¼ Literatūra
08.07.2008

Tēvzemes džungļos lapsenes medīt

Komentē
0

 

Foto no personīgā arhīva.

 

*
ir tādi soļi, no kuriem uz asfalta uzmetas zosāda
(un tad kāds sakņupis pielīp pie zoles)
ir tādas balsis, kas sastindzina pūļus
(un kāds ieslīd kā pretklepus tablete rīklē)

‘vakara pasaciņu!’ uzstājīgi lūdzas tavs bērns
bet tu vairs te neesi, neviens vairs neatceras, vai vispār esi bijis
kopā ar ubagiem tu sildi rokas pie degošām riepām
kopā ar putniem tu taranē nevainīgas lidmašīnas

reiz sen senos laikos viņi dzīvoja laimīgi mūžīgi mūžos
viņa aizšķir pašu pēdējo lapu
ir tādi stāsti, kas nekad nebeidzas
(un kāds ielīp plakstos uz palikšanu)


*
altārītis.
un dievs ar savām dalītajām personībām
un dievs gluži vai noslīcis upuros
vieni ceļ mūrus, citi grauž savus būrus
un dievs ar pītera pena sindromu
un sīki cilvēciņi ar dieva sindromu
altārītis- patvārītis
un tauta pērk ķīnā šūtus krekliņus
uz kuriem uzprintē ‘free tibet’
un pusdienojot mēs runāsim par britniju
un pēc tam par palestīnu
un pasūtīsim labu deserta vīnu
un maziem puisīšiem neviens neprasa
vai viņiem patiktu spēlēt kariņos
un mazām meitenītēm
pēkšņi liek spēlēt mammās bez tētiem
un zināšana uzliek par pienākumu zināt
un tās avīzes slinkums sadedzināt


*
apaļa pasaule kā gaišmates silikona krūtis
tu, mazais, nezīd pārāk stipri,
mutē paliks metāliska garša

trausla dvēsele kā dzeltenas preses izdevums
lasi, nevērīgi pāršķirstot
skatienu aizķer fotogrāfijas,
kur vairāk kailuma

zvēri mūžīgu mīlestību, kāds lūdzas
tu ievelc elpu un saki,
es tevi mīlu kā ceptu pīli


*
nāc ar mani tēvzemes džungļos lapsenes medīt
klupdami, krizdami, melnumi aiz nagiem
sūnās ļauj mani tevi uz mirkli apbedīt
tu esi tik kraukšķīgs, ļauj iecirst zobus

acu baltumi lāsmaini kā trakajiem, kā baltajām raganām
pārdur vēnas,  lien vēl dziļāk iekšā un tālāk
paspēlē paslēpes, nekas, pieklauvēšu par tevi arī
krīti, bet lēnām, lai pagūstu uzsnigt zem tevis

un tad, kad septiņjūdžu soļiem sarkanās papēžkurpēs
aizslīd dienas, viena pēc otras kā lelles pa mēli
zilacaina meitene iemieg glāstot mobilo telefonu
līdz plaukstās pārkarst un piekūst pie miesas

atnāc pie manis šovakar sapnī, vari nākt kaut vai
tai šausmīgajā džemperī pārlieku īsajām piedurknēm
mazas papīra lidmašīnas pamētāt lietū
nekad, nekad pavisam nekad nepamosties


*
padzert ar dzejnieku šnabi, šķaidītu melnā tējā
kaut kur cīruļputeņu laikā
viņi visi pārāk aizņemti rakstot haikas reklāmām
nopērc lielveikalā to ķīmisko sulu
tas ir kā pirkt dzejoļu krājumiņus
pa mazam malciņam
tas ir kā dzert daugavas ūdeni
no vanšu tilta
ar salmiņu
tai čiepiņai ar brillītēm un svārkiem virs ceļa
ir sešpadsmit gadu un vasarā vairs nebūs
viņa arī raksta dzeju
dranķīgu, saprotams
cukurotu, neveiklu un nu vispār,
ko gan tāds skuķēns saprot no dzīves
(viņai vajadzētu nopirkt lēcas, uzkrāsot lūpas,bastot skolu,
klusēt, izlikties par mūzu un šad tad uzsmēķēt zāli)


*
no aizkariem viņa šūdina kleitas
tamdēļ tie logi tik kaili un auksti
un balles pamestu māju smadzenēs
soļi kā sveši sirdspuksti samin putekļus
vēl aizvien dejojot iekožas otra plecā
un aizvien šķiet, ka tumsā viņa spīd

tu esi precējies un audzini trīs meitas
klusiņām kalsti, vēl klusītiņāk alksti
šonakt, kad tava dārgā baudkāri stenēs
izslēgusi gaismas un gāzes degļus
balti sveķi uz lūpām kad sarecēs
tu būsi tik laimīgs, ja laime ir spīts


*
liriskā varone pasūtīja glāzi kalvadosa un uzsmaidīja bārmenim tā, kā smaidīt prot tikai liktenīgās sievietes, tu vēl minūtes desmit jautāsi, vai viņa patiešām smaidīja, vai tas bija krēslainās gaismas atspīdums uz šī dītrihas rēga sejas.


*
viņa gaidīja lirisko varoni, bet tas jau nebūtu nekāds lirisks varonis, ja viņš būtu tā vienkārši uzradies un noskūpstījis viņas lūpas, un vispār, kuram gan būtu drosme skūpstīt lūpas, tik sarkanas, ka noteikti garšo pēc kodīgas lūpukrāsas un piecdesmito gadu džeza klubiem.

es biju tikai nabaga studentiņš pie bāra, un lieliem malkiem dzēru alu, sen nolaizījusi lēto lūpu spīdumu no sevis, tāpat kā nolaiza ilūzijas par dāmu romānu cienīgiem sižetiem tavā paredzamajā pasaulītē.

mēs slēdzam, sacīja puisēns aiz letes, viņam bija taukaini mati un tauriņš, un tad bija jādomā par kāpostu balteņiem un kāpuriem un kūniņām un par pēdējo sen aizgājušo metro, un par to, ka rītdiena ir jau šodien un, ka rītdiena tāpat būs tāda kā šodiena.

kad viņa pasniedzās pēc rēķina, redzēju, ka viņai ir asinsvadu izvagotas rokas, dzeltenīgas un grumbainas, un sapratu, ka liriskais varonis neatnāks. smēķēju pie durvīm, viņi aizgāja kopā, sieviete ar izmisīgu melu kārtu centimetra biezumā uz sejas ar perfektiem vaibstiem un divdesmitgadnieks  jau noraisītu tauriņu.


*
"konkurss par pašu šķebinošāko, 1968.gadu slavinošo eseju ir sācies"

misteram līrijam noteikti ir namiņš uz mēness
baltais trusis nāk piektdienās uz tējas laiku
nenokritušas  zvaigznes izkūst zem mēles

pērlašēzā klusiņām dungot pie džima kapa
sveiks, es tevi mīlu, pasaki man savu vārdu
mans gadsimts ir saplēsta balta lapa

mīti, elki, fantāzijas un izdomājums
jā, tieši pie tādas sistēmas mani pieslēdziet
lai asinīs ieplūst sausu ziedu sajaukums


*
es būšu suns, kas tev pienesīs čības
es būšu gabaliņš no tavas nenozagtās ribas
kamēr tu rakstīsi savā cē vē, ka vairs neskaties tē vē
es būšu ornitoloģijas pulciņš, tu būsi pamesta ligzda
tu būsi nolādēts, un es būšu tava liksta
tā man teica zīlniece, tā viņa tika pie dzeramnaudas
tāpēc ar ūdenspistolīti es tevi turēšu uz grauda


*
tālbraucējs šoferis palūdz savai šosejas meitenei nodziedāt šūpuļdziesmu
kopā ar dūmiem no viņas plūst aprauts adatains maigums
iemiegot vīrietis ar trešās dienas rugājiem murmina
precies ar mani, mums būs mājiņa pie jūras un hipotekārais kredīts
pret apmali nošķīst dzirksteles, bailes un vīzijas

viņi pa īstam ir viens, metāla ietvarā, kuloniņš dieva kaklā
pavirši rīta ziņās pazib, pēc tam diktore atkal smaida

paved mani, aizved mani, daved mani
ja tu ieklausies naktī
vārdi aplīp ap tevi, un tie pat nav tavi sapņi

aizturi elpu, bērns, citādi neizšķiļas
strazdi top par dzeguzēm, nešpetnām mātītēm
skaita gadus, sitas pret elektrības vadiem


*
piebriedis vēders un veselas divas sirdis
trīs, ja pārlaužot uz pusēm rodas pāris
uzkarsis radiators, uz tā mēs cepam desas
tu tiki otrpus upei, arī kalnam tu tiksi pāri
ieslēdz radio, tev liekas, ka tu pēkšņi dzirdi
evas braunas pēdējos vārdus pareiza laika vietā
līst, tad no lietussargiem štābiņš gultā
tik maza zemeslode, ka jāsaņem rokās
rosols, kūkas un kafija un paldies
tik viegli saknieb lūpas un savaldies
tavs lētums, tavs svētums, tavs sākums
par vienīgajiem, kas patiešām lido
mēs sakām- gājputni.
par vienīgajiem, kas zina, kurp iet
mēs sakām- klejotāji.
par vārdiem, kas nogrūž pie zemes un sūrst
mēs sakām- mātes valoda.
________________________

Alise Zarina

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!