Recenzija
17.03.2015

Tautas tērps

Komentē
0
Saglabā

Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) pagājušajā nedēļā uzsāktā kampaņa "Savi cilvēki" ne tikai raisa pārdomas, kurā gadsimtā ir iestrēgusi fonda izpratne par integrāciju – paralēli saskatāmajai nezināšanai, piemēram, par Rietumu (it īpaši ASV) melnģīmja tradīcijas nozīmi, tajā ir arī atsauce uz latviešu nacionālajā identitātē spēcīgi iesakņojušos fetišu attiecībā uz tautas tērpu.

Imigrantu tradicionālajās drānās ietērpta latviešu slavenība patiešām rada pretēju efektu sociālajā reklāmā paustajai gribai – "veicināt sabiedrības atbalstu trešo valstu pilsoņu integrācijas procesiem, informējot par viņu devumu Latvijai un vietu mūsu ikdienas dzīvē". Var jau būt, man tikai šķiet, ka visas trīs personas plakātos izskatās nedabiskas un stīvas. Tās visas ir gluži kā no vaska figūru muzeja, kur fotografēšanās ar slavenību kopijām rada ilūziju, ka esi tuvāks laimīgo un bagāto saimei. Taču visi zinām, ka tās ir vien lelles, tāpēc pasmejamies par tām un par fotogrāfijām, kuras tur tapušas kā ilūzijas par īstenību. Diemžēl par SIF kampaņas fotogrāfijām smiekli nenāk.

Es neaicinu uz toleranci, kura ignorētu atšķirības. To izcēlums spēj akcentēt pastāvošo nevienlīdzību sabiedrībā. Ir zināmi gadījumi, kas būtu šķietami līdzīgi SIF rīkotajai kampaņai un izraisa spēcīgu un iedarbīgu efektu. Piemēram, vīrišķīgā Džeimsa Bonda aktieris Daniels Kreigs saistībā ar 8. martu 2011. gadā videoreklāmā ietērpās sieviešu drānās. Atšķirībā no mūsu trim slavenībām, viņš par to nejūtas lepns un nedomā smaidīt. Viņš neveikli defilē. Pēc īsa brīža viņš noņem parūku. Noprotams, ka viņš iekšēji ir atvieglots, ka nav sieviete – un arī nevēlētos būt. Un tieši tāpēc sastingušajā sejā manāms riebums par vīriešu pārākumu 'vienlīdzīgajā' sabiedrībā un pret savu egoistisko pašapmierinātību būt vīrietim. Atšķirībā no triviālajiem jautājumiem, kurus uzdod SIF veidotie plakāti un kuri vairāk uztrauc latviešus (valoda, kultūra, Dziesmu un deju svētki), šajā video (un ieklausieties, kas tos vaicā) ir runa par ikdienu – darbs, izglītība un drošība:

Tomēr, manuprāt, ar to vien, ka SIF kampaņā nedzird un neredz imigrantus, ir par maz, lai izprastu cēloņus, kuri rada iespēju šādiem gadījumiem. Ir jābūt vēl kādam citam iemeslam, kāpēc 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas valsts iestādei joprojām ir iespējams radīt kaut ko tik aizvēsturisku. Man šķiet, tā ir ne tikai neziņa, kā tuvoties svešajam un citādajam, nepazīstamajam un nezināmajam. Manā skatījumā kampaņas idejas pamats atbalsojas latviešu izpratnē par tautas tērpu un tā funkciju mūsdienu sabiedrībā.

No vienas puses, tautas tērps ir latviešu identitātes sastāvdaļa, kura veido saikni ar vissenāko. Tautas tērpi ietiecas stipri tālākā pagātnē par 1918. gadu, tie bieži nodoti no paaudzes paaudzē. Tie veido lokālo identitāti, izceļot katra novada atšķirības. Tiem ir iespēja parādīt daudzveidību un jaunradi, kura eksistējusi Latvijas teritorijā cauri gadsimtiem.

Mūsdienās tautas tērpu ir patriotiski vilkt skatītājiem uz Dziesmu un deju noslēguma koncertu. To var vilkt arī kāzās jaunais pāris, tad tās būs īstas latviskas kāzas. Nu tās arī iestrādātas jaunajās Latvijas pasēs. Tautas tērpa valkāšana un tiražēšana kalpo valsts un sabiedrības interesēs izmantot simbolus nacionālās identitātes stiprināšanai. Tiktāl tas ir saprotams un parāda tautas tērpa dažādās iespējas to izmantot pārdomātas politikas veidošanā.

Tautas tērpa stilu var izvēlēties no plaša loka, un latvieši var vilkt arī lībiešu tautas tērpus. Par to Latvijā nevienam pārmetumus neizteiks, jo lībieši ir integrēti Latvijas sabiedrībā. Šķiet, šeit pretruna starp valkātāju un tautas tērpu iezīmējas vēl stiprāk un plašāk nekā epizodiska aziāta tērpa uzvilkšana reklāmas kampaņas ietvaros.

Tomēr tas nav vienīgais, kas saistīts ar latviešu tautas tērpa problemātiku. Acis tiek pievērtas uz faktu, ka tautas tērps ir masu produkcijas patēriņa prece, kuru spēj saražot 40 vienādos gabalos koristiem vai dejotājiem, lai tie trijās minūtēs sinhronizēti izpildītu horeogrāfiskas kustības, kurās izceļams būtu kopskats, ne detaļas. Tautas tērpu indiference ikkatra amatierkolektīva ietvaros rada ilūziju, ka tautastērpi ikkatrā novadā funkcionējuši kā uniformas, kuras valkāja pēc vienas noteiktas piegrieztnes. Šobrīd tautas tērpi popularizē vienveidību, kurā būtu jāmeklē vienotība un miers. Nevis pozitīva spriedze un dinamika.

Ja SIF plakātos būtu cittautieši, kuri būtu uzvilkuši latviešu tautas tērpus, nevienam nebūtu ilūziju, ka integrācija tajā pasniegta kā neizdevies joks. Visiem taču skaidrs, ka ar to integrāciju nepanāksi. Tas ir gluži tas pats kā redzēt Latvijas karogu Uzvaras parkā 9. maijā. Tomēr ietērpt latviešus svešajo tērpos (un vēl pieliekot klāt tā pavairāk grima) šķiet īstais veids, kā paģērēt uz nacionālismu kā integrācijas pamatu. Taču šāds nacionālisms ir konservatīvs un stagnējošs. Tas akcentē atšķirīgo, nevis kopīgo. Tas ir bez jaunrades un dzinējspēka, jo akcentē formālismu. Tas aicina kopēt un stāties ierindā. Vēlams – tautas tērpā.

Tēmas

Andris Saulītis

Andris Saulītis ir sociālantropologs, ar Fulbraita stipendijas atbalstu studējis The New School universitātē Ņujorkā, ASV. Šobrīd ir doktorants Eiropas Universitātes Institūtā Itālijā. Interesē ekonom...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!