Recenzija
04.09.2013

Teksta valdzinošais rotaļīgums

Komentē
2
Saglabā

Par Ievas Melgalves grāmatu "Mirušie nepiedod", apgāds "Zvaizgzne ABC, 2013.

Nevarētu teikt, ka man ir kādas īpašas attiecības ar fantāzijas literatūru – neesmu ne kaismīga jūsmotāja, ne arī skeptiska noliedzēja. Literatūra ir literatūra, un manā skatījumā darba piederība kādam žanram nevar to ne sabojāt, ne padarīt labāku. Žanrs gan nodrošina zināmu saprašanos starp autoru un lasītāju, tādēļ žanra produktus ir vieglāk "iemānīt" uz līdzīgu darbu popularitātes viļņa. Žanra darbiem ir lielas izredzes izrādīties par lētu preci publikas izsalkuma apmierināšanai un nepaust nevienu būtisku māksliniecisku patiesību, tomēr žanrs arī ļauj autoram parādīt savu atjautību, rotaļājoties un kāpjot pāri tajā sastopamajām konvencijām.

Fantāzija ir diezgan riskanta spēle: ja darba uzstādījums ļauj neierobežotu iztēles skrējienu, šķiet pavisam nepatīkami attapties pie jau redzētiem tipiem un prognozējamas notikumu gaitas. Jebkurā darbā klišejas izskatās diezgan muļķīgi, taču, ja tās spļauj uguni, dzīvo pazemē vai sūc asinis, lasītāju nogurdināt (vai pat nokaitināt) ir krietni vieglāk. Klibs krodzinieks var droši izšļūkāt cauri vairākiem romāniem, un nevienu viņš pārlieku netraucēs. Taču svešiniekam apmetnī, kurš sēž kroga tālākajā nostūrī, ir jābūt apveltītam ar kādu ļoti unikālu iezīmi, lai viņš mūs pārliecinātu. Fantāzija uzliek atbildību neslinkot un tāpat – nepārcensties. Lasītājs vēlas nojaust iedomātās zemes īpatnējo vēsturi, gūt priekšstatu par ģeogrāfiskajām pazīmēm un iedzīvotāju sastāvu, taču vienā brīdī viņam var apnikt savādu, neizrunājamu vārdu gūzma un garas, pļāpīgas atkāpes.

Ievas Melgalves romāns "Mirušie nepiedod" ļoti veiksmīgi izvairās no lamatām abās ceļa pusēs – autore iepazīstina ar iztēloto pasauli, taču necenšas to piedāvāt kā grandiozu svešumu; patiesa plašuma sajūtu darbā rada tieši tēlu interesantie raksturi un psiholoģiskā mijiedarbība. Rakstniece zina, kādēļ fantāzijas žanru izmanto, un dara to pārliecinoši – bez liekiem sarežģījumiem, ar precīzām līnijām. Katrai detaļai, vai tas būtu smaids vai kaltēta oga, ir nozīme stāsta virzībā. Lielākā daļa romāna darbības notiek nelielā ciematā ar nosaukumu Bruga, kura karte aplūkojama grāmatas sākumā; epigrāfos pirms nodaļām tiek piedāvāti "izvilkumi" no dažādiem dokumentiem, leģendām un dziesmām, kas sniedz priekšstatu par divu tautību – kilru un bruonu – kultūrā pastāvošajiem uzskatiem un normām (kas veido interesantu kontrastu ar galvenās varones pieredzi).

Melgalves radītajai pasaulei piemīt viena būtiska īpatnība: spēja vadīt citu emocijas tiek dēvēta par maģiju un piemīt tikai nedaudziem, ar talantu piedzimušiem un īpaši apmācītiem ļaudīm – magiem: "Magu raksturo viņa prāta – viņa jūtu pasaules intensitāte: tā mags var viegli mainīt parasto ļaužu emocijas un nosvērt tos savā pusē." [1] Burvji ir elite ar politisku varu un plašām tiesībām ietekmēt pārējo cilvēku dzīvi; viens no iemesliem, kādēļ maģija darbojas – visi tai tic un īpaši nepretojas. Grāmatu caurvij pārdomas par varas attiecībām, brīvību un individualitāti; tā nav sistemātiska apcere, bet drīzāk nevilšas un pašam domātajam neierastas atskārsmes, kas uzpeld starp atmiņām, vērojumiem un sarunām. Romānā vēstī klejotāja Vega – svešiniece un vienpate, kas, neskatoties uz savu atšķirīgumu, nespēj iztikt bez cieša tuvuma citiem. Viņa ierodas Brugā kā pavadone un tulks tirgotājam, taču tiek iesaistīta savādā noziegumā un nevēlas pilsētu pamest, kamēr nav noskaidroti lietas patiesie apstākļi.

Ieva Melgalve ļauj savai fantāzijas pasaulei elpot, tēliem būt dzīviem un spontāniem, reizēm sirsnīgi tuviem, reizēm pavisam neizdibināmiem. Romānā jūtams smalkums un trauslums, līdzīgs tam, kāds bija raksturīgs Melgalves īsprozas krājumam "Bezzaudējumu punkts". 1999. gadā, kad tas iznāca, autorei bija tikai astoņpadsmit gadu, taču viņa bija paspējusi pievērst sev gan nosodošus, gan apbrīna un uzjautrinājuma pilnus skatienus, jo nevairījās rakstot ielikt pa sulīgi rupjam vārdam. Tomēr spēcīgāk par lamu vārdiem iedarbojās teksta valdzinošais rotaļīgums – naivs un nopietns, skumjš un dzīvi apliecinošs reizē. Sajūta, ka visur, kur tu uzkavējies nedaudz ilgāk par mirkli, zeme draud iebrukt zem kājām un atklāt bezdibeni – šāda sajūta nepamet, arī lasot romānu "Mirušie nepiedod". Pārgalvīgā Vega nemitīgi šķiet uz pagaišanas robežas – viņa saplūst ar cita emocijām, maldās savas zemapziņas dzīlēs vai kļūst par vērotāju svešā prātā. Un lasītājam nav citas izvēles, kā pacietīgi klumpačot pakaļ blēdīgajai protagonistei – pat tad, kad gribētos uzsaukt: "Pagaidi! Apdomājies!"

Romāns ir viegli lasāms, taču tajā netrūkst ne ētisku izaicinājumu (ko darīt ar bērnu, kurš pārcietis tik spēcīgu traumu, ka vairs neiederas sabiedrībā?), ne sižetisku pavērsienu (bīstami pietuvojusies laimīgām beigām, Vega ik reizi apcērtas apkārt). Un patiesībā tie, kas šeit nespēj piedot, ir dzīvie un neatkarīgie – tie, kuri neslēpjas aiz "kopēja labuma" vai "tradīcijas" argumentiem, tie, kuri vairās no mierinošām burvestībām, kad tās aizstāj paša izvēli. Vai tiem ir viegli (iz)dzīvot īstā vai fantāzijas pasaulē – tas jau ir pavisam cits jautājums.

 

[1]                       Melgalve, Ieva, "Mirušie nepiedod", Rīga, Zvaigzne ABC, 2013, 114.lpp

 

Tēmas

Ieva Viese-Vigula

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!