Aktrise Lida Borelli 1913. gada pastkartē
 
Komentārs
02.10.2013

Tas uz karu

Komentē
0
Saglabā

Kas vieno Forda rūpnīcas konveijera darbības sākumu ar Igora Stravinska "Svētpavasari", Kazimira Maļeviča "Melno kvadrātu" – ar Marsela Prusta "Svana pusē", likumu, kas Parīzē atļauj dejot tango, – ar pirmo Vilhelma Ķuzes šokolādes tāfelīti? [1] Droši vien nav grūti uzminēt, ka tas ir laiks – 1913. gads.

Šķiet, tas bija Rīgā dzīvojošais "The Economist" un "The Financial Times" žurnālists, tagad grāmatnīcas "Robert’s Books" īpašnieks un Jesajas Berlina biedrības vadītājs Roberts Kotrels, kurš reiz rakstīja – ja vien būtu iespēja ceļot laikā un izvēlēties laika periodu, kurā gribētos nokļūt, viņš bez lielas šaubīšanās paliktu pie 1913. gada.

Saprotams, šādas izvēles pamatā varēja būt gan elementāra matemātika – kā nekā, šogad mūs no 1913. gada šķir apaļi 100 gadi –, gan vairāku 1913. gadam veltītu grāmatu iznākšana šā gada pirmajā pusē (arī tās droši vien iedvesmojusi tā pati matemātika).

Britu vēsturnieks Čārlzs Emersons grāmatā "1913. Pasaule pirms lielā kara" [2] sniedz vērienīgu pārskatu par dzīvi 23 pasaules lielpilsētās. Prūsijas galvaspilsēta Berlīne ir plaukstoša metropole, tajā laikā pilsētā jau ir ierīkots ne vien ielu apgaismojums, bet arī elektriskais tramvajs, un tālruņu numuru skaits ir astoņreiz lielāks nekā Londonā, par tādu atpalikušu Eiropas nomali kā Roma nemaz nerunājot. Berlīnes ielas no tīrības esot spīdējušas un laistījušās, un droši vien ne mazāk spožas bija berlīniešu sejas – to dzīve ritējusi gluži vai kā pēc pulksteņa. Arī vārda tiešā nozīmē, jo vakariņas – kā likums – bijis jāēd astoņos vakarā, jāaizdara ar kādu kraķīti un tad jādodas pie miera. Londonā presē drukātas reklāmas iedzīvotājus aicināja doties ceļojumā uz tādām eksotiskām zemēm kā Sudāna un solīja ērtības "ekspreša tvaikoņos un luksus vagonos", Ņujorka atņēma Lielbritānijas galvaspilsētai pasaules lielākās ostas godu, un Argentīna vēl arvien bija viena no bagātākajām pasaules valstīm. Tomēr, lai cik apdzīvotas, rosīgas, turīgas vai aprīkotas ar telefoniem bija dažnedažādas Eiropas pilsētas un valstis, to iedzīvotāji, kā mēdz teikt, baudīja dzīvi un drošu skatu raudzījās nākotnē. Un neko īpaši biedējošu tur nesaskatīja.

Vēl viens 1913. gadā valdījušās bezbēdības iemūžinājums ir vācu laikraksta "Die Zeit" žurnālista Floriāna Illiesa grāmata "1913. Gads pirms vētras" [3]. Vācu politiķis Normans Angels tajā laikā bija rakstījis, ka "Lielais karš, šis mūžīgais bieds, nekad nesāksies", jo valstis nu jau esot saistītās pārāk ciešām ekonomiskām saitēm. Osvalds Špenglers ar saviem prātuļojumiem par Vakareiropas norietu tika uzlūkots kā pesimistisks ķērkātājs.

2000. gadā iznāca Illiesa grāmata "Golfa paaudze", kas bija veltījums 20. gadsimta 80. gadu labklājībā uzaugušajiem. Pēc teroristu uzbrukumiem Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā 2001. gada 11. septembrī vācu avīzē "Frankfurter Allgemeine Zeitung" tika publicēta Illiesa un žurnālista Gintera Gausa saruna, kurā Gauss sacīja: "Tava "Golfa paaudze" man atgādina paaudzi, kas 1914. gadā pēc ilga miera perioda bija kā izsalkusi pēc Pirmā pasaules kara dzelžu viesuļvētras. Tās abas ir nogurušas no savas labklājības."

Starp citu, interesanti, ka līdzīgi noskaņojumi nav sveši arī 2013. gadā tepat, Latvijā. Māksliniece Kristiāna Dimitere intervijā žurnālam "SestDiena" [4] stāsta: "Nevar nepamanīt, ka totalitārisma laikā valstis piedzīvojušas uzplaukumu, kultūra un māksla pacēlušās īpašā statusā. Ļoti skaisti par to prot izteikties, piemēram, Juris Dimiters vai Imants Lancmanis. Totalitārismam raksturīga liela, monumentāla māksla, tur varēja rasties tēlnieces Veras Muhinas pasaulslavenais darbs "Strādnieks un kolhozniece" — kaut ko līdzīgu varēja dabūt gatavu vienīgi faraonu laika Ēģiptē. Bet pie mums ar milzīgām mokām var uzbūvēt vienu bibliotēku... Un man neviens nevarēs iestāstīt pretējo! Pēdējie divdesmit gadi Latvijai nodarījuši daudz posta. [..] Kara laikā cilvēki domā, ja izdzīvosim, pēc tam būs labāk. Miera laikā cilvēki domā, ja izturēsim, pēc tam būs ērtāk. Es nezinu, kā ir labāk vai ērtāk. Manuprāt, vispirms jābūt idejai, lai būtu, ko piepildīt un izveidot. Tiem cilvēkiem, kuri veidoja pirmo Latvijas brīvvalsti, aiz muguras bija daudzi gadsimti, vācu un cara laiku šaušalas."

Diezin vai 1913. gadā bija daudz tādu, kas nojauta, ka jau pēc gada sācies Pirmais pasaules karš lielā mērā liks aizmirst līdzšinējo dzīvi. Vairāk nekā 35 miljoni nogalināto un ievainoto bija pieredze, kas aizēnoja pat tādas traģēdijas kā "Titānika" nogrimšana 1912. gada pavasarī.

Aptuveni tajā pašā laikā – no 1910. līdz 1914. gadam – Jānis Jaunsudrabiņš rakstīja bērnības atmiņu tēlojumus, kuri vēlāk kļuva par "Balto grāmatu". Stāstā "Dārtīte" tā galveno varoni piemeklē drudzis. "Vajadzētu tikai krietni nobiedēt, – redzētu vien, ka būtu prom...," iesaka vecāmāte. "Vecmāte sāka stāstīt, ka senāk – nezi kurās tur mājās – arī piesities drudzis jaunai meitai. Ne dakteris varējis ko līdzēt, ne ārstes. Bet saimnieks reiz kampis slimnieci, aptinis tai ar deķi galvu un – blūks! prodiņā iekšā. Nogūstījusies skuķe, izrāpusies malā un – otrā rītā, kad saimnieks atnācis no lauka brokastā – meita likusi jau putru uz galda. "Tu jau, Lība, vesela?" saimnieks prasījis. "Jā", meita atbildējusi. "Paldies par zālēm". Un nobučojusi saimniekam abas rokas. Pēc šā stāsta saimniece ar manu vecmāti sametās ar acīm. Es nojautu, ka viņas taisās uz šausmīgu darbu. Saimniece paņēma no plīts kakta pilnu spaini auksta akas ūdens. Vecmāte sagatavojās uz ķērienu, lai varētu noraut ar vienu rāvienu visas Dārtītes segas. Es stāvēju kā uz virves, jau iepriekš izjuzdams briesmīgo brāzienu, kādu Dārtītei patlaban bija nolemts saņemt. Te uzreiz visi kažoki kā ar šāvienu bij vecmātes rokās un vesels spainis ūdens apsedza no galvas līdz kājām drebošo gulētāju. "Au!" es iekliedzos. Dārtīte iebļāvās kā teļš. Tad viņa sāka ķeparoties ar rokām un kājām, kā kad peldētu, slējās augšā un skrēja uz durvīm. Saimniece viņu saķēra, noguldīja meitas gultā un sasedza no jauna ar visiem kažokiem."

Jau pēc Pirmā pasaules kara visiem špengleristiem un citiem civilizācijas nolemtības apcerētājiem bija iemesls aprādīt, ka karš Eiropai nācis gluži kā šāda radikāla "Šarko duša", un "šoka doktrīna" (patapinot Namijas Kleinas gandrīz simts gadus vēlāk apcerēto apzīmējumu) nesusi daudz laba – kaut vai ļaujot izveidoties daudzām dažādām nācijvalstīm.

Taču atgriezīsimies 1913. gadā, kurā, kā raksta Illiess, esot arī izgudrots viņa pārstāvētajai paaudzei un 80. – 90. gadu mijas subkultūrām tik nozīmīgais ecstasy. Pirms dažām dienām viesojos Līvānu bibliotēkā, un kāda sirma kundze man vaicāja, kas no latviešu literatūras, manuprāt, varētu būt vēl vienmēr svarīgs arī pēc gadiem simts. Šis jautājums kaut kā bija saistāms ar iepriekš pārrunāto par dažādu daiļliteratūras žanru izcelsmi un varbūtējo pastāvēšanu nākotnē. Romāna formā rakstīta izklaidējoša literatūra mums pazīstama vien tikai dažus gadu simtus, bet īsais stāsts un novele – vēl krietni vien mazāku un ar drukātiem periodiskiem izdevumiem cieši saistītu laiku. Droši vien būtu aplami iztēloties, ka abi šie stāstu stāstīšanas paveidi varētu tādā pašā nemainīgā formā saglabāties mūžu mūžos. Visticamāk, nedz romāns, nedz stāsts pēc gadiem simts nepavisam nebūs tāds pats, kāds tas ir tagad. Taču man par to nav nekādas nožēlas vai satraukuma, es teicu sirmajai kundzei, jo tajā laikā jau būšu miris. Var jau būtu, ka arī mūsu valoda tajā laikā būs kaut kāda pilnīgi citādāka, taču arī tas mani neuztrauc, jo arī patlaban mēs nerunājam tāpat, kā runāja 1913. gadā, un nerakstām gluži tādā pat valodā, kādā rakstīja 1913. gadā (ja ir interese, var palūkot avīžu rakstus: www.periodika.lv).

Lasu, ka 1913. gadā iznācis Antona Austriņa "Cīruļu putenis", Ivandes Kaijas "Iedzimtais grēks", Linarda Laicena "Vēji un aizvēji", Kārļa Skalbes "Ziemas pasakas", Andreja Upīša "Pēdējais latvietis", Annas Brigaderes "Dzejas", Plūdoņa "Dzīves simfonijas" un vēl daudz kas cits. Esmu pārliecināts, ka tajā laikā neviens nespēja paredzēt, ka literatūras vēsturnieki pēc gadiem simts par pieminēšanas vērtām uzskatīs tieši šīs grāmatas. Turklāt šāda pieminēšana nebūt nenozīmē arī to, ka šīs grāmatas vēl arvien tiks čakli lasītas un būs lielā cieņā pie lasītājiem. Kad jūs kādu no tām pēdējoreiz lasījāt?

Nākotnes paredzēšana mums padodas slikti. Mēs nespējam iztēloties pat to, kur un kas ar mums notiks rītdien vai nākamajā gadā, kur nu vēl to, kāda pasaule izskatīsies pēc gadiem simts, kad mūsu še vairs nebūs. Gadu pirms Pirmā pasaules kara sākuma Rainis rakstīja Aspazijai: "Mīļo zelta ziediņ, eju tūliņ uz pilsētu pēc pulvera, 6 vakarā vēstule iziet un svētdien rīt Tev jau būs. Tos ziediņus pārnesu no liliju kalna. No rītus aizgulējos, nepaspēju uz pilsētu pēc pulvera, visu dienu nogulēju saulē; par nakti neguļu labi. – Labi, ka Tu nu sāc strādāt, es tik drīz gan vēl netikšu. Rakstu tomēr vēstules. Tavus papīrus apmainīju un nēsāju pie sevis; vai nu aizvedīšu, vai aizsūtīšu. – Komunālei aizmaksāju 20 fr., freilenei 5, Bertoglio vēl rīt došu 5; kad būs pie maniem rēķiniem Röschli, tad par maizi man būs jāmaksā 3 fr., citādi 10 fr. Vēl laikam būs kantonam jāmaksā. Tā man laiks paiet diezgan nemanot ar maksāšanām, un tad cita darba vairs negribas. – Kamēlijai ir 2 ziedoši pumpuri un vēl ducis jaunu. – Arī callas sāk laist no jauna lapiņas. – Jaunas ziņas vēl tādas, ka freilene tomēr precēsies ar papirosu, tikai par gadu. Pastnieku skuķis nevar iemākt pasta amatu; valdība draud ievest algotu pastnieku-iznēsētāju, tad Rezzonicam beigtas dzeramnaudas. Visur draudi un bēdas. Tikai vecā 100 gadu vecene sēd kā roze: man tiene la saluta, io lavoro, viņa man teica smiedamās, jo viņa redz, ka man nau lavoro. Lido, sirdsiniņ, lido."

 

[1] Fakti no grāmatas Briedis, Raimonds "Latviešu literatūras hronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā. 1888–1944". Rīga: Valters un Rapa, 2006

[2] http://www.amazon.co.uk/gp/product/1847922260/ref=as_li_ss_tl?ie=UTF8&tag=heaprcom03–21&linkCode=as2&camp=217145&creativeASIN=1847922260

[3] http://www.amazon.co.uk/1913–The–Year–before–Storm/dp/1846689511/ref=pd_bxgy_b_img_y/277–8265195–8190426

[4] Saīsinātu intervijas versiju var lasīt šeit: http://www.diena.lv/dienas–zurnali/sestdiena/kristiana–dimitere–situacija–kulturas–joma–ir–absurda–14026497

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!