Bibliotēka
16.05.2008

Teaitēts

Komentē
0
Saglabā

Teaitēts. Bet zini, Sokrat, es jau daudzkārt esmu centies tā darīt, kad es dzirdēju par taviem jautājumiem. Taču es neesmu pārliecināts, ka man tas izdevies, un neesmu dzirdējis arī citus atbildam tā, kā tu prasi. Tomēr tas nepārstāj mani nodarbināt, un es netieku no tā vaļā.

Sokrats. Tās ir dzemdību sāpes, mīļo Teaitēt, jo tu neesi tukšs, bet gan grūts.

Teaitēts. Nezinu, Sokrat. Es tikai stāstu, kas ar mani notiek.

Sokrats. Kā? Un tu, jocīgais, neesi dzirdējis, ka esmu visai krietnas un stingras dzemdību pieņēmējas Fainaretes dēls?

Teaitēts. Esmu gan dzirdējis.

Sokrats. Bet vai esi dzirdējis, ka es arī piekopju to pašu māku?

Teaitēts. Nē, to gan ne.

Sokrats. Tad zini, ka tas tā ir. Tikai nestāsti to citiem, draugs, jo neviens nenojauš, ka man piemīt šī prasme. Tā kā viņi to nezina, tad par to viņi nerunā, bet saka, ka es esot liels dīvainis un mulsinot cilvēkus. To taču tu esi dzirdējis?

Teaitēts. Esmu gan.

Sokrats. Vai pateikt tev, kāpēc?

Teaitēts. Jā, pasaki.

Sokrats. Nu tad padomā, kā tas ir ar vecmātēm, un tu labāk sapratīsi, ko es gribu teikt. Tu taču zini, ka neviena no tām, kas vēl var kļūt grūta un dzemdēt, nepieņem dzemdības citām. To dara tikai tās, kas vairs nespēj dzemdēt.

Teaitēts. Tiesa.

Sokrats. Cēlonis tam, kā runā, esot Artemida, jo viņai nedzemdējušai krita loze gādāt par dzemdībām. Viņa neļāva pieņemt dzemdības tām, kuras ir neauglīgas — jo cilvēka daba ir par vāju, lai apgūtu māku tajā, ko nav pieredzējusi —, bet uzticēja šo māku tām, kuras nespēj dzemdēt vecuma dēļ, tā pagodinādama līdzību ar sevi.

Teaitēts. Tā varētu būt.

Sokrats. Bet var būt taču arī tā — un vai tā pat nav jābūt —, ka vecmātes labāk par jebkuru citu pazīst, kuras ir grūtnieces un kuras nav?

Teaitēts. Protams.

Sokrats. Turklāt vecmātes, dodot zāles un apvārdojot, spēj gan rosināt dzemdību sāpes, gan — ja vēlas — tās remdināt, tāpat arī veicināt dzemdības tām, kuras dzemdē grūti, un, ja šķiet, ka auglis ir jāizmet, tad viņas to izmet.

Teaitēts. Tā tas ir.

Sokrats. Bet vai esi pamanījis arī, ka viņas turklāt ir ļoti izveicīgas saprecinātājas? Tur viņas ir izcili gudras, jo zina, kurai sievai ar kuru vīru saejoties, tai dzimtu vislabākie bērni.

Teaitēts. To es tā īsti nezinu.

Sokrats. Tad nu ņem vērā, ka ar to viņas lepojas vēl vairāk nekā ar prasmi pārgriezt nabas saiti. Padomā, kā tev šķiet, vai kopt un ievākt zemes augļus un noteikt, kādā zemē kādu stādu dēstīt un kādu sēklu sēt, ir viena un tā pati, vai divas dažādas mākas?

Teaitēts. Viena un tā pati.

Sokrats. Bet, runājot par sievieti, kā tev šķiet, draugs, vai sēšana ir viena māka, un augļa ievākšana — cita?

Teaitēts. Nē, tā gan nevar būt.

Sokrats. Protams, ka ne. Taču tā kā ir arī tāda vīra un sievas satuvināšana, kas ir nekrietna un nemākulīga — to sauc par savešanu —, vecmātes, būdamas godājamas, izvairās no saprecināšanas, jo viņas baidās, ka var tikt apvainotas savešanā, lai gan tieši vecmātes ir vienīgās, kas spēj pareizi arī saprecināt.

Teaitēts. Tā rādās.

Sokrats. Lūk, tik svarīga ir vecmāšu māka, taču mazāk svarīga par to, ko es daru. Jo sievietēm nav iespējams reizēm dzemdēt rēgus, bet reizēm — īstus bērnus — tā, ka to nebūtu viegli atšķirt. Ja tā būtu, tad vecmātēm tas būtu liels un skaists uzdevums — izšķirt, kas ir patiess, un kas nav. Vai tev tā nešķiet?

Teaitēts. Šķiet gan.

Sokrats. Mana dzemdību pieņemšanas māka ir tāda pati kā vecmātēm, tikai es dzemdības pieņemu nevis sievām, bet vīriem, un uzmanu nevis ķermeņus, bet viņu dzemdējošās dvēseles. Taču svarīgākais ir tas, ka mūsu māka spēj jebkurā gadījumā izdibināt, vai jaunekļa prāts ir dzemdējis rēgu un mānu vai arī kaut ko dzīvotspējīgu un patiesu. Turklāt arī tas man ir tāpat kā vecmātēm — es nedzemdēju gudrību. Daudzi man pārmet, un viņiem ir taisnība, ka citus es izjautājot, bet pats neko neapgalvojot, jo manī neesot nekā gudra. Tas viss ir tāpēc, ka būt vecmātei man liek dievs, bet dzemdēt viņš man ir liedzis. Es pats nepavisam neesmu gudrs, un arī neviens atradums nav radies kā manas dvēseles auglis. Savukārt no daudziem, kas nonāk pie manis, daži sākumā šķiet galīgi nejēgas, taču, uzturēdamies kopā ar mani, visi tie, kuriem vien dievs atļauj, gūst apbrīnojami lielus panākumus, kā šķiet gan viņiem pašiem, gan citiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņi neko nav iemācījušies no manis, bet gan paši atraduši un dzemdējuši daudz skaista. Tomēr tas, kā dzemdības notiek, ir dieva un manā ziņā. Jo skaties: daudzi to negribēja saprast un, paļaudamies uz sevi, mani noniecināja un vai nu paši, vai citu mudināti, aizgāja no manis ātrāk nekā vajadzēja. Aizgājuši viņi nonāca sliktā sabiedrībā un tādēļ dzemdēja priekšlaicīgi. Arī to, ko es viņiem biju palīdzējis dzemdēt, viņi nomērdēja, slikti barodami, jo augstāk par patiesību vērtēja māņus un rēgus. Visbeidzot, gan viņiem pašiem, gan arī citiem kļuva skaidrs, ka viņi ir nejēgas. Viens no tiem bija Aristeids Līsimaha dēls, bija arī daudzi citi. Kad viņi nāk atpakaļ un lūdzas, un ko tikai nedara, lai būtu kopā ar mani, tad mans daimonijs dažiem to liedz, bet dažiem atļauj, un viņi atkal gūst panākumus. Tie, kas ir ar mani kopā, cieš sāpes tāpat kā dzemdētājas un ir mulsuma pārņemti gan dienu, gan nakti vēl daudz lielākā mērā nekā viņas. Lūk, šīs te dzemdību sāpes mana māka spēj gan rosināt, gan apturēt. Tā tas ir ar viņiem. Bet ir daži, Teaitēt, kuri man nešķiet apaugļoti. Zinādams, ka neesmu tiem vajadzīgs, es tos labprāt saprecinu ar kādu citu un — var teikt, ar dieva palīdzību — visai trāpīgi paredzu, ar kuru saejoties, tie varētu gūt sev labumu. Daudzus no tiem esmu izdevis pie Prodika, bet daudzus — pie citiem gudriem un dievišķiem vīriem. Visu to, manu krietno zēn, es tev tik gari klāstīju viena iemesla dēļ: es nojaušu — un arī tu pats tā domā —, ka tu mokies dzemdību sāpēs, jo nes sevī kādu augli. Tādēļ izturies pret mani kā pret vecmātes dēlu, kurš arī pats piekopj šo māku, un uz jebkuru manu jautājumu centies atbildēt tā, kā tu spēj. Un ja es, aplūkodams tevis teikto, kaut ko no tā atzīšu par rēgu un nepatiesību, izņemšu to un izmetīšu, tad netrako kā dzemdētāja par savu pirmdzimto. Daudzi, draugs, ir noskaņoti pret mani tā, ka ir gatavi man vai kost, kad velku no viņiem ārā kādas blēņas. Viņi nesaprot, ka es to daru, vēlēdams labu, jo neapjēdz, ka neviens dievs nav nelabvēlīgs pret cilvēkiem un ka arī es to daru nevis aiz nelabvēlības, bet gan tāpēc, ka es nekādā ziņā nedrīkstu pieļaut maldus un apslēpt patieso. Tad nu, Teaitēt, sāc no jauna un mēģini pateikt, kas ir zināšana, un nesaki vairs, ka tu to nespēj. Ja dievs gribēs un tu turēsies kā vīrs, tad spēsi.

 

No sengrieķu valodas tulkojuši Ivars Neiders un Edgars Narkēvičs.

. Platons

 Platona krūšutēls. Valsts antīkā kolekcija un gliptotēka, Minhene. Foto: Koppermann   Fakti un viltus fakti Platons piedzima 427. gadā pr. Kr. Atēnās un nomira 347. gadā. Par viņa ģimeni mums ir...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!