot, teiksim, kādas Āfrikas tautas simbolus (to drīkstot darīt tikai konkrētās tautas pārstāvji), "baltajiem" nepiedienas rakstīt prozu par afroamerikāņu ciešanām, jo viņi tās "tāpat nesaprot" un tamlīdzīgi. Īsi sakot, cilvēka domāšana joprojām, arī 21. gadsimtā, nereti negaidītās izpausmēs demonstrē totalitāras iezīmes.

Lai cik interesantas būtu zīmju un simbolu funkcijas, skaidrs, ka "The Guardian" aprakstītajam gadījumam ir arī citi aspekti. Proti, vai es drīkstu, paužot savu pasaules uzskatu, aizskart cita cilvēka vērtību un priekšstatu sistēmu – jo īpaši, ja es apzinos, ka mana rīcība ir aizskaroša?

Šim aspektam ir daudzi varianti un, šķiet, arī dažādi konfrontācijas līmeņi. Gadu desmitiem Ziemeļmaķedonija un Grieķija centās viena otru kacināt – piemēram, maķedonieši nosauca Skopjes lidostu Aleksandra Lielā vārdā, labi zinot, ka tas tracina grieķus, savukārt grieķi nosauca Saloniku lidostu par "Maķedonijas starptautisko lidostu". Šādas un līdzīgas izdarības abu valstu un tautu attiecības, protams, neuzlaboja, tomēr tās, šķiet, vienalga neizraisīja tādas kaislības kā, piemēram, 9. maijs šogad vairākās Ukrainas pilsētās, kur pretēju uzskatu grupas centās aizskart viena otru, ja tā var teikt, aci pret aci. Retorisks jautājums – vai un kur ir robežas tiesībām aizskart? Paturot prātā to, ka kritēriji robežām objektīvi ir ļoti dažādi. Piemēram, šomēnes Novosibirskā atklāja pieminekli Staļinam. Manā skatījumā tik smagi iespļaut dvēselē Krievijas cilvēkiem, kuru radiniekus Staļina režīms represēja, nedrīkst – lai ko Staļina cienītāji domātu par viņa nopelniem. Pieļauju, ka citiem savukārt tā šķiet kā pieļaujama izteikšanās brīvība – "lai taču uzstāda". Domāju, ka mums tas jāpieņem par realitāti – puslīdz vienota priekšstata par atļautā aizskāruma robežām nekad nav bijis, nav un nebūs.

Ja katoļu grupas Polijā un šīs grupas pārstāvošie politiskie spēki uzskata reliģiskā simbola papildināšanu ar varavīksnes krāsu salikumu par ticīgo jūtu aizskārumu, tad neviens šīs grupas nepārliecinās par pretējo. Un neko nedos arī kāda pārliecinātāja paustais par to, ka viņu toties varbūt aizskar reliģisko simbolu klātbūtne publiskajā telpā. Katrs paliek pie sava.

Rezultātā "sausā atlikuma" jautājums ir par to, vai valstij ir jāiejaucas savu pilsoņu tiesībās apvainot un apvainoties. No vienas puses, es atbalstītu distancēšanos vai, citiem vārdiem sakot, esmu gatavs tam, ka laiku pa laikam kāds man iespļauj dvēselē, ja man ir tiesības darīt to pašu. No otras puses, nekad nevar prognozēt, vai apvainotais pēc nosodījuma, nolādējuma un visām citām iespējamām verbālām sašutuma izpausmēm neķersies pie fiziskas darbības. Bija tāds zīmīgs gadījums – 1768. gadā Ludzā. Vietējie poļu muižnieki bija pārskaitušies uz drēbnieku Mozu Bendavidu par katolicisma tēžu apšaubīšanu. Polijas karalis gan secināja, ka Bendavidu par viņa izteikumiem gluži ar nāvi sodīt nevajag, tomēr šī ziņa pienāca ar nokavēšanos un lietu savās rokās ņēmušie muižnieki Bendavidu paguva sadedzināt sārtā [2]. Augstākā vara nokavēja. Mazliet ironiski sakot, apcerīgi iecietīga attieksme pret neizbēgamām uzskatu sadursmēm jebkurā plašākā cilvēku kopienā saduras ar risku, ka vārdu kaujas var transformēties fiziskās. Baidos, ka tam netrūkst pierādījumu nedz pagātnē, nedz tagadnē. Tātad esmu spiests atzīt, ka pilnīga neiejaukšanās politika šajos jautājumos arī nav labākais risinājums.

Rezultātā, ja atzīstam, ka kaut kāds regulējums tomēr ir nepieciešams, jāsecina – būtiski ir tas, vai regulējums vienādi izturas pret visiem apvainotājiem un apvainotajiem. Piemēram, "The Guardian" rakstā minētajai sievietei draud divu gadu ieslodzījums par ticīgo jūtu aizskārumu. Vai līdzvērtīgas sankcijas tiek piemērotas cilvēkiem, kuri, teiksim, publiski paziņo, ka "liberāļi" ir pelnījuši nāvi, kā tas notika Gdaņskas mēra Pāvela Adamoviča gadījumā, kuru, starp citu, šā gada sākumā noslepkavoja? Vai Adamoviča gadījumā kūdītāji publiskajā telpā tika saukti pie reālas atbildības? (Atbilde: nē.) Vienāda attieksme ir izšķiroši svarīga.

Katras valsts vēlētāju ziņā ir tas, kādus politiķus ievēlēt. Pieļauju, ka vienmēr ir kārdinājums savu balsi atdot par tādiem, kuri būs bargāki pret tiem, kuri aizvaino mani, un pielaidīgāki pret tiem, kuru izteikumiem es piekrītu. Politiķi šajos jautājumos ir visnotaļ apķērīgi un šādām elektorāta vēlmēm pieskaņojas. Problēma ir tā, ka nekur zvaigznēs nav rakstīts, vai nākamajā vēlēšanu ciklā pie varas nenonāks politiķi, kuri ir bargāki pret mani un pielaidīgāki pret maniem oponentiem. Vēlētāju pašu interesēs būtu neatbalstīt modeli "daži ir vienlīdzīgāki par citiem".

[1] Ruta Gudmena. Provokācijas māksla. "Bombora", 2019, 146. lpp.

[2] Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. Neputns, 2018, 388. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!