Par Valmieras vasaras teātra festivālu
Plānojot savu Valmieras Vasaras teātra festivāla izrāžu skatīšanās secību un izstrādājot savu ceļvedi, jau pirms festivāla nākas krietni palauzīt galvu. Gribas redzēt visu raibo un intriģējošo izrāžu piedāvājumu klāstu, bet, ņemot vērā, ka visas izrādes norisinās savā pilsētas nostūrī, tas nebūt nav sevišķi viegli, jo ir jāizplāno laiks, lai tiktu no vienas izrādes norises vietai līdz nākamajai, kā arī jāieplāno arī kāda pusdienu pauze (lai kā brīžam gribētos, nevar taču tikai no mākslas pārtikt). Te nu ir jāpiesauc fundamentālā patiesība, kuru jau par festivāla izrādēm minējis teātra kritiķis Atis Rozentāls: šādas festivāla izrādes ir "jāķer kā karsti pīrādziņi". Tiesa, to pildījums nekad nav zināms, kas, protams, jebkuras formas teātri padara tik interesantu un suģestējošu.
3. augusts sākās ar pasaules pirmizrādi laikmetīgajai operai "Nezināmais Nezināmais" Viestura Meikšāna režijā, kas tapusi, sadarbojoties dažādu valstu māksliniekiem. Lai gan šī gada Latvijas vasarai netipiski tropiskais karstums festivāla laikā bija mazdrusciņ mitējies, šīs izrādes norises vietā – Purva ielas angārā – karstums un bezgaiss bija diezgan traucējošs. Taču drīzumā slēgtās nevēdinātās telpas un visapkārt esošie dūmi kļuva kaut kāda mērā baudāmi, jo apvienojumā ar izrādes raisošajām pārdomām par tādām dabas kataklizmām kā, piemēram, globālā sasilšana, tas patiesi lika noticēt režisora iecerei. Šī izrāde ir veiksmīga, jo savus uztveres apcirkņus ir iespējams iedarbināt visos līmeņos un te tiek pieslēgtas arī teju visas skatītāja maņas. Aktrišu Ilvas Centeres un Antas Aizupes darbs, mūzika, vizuālais aspekts un citi elementi saaug vienotā veselumā, kas liek noticēt. Jā, šis laikmets ir nezināms un mūsu loma tajā arī ir nezināma, jo izrādē uzmanība tiek vērsta uz dabas neizdibināmajiem ceļiem, bet arī tā liek paraudzīties ar vieglu pašironiju uz daudzām, galvenokārt mileniāļu paaudzes konstruētajām pirmajām pasaules problēmām. Tās ir, piemēram kritiskās domāšanas trūkumu sabiedrībā, ko ieskicē mītiem apvītā bulgāru gaišreģes Vangas tēla parādīšanās, uz kuras pareģojumiem bieži mīl atsaukties mūsdienu dzeltenās preses žurnālisti savos rakstos, un kultūrindustrijas produktiem, līdzīgā formātā kā to savulaik ir aprakstījuši Frankfurtes skolas pārstāvji, laikmetīgie filozofi Makss Horkheimers (Max Horkheimer) un Teodors Vīzengrunds Adorno (Theodor Adorno).
Nākamā izrāde, kas norisinās Valmiermuižā, ir Kārļa Krūmiņa režijā tapušais Žana Pola Sartra (Jean-Paul Sartre) skatuves darbs "Mušas". Šī ir nakts izrāde, kas norisinās laidarā, kuru pavada viegls kūtspakaļas aromāts, skatuves telpā paveras ainava uz augstu uzslietiem stabiem un melnos paltrakos tērptiem cilvēcisku būtņu stāviem, kas veido asociācijas ar kādu savdabīgu reliģiozu sektantu rituālu, kas tā vien pieprasa, lai drīzumā tiktu upurēts kāds jērs vai tiktu veiktas kādas citas, tai skaitā, iespējams, liturģiskas darbības. Parādās arīdzan kroplīga dieva – mušas – butaforija.
Patīkami vērot, kā šis misticisma darbs korelē ar Sartra tekstiem un aktieru kolektīvs enerģiski un ēteriski apdzīvo laidaru. Taču šie vērojumi tomēr nenoslēpj izrādes tik tikko jaušamo trūkumu – kustību partitūru. Festivāla bukletā neizdodas atrast šī darba horeogrāfa vārdu, kas tomēr izbrīna, jo šajā veikumā būtu prasījies nedaudz vairāk plastikas, kuru nespēja kompensēt pat iespaidīgais gaismu mākslinieka Oskara Prauliņa darbs. Sevišķi gribētos atzīmēt Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrises Jekaterinas Frolovas iesaisti šajā izrādē, viņai pelnīti piešķirta karalienes loma, un viņas tēls raisa zināmu pietāti un bijību. Šī Frolovas spēlētā karaliene ir neparedzama, skarba un baisa, bet tai pašā laikā no viņas negribas bailēs mukt prom. Kas ir tas gaišais, un kas ir tas tumšais mūsos un sabiedrībā? Šie jautājumi izrādē tiek risināti pamācoši, bet tie nebūt nešķiet pārlieku intelektuāli un filozofiski. "Mušu" postdramatiskais risinājums, kur teksts nav galvenais vadmotīvs, bet tikai daļa no izrādes kopējās estētikas, ir tieši tas, pēc kā ir vērts braukt uz festivālu, un tā ir iespēja nedaudz izsist sevi no, iespējams, skatītajam pierastākajiem Staņislavska reālpsiholoģiskā teātra rāmjiem.
Nākamā diena paredzēja došanos uz Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas baseinu, kur festivāla dienās iemājoja režisores Paulas Pļavnieces režisētā izrāde "Kur pazudis Viktors Sapropelis?". Lai gan sākotnējā nokāpšana tukša baseina dibenā varētu šķist mulsinoša, Dzintara (Aleksejs Geiko) un Kaspara (Uldis Sniķers) enerģiskā baseina telpas apdzīvošana un dažādo baseina priekšmetu atdzīvināšana ātri vien atklāj šīs spēles noteikumus. Mazākajiem skatītajiem īpaši varētu patikt tas, ka līdz sēdvietām varēja nokļūt, šļūcot pa slidkalniņu, ko piedāvāja darīt sirsnīgā un mīlīgā krievu akcentā runājošais Aleksejs Geiko. Tomēr, jau izrādei sākoties, liela problēma radās aktieru runātā un izspēlētā teksta saklausīšanā, jo akustika un lielā atbalsošanās tam bija vērā ņemams traucēklis. Tomēr tie daži teikumi, kurus izdevās saklausīt, tomēr neļāva īsti saprast, kas ir Viktors Sapropelis un kāpēc viņš ir pazudis. Skaidrs gan, ka šī persona ir mistiska, tāpat kā scenogrāfes Marijas Rozītes-Vītolas no baseina priekšmetiem veidotie dažādie aktieru izspēlētie tēli, tai skaitā jūras nezvērs, kuru bērnu auditorija vēroja ar neizsīkstošu interesi.
Pēc šīs izrādes steigšus devos uz nule izveidotās neatkarīgās teātra grupas "Kvadrifons" (Klāvs Mellis, Ance Strazda, Reinis Boters un Āris Matesovičs) izrādi "Pavasaris", kas tapusi pēc Franka Vēdekinda (Frank Wedekind) "Pavasara atmodas" motīviem vācietes Alisjas Geigelinas (Alicia Geugelin) režijā. Šī izrāde norisinājās bijušā Valmieras maizes kombināta telpās Leona Paegles ielā, kas bija ļoti piemērota skatuves telpa, jo šajā nedaudz nolaistajā huligāniskas pagrīdes mūzikas ieskautajā atmosfērā tika izspēlētas daudzas jauniešu dzīvei aktuālās problēmas. No vieglas ironijas līdz dziļam līdzpārdzīvojumam šajā izrādē aktieri ļaujas risināt būtiskus un, iespējams, arī pašiem izrādes aktieriem reiz sasāpējušus jautājumus. Kārļa Tones iecerētais skatuves telpu raupjums atbalsojās pašu izrādes tēlu raksturos, ļaujot skatītājam ļauties empātijai pret varoņu likteņiem. Tomēr izrādes varoņi (Anna, Raimonds, Niks, Krišs) nespēlē pusaudžus, viņi spēlē jaunus, nobriedušus, pieaugušo dzīvei šķietami gatavus cilvēkus. Izrādi papildina teju vai Bertolta Brehta cienīgi muzikāli atsvešinājumi, pazīstamākie no šiem sižetu papildinošajiem skaņdarbiem ir, piemēram, amerikāņu dziedātājas, dziesmu autores Britnijas Spīrsas (Britney Spears) slavenā popmūzikas kompozīcija "Hit Me Baby One More Time" un latviešu rokgrupas "Turaidas Roze" dziesma "Nelaid māte bērnus mežā". Jāpiezīmē, ka izrādē tik tikko jaušami tika apspēlēti arī, iespējams, šīs aktieru paaudzes insaidi jeb savstarpējie amata brāļu un māsu joki, par ko liecināja dažu skatītājos sēdošo aktieru kolēģu histēriskie, citus skatītājus brīžam mulsinošie smiekli. Šī izrāde noteikti būtu pilntiesīga atrasties arī kāda projektu teātra repertuārā, un ļoti cerams, ka šis skatuves darbs tiks parādīts arī tiem, kam Valmiera šoreiz nebija pa ceļam.
Festivāla otrās dienas noslēgumā devos uz Valmieras Drāmas teātra repertuāra izrādi "Meža meitas" Mārtiņa Eihes režijā, kas tapusi pēc folkloras pētnieces un rakstnieces Sanitas Reinsones tāda paša nosaukuma grāmatas motīviem. Šī izrāde festivāla laikā no ierastās spēles telpas – bunkura zem Valmieras Drāmas teātra lielās skatuves – pārcēlusies uz mežmalu Gaujas krastā. Šis darbs raisīja divējādas emocijas, jo prieku par aizraujošajiem Melnās Jātnieces (Dace Everss), Pārslas (Māra Mennika), Ausmas (Skaidrīte Putniņa), Dzidras (Inese Ramute), Kaijas (Baiba Valante) un Maziņo (Zane Leimane un Lote Katrīna Cērpa) stāstiem par padomju varas represijām pret sievietēm Otrā pasaules kara laikā sastindzināja baisā iespēja iejusties šajā vidē, par ko sevišķi gribas izcelt Baibas Valantes brīnišķīgi spēlēto Kaiju, kas šķiet kā radīta verbatim (dokumentālā) teātra izrādēm. Meža atmosfēra, kustību partitūra, 40. gadu puķaino tērpu stilizācijas vērīgu skatītāju nemanot pārceļ uzburtajā laiktelpā.
Noslēdzošajā festivāla dienā plkst. 15.00 paredzēju doties uz Ingas Tropas režisēto "Inuaki reptilis manī", taču saskāros ar vilšanos pasākuma menedžmentā. Izrāde norisinājās neesošā psihoterapeita kabinetā Meža ielā, un, ņemot vērā, ka psihoterapeita kabineti mēdz būt pašauri, arī skatītāju vietu skaits nav bezgalīgi liels. Skatītāju zālē vispirms tika ielaisti tie, kuri iegādājušies biļetes, un daži pazīstami Latvijas teātru režisori, bet pārējie (aptuveni desmit cilvēku), kuriem bija izsniegtas ieejas kartes, tika atstāti aiz durvīm. Saprotams, ka skatītāju vietu skaits ir ierobežots, taču, maigi sakot, palikt aiz durvīm nav patīkami tik saspringta izrāžu grafika dēļ, jo varēju aiziet uz kādu citu izrādi, ko vairs nepaspēju izdarīt.
Un, protams, festivāla sakarā nevar nepieminēt mazliet smieklīgo šķietamo vidzemnieku kašķi starp Valmieras Vasaras teātra festivālu un Cēsīs notiekošo performanču ciklu "Laika mašīna pietur Cēsīs". Šie abi pasākumi jūtami konkurē savā starpā un cīnās par vienu auditoriju. Šīgada Valmieras Vasaras teātra festivāls ar saspringto teātra izrāžu maratonu (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē domājot) liek domāt par teātra tūrismu kā labu eksportpreci kaimiņvalstu tūristiem, jo Valmieras centrā, piemēram, igauņu valodu dzird visai bieži. Ieraugot Hanzas laukumā no kokmateriāliem izveidoto improvizēto atrakciju laukumu – teātra centrālo mājvietu –, kāds igauņu tūrists man vaicāja, kas te īsti norisinās.
Festivāls ir lieliska pilsētas vizītkarte un liek iepazīt Valmieru no tūrista skatpunkta, izzinot katrus šīs Vidzemes pērles pakšus. Tomēr neizbēgams fakts ir tas, ka šis festivāls atstāj zināmu margināla nišas produkta sajūtu, ko ieskicēja jau minētā netikšana uz "Inuaki reptilis manī", kas, ļoti iespējams, var radīt absolūti nevēlamu iespaidu par teātri kā augsto, aroganto un tikai izredzētajiem pieejamo mākslas veidu. Nevaru gan salīdzināt ar iepriekšējiem gadiem, jo šis ir mans pirmais Valmieras Vasaras teātra festivāls, taču ir ticība, ka ar gadiem šis kļūs par daudz lielāku un grandiozāku pasākumu. Nezinu gan, vai tam vajadzētu kļūt par vērienīgu sava veida teātra mākslas Glastonberijas festivālu. Tam visnotaļ ir kur augt menedžmenta ziņā, un varbūt ir vērts padomāt par vienu biļeti uz visām festivāla izrādēm, jo, pērkot biļetes uz katru izrādi atsevišķi, tas tomēr ir diezgan sālīti.
Kopumā šajā saspringtajā teātra izrāžu maratonā būtu bijis vērts ņemt līdzi velosipēdu, kuru daži attapīgākie un tālredzīgākie festivāla dalībnieki bija jau apzinīgi iekļāvuši līdzi ņemamo lietu komplektā, taču nevar nepieminēt samērā izdevīgos Valmieras taksometru pakalpojumus un taksistus – vietējos tūrisma gidus.
1