Recenzija
25.01.2010

Taureņa testaments

Komentē
0
Saglabā

Zinu, tas izklausīsies muļķīgi, bet atzīšos, ka reiz kādā jautrā kompānijā tika izvirzīta pagalam absurda sazvērestības teorija, ka visa pamatā ir redīss. Teiksim, arī zemeslode ir redīss, tikai tā vēl nav ieguvusi savu pareizo formu un tml. Tagad grūti pateikt, kas iesaistītās personas uzvedināja uz šādu domu un kādi bija pamatojumi, taču rezultātā par redīsu kļuva viss, sākot no gaužām ikdienišķām, beidzot ar globālām lietām. To atceros, jo, kā liecina vēl pagājušajā gadā izdotā grāmatiņa „Taureņkaraļvalstība”, arī dzejnieks Aivars Neibarts (1939. - 2001.) reiz ir nodarbojies ar ko līdzīgu, vien par viņa teorijas pamatu kalpojuši taureņi.

Kāpēc tieši taureņi? Viņi ir skaisti (vismaz ar neapbruņotu aci), noslēpumaini un, turklāt, lielākoties krāsaini. (Ja vien tie nav naktstauriņi, kuriem ne reizi vien dzejdari, apcerot dzīves nīcību, likuši stūrgalvīgi sisties pret spuldzītēm vai sadegt ugunī. Lieki piebilst, ka visbiežāk līdz ar to viņi paši atkārto līdzīgu kļūdu. Vilinājums piesaukt taureņus izrādās spēcīgāks par autora spējām, bet viņš to dara – tikpat stūrgalvīgi kā lidonis, kas metas ugunī.)

Šķiet, reti kura autora personība tā savijusies ar rakstīto, kā tas ir Neibarta gadījumā. Jau dzīves laikā viņš bija kļuvis par tādu kā mitoloģisku būtni. Ne velti iepriekšējās grāmatas nosaukums „Torņakalna kentaurs” (Pētergailis, 2004). Šķiet, vesela plejāde ar dažādām mākslas sfērām saistītu cilvēku nonākuši šīs, pēc visa spriežot, labsirdīgās personības apburošajā varā.

Neibarta mītā lielu lomu spēlē ne tikai dzeja, bet, protams, arī bohēma un absolūts nonkonformisms. Arī šajā grāmatiņā taureņus varam uzlūkot kā brīvības karodziņus vai vimpeļus, lai gan, šķiet, Neibartam brīvība nav bijis nekas tāds, ko vajadzētu iekarot vai sludināt. Viņš to vienkārši apliecina darbībā, neraizējoties par to, ka viņa izdarības – pigori un piruetes – pārējai pasaulei varētu likties neizprotamas. Šo pozīciju autors deklarējis jau savā pirmajā, no mūsdienu skatupunkta pagalam naivajā, sešdesmito gadu moralizējošās dzejas tradīcijās ieturētajā grāmatiņā „Mācos lasīt” (1968): „Tad labāk mūžam es palieku nesalasāms, / nekā dzīvē man vienmēr ieliek „5”” (19. lpp).

Grāmatas nenumurētajās lappusēs iespējams izšķirt trīs nodaļas, kas saucas taureņkaraļvalstība, taureņtauta un taureņzinības. Turklāt pēdējās divās ievērota tēžu vai kodeksa punktu – sauciet, kā gribat – numerācija. Taču tas nebūt nenorāda, ka šajā savādajā zemē pastāv kaut kāda hierarhija. Tā ir tik izplūdusi, ka, turpinot raksta sākumā minēto teoriju, iespējams, arī jūs pats esat taurenis, tikai to vēl nenojaušat, bet pats briesmīgākais – tā arī neatklāsiet savu patieso identitāti. Autors pats gan ir ticis ar to skaidrība un uz grāmatas vāka parādās ne ar to vārdu, kas dokumentos, bet kā Dzejtaurenis Aivars, it kā apliecinot paša manifestētās pasaules spēcīgo ietekmi.

Tas viss ietērpts tik gaisīgā valodā, kur valodas artefakti savīti ar paša Neibarta vārddarinājumiem, ka vietā liekas: „tauriņu valoda caurspīdīga iraid / jo tauriņvalodas vārdi iz zila gaisa / jemti”. Ir arī Neibarta paradoksālā, rotaļīgā izteiksme, kas atstāj bērnišķīgu iespaidu. Jā, šī pat varētu būt bērnu jeb, kā autors teiktu, īsļaužu grāmata, ja vien no grāmatas mākslinieces Ingas Ģibietes zīmētajiem karaļvalstības iemītniekiem bērni nesabītos.

Runājot par grāmatas vizuālo izskatu, jāsaka, ka teksta un ilustrāciju attiecība ir gandrīz līdzvērtīga – atvērums, kas veltīts dzejai, mijas ar atvērumu, veltītu mākslinieces izpausmēm. Un, kā jau ieminējos, mākslinieces attēlotie kunstkameras eksponātiem līdzīgie radījumi šķietami disonē ar aprakstītās pasaules dzīvīgumu. Arī no grāmatas vāka uz potenciālo lasītāju raugās bezgala sagurusi, gurdena acs. Varbūt tas tāpēc, lai mēs iedomātos, ka taureņus mīlam to krāšņo spārnu dēļ, kas ir netaisnīgi pret pārējām to ķermeņa daļām. Varbūt pats taurenis vairāk apzinās tieši to savu daļu, kas daudziem no mums liktu riebumā novērsties.

Tomēr grāmata, protams, izskatās skaisti. Ne velti tā iznākusi gada beigās, kad ļautiņi meklē dāvanas. Un, patiesi, tajā slēpjas kaut kas no tiem greznajiem un pagalam nepraktiskajiem nieciņiem, ko neviens nepērk savai lietošanai, bet iegādājas vienīgi tādēļ, lai iedāvinātu kādam citam. Taču varbūt pārāk netaisnīgi visur meklēt tikai merkantilus iemeslus. Patiesībā grāmata ir dāvana pašam Neibartam. Viņam pagājušā gada decembrī apritētu apaļi septiņdesmit.

Katrs var turpināt šos taureņu svētos rakstus, manifestu vai kodeksu, visskumjākais, ka tas tomēr ir testaments. Bet, ja starp taureņiem nejūtaties pietiekami ērti, tad problēma ir jūsos pašos. Iespējams, jūs uztverat pasauli pārāk nopietni. Pasaule to nemaz nav pelnījusi.

Tēmas

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!