Video
14.09.2012

Teātris ir pēdējais, kas mums vēl palicis

Komentē
0

Dailes teātris 14. septembrī sāk sezonu ar pirmizrādi "Finita la comedia!", ko pēc Nikolaja Erdmana lugas "Pašnāvnieks" iestudējis bulgāru viesrežisors Aleksandrs Morfovs. Viņš beidzis Sofijas Teātra un kino mākslas nacionālo akadēmiju divās specialitātēs – kā teātra režisors (1989) un kino režisors (1994). Savu režisorisko darbību sācis, iestudējot Alfrēda Žarī "Karali Ibī" (1991) Sofijas Mazajā pilsētas teātrī "Aiz kanāla", Viljama Šekspīra "Vētru" (1992) teātrī "Sofija" un "Hamletu" teātrī "La Strada" (1993).

No 1993. gada viņš sāk strādāt Bulgārijas Ivana Vazova Nacionālajā teātrī. No 2000. līdz 2002. gadam Morfovs ir šī teātra mākslinieciskais vadītājs. Vairākus gadus (2003–2007) viņš strādā kā viesrežisors Sanktpēterburgas V. F. Komisarževskas akadēmiskajā dramatiskajā teātrī, bet no 2006. gada atgriežas Bulgārijas Ivana Vazova Nacionālajā teātrī kā tā mākslinieciskais vadītājs.

Morfovs ir iestudējis daudzus klasikas darbus, tostarp Viljama Šekspīra, Servantesa, Moljēra, Maksima Gorkija, Bertolda Brehta lugas. Režisors un viņa iestudētās izrādes saņēmušas daudzas prēmijas: Bulgārijas teātra prēmiju "Askeer", Bulgārijas teātra kritiķu prēmiju, Bulgārijas teātra savienības balvu, Sofijas prēmiju, kā arī virkni Krievijas teātra balvu. Viņa izrādes piedalās teātra festivālos daudzās valstīs. Arī pats režisors daudz un veiksmīgi strādā ārzemēs: Francijā, Zviedrijā, Maķedonijā, Rumānijā, Izraēlā. Viņš ir iestudējis vairāk nekā 10 izrāžu Krievijas teātros, tostarp arī divas leģendārajā Maskavas "Ļenkom" teātrī: Kena Kīzija "Lidojot pāri dzeguzes ligzdai (Aptumsums)" un Fridriha Dīrenmata "Dāmas vizīte" (abas izrādes viesojušās Rīgā). Izrāde "Lidojot pāri dzeguzes ligzdai (Aptumsums)" saņēmusi Krievijas teātra festivāla "Zelta maska" skatītāju balvu (2007). Režisors ir strādājis ar tādām krievu teātra un kino zvaigznēm kā Aleksandrs Abdulovs, Aleksandrs Kaļagins, Aleksandrs Lazarevs, Marija Mironova, Aleksandrs Sirins u. c.

Pirms pirmizrādes ar režisoru sarunājās interneta portāla galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins. Video – Ģirts Raģelis.

Vai jūs interesē skatītājs?

Konkrēts skatītājs? Mani vienmēr interesē mana ģimene.

Viņi vienmēr skatās jūsu izrādes?

Viņi vienmēr skatās visas manas izrādes, un viņi ir paši bargākie skatītāji. Viņi ir pirmie, pēc kā reakcijas es spriežu, vai eju pareizā virzienā vai ne. Un vispār – es netaisu konceptuālo teātri, es nenodarbojos ar kādas sistēmas radīšanu, tāpēc skatītājs man ir vajadzīgs. Vienmēr cenšos viņu saprast. Es vienmēr cenšos likt viņam domāt vai vismaz likt viņam pacensties domāt. Iedot viņam to, ko viņš no manis gaida, taču arī pārspēt viņa cerības – no vienas puses, piesaistīt viņu, bet pēc tam – manipulēt. Manipulēt nevis tajā nozīmē, ka mainīt apziņu, bet iet mazliet tālāk – mazliet tālāk par baudu, ko sniedz izrādes noskatīšanās.

Man patīk humors. Es vienmēr savās izrādēs meklēju divas puses – traģisko un komisko. Dzīve ir tāda virve, kurā cieši savijušies melnais diegs ar balto, traģiskais ar komisko. Un atdalīt tos nav iespējams, tie vienmēr ir kopā. Tāpēc man patīk, ja izrādēs ir kaut kas negaidīts – traģiskās situācijās notiek kaut kas nejēdzīgs un absurds, bet komiskās situācijās var sajust, ka tajā visā ir arī drāma, nevis tikai smiekli.

Es domāju... nē, nu ko es tur domāju... skatītājs jau ir dažāds. Es vēl nezinu, kāds tas ir šeit, tāpēc esmu nelielā histērijā. Es vēl neesmu sapratis šo skatītāju. Esmu redzējis, kā viņi skatās nopietnas izrādes, esmu redzējis, kā viņi smejas trulās komēdijās, bet es nevaru saprast – šis skatītājs būs manējais vai ne? Vai arī viņš paskatīsies un teiks: "Nu, kas tas vēl par dzīvnieku?" Vai viņš sapratīs to, ko es vēlos pateikt? Ko un kā es vēlos pateikt. Šī satikšanās vienmēr ir ļoti smaga. Jo teātris taču ir pēdējais, kas vēl mums ir palicis kā dzīva saruna starp skatītāju un skatuvi. Saruna ar dzīvu mākslu.

Es, protams, gribētu, lai būtu vairāk attiecību, lai aktieri varētu pieskarties skatītājam, lai skatītāji pievērstu viņiem uzmanību, lai notiktu viņu savienošanās, lai skatītājs justu sevi kā daļu no tā, kas notiek uz skatuves. Bet tas ir ļoti sarežģīti. Dažreiz man tas ir izdevies, bet bieži vien ne. Skatītājs baidās, viņam nepatīk, ja viņu aiztiek. Viņam nepatīk, ja viņu rāda. Pat cirkā tajā brīdī, kad klauns paskatās publikā, visi nodomā: "Ak, Dievs, tikai ne mani! Tikai ne mani!" Un, tiklīdz izvēlas kādu citu, tā uzreiz visiem pārējiem kļūst smieklīgi. Jo jāsmejas ir nevis par mani, bet par citu.
 

Pilns intervijas atšifrējums būs lasāms drukātā veidā žurnālā "Rīgas Laiks".

Aleksandrs Morfovs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!