1.
"Koalīcijas partijas pirmdien vienojušās par obligātā centralizētā eksāmena fizikā vai ķīmijā ieviešanu pēc trim gadiem, paziņoja Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Pakāpeniski vidusskolēniem būšot jākārto pārbaudes darbi," tika ziņots nedēļas sākumā. Pie šīm ziņām un sociālajos tīklos tūliņ pat sākās karstas dažādu vairāk vai mazāk sabiedrībā pazīstamu ļaužu diskusijas par to, vai šāds eksāmens ir vai nav vajadzīgs, un dažs pat šajā karstumā pamanījās nodemonstrēt savu fizikas un ķīmijas nezināšanu.
To visu pa acu galam vērodams, atminējos kādu citu domu apmaiņu. Tuvojoties skolu mācību gadu noslēgumam, nu jau par plaši izplatītu tradīciju kļuvušas privātskolotāju medības. Satraukti vecāki sauc pēc palīdzības "Tviterā", "Feisbukā", uzrunā draugus, paziņas un kolēģus. "Ir taču kaut kas jādara", citādi bērns nebūs spējīgs nokārtot pārbaudes darbus latviešu, angļu, vācu, franču vai krievu valodā, netiks galā ar prasībām matemātikā, un pat dabaszinības paliks neapgūtas un nenovērtējamas ar sekmīgu atzīmi. Var rasties iespaids, ka laika gaitā ne vien bērnu galvas ir kļuvušas arvien grūtākas un grūtākas, bet arī skolās pie mācīšanas tikuši vieni vienīgi tukšpaurīgi nejēgas un nemākuļi. Un runa nav tikai par vispārizglītojošo skolu standarta programmā esošajiem priekšmetiem, bet pat tik smalku padarīšanu kā zinībām, kas ir tādas vai citas specializētās skolas īpašais "novirziens". Kā vecāku sapulcē reiz izsaukusies kāda izmisusi māte: "Tad pārsauciet šo skolu vienkārši par vidusskolu, ja nav mācīt spējīgu skolotāju, un miers!" Aina ir drūma, lai neteiktu – bezcerīga, un, godīgi sakot, man nav jausmas, kam būtu jānotiek, lai tā kaut kā pamazām sāktu uzlaboties. Šaubos, vai no skolā pusmācītiem un pirms eksāmeniem privātstundās pie pensionētām vecā kaluma skolotājām īslaicīgi sadresētiem bērniem nākotnē iznāks zinoši, ieinteresēti, aizraujoši, iedvesmojoši, prasmīgi un uz visu atlikušo mūžu atmiņā paliekoši skolotāji.
Es zinu, līdzās vaimanām par finansējuma plānumu, visādu reformu trūkumu vai pārmērīgu biežumu reizēm tiek piesaukta arī vecāku vaina. Lūk, vecāki pavadot nepietiekami daudz laika mājās, uzpasējot savu bērnu mācīšanos vai pat palīdzot mācīties. Tomēr šis arguments ir, atvainojiet, bleķis. Tas, cik daudz uzmanības vecāki velta sava bērna mājasdarbiem, protams, var iespaidot skolēna sekmes – uzdevumi, iespējams, tiks izpildīti rūpīgāk, atsevišķos priekšmetos, kas pieaugušajiem vēl palikuši atmiņā no sava skolas laika vai kurus viņš tagad jutīsies spiests atkārtoti apgūt kopā ar savu atvasi, arī uzdevumu izpildes kvalitāte varbūt būs augstāka. Taču atzīme par izpildītu mājasdarbu vēl nenozīmē zināšanas – proti, to, kas bērnam pēc mācību gada beigām vai skolas izlaiduma paliks paurī. Turklāt jāņem vērā, ka bērns var iet arī tādā skolā, kurā jāapgūst priekšmeti, kurus neviens no vecākiem nekad nav mācījies, līdz ar to arī "palīdzēšana" var būt visai ierobežota. Un tā nav tikai tāda mana vāvuļošana – vecāku iesaistīšanās bērnu skološanā (un reizēm pat – vecāku kaitīgā ietekme) ir pētīta un kaut kādi secinājumi izdarīti.
Kā no šī ķīseļa izkulties, es nezinu, taču tas nebūt neliedz palūkoties atpakaļ pagātnē, mēģināt izdibināt notikušā cēloņus un, kas zina, varbūt tādējādi beigu beigās atrast arī kādu nebūt jēdzīgu atrisinājumu, lai visu vēl vērstu par labu.
2.
Pirms kāda laika viesojos Daugavpils Universitātes Humanitārajā akadēmijā jauniešiem. Biju tur aicināts veikt priekšlasījumu "par rakstīšanu", jo tā nu sagadījies, ka tieši rakstīšana ir kļuvusi ne vien par manu hobiju, bet arī maizes darbu. Citstarp, runājoties ar skolēniem, pieminēju arī, manuprāt, galveno atšķirību, kāda pastāv starp rakstīšanu "ar roku" un rakstīšanu datorā vai, piemēram, mobilajā tālrunī. "Varbūt rokrakstā vairāk parādās emocijas?" minēja kāda skolniece. Jā, iespējams, taču tas laikam gan varētu interesēt grafologus vai autoru biogrāfiju izpētei pieķērušos psihologus. "Datorā rakstītais uzreiz izskatās tīrs un kārtīgs," teica pasākumā sagadīšanās pēc klāt gadījies kinorežisors Jānis Streičs. Arī nav aplam, un, kā dažs uzskata, tieši elektroniskā teksta šķietamā tūlītējā pabeigtība lielā mērā varētu būt vainojama rakstīto tekstu kvalitātes izļurbumam – ikkatrs pirmais uzmetums vai melnraksts tagad izskatās kā gatava manta, un ir grūti saprast, kāpēc gan būtu sevi jāpiespiež to visu atkal un atkal saķēpāt, labot un pārgrozīt.
Tas viss ir tiesa, un tomēr tās nav pašas galvenās atšķirības. Esmu to jau vairākkārt teicis, ka, manuprāt, galvenā atšķirībā ir mūsu domāšanas veidā. Rakstot ar taustiņiem ekrānā, tu teikumu vari iesākt, pat lāga nezinot, kā tas beigsies. Tu jūties drošībā, vēl pirms esi uzrakstījis kaut zilbi. Nepatiks vārds, vārda locījums, teikuma daļu sakārtojums, teikuma sākums vai beigas, allaž var nospiest taustiņu "Delete" un pusratā visu sākt no gala. Tas maz atšķiras no uzvedības principa: "Kas par to, ka, nedomājot par iespējamām sekām, izdarīju cūcību, jo es taču atvainojos." Esat taču dzirdējuši kādu sakām: "Piedod! Es taču teicu – piedod! Es taču teicu!" (Kam patiesībā laikam jānozīmē: "Tas, par ko prasu piedošanu, nemaz nav noticis, aizmirsti, es nemaz neesmu tāds lohs.")
Pavisam citādāka pieeja nepieciešama, rakstot ar roku. Nav nekāda taustiņa "Delete", un faktiski visas iepriekš minētās darbības un norises vispirms notiek vienīgi rakstītāja galvā. Tā tam vismaz būtu jābūt, jo pretējā gadījumā papīru ātri vien aizpildītu neskaitāmi nesekmīgi viena un tā paša teikuma iesākšanas mēģinājumi, ķēpas un kricelējumi. Doma vārdos ir jāmēģina ietērpti jau galvā, rakstīšana nāk tikai pēc tam. Protams, mainīt, uzlabot, svītrot var un ir ieteicams arī te, taču rokrakstā tas notiek jau pēc tam, kad vismaz kaut kas ir pierakstīts. Šis process var izrādīties uztraucošs, biedējošs, neērts, nomācošs, nogurdinošs, garlaicīgs, aizraujošs, uzjautrinošs, izklaidējošs, pārsteidzošs un vēl visvisāds – savā iepriekšneparedzamībā tas var būt pat bīstams. Un kāds gan tur brīnums, ka vēlmē sevi, bet jo īpaši savus bērnus pasargāt no visa grūtā, netīkamā vai bīstamā, rakstīšanai ar roku skolu mācību programmās tiek atvēlēts arvien mazāk un mazāk laika. Projektu nedēļas, darba lapu aizpildīšana, prezentācijas, prasmes klausīties, ausīties, nodarboties ar radošumu – tas viss ir daudz drošāk, ērtāk, interesantāk un patīkamāk nekā mocīt sevi pie baltas lapas.
Es zinu, tas viss sāk izklausīties pēc tādas veca veča purpināšanas. Arī man pašam, jo pārlieku bieži esmu pieķēris sevi par to domājot. Reizēm cenšos pat sevi tā kā vērot no malas, mēģinot pieķert trakumā, vecumā vai apsēstībā, taču allaž par šo apņemšanos aizmirstu brīdī, kad kārtējo reizi saņemu kāda idiota rakstītu elektroniskā pasta vēstuli vai izlasu tāda paša idiota sacerētu ziņu virsrakstu.
3.
Atceros – ilgu laiku izjutu rūgtumu pret saviem visādi citādi nu jau pat mīļajiem skolotājiem (pārsvarā gan – skolotājām) un tā laika izglītības sistēmu, jo manas skološanās laikā, kā šķiet, par galveno mācīšanas paņēmienu tika uzskatīta mācību grāmatās jau nodrukātās informācijas pārstāstīšana un obligāta prasība skolēniem to visu rūpīgi pierakstīt savās pierakstu kladēs. Tika pieprasīta disciplīna un rūpība, par kladēs veiktajiem pierakstiem ceturkšņa beigās tika likta pat atzīme. Atvainojiet par franču valodu nevietā – nafig? Vismaz tā es ilgu laiku domāju. Ja jau tas viss rakstīts grāmatā, kāda velna pēc to vēlreiz klasē diktēt, bet bērniem ar saviem mazajiem, no centības, garlaicības un visas pārējās dzīves grūtā interesantuma krampjos savilktajiem pirkstiņiem – pierakstīt?
Laikam būšu maldījies. Tā gadās.
Izrādās, ja bērns vispirms kaut cik jēdzīgi iemācās pierakstīt kaut ko ar roku, viņš krietni vien žiglāk apgūst arī visādās citādākas zināšanas un iemaņas. Rokas kustībai, pa papīru vadot kaut kādu nebūt rakstāmrīku, ir krietni vien lielāks iespaids uz mūsu smadzenēm nekā visdažādāko tastatūru apgrābstīšanai.
Psihologu veiktos pētījumos esot noskaidrots, ka rakstīšana ne gluži vienmēr ir vienkārši rakstīšana. Smadzeņu darbības novērojumi liecina, ka rakstīšana ar roku ievērojami atšķiras no tā paša vārda vai teikuma rakstīšanas datorā vai, piemēram, trūkstoša vārda "aizpildīšanas" tam iepriekš paredzētā vietā darba lapā, anketā, vai savienojot sanumurētus punktiņus. Jā, varbūt rakstīšanas ar roku atstātie atspīdumi smadzenēs neizskatās diez ko "patīkami" vai "komfortabli", taču pastāv nu jau zinātniskos vērojumos balstītas aizdomas, ka tieši šis diskomforts lielā mērā ir saistīts arī ar mūsu spēju jebko paturēt atmiņā un iemācīties.
Tas, protams, nebūtu nedz kas "interesants", nedz "atvieglots", taču, iespējams, viens no pirmajiem soļiem uz tā dēvēto zināšanu sabiedrību, kas vismaz patlaban izskatās pēc tālas un neaizsniedzamas utopijas, varētu būt pāreja uz obligātiem un rūpīgiem pierakstiem visos kaut cik nopietni ņemamos priekšmetos. Ticiet man, ja es vēl kaut ko vispār atceros par hidru, amēbas uzbūvi vai citrona šūnu, es to atceros tikai tāpēc, ka šo informāciju skolas solā biju spiests ne vien pierakstīt, bet arī rūpīgi uzzīmēt. Un tas nekas, ka tieši tas pats bija rakstīts un zīmēts arī mācību grāmatā.
P.S. Jā, starp citu. Daļu šo pārdomu rakstīju datorā, bet daļu planšetdatorā. Vienubrīd pamanīju, ka rakstīšana planšetdatorā savas neērtības dēļ tomēr drusku vairāk līdzinās rakstīšanai ar pildspalvu uz papīra. Vienkārši ir drusku vairāk jāpiedomā, ko dari. Izrādās, muļļāšanās un grūtības var nebūt nekas slikts.
1