III
trīs bites ar rūgtenu zemes medu uz lūpām,
trīs strauti ar bālziliem ziedlapu kuģiem,
trīs čuksti, kas pārtapa pamales pērkona dārdos,
trīs daļas no sirds, tās sauca Nzami uz mājām.
(“Nzames atgriešanās”, I dziedājums)
Viņš skatījās uz dzelteno, migloto mēnesi, kas piebriedis karājās pār koku lapotnēm, jūtīgo roku ar slaidajiem pirkstiem it kā nejauši, it kā mierinot nolicis uz sievietes vēdera.
- Zīmes sakrīt, šis dzeltenais auglis ir rokas stiepiena tuvumā, un zirnekļu tīkli no rītiem ir nostiepti tik stingri, ka pieskaroties iedzinkstas, pirms satrūkst. Ir laiks.
-Viņš grib mani precēt, - sieviete teica raižpilnā balsī.
- Kurš tad, Eloin? - vīrietis ieskatījās viņai acīs, un, kā dažkārt, viņa seju pārņēma baiļpilnu raižu izteiksme - kā bērnam, kas pazudis pūlī, Eloina nodomāja.
- Kiters, kurš gan cits?
Vīrietis nervozi paraustīja plecus.
- Mums nav laika rīkot ceremoniju. Man un tev, mums jādodas augšup pa upi. Es būtu laimīgs, ja varētu doties ceļā tūlīt pat, bet tu jau laikam…
- Man nekas daudz nav vajadzīgs, Linnet, - Eloina iebilda. - Es būšu gatava pēc stundas.
- Lai būtu, - par Linnetu nosauktais negaidīti pārliecās pār mājas slieksni un iesita ar plaukstu pa ūdeni, uzmanīgi vērodams tā virsmu. Kad noklusa viļņu šļaksti un čauksti vistālākajos ezera krastos, viņš atliecās, pārbrauca ar mitrajām plaukstām pār seju un pāri plecam ieskatījās Eloinai tieši acīs. - Gaidīšu tevi pēc stundas pie Dziļupes grīvas.
Un mēness vēl turējās tumšajās debesīs tuvu jo tuvu, kad liela laiva ar bālganu puķu vītnēm gar sāniem, Eloinas un Lina vadīta, virzījās pa tumšo un plato upi uz augšu.
Tai nopakaļ koku pazaru ēnā slīdēja otra, mazāka laiva, veikla un klusa kā zivs, un prasmīgais airētājs darīja visu, lai paliktu nemanīts.
* * *
Rīts uzausa ar rēnu miglu, kas piešķīra mirdzošu oreolu katrai lietai. Gaiss bija dzidrs un tīrs, elpa pati lauzās krūtīs un virmuļoja tur vēl dažus liekus mirkļus pirms izelpas. Katra gaišzaļā smilga, katra skarbi un tvanīgi smaržojošā lapegļu skuja aiz snīpīša turēja vairākas rasas lāses, kas tikko jaušami trīsēja, mezdamas nemanāmus varavīkšņu zibšņus, kas piešķīra negaidītas krāsu atēnas katram stumbram upes krastā un - jo īpaši - baltajām ūdensrozēm, kas atvērtas, miklas gulēja vēl nakts tumšajā ūdenī zem zemajiem koku zariem.
Ar diviem klusiem airu vēzieniem Linneta laiva pieglaudās krastam kādā dzelmainā upes ielocē. Divas klusītēm spurdzošas virmojuma strēlītes gaisdamas aizšalca pa upi uz leju. Otra, mazākā laiva iegriezās lecošās saules kausētā sērītē. Smiltis ieņerkstējās pret laivas dibenu un tad samierinājušās cieši aptvēra to.
Eloina bija aizmigusi Linneta laivas galā, atslīgusi mīksti ģērētās ādās, viņas mierīgā seja pagriezta pusprofilā. Jaunais vīrietis, cik vien klusi spēdams, ievilka airus un ķērās pie makšķerēšanas piederumiem. Visapkārt dzinkstoši, zvanoši, ķiķinoši skanēja putnu dziesmas. Migla it kā sakusa ar gaisu, piešķirdama it visam mirdzoši rēgainas aprises.
Noķēris pirmo sudrabaino zivi (kas atvadījās no dzimtajiem ūdeņiem ar skaļu šļakstu), Linnets bažīgi palūkojās uz sievietes pusi - vai nav iztraucējis viņas miegu. Zivs caurspīdīgi sārtā aste bija uzmetusi divas ūdens lāses uz Eloinas pieres - pie uzacs paša galiņa, kur rūpīgi pieglausta matu šķipsna sargāja samtaini maigos deniņus. Sievietes seja klusajā rīta gaismā šķita pienaini balta un tikpat zīžaina un silta. Aizvērto acu dobumos krita zaļganas lapegļu ēnas. Tumšie uzaco loki bija prasmīgi aizkrāsotas rētas izliektajā pierē, bet otiņas biezie un lokanie sari - Eloinas skropstas. Viņas seja veidoja ovālu, nedaudz smailāku zoda pusē, tā šķita kā neliela putniņa ola ar čaumalu, kas ir vēl trauslāka par ādu, tikpat viegli ievainojama kā bikli plūstoša vilnīša audums.
Lūpas bija tāds iesārts lauzums čaumalas virsmā, aizvērtas cieši, bet tik liegi, ka Linnets sajuta gandrīz nepārvaramu kārdinājumu pielikt pirksta galiņu Eloinas mutei, lai redzētu, kā tā notrīs un paveras neapzinātā, izsapņotā smaidā - tā mēdz smaidīt silt un mierīgi mīlētas sievietes, kas jau ir tik pārpilnas mīlestības, ka tā staro no viņām kā gaisma, apsvētot visu, kas kaut vai nejauši pagājis viņām garām, gluži kā silpurenes sūnās staro pašas ar savu īpatno liegvioleto gaismu.
Linnets redzēja sīksīku smilškrāsas zirnekli, vēsmiņas nestu, nolaižamies uz Eloinas vaiga, kur tas pie neredzamas pūciņas piestiprināja saulē un miglā mirdzošu pavedienu, brīdi sastindzis elpoja, piespiedies pie Eloinas mierinošās ādas, tad, atguvis spēkus un savaldību, aizslīdēja pa tīmeklīti uz augšu, stingri nolēmis Linnetam pateikt, ka viss savā starpā ir vienots gandrīz neredzamiem, bet nenoliedzami īstiem pavedieniem, un, ja arī viņa paša tīkls ir tik viegliņš, ka spētu noturēt vien kādu miglas strēmelīti vai zeltītu saules staru, tad arī tas nav maz, jo pati migla un saules pavedieni ir tādi paši nejaušami tīkli, un visi šie tīmekļi savīti bezgalsarežgītā, bet tik saprotamā rakstā, ko sauc par Pasauli, un, kad šis tīkls, kurā jau tagad kā miglas lāsītes rit visas sajūtošās būtnes, reiz, satraukti trīsēdams, noķers Patiesību, nāks Audējs, cieši satīņās Patiesību savos vārdos, un tad tikai tie divi - Liktenis un Nejaušība - noteiks, kuras tīmekļa daļas paliks ar Patiesību Viņa rokās, bet kuras satrūks un izgaros bezgalībā.
* * *
Sūtnis smilškrāsas apmetnī ieradās Ezera pilsētā divas dienas pēc ceļotāju došanās augšup pa upi. Viņš bija gājis ar kājām, ar grūtībām laužoties cauri brikšņiem un slīkšņām, tāpēc arī aizkavējās. Ja nebūtu maģisko spēju, viņš varbūt tā arī neaizsniegtu Ezera krastu.
Pirmā Sūtni ieraudzīja kāda kalsna sieviete ar vasarraibumainu seju un rūsganiem matiem. Viņa dalījās ar viesi savās pieticīgajās, bet sātīgajās pusdienās - trekna ezera zivs, pasniegta ar kāda ūdensauga pienainajām saknēm.
- Nzames lāse? Tā sen jau vairs nav šeit, - viņa skaidroja.
- Linnets aizveda to pa upi uz augšu, - sieviete novērsusies teica. Dziesminieka vārdu izrunājot, viņas balss kļuva tāda kā skumja, kā rūgteni maiga.
- Kas ir Linnets? - vīrietis agresīvi noprasīja.
- Vervs. Galvenais dziesminieks.
- Tas ir - galvenais priesteris? Valdnieks?
- Nē, - sieviete saspringusi sarāva plecus. - Viņš neko šeit nenoteica. Nepielūdza nekādus dievus, lai arī reizēm runāja par tiem. Viņš vienkārši bija vissvarīgākais. Mēs devāmies pie viņa pēc padoma. Vai vienkārši tāpat. Jaunlaulātie un jaunpiedzimušie saņēma no viņa svētību. Tas arī viss.
- Kāpēc tad viņam tika uzticēta Nzames acs?
- Viņš prata ar to rīkoties, - sieviete vienkārši atteica.
Brīdi valdīja klusums. Sieviete šķita iegrimusi savās domās, sūtnis drudžaini pūlējās izdomāt jaunu darbības plānu.
- Kad viņš aizbrauca? Un uz kurieni? - viņš beidzot jautāja.
- Šķiet, pirms divām naktīm, - sieviete sērīgi atteica. - Viņš jau sen runāja par to, ka tad, kad pienāks laiks, Nzames lāsi būs jānogādā atpakaļ tās mājvietā. Tikai mēs nezinājām, ka viņš neaizbrauks viens.
- Cik viņu ir?
- Reizē ar Linnetu pazuda arī Eloina, mūsu jaunā dziedniece, un viņas līgavainis Kiters. Var jau būt, ka viņi abi devušies ceļā uz savu roku, bet tas ir maz ticams, - sieviete brīdi klusēja. - Ar viņiem pēdējā laikā negāja īsti lāgā. Eloina pati bija ļoti laimīga, tāda kā starojoša, tikai no Kitera izvairījās. Bet daudz laika pavadīja pie Linneta. Arī pa naktīm. Kiters, protams, niknojās, bet neko daudz jau nevarēja darīt.
- Vai viņi…? - sūtnis zīmīgi pacēla uzacis. Rudmate satraukta un pat tāda kā aizvainota saslējās.
- Nē, noteikti nē, - viņa protestēja. - Mēs, trelani, nekad tādas lietas nedarām pirms… pirms laulībām. Un Eloina visu laiku bija bijusi tik kārtīga meitene.
Sieviete brīdi padomāja.
- Ar Linnetu gan neko nevar zināt… Nē, ne jau tā, ka viņš būtu bijis tāds… Nav dzirdēts, ka viņš kādai būtu kaut ko… Bet viņš vienmēr ir bijis ne tāds, kā citi… Tāds savāds. Nekad nevarēja saprast, ko viņš domā.
Sūtnim gan šķita, ka viņa sarunas biedrene pati ir tāda kā savāda, un viņš pilnīgi skaidri zināja, ka nekad nespētu noteikt, ko viņa domā un kas ir tas, ko viņa noklusē… Bet savas pārdomas viņš paturēja pie sevis. Bija arī svarīgākas lietas darāmas.
Un drīz pa upes rāmo spoguli, neveiklu airu virzīta, slīdēja vēl viena, gan diezgan paveca un nobružāta laiva, kurā sēdēja vientuļš vīrietis smilškrāsas apmetnī.
* * *
Kiters pārliecās pārliecās pāri upes virsmai, kā noglāstīdams to. Sīki ņirbu vilnīši kutināja viņa plaukstu. Zeltaini, vītola lapām līdzīgi atspīdumi slīdēja pār trelana seju. Eloina mēdza, ar laivu braucot, iegremdēt pirkstu galus ūdenī, ļaujot sīkām ūdens tērcītēm slīdēt pa to starpām.
Eloina.
Sērēs saulstari pāršķēla ūdeni, atsegdami bāldzeltenas smiltis, dziļākajās vietās dūņu putekļos virmoja zaļganas ēnas. Reizēm pavīdēja sudrabainas zivs mugura. Kiters raudzījās dzelmē, līdz tā sāka vieglītēm saukt viņu lejup; tad puisis pacēla galvu un atkal ķērās pie airiem.
Sākumā viņš bija jutis dusmas, tad izmisumu. Tagad bija izgaisis gan viens, gan otrs, atstājot kādu dīvainu sajūtu, kas lēna un neko neizteicoša brieda viņam krūtīs. Tā bija kā vēss dziļumu zvērs, kas dzina Kiteru uz priekšu. Viņš vairs nedomāja, vismaz nespēja nevienu domu formulēt vārdos, tikai reizēm savu asiņu šalkās, dīvaini skurbās apziņas virpuļos dzirdēja - Eloina, Eloina, Eloina…
Un tas zvērs, tas augdams reizumis pāršļāca viņu ar griezīgu sāpju straumi, kas lika savilkties čokurā uz airsola, vai reizēm viņš sajuta nogurumu mūždien cieši sakostajos žokļos, un viņš varēja ilgi vērot vilnīšu ieloces, lapu ēnas un zilganās spāres, kuru taisnais un mērķtiecīgais lidojums pēkšņi aprāvās, un tad tās nekustīgi karājās gaisā, ļaunvēlīgi švirkstinot caurspīdīgos spārnus, un reizēm kāda pat nometās uz Kitera laivas malas, blenzdama viņā ar milzīgām, mirdzošām rubīna acīm un mēģināja viņam ko pateikt, mēmi virinot dīvainām spailēm līdzīgos žokļus.
Un Kiteru pārņēma neskaidras, bet ļoti spēcīgas bailes no spārēm, no zemūdens zivīm, no aukstasiņu zvēra, kas lēnītēm auga viņā. Bailes un skumjas, un gluži bērnišķīga vēlme aizbēgt no visa, bēgt tā, lai neviens viņu vairs neredzētu.
Bet kā piesiets viņš sekoja Linneta laivai, saglabādams nemainīgu atstatumu, reizumis dzirdēdams, kā viņu balsis, atbalsu izķēmotas, plūda lejup pa straumi un vēju. Tikai reizumis viņš bija patiesi laimīgs, pēkšņi un īslaicīgi aizmirstot, kas viņš tāds un kam dzenas pakaļ. Bet tad, kā zirnekli atved atpakaļ viņa paša pelēkais pavediens, tā arī Kiteru atveda atpakaļ ritms, kas pulsēja viņa ādā. Eloina. Eloina. Eloina.
* * *
Vakara rēnajā gaismā viņi devās tālāk, kā trelani jebkad ir braukuši. Viņi nesteidzās; Eloina brīdi pa brīdim lūdza apstāties pie zvēru iemītām takām un ieslīdēja mežā, no kurienes vienmēr atgriezās ar zāļu pušķīšiem rokās.
Pasaule lēni izgaismojās sārta, it kā viss - gan koki, gan upe - būtu līdzīgi plaukstām, kad cauri tām skatās uz sauli. Linnets cauri skropstām skatījās rieta starps un ar pirkstu galiem veidoja melodiju liras stīgās. Eloina iegrieza laivu upes ielokā, kur noklususī straume auklēja zemu nolīkušu treknu zāli. Cauri upes guldzoņai un šļakstiem, cauri kukaiņu cirkšķiem bija dzirdama dobja sanoņa.
Viss pagājšnakts mēness bija izkusis meža bišu medū, ko Linnets, viscaur baltā tērpies, savāca dedzināta māla traukā. Tajā viņi zīlēja nākotni un tālu aiz savām sejām, iesalušām medū, redzēja sauli ejam aiz kalniem un trīs apmetņos tērpušos stāvus cieši aizslēdzam vārtus aiz tās.
0