Domas
23.11.2015

Teātra vīriešu sīvās sacensības

Komentē
0

Šogad "Spēlmaņu nakts" milžu cīņās vissīvākā sacensība gaidāma divās nomināciju grupās – "Gada mazās formas izrāde" un "Gada aktieris" –, jo te atšķirībā no dažām citām kategorijām spēcīgu pretendentu ir daudz. Pat ļoti daudz, par ko liecina, piemēram,  sešas aktieru nominācijas instrukcijās noteikto piecu vietā. Neapskaužu žūriju, kurai ir jāizdara praktiski neiespējamais – jānosauc tikai viens uzvarētājs katrā no šīm grupām. 

Par savu uzdevumu izvēlējos atgādināt, kāpēc tieši šo sešu teātra vīriešu veikums patiešām var tikt uzskatīts par neikdienišķu sasniegumu.   

Artūra Skrastiņa Šarls Bovarī Dailes teātra izrādē "Bovarī kundze" ir īpašs gadījums. Aktieris radījis izcilu tēlu viduvējā Rolanda Atkočūna uzvedumā, spējot ne tikai noturēties pretī vides ārišķīgajam dekoratīvismam un režijas didaktikai, bet arī pakāpeniski izvirzīties pat par inscenējuma galveno varoni. Īstenībā iestudējumam pienāktos nosaukums – "Šarls Bovarī". Tas ir vienīgais sarežģītais, neviennozīmīgais, izsmalcinātā psiholoģiskā reālisma manierē nospēlētais izrādes tēls, viena no spožākajām virsotnēm visā aktiera apjomīgās karjeras laikā.

Arturs Skrastiņš izrādē "Bovarī kundze", foto – Gunārs Janaitis

Skrastiņš spēlē ar tādu iedvesmu un patiesīgumu, ka ātri vien dabū skatītāju zāli savā varā, un mēs sekojam skatuves notikumiem ar viņa acīm. To uzticības spēku sapnim, kas romānā raksturo Emmu, pārņem Skrastiņa Šarls, un šim sapnim ir viens vārds – Emma. Tā romānā Šarla ironiju raisošais aklums pret Emmas laulības nodevību izrādē pārtop aizkustinošā visaptverošā mīlestībā, neapjaustā vainas apziņā, pat kaunā, ka pats nespēj sievai dot visu tās laimei nepieciešamo. Šarla emociju – prieka, šaubu, pacilātības, rūpju, uztraukuma, sajūsmas – atklāsmē milzīga loma ir arī aktiera izteiksmīgajai balsij – tai ir tik daudz aizkustināt spējīgu toņu, pa kuriem kā pa klavieru taustiņiem lēkā viņa izteiktie vārdi.

Arī Andra Keiša Ostaps Benders ir Jaunā Rīgas teātra "Divpadsmit krēslu" vienīgā īstā zvaigzne. Viņa asprātīgā groteskas tehnikā virtuozi veidotais tēls jau vizuāli ir dīvaini intriģējošs: ielaspuika Gavrošs un Holivudas kinozvaigzne vienā personā. Savu skatuves baletu aktieris izpilda nevainojami – slīdoši peldošās kustības, apgriešanās uz papēža ar vieglu palēcienu, īpašais paņēmiens iznirt no raibo kustīgo aizslietņu labirinta rada iespaidu par viņu ne gluži kā par reālu cilvēku, drīzāk kā par, teiksim, dēmoniskā Volanda dubultnieku. Benders bieži vēršas tieši pie zāles – ar sirsnīgi intīmiem, sava valdzinājuma varu nekļūdīgi jūtošiem viegli nekaunīgiem smaidiem, kā arī ar tekstiem – gan asprātībām, gan monologiem –, pat ja tie domāti skatuves partneriem. Brehtiskā atsvešinājuma tehnika Keiša izpildījumā nevis atsvešina, bet gan pietuvina skatītājus Benderam.

Andris Keišs izrādē "Divpadsmit krēsli", foto – Jānis Deinats

Ostapa Bendera galvenā īpašība, kas viņu padara pievilcīgu, ir absolūta iekšējā brīvība. Man personiski patika arī viņa pilnīgā vienaldzība pret panākumiem un ieņemamo stāvokli, jo viņam gluži vienkārši to nav. Savukārt tas ļauj īstenot kāri uz risku: Keiša varonis ir Spēlmanis ar lielo burtu – gan kā liela mēroga režisors un aktieris vienā personā, gan kā ruletes spēlmanis kazino –, metot visu savu izdomas kapitālu uz galda. Turklāt – kārtējā neveiksme ne tikai neapdzēš viņa enerģiju un izdomu, bet tieši otrādi – uzpūš to vēl lielākās liesmās. Lielais Kombinators publikai ļoti patīk, jo mūsdienu cilvēki, dzīvojot līdz nelabumam pareizu frāžu laikmetā, slepenībā apskauž pievilcīgos nevaroņus, kuri atļaujas pārkāpt robežas, ko paši likumpaklausīgie pilsoņi neuzdrīkstas.

Tāpat skatītāju zāle jūsmo par Jura Žagara Protasovu Dailes teātrī Dž. Dž. Džilindžera iestudētajos "Saules bērnos". Smaida, gan klausoties viņa kvēlos monologus par zinātni, gan dīvainos dialogus ar sievu Jeļenu, kas, atstāta novārtā, jau sen sameklējusi sev mīļāko, un kaimiņieni Melāniju, kuras seksuālās pretenzijas uz viņu nav noslēpjamas. Aktieris spēlē ļoti nopietni, viņš ķīmiķa amatiera domāšanu un pasaules uztveri ir pilnībā padarījis par savu, tādēļ var atļauties nelielu grotesku šīs nopietnības pārspīlējumu. Uzmetis tādu kā kūkumu, ierāvis galvu plecos, Protasovs lej šķīdumus no vienas mēģenes otrā, ik pa laikam skatīdamies apkārt, it kā viņa dārgās zinātnes traukiem nemitīgi uzglūnētu apdraudējumi. Toties nav pat pamanījis, kas notiek ar abām sievietēm.

Juris Žagars izrādē "Saules bērni", foto – Gunārs Janaitis

Taču aktieris neapstājas pie Protasova tēla sākotnējās elegantās karikatūras, viņš to piepilda ar daudz sarežģītāku saturu. Žagars savu bezgala labsirdīgo, pat nevarīgi maigo kaktu zinātnieku arī saprot, pat kaut kādā mērā attaisno, rosinot pavisam nesmieklīgas domas. Kā savienot kalpošanu aicinājumam, lai arī citiem tas liktos nevērtīgs, ar sadzīves rūpēm. Vai, vēloties sev tuvo cilvēku padarīt normālu – jo Žagara Protasovs tāds savu tuvinieku uztverē noteikti nav –, mēs īstenībā viņu neiznīcinām.

Pēc manām domām, Gundara Grasberga Kreons Nacionālā teātra "Antigonē", ko iestudējis Elmārs Seņkovs, ir pati labākā no visām aktiera lomām. Agrāk Grasbergs lomas spēlēja, šo viņš ir radījis. Varētu teikt vēl vairāk: viņš ir radījis šo lomu un šī loma ir radījusi viņu. Aktierī parādījušās tādas jaunas kvalitātes kā spriegs vīrišķīgums, aktīvs skatuviskais temperaments. Atšķirībā no Skrastiņa, Keiša un Žagara, kuriem ne savas vainas dēļ vairāk nākas spēlēt solo, Grasbergs spēlē ciešā partnerībā ar Maijas Doveikas Antigoni, kura par šo lomu nominēta kā "Gada aktrise". Kreons un Antigone kā mākslas tēli realizē sevi tieši savstarpējo attiecību duetā, ne katrs pats par sevi. 

Gundars Grasbergs izrādē "Antigone", foto – M. Markovskis

Aktieris iet tālu autoritārā valdnieka cilvēciskošanā, un tieši tā panāk maksimālu tēla sarežģītību. Viņš rada priekšstatu par to kā par intelektuālu, domājošu cilvēku, kurš gribētu darīt ja ne visu, tad daudz, lai Antigoni glābtu. Lielais otrā cēliena dialogs starp Antigoni un Kreonu kļūst par aktieru augstākās meistarības pārbaudi, kura laikā Gundars Grasbergs izdara šķietami neiespējamo – rada iespaidu, ka viņa varonis vienlaikus ir gan patiess cilvēks, gan virtuozs melis, kurš tikai spēlē labsirdības teātri, lai salauztu Antigoni. Tas, ka nav iespējams viennozīmīgi pateikt, KAS īsti ir Kreons, apliecina tēla neviennozīmīgumu kā tā augstāko estētiski filozofisko kvalitāti.  

Dailes teātra aktieris Dainis Grūbe, kurš 2014. gada "Spēlmaņu naktī" ieguva "Gada aktiera" balvu par Song Lilingu ("M. Butterfly") un Benu ("Izraidītie"), šoreiz nominēts par Mihaelu Dmitrija Petrenko izrādē "Visas viņas grāmatas" un Alanu Strengu Lauras Grozas-Ķiberes inscenējumā "Equus". Latvijas teātra kontekstā apbrīnojami ir tas, ka visas četras lielās sarežģītās lomas katrreiz ir būvētas pilnīgi no jauna, neizmantojot iepriekšējos atradumus un/vai sasniegumus. Turklāt viņa varoņi ir ļoti atšķirīgi, tik dažādi, ka reizēm grūti noticēt – tos radījis viens un tas pats mākslinieks. Bet pati būtiskākā jaunā aktiera prasme saistās ar spēju nevis rādīt tēlu vai, esot lomā, stāstīt par to, bet gan tik reāli iemiesot konkrētā varoņa jūtas un kaislības, ka rodas iespaids par absolūtu aktiera un tēla saplūsmi. Šī saplūsme izstaro spēcīgu enerģiju, kas liek skatītājiem nonākt līdzīgu pārdzīvojumu varā. Izrādē "Equus" caur divu heteroseksuālu vīriešu aktieru attiecībām, no kuriem Dainis Grūbe atveido septiņpadsmitgadīgo Alanu, bet Gints Andžāns zirgu, kā arī jātnieku, tiek izspēlēts kaisles kā tādas dzīvs, iemiesots arhetips. Izrādes īpašā iedarbība saistās ar rezonansi, ko rada divu spēku saplūšana, vienam otru pastiprinot, – runa ir par Grūbes augsto pašatdeves pakāpi tēlojuma procesā un viņa radītā Alana spēju piederēt neierobežotai, neapvaldītai kaislībai. Šī rezonanse iedarbojas dziļāk, personiskāk nekā tikai estētisks pārdzīvojums, kā tas ir parasti. Gribas dzīvot dziļāk, brīvāk, kaislīgāk, pārvarēt savu dzīves un apstākļu radīto nogurumu, pieradumu, remdenību.

Dainis Grūbe izrādē "Equus", foto – Gunārs Janaitis

Izrāde "Visas viņas grāmatas", kur Grūbe spēlē ciešā radošā kontaktā ar Hannas lomas atveidotāju Esmeraldu Ermali, no sākuma līdz galam ir dramatisks mīlasstāsts. Sākotnēji Grūbes varonis ir kautrīgs (līdz ģībonim) savā pusaudziskajā erotiskajā interesē par pārdesmit gadus vecāko, pieredzējušo sievieti. Viņa kustības ir stūrainas, sasprindzinātas, vārdu straumes – sastrēdzinātas, strauji mainās noskaņojums – no sajūsmas līdz izmisumam. Pirmā fiziskā tuvība veicina strauju Mihaela personības nobriedumu, atraisīšanos, Hanna viņa dzīvē no jebkuras sievietes pārvēršas par vienīgo. Režisors kopā ar abiem aktieriem veicis gandrīz neiespējamo – pat Hannas pratināšanas aina, kur prokurora jautājumus uzdod Mihaels, tiek spēlēta kā mīlas aina. Mīlas, kura nav spējīga uz kompromisiem, piedodot sev tuvā cilvēka nehumāno rīcību. Caur sāpēm, dziļām mokām iet cauri abu mīlestība, nezūdot, bet kļūstot par Hannas lasītprasmes – un arī nāves – cēloni. Ir saprotams, kāpēc šī izrāde ātri vien kļuva par skatītāju vispieprasītāko Dailes teātra izrādi.

Lauris Subatnieks ticis nominēts par psihiatra Daiserta lomu arī Grozas-Ķiberes izrādē "Equus". Viņa radītais ārsta tēls ir nedaudz rezignēts, nedaudz no dzīves paguris, taču vērīgs pret apkārtni, delikāts pret ikvienu, ar ko nonāk kontaktā. Viņa paškritika gan liekas nedaudz pārspīlēta – ja cilvēks sevi tik atklāti analizē, viņam ir vēl pietiekami daudz iekšējā spēka. Pat ja saproti, ka daktera Daiserta un Kristīnes Nevarauskas tēlotās tiesneses Hesteres humānā, dziļi personiskā ieinteresētība Grūbes Alana liktenī ir vairāk no jābūtības, ne realitātes sfēras, ir patīkami iztēloties, ka šādi cilvēki ir – vai varētu būt – iespējami.

Lauris Subatnieks izrādē "Equus", foto – Gunārs Janaitis

Taču par galveno Subatnieka Daisertā kļūst attiecības, kādas izveidojas starp viņu un Alanu, – tās ir balstītas uz savstarpēju cieņu (kad mierīgi pārvarēta pusaudža pašaizsardzīgā spurošanās), atklātību un personisku ieinteresētību. Grūbe un Subatnieks caur savu varoņu attiecībām nospēlē otru kā karali. (Ir taču zināms, ka teātrī karali var nospēlēt ne tikai viņš pats, bet arī galms.) Grūbes varoņa neikdienišķība tiek apliecināta arī caur Daiserta pieķeršanos viņam, pat zināmu emocionālu atkarību. Bet ārsta neiztērētais cilvēciskums, personības spēks un valdzinājums – caur Alana pieķeršanos, jo jauneklim ārsts ir kļuvis par vajadzīgu, no visiem dzīvē sastaptajiem atšķirīgu cilvēku, kam viņš var un pat grib uzticēties: varbūt pirmo reizi mūžā. 

Tas, ka sacensība starp viņiem būs dramatiska, nav novēršams. Tas, ka balvu iegūs tikai viens, arī ne. Un jebkas, ko es vēl varētu pateikt, būtu liekulīgi.  

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!