Ar bērniem
12.08.2016

Tēta azotē

Komentē
0
Saglabā

Par Kārļa Vērdiņa dzejas krājumu "Tētis", "Liels un mazs", 2016

ja es būtu viņa tētis,

tad ļautu sevi spārdīt katru vakaru un rītu

Kārlis Vērdiņš, no cikla "Mēs"

Vārdam "tētis" ir ļoti patīkama, beznosacījuma mīļuma un ģimeniska siltuma aura, lai gan es pats to sapratu gluži nesen, patiesību sakot – tikai pēc Kārļa Vērdiņa jaunās bērnu dzejas grāmatas izlasīšanas. Pats savu tēti bērnībā un vēl pusaudža gados saucu par "papu", kas viņam pašam diez ko nepatika, jo lika justies drīzāk kā opītim, nevis jaunam vīrietim pašos spēka gados. Joprojām neesmu sapratis, kāpēc ģimenē pieļāva šādu nepareizību un pat netaisnību pret manu tēti (jo vārdu "paps" vēlāk lietoja arī mans jaunākais brālis). Tagad šķiet, ka tik daudz zaudēts, palaižot garām izdevību uzrunāt savu tēti pareizi un šādi arī neuzkrītoši apliecinot viņam savu mīlestību, jo džeki jau īpaši nemēdz skaļi runāt par tādām lietām. Attiecīgi tāds pats mīļums acumirklīgi strāvo arī no šajā vārdā nosauktās grāmatiņas, kuru gaumīgi noformējis mākslinieks Reinis Pētersons kopā ar dizaina autoriem Arti un Rūtu Briežiem – noteikti nekaunētos šādu izdevumu turēt arī pieaugušo grāmatplauktā. Ceru, ka tāpat domā un jūt arī šīs grāmatas mērķauditorija, jo pieaugušā apziņā mēģināt racionāli spriest par bērnu grāmatām vienmēr šķitis mazliet apriori neveiksmei lemts pasākums. Kaut cik laikam veicas tiem aprakstniekiem, kuri paši ir vecāki un izvērtējamās grāmatas var notestēt uz savām atvasēm. Lai arī man šo recenziju piedāvāja rakstīt, pateicoties jaunā tēta statusam, tomēr pusotru gadu vecam ķiparam līdz lasīšanai vēl mazliet jāuzgaida. Tiesa, bērniem grāmatas parasti pērk pieaugušie, un tad nu jāpieņem, ka šīs pārdomas varētu būt noderīgas tieši viņiem, kas apņēmīgi iesoļojuši grāmatnīcas bērnu grāmatu nodaļā un apmulsumā sastinguši pie bagātīgā piedāvājuma klāsta. Taču atklāts paliek jautājums, vai Vērdiņa "Tētis" patiešām ir paredzēts tikai bērniem?

Kārli Vērdiņu nekādi nevar nosaukt par iesācēju bērnu literatūrā (viņa kontā populārā un atzinīgi novērtētā "Burtiņu zupa" ("Liels un mazs", 2012), tomēr šķiet aplami skatīt viņa bērniem rakstīto dzeju ārpus tās pasaules, ko viņš tik detalizēti uzbūvējis savā "pieaugušo dzejā". Ja raugāmies uz krājumiem "Es" ("Mansards", 2008), īpaši ciklu "Mēs" ("Mansards", 2012), un "Pieaugušie" ("Neputns", 2016) kā uz dzejnieka personiski izsāpētiem un caur savu apziņas prizmu izlaistiem stāstiem par "mums" – saviem laikabiedriem, sabiedrību, kultūru un šo lielumu pārstāvētajām vērtībām kopumā –, tad "Tētis" ar tajā rūpīgi iešifrētajām sociāli sāpīgajām tēmām un neviltotajām liriskā personāža alkām pēc dvēseliskas, ģimeniskas, sakārtotas pasaules (no kotletēm naglām un čiekuriem / es Saules pilsētu ceļu, 45. lpp.) ir tikai vēl viena Vērdiņa lirikas šķautne, trūkstošais puzles gabaliņš dzejas kopainā. Precīzi to savā recenzijā izdevies formulēt Undīnei Adamaitei: ""Tēta" liriskais varonis ir kā bērns, kurš izkāpis no "Pieaugušo" tituldzejoļa un sācis runāt."1 Šim "bērnam" ir daudz trāpīgu novērojumu par to, kā iekārtota dzīve – sava vieta atrodas gan pieaugušajiem, kuri izceļas ar agresīvu braukšanu ("Tētis – šoferis"), mīl bārstīties ar tukšiem solījumiem ("Tētis – politiķis") un lietot alkoholu šaubīgos iestādījumos ("Tētis meklē kašķi"), gan bērniem, kuri ne tikai spiesti tajā visā noskatīties, bet arī paši iekuļas dažādās ķezās ("Bīstamie prieki") vai kurus nesaudzē sociālā realitāte ("Bēdumāsas"). "Tēta" dzejoļos nemitīgi notiek pārslēgšanās starp dažādiem liriskajiem personāžiem, un vairākos tekstos itin labi dzirdama paša autora tēvišķīgā balss, kas veikli nograuj robežu starp dzejoli un reālo pasauli (arī tev mans mīļais draugs / laiks ir gulēt iet / gan jau tētis galā tiks / taisi acis ciet|, 35. lpp.), tomēr kopumā šī "pieaugušā bērna" intonācija tiek saglabāta līdz pat krājuma beigām, nemēģinot dzejoļa beigās pēkšņi piekabināt kādu didaktisku noti vai dzīves mācību. Vērdiņš šajos dzejoļos ar lasītāju – vienalga, vai tas bērns, vai pieaugušais – runā kā līdzīgs ar līdzīgu. Šo efektu nodrošina tas, ka liriskais personāžs lielākoties ir vērotājs no malas, kurš šķietami bezkaislīgi, vien ar nelielu labsirdīgas ironijas un atturīgu skumju sajaukumu noraugās uz visām tēta un pārējo ģimenes locekļu sastrādātajām nebūšanām vai arī pats ir sabiedrības izstumtais, no pārējiem nošķirtais (kā dzejolī "Bēdumāsas", arī "Skolas spoks", "Asiņainās meitenes"). Tomēr tādos dzejoļos kā "Tētis un sniegs" vai "Mīļais tētis" liriskais personāžs dzīvo daudz harmoniskākā un sakārtotākā, pat idilliskā pasaulē, kas spēcīgi kontrastē ar citiem dzejoļiem (īpaši jau "Veļas dienu"), un grūti nepamanīt, ka šo kontrastu rada tieši grāmatas titulvaronis – tētis.

Tētis grāmatas dzejoļos piedzīvo dažādas transformācijas, un, ja gribētu izteikties pavisam smalki – viņa tēls sevī iemieso jau no sengrieķu pasaules pazīstamās pretējās stihijas: gan apolonisko, kas saistās ar kārtību, viedumu un mieru, gan vētraino un mežonīgo dionīsisko pasauli. Tētis šeit aizēno bērnam ierasti tuvāko mammu, kura parādās epizodiski vai arī tiek izmantota, lai apvērstu šķietami tradicionālo ģimenes modeli, kā tas notiek dzejolī "Mīļais tētis", kur tētis aprūpē bērnu (nav nosakāms, vai tas ir zēns vai meitene), kamēr mamma taisa karjeru un arī mājās nespēj aizmirst par nebūšanām darbā. Turpretī dzejolis "Tētis un sniegs" drīzāk ir liriska bērnības fantāzija, kurā skarbā realitāte atrodas krietni tālāk nekā citos tekstos. Tēta tēlu bieži iespējams uztvert arī kā vispārīgu pieaugušo pasaules iemiesojumu, it sevišķi, ja ir runa par parādībām, kas iziet ārpus ģimenes attiecību robežām, kā dzejoļos par tēti politiķi, tēti šoferi vai tēti filozofu. Tikmēr ģimenes attiecībās tētis ieņem arī skarbā vecāka lomu, kurš kontrolē, uzrauga un soda, kā dzejoļos "Suņa sirds" un "Burve", bet visspilgtāk – "Veļas dienā". Tieši "Veļas diena" kopā ar "Tētis meklē kašķi" un mazākā mērā arī "Dziesmu par zobiem" attēlo tēti kā uz visu pasauli niknu, iedzert mīlošu un, ko tur slēpt, visai aprobežotu veci, kurš savas nerealizētās potences izlēmis aizskalot ar malku grādīga dzēriena un pukstēšanu pie televizora. Tikai nesabīstieties no šī "sliktā tēta", jo, kā jau iepriekš minēju, Vērdiņa labsirdīgā intonācija un humora izjūta arī viņu padara drīzāk līdzīgu pasaku varonim – viltīgam triksteram, kurš ik pa laikam mīl sastrādāt kādus brīnumus, ļaujot par sevi pasmieties, un skarbā realitāte nolasāma vien aiz ritmiskajām dzejas rindām.

Te jāatgriežas pie izskanējušā jautājuma par "Tēta" mērķauditoriju. Lasīti viedokļi, ka, līdzīgi Ingas Gailes krājumam "Vai otrā grupa mani dzird?", arī "Tētis" ir grāmata, kuru pieaugušajiem lasīt kopā ar bērniem, jo katrai vecuma grupai šeit atradīsies kaut kas pa prātam, – un nespēju tam nepiekrist. Kamēr rakstīju šo recenziju, Kārlis pamanījās par šo grāmatiņu saņemt Baltvilka balvu, kas apliecina, ka balvas žūrija, kas, protams, sastāv no pieaugušajiem, ir atzinusi to par gada vērtīgāko pienesumu bērnu literatūrā. Ak, šie pieaugušie, kas uzskata, ka visu zina un saprot labāk! Tomēr nešaubos, ka arī bērni, ja vien būtu iekļauti žūrijā, balsotu tāpat – par to mani pārliecināja "Tēta" atklāšanā redzētie zēni un meitenes, kuru sejās pēc katra autora nolasītā dzejolīša atplauka neviltots smaids.  

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs. Strādā muzejā un paralēli tulko utilitāra lietojuma tekstus. Slimo ar literatūru un kino. Cenšas skatīties plašāk.       

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!