Tu esi atbildīgs par to, ko tu lasi. Palīdzi savākt 20 000 eiro līdz 16. novembrim.

Izrādes "Mamma Drosme" publicitātes attēls
 
Recenzija
12.07.2018

Tematiskā ballīte – karš

Komentē
0

Par Elmāra Seņkova izrādi "Mamma Drosme" Klaipēdas Drāmas teātrī

Pašās maija beigās, Klaipēdas Drāmas festivāla priekšvakarā, uz Lietuvu doties lika interese par latviešu teatrāļu komandas radītu jaundarbu kaimiņzemē – Klaipēdas Drāmas teātrī tapušu iestudējumu "Mamma Drosme" ("Mama Drąsa"), kuru pēc Bertolta Brehta lugas "Kurāžas māte un viņas bērni" transformējusi dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, bet skatuviskais veidols tapis režisora Elmāra Seņkova, scenogrāfa Reiņa Suhanova, komponista Edgara Mākena un videomākslinieka Rima Sakalauska sadarbībā. Radošo komandu rotācija Baltijas teātra telpā, lai arī samērā lēna, tomēr iedvesmo domāt par to, ka pamazām pārvaram spēcīgo stereotipu par valodas barjeru dramatiskajā teātrī, ko velk līdzi iesīkstējušais priekšstats par tekstu kā galveno drāmas elementu. 30. maijā izrādi skatījos skaidrā lietuviešu valodā, kuru diemžēl nepārvaldu, taču neradās sajūta, ka tas jebkādā veidā liegtu uztvert izrādes saturu un kompozīciju.

Savukārt dziļā vēstījuma meklējumos arī scenārija teksta izstudēšana nepalīdz nonākt līdz pārliecinošai atbildei. Autori acīmredzami meklē paralēles starp Brehta 1939. gadā sarakstīto skaudro lugu un mūsdienām, kas parādās refleksijās par karu un dienestu armijā. Tomēr savdabīgajā kolāžā, kurā salipināts gan Brehta teksts, gan iestarpinātas aktieru pārdomas par armiju, dramaturģiski uzrunājošāks ir fragmentētais Brehts un Edgara Mākena muzikālais noformējums, kas veido stilistiski ieturētu ironiju. Performatīvais koncepts atklājas jau pirms izrādes sākuma: pie Klaipēdas Drāmas teātra durvīm, vestibilā, uz kāpnēm utt. pa pāriem dežūrē kamuflāžas rakstā, bruņuvestēs un sejas maskās tērpti vīri – aktieri, kas vēlāk piedalās izrādē. Viņu nav daudz, bet ar to pietiek, lai aktualizētu vairākās valstīs pieredzētas sajūtas, kad drošības pasākumu dēļ armija iznāk starp civiliedzīvotājiem. Šis dekoratīvais elements praktiski jau izdara pusi darba saistībā ar izrādes vēstījumu, kas patiesībā laikam nepretendē panākt neko vairāk kā apstiprinošu galvas mājienu uz jautājumu: "Tā taču ir, vai ne?", proti, karš ir absurds, baiss, klātesošs un… neizbēgams – ja ne šeit, tad citur, ja ne vienās interesēs, tad citās. Un tad?

Izrādes telpa ir transformēta apgrieztā veidā – skatītāji ienāk zālē caur skatuvi un sēž krēslu rindās uz grozāmās skatuves ripas. Ripa pašā izrādes sākumā arī tiek griezta, iedarbojoties uz skatītāju vestibulāro aparātu un radot ilūziju par ceļojumu laikā un telpā, kamēr pa perimetru izvietotajos videoekrānos tiek rādītas planētas, kurām pa vidu iejukusi smagā bruņutehnika un citi ar kara tematiku saistīti kadri. Šī griešanās starp bruņumašīnām ir instruments publikas pārcelšanai izrādes realitātē. Dramatiskā darbība secīgi izkārtota 360 grādos pa visu zāli, ieskaitot griestus, un tas liek publikai saglabāt modrību un, gribi negribi, skatītājus padara nevis par vērotājiem no malas, bet gan par iesaistītiem vērotājiem. Savukārt "brehtisko" izrādes dalījumu iezīmē aktieru grupas asprātīgi muzikālie iestarpinājumi à la Gorans Bregovičs, kamuflāžā tērptajiem aktieriem spēlējot ukuleli, akordeonu, melnā krāsā nokrāsotu tubu, dziedot kuplejas utt. No formas viedokļa pietiekami dinamiski, lai būtu interesanti. Vēl viens "āķis" publikai ir aktieris Darjus Meškausks Kurāžas jeb Mammas Drosmes tēlā, iezīmējot eksistenciālo horizontu, kurā dzimumu nošķīrums kļūst neaktuāls. Aktieris, ar smieklīgu somiņu un augstpapēžu kurpēm defilējot pa skatuvi uz militarizētās vides fona, iemieso traģikomiski skaudru un niansētu maskulīno grotesku un kopā ar Vaida Joča atveidoto Mācītāju un Renātas Idzelītes kolorīto Ivetes tēlu caur Brehta dramaturģisko struktūru iezīmē izrādes mugurkaulu. Šīs trijotnes antipods ir Kurāžas bērni – Eilifs (Karolis Maiskis), Šveicerkase (Donāts Švirens) un Katrīna (Justīna Vanžodīte) – kara dzirnavu samaltie absurda un nejaušību upuri. Izdzīvotāji un nolemtie, vilki un aitas, ja vēlaties. Un tad ir tie trešie, par kuriem savā monologā izrādes sākumā runā karadienesta propagandētājs (Ļuds Višņausks), – aitu gani un sargātāji jeb karavīri, kas "cīnās par brīvību un vērtībām", – dramaturģiski visvājākais posms izrādes scenārijā.

Šķiet, interesantākā daļa izrādes veidotājiem saistījusies ar mūsdienu Baltijas teātrī jau par klasiku kļuvušo "lauka darbu", proti, dokumentālo stāstu meklēšanu, šoreiz pētot kara un karadienesta pieredzi. Režisors Elmārs Seņkovs izrādes programmiņā citēts šādi: "Kad izlasīju lugu, domāju par to, kā to pašlaik iestudēt. Iestudēt tā, kā luga uzrakstīta, būtu neinteresanti un garlaicīgi. Bet man patika doma par kara absurdu. Ir puiši, kurus interesē karš, ieroči, kuriem gribas visu izmēģināt… Aktieriem devu uzdevumu – atrast vīriešus, kuri ir karojuši vai dienē armijā, – tā izrādē radās daudz dokumentālu stāstu. Un paralēli ir Brehts." Dokumentālie stāsti šajā lugā ir reizē gan jauniestudējuma centrālā ideja, gan klupšanas akmens. Pirmkārt, tie ir par garu, un tas liedz tos izstāstīt pietiekami efektīgi, lai publikas uzmanība neatslābtu. Otrkārt, neiezīmējas pietiekami daudz kontrastu starp šiem stāstiem, kas arī daļēji saistīts ar monotono pasniegšanas formu. Pats par sevi taču saprotams, ka lielākoties tiek stāstīts par ikdienas dzīvi, nevis kaujas uzdevumiem: par sadzīvi, kas teātra apmeklētājiem, kuri ar militāro pasauli nav saistīti, ir pietiekami eksotiska, nevis par kaujas laukā gūtām atklāsmēm, par kara "bezjēdzīgumu" vai, tieši pretēji, interešu fokusu militārajā jomā, ja tādu ļauj nolasīt atveidojamā karavīra intelektuālā kapacitāte un scenārista asredzīgums. Neilgi pēc "Mammas Drosmes" skatījos kārtējās "Ģēnijs: Pikaso" sērijas, kur cīņā "par Franciju" Pirmajā pasaules karā uz fronti pirms apmēram simt gadiem dodas mākslinieks Žoržs Braks un dzejnieks Gijoms Apolinērs, pārmetot Pikaso gļēvulību, kad pēdējais mēģina runāt par kara absurdo būtību un to, ka māksliniekiem ir jācīnās citādi, nevis frontē. Pēc kaujas laukā piedzīvotajām šausmām un savainojumiem abiem brašajiem Francijas dēliem nākas atzīt, ka stūrgalvīgajam spānim bijusi taisnība – šajā scenārijā dramaturģija par kara tēmu konstruēta vienkārši, bet nepārprotami iedarbīgi. Kara dokumentālisma un reizē eksistenciālu pārdomu meistardarbs ir arī Kristofera Nolana "Dankērka" (2017). Dramatiskajā izrādē klātbūtnes efekts piedāvā pat spēcīgāku instrumentāriju nekā kinematogrāfs, bet diemžēl ne šoreiz. "Mammas Drosmes" scenārijs izplūst garos monologos, kuri drīzāk izraisa īgnumu nekā līdzpārdzīvojumu.

Brehtam 1939. gadā bija pilnīgi skaidrs, ko viņš vēlas ar savu lugu pateikt – drosmīgi, skaudri un rafinēti. Par spīti norādēm uz Ukrainu, Sīriju utt. "Mammas Drosmes" autori tomēr nešķiet pārliecināti paust savu pozīciju par mūsdienu ģeopolitisko situāciju. Nemaz nerunājot par "X stundas" jautājumiem vai spēli ar uzstādījumu "Baudiet karu, jo miers būs briesmīgs!". Rezultātā izrāde "pēc Brehta lugas motīviem" atgādina bezkofeīna kafiju vai bezalkoholisko vīnu – it kā ir tas, par ko nosaukts, bet tomēr ne gluži. Kā politkorekta tematiskā ballīte par kara tēmu.

Lauma Mellēna-Bartkeviča

Lauma Mellēna-Bartkeviča ir mūzikas žurnāliste, kultūras pētniece un tulkotāja. Mīl svešvalodas, operu un ceļojumus. Šobrīd strādā pie promocijas darba "Riharda Vāgnera operu iestudējumi 21. gadsimtā:...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0
Ziedo "Satori" darbībai!