***
Tu mani ilgi neredzēsi,
tas nenozīmē,
ka es būšu mirusi,
tas nenozīmē,
ka es būšu aizbraukusi;
es vienkārši sēdēšu
savā istabā aiz atslēgas,
uz grīdas man būs izbērtas smiltis,
šur tur pa mazam akmentiņam,
un es audzēšu tur
ķirzakas, bruņurupučus un zalkšus,
kārtīgi ēdinot viņus,
vienmēr laikus mainot dzeramo ūdeni;
un, kad viņi visi aizies gulēt
starp akmentiņiem un smiltīs,
es rāmi sēdēšu kaktā,
tamborēšu zirnekļtīklus,
man galvā būs debesszila aubīte.
***
Ap mūsu mokām
nerri raibos tērpos dejo,
skaļi smiedamies,
dejo un dejo.
Un karuselis pilnā sparā
atkal pa apli drāžas bez apstājas,
cauri šim balagānam
tavus vārdus sev līdzi raudams;
un nerri raibos tērpos,
skaļi smiedamies, dejo un dejo
bez apstājas,
kamēr bez elpas nokrīt vai nomirst,
tavus vārdus sev līdzi raudami.
Tūlīt es celšos
un iešu tev piedošanu par visu lūgt,
tūlīt es celšos
un iešu tev par visu piedot,
tikai apturi karuseli,
karuseli apturi...
***
"Kad tev smeļas ūdens mutē,
piezvani."
Kad man smelsies ūdens mutē,
ūdenī taču nebūs telefona,
un ūdenī nebūs divas kapeikas,
kad man smelsies ūdens mutē,
visvienkāršāk būs iegrimt
vēl trīsdesmit centimetrus.
Kad man smelsies ūdens mutē,
vai es piezvanīšu?
Man nav laika no rītiem
Man nav laika no rītiem,
un vakaros man nāk miegs,
tāpēc es nezinu,
kā aug koki,
kā zied puķes
un kā tu dzīvo,
jo –
man nav laika no rītiem
un vakaros man nāk miegs,
tāpēc es nezinu,
cik noplīsušas ir manas kurpes
un – ko tu domā.
no rītiem es apskatos,
cik rāda tas – uz galda,
ko rāda tas – aiz loga –, un skrienu,
bet vakaros man nāk miegs.
***
Kāds dzejnieks pa radio savus dzejoļus lasa
par šo un par to,
kāds dzejnieks pa radio lasa,
un par sāpēm, par savām sāpēm
kāds dzejnieks pa radio lasa.
Un ap radio cilvēki sēž, klausās,
tikai kāds puišelis kaktā tup,
neklausās, savā rotaļā aizrāvies,
kāds puišelis, kaktā tupot,
ar bungām rotaļājas,
tad pēkšņi puišelim kas prātā iešaujas,
viņš pamet bungas,
un vālītes viņš pamet
turpat kaktā uz grīdas,
un puišelis aizskrien prom –
varbūt kādu kaķi aiz astes ķert,
varbūt citu puišeli satikt
vai lidmašīnu ieraudzīt –
tikai vālītes pa grīdu vēl ilgi ripo,
kamēr apstājas
un neripo vairs –
un es nezinu,
kura dzeja man vairāk patīk...
Pēdējais "mīlestības dzejolis"
Vēl es varu aiziet pie tevis,
liedags vēl gluds un balts,
varbūt pat siltumu vēl varētu sajust,
ja vien uzmanīgi ietu, ja vien ļoti uzmanīgi ietu,
tikai manas rokas
aiz dienām aizķērušās
neziņā,
un es nevaru bez rokām,
bet dienas tādas siltas un miklas,
tādas klusas, lapām piebirušas,
šūpojas starp realitāti un nerealitāti,
šaubīdamās, izgaist, izkūpēt, aizlidot
vai arī nokrist zemē, salnā iekrist un palikt,
un rokas ir tur,
aiz dienām aizķērušās
neziņā,
un es nevaru bez rokām,
ja saule vēl rītu lēks,
vienalga viņa būs redzama,
bet es baidos, ka saule, rītu lēkdama,
tikai klusumu vairs atradīs,
to lielo mūžīgā miega klusumu,
vēl es varu aiziet pie tevis…
Mana bezmiega nakts
Ap vieniem sāka līt,
Līdz četriem.
Piecos, kad uzlēca saule,
Es nospiedu pogu
Vēl nezvanījušam pulkstenim.
Sešos atvēru logu
un sajutu,
Ka esmu tai pašā vietā,
Kur vakar vakarā,
Aizverot to.
Tās vasaras mīlestība
Tā bija mīlestība ar pavisam zaļiem spārniem,
kad viņa iebrida garākā zālē,
viņa pazuda – tik zaļiem spārniem,
tāpat arī koku lapotnēs;
naktīs mēs bieži tikāmies starp jāņtārpiņiem
un jūrā tais dienās, kad ūdens tur bija zaļš.
Un tā visu vasaru
pa šķirto garo zāli es viņu redzēju
pārlidojam pāri koku galotnēm
un jūrā tais dienās, kad ūdens zaļš.
Un tā visu vasaru – pavisam zaļiem spārniem.
Līdz vienu nakti
pamodos
no savādiem trokšņiem dārzā;
No rīta
starp salnas nokostām dālijām
kā vistām sapluinītām,
zaļie spārni
dārza vidū.
Tad vēl kādā dienā
redzēju viņu
starp vēl nenovāktajām kāpostgalvām,
pliku,
kā bez dzīvības guļam.
Togad sniega nebija,
laikam lietus viņu apraka
paslepšus
kādā no tumšajām naktīm.
***
Mēs bijām divatā –
Es un mūžam skrejošie mākoņi.
Mēs bijām divatā,
Un vairāk neviens.
Varbūt arī tu šajā vakarā
Divatā ar mūžam skrejošiem mākoņiem
Esi tikpat laimīgs
Kā es – divatā ar mūžam skrejošiem mākoņiem,
Un vairāk neviens.
0