Lai gan par sabiedrības šķiras definīciju īstas vienprātības nekad nav bijis, dažādos mēģinājumos šo sabiedrības iedalījumu raksturot kopīgs parasti ir pieņēmums, ka runa par sociālu un ekonomisku sabiedrības sadalījumu, kurā par vienojošiem elementiem tiek uzskatīts līdzīgs stāvoklis sabiedrībā, materiālais nodrošinājums, baudītā izglītība u.tml. Latvijā nekādu šķiru šādā tradicionālā izpratnē laikam gan sen vairs nav. Nav pat īsti iespējams saprast, kur slēpjas leģendām apvītā un laiku pa laikam pieminētā vidusšķira – aiz Igaunijā un Lietuvā reģistrētu auto numura zīmēm, pamatīgām kredītsaistībām vai viņpus Šengenas līguma valstu robežām.
Agrākos laikos visai skaidri iezīmēto sabiedrības kārtu sajaukšanās, saplūšana un izplūšana tiek novērota arī citviet pasaulē, pat tik "šķiriskās" zemēs kā Lielbritānija. Pie mums, tāpat kā citās Padomju Savienībā vai vismaz tās ietekmē pabijušās valstīs, šķiru nodalījums ir sabrucis jeb sabrucināts krietni vien agrāk, jo pašos padomju valsts pamatos bija likts ne vien privātīpašuma, bet arī šķiru noliegums. Tas gan nenozīmē, ka nebūtu pastāvējis kaut kāds sabiedrības kārtu iedalījums. Faktiski padomju valsts pastāvēšanas laikā izveidojās pat divas paralēli eksistējošas šķiru jeb kārtu sistēmas. Vienu varētu nodēvēt par politiski oficiālo, bet otru – sabiedriski neformālu, un tajā veidojās dažādas "statusa grupas".
Politiski oficiālajā šķiru iedalījumā cilvēka vietu sabiedrībā noteica pietuvinātība varai un –likumsakarīgi – komunistiskajai partijai. Kļūšana par partijas biedru bija pirmais būtiskais solis un iespējamās šķiriskās izaugsmes nepieciešamais minimums. Viss viens, vai tu biji teātra direktors, kolhoza priekšsēdētājs vai Augstākās Padomes deputāts, vispirms tev bija jābūt vienīgās un valdošās partijas biedram. Stāvokli sabiedrībā noteica ne vien amata pietuvinātība "augšai", bet arī ar šo pietuvinātību saistītās privilēģijas – sākot ar zemākajai nomenklatūrai pieejamām "deficīta" precēm, pusdienām "slēgta tipa" ēdnīcās un iepirkšanos šaurām aprindām paredzētos veikalos, beidzot ar augstākajos varas gaiteņos nonākušajiem domātām dienesta automašīnām un pat mājkalpotājiem un apteksnēm – padomju valstī šķietami pilnīgi neiedomājamām parādībām.
Labumu sadalījums atkarībā no pietuvinātības varai bija ārkārtīgi vienkāršs un iedarbīgs sabiedrības organizācijas paņēmiens. Pie varas un privilēģijām tikušajiem bija vien jāpieskata, lai zemākajām šķirām piederīgajiem allaž kaut kā pietrūktu, bet pilnībā apmierināt savas vajadzības vai "izsisties uz augšu" nebūtu gandrīz nekādu cerību un izredžu. Ikdienišķu sadzīves preču deficīts un sliktā kvalitāte, garas rindas ne vien veikalos, bet arī tikšanai pie mājokļa vai automašīnas iegādei, faktiski jebkādas privātas komercdarbības iznīdēšana – tas viss nodrošināja mierīgu pamatšķiras "stāvēšanu pie ratiem". Šāda plānveida ekonomikas atbalstīta nevienlīdzība izrādījās ārkārtīgi iedarbīgs sabiedrības neapmierinātības kontroles mehānisms – apvienojumā ar šķietami vienlīdzību un šādu tādu elementāru vajadzību apmierināšanu bez maksas tas radīja stagnācijas kokonā ieaijājošu drošības un dzīves iepriekšparedzamības sajūtu.
Nu jau kādu laiku mēs dzīvojam krietni vien atšķirīgā, taču līdz ar to arī grūtāk izturamā iekārtojumā, par kura mantru ir kļuvis pieņēmums, ka "ikviens var kļūt par jebko" - sak’, gan jau pienāks diena, kad arī otršķirīgs solists kļūs par zvaigzni, štruntīgs rakstnieks uzrakstīts bestselleru, bet nabags paņems ātro kredītu. Saprotams, daudzi vai pat vairums no šādiem sapņiem un plāniem neīstenojas vai nebeidzas gluži tā, kā iecerēts, augstāk par zināmu vietu palēkties neizdodas, un tad nu seko vilšanās un rūgtums uz visu pasauli.
Taču atgriezīsimies pie padomju laika "šķirām". Kā jau minēju, bez valsts varas radītas noslāņošanās pastāvēja arī kaut kas, ko varētu nodēvēt par neformālām šķirām jeb statusa grupām. Tas gan nenozīmēja, ka šķiras un grupas nevarētu pārklāties un daļa kādas statusa grupas pārstāvju nevarētu būt piederīgi arī kādai no augstākajām oficiālajām šķirām. Viena no spilgtākajām statusa grupām, protams, bija mākslinieki (ar to saprotot visu iespējamo daiļrades jomu pārstāvjus).
Pat pret tiem, kas nebija PSRS vai PSR nopelniem bagātie vai saņēmuši citus augstus apbalvojumus un tādējādi arī šādas tādas augstākajām šķirām piedienīgas privilēģijas, pārējā sabiedrība izturējās ar jūsmīgu apbrīnu – spilgtākās tās izpausmes bija tādi masu pasākumi kā mākslas dienas, teātra dienas u.tml., kā arī grandiozie notikumi, par kādiem izvērtās populāru aktieru un mūziķu jubileju sarīkojumi.
Tas, protams, ir tikai minējums, taču man šķiet, ka arī viens no galvenajiem t.s. mākslinieku šķiras pievilcības un reputācijas noslēpumiem bija kāda viņiem vairāk pieejama privilēģija, proti, lielāka brīvība visdažādākajās izpausmēs. Secinājums "tie jau mākslinieki" varēja būt gan jūsmīgas apbrīnas izpausme, gan saprotoši piedodoša fakta konstatācija, ieraugot pārāk garus matus, dīvaina griezuma bārdu vai jocīgu apģērbu. Attiecības ar māksliniekiem pārsvarā bija bez skaudības un naida, jo nevienam nebija aizdomas vai sajūtas, ka tie kādam kaut ko atņēmuši vai nepelnīti piesavinājušies. Tie jau bija mākslinieki, viņiem pienācās. Jo ne jau kurš katrs var būt mākslinieks. Katrs bija vienkārši tas, kas viņš bija, un uz neko daudz vairāk necerēja.
Savas vietas apzināšanās ir būtisks šķiru iekārtojuma nosacījums. Iepirkumu grozus no tirgus nest pa sētas kāpnēm, kalponei ierādīt vietu meitas istabiņā u.tml. – pat ja no ēku plānojuma šīs šķiru sabiedrības iezīmes padomju komunālā kultūra aizslaucīja, citās izpausmēs cilvēku noslāņošanās pa kārtām saglabājās vai veidojās no jauna. Kaut vai tajos, kas Ziemassvētkus svinēja, un tajos, kas pārsteidzoši īsā laikā šo tradīciju bija atmetuši.
Uz pārdomām par šķirām uzvedināja trādirīdis ap Nacionālās operas direktoru un kultūras ministri. Kā reiz norādīja kāds pazīstams arhitekts, mūsu operas namā pārsteidzošā kārtā cauri visiem padomju varas gadiem ir saglabājies sabiedrības kārtu nošķīrums. Un ar to es nedomāju hierarhiju, kas valda orķestra bedrē, kur perkusionistiem būtu iemesls uzmest lūpu ikreiz, kad diriģents paspiež roku pirmajai vijolei. 19. gadsimta vidū celtā nama plānojumā ir darīts viss, lai no zemākām kārtām nākuši klausītāji, kas dodas uz augšējiem balkoniem, nekāptu pa tām pašām kāpnēm, pa kurām citi nokļūst beletāžā vai dodas uz vienu no divām "valdības ložām". Tāds šis iekārtojums ir saglabājies vēl arvien, pat ja sabiedrības kārtu sadalījums un kārtu attiecības nu jau ir pavisam citas.
Par šo attiecību pamatizpausmi ir kļuvis naids. Ja kāds man netic, iesaku jebkurā ziņu lappusē palūkot komentārus pie kultūras ziņām. Šķiet, laikmetīgā māksla vispār ir kaut kas, kur labāk būtu itin nekam nenotikt, bet, ja arī kaut kas notiktu, par to nekādā gadījumā nerakstīt ziņās, jo vienīgā reakcija, ko "tie mākslinieki" var sagaidīt, ir tādos vai citos vārdos ietērpta vēlme darīt visu, lai nekādas mākslas nebūtu vispār, izrēķināties ar māksliniekiem personīgi un acīmredzot likt viņiem nodarboties ar kaut ko tikpat garlaicīgu, mokošu un bezjēdzīgu, kāda laikam ir šo komentāru autoru lēni drūpošā dzīve. Operas ļembasta sakarā norāvās ne vien mākslinieki, bet arī operas apmeklētāji – šos arī pilnīgi noteikti vajadzētu pāraudzināt, atņemt viņu žaketītes un vakarkleitas, saņurcīt frizūras, bet no ārzemēm iebraukušus opermīļus aizsūtīt atpakaļ uz viņu baireitām šmairētām, kur tādiem arī vieta. Tā kā ir rudens un rudeņos, kā zināms, norisinās Dzejas dienas, vajadzētu piežmiegt arī vēl visus atlikušos dzejas lasītājus. Kad tas būs izdarīts, gan jau dzejnieki – šie nesakarīgie vāvuļotāji – aizvērsies un izmirs paši. Katrs šo kaitīgo un apkarojamo elementu sarakstu var papildināt pēc sirds patikas.
Jo palikušas ir tikai divas šķiras, kuru nošķīrumu nenosaka pat iedzimtība, stāvoklis sabiedrībā, atšķirīgi ienākumi, izglītība, nodarbošanās, dzīvesvieta, žesti vai izloksne. Viena ir tā, kas ienīst, otra – tā, kuru ienīst. Lai gan varbūt vairs nav pat divu šķiru un ir tikai viena – tā, kurā saspiedušies visi kopā, un katrs laiku pa laikam vēlētos būt mazliet citādāks, būt atšķirīgs, taču apjēdz, ka to nespēj, un tāpēc par visu vairāk ienīst pats sevi.
30