Recenzija
08.07.2015

Tas nolādētais sekss

Komentē
1

Recenzija par Deivida Roberta Mičela filmu "Tas seko tev"

Kad es biju mazāka, katru reizi, kad devos satikties ar draugiem, mamma man piekodināja trīs lietas – nekāda alkohola, nekādu cigarešu, nekādu puišu! Vēlāk vienmēr izskanēja brīdinājumi par to, ka nodarboties ar seksu ir bīstami un ka tam vienmēr ir sekas. Tā nu lielākoties meitenēm jau no agra vecuma tiek iemācīts, ka par padošanos iekārei vienmēr ir kaut kādā veidā jāmaksā – tu vari palikt stāvoklī, tu vari dabūt kādu slimību, tu vari sabojāt draudzību, tu vari tikt uzskatīta par viegli dabūjamu, tu vari zaudēt cieņu sabiedrības acīs. Retāki ir gadījumi, kad sievietes seksuālā brīvība tiek uzslavēta vai iedrošināta. Labāk ir būt šķīstai un neriskēt.

Deivida Roberta Mičela filma "Tas seko tev" pārspīlētā un ironiskā veidā runā tieši par to – jaunas meitenes pirmo seksuālo pieredzi un to, kādas sekas šis pieaugšanas solis sev nes līdzi. Filmas sižets pirmajā brīdī šķiet smieklīgs – meitene pirmo reizi pārguļ ar puisi, kas viņai pielaiž nevis seksuāli transmisīvu slimību, bet gan lāstu. Viņai sāk sekot mistisks spēks, kas var pieņemt jebkādu fizisku formu, kura ir redzama tikai viņai. Šausmu kino žanrā šāda premisa nav nekas oriģināls – filmā "Aplis" lāsts tika nodots ar videokasetes palīdzību, "Feardotcom" vainīga bija interneta saite utt. Taču filmā "Tas seko tev" gan stāsts, gan arī žanrs kalpo par metaforu pieaugšanai un nevainības zaudēšanai, padarot šo par vienu no interesantākajiem šausmu filmu paraugiem pēdējo gadu laikā.

Filmas darbība norisinās Detroitā, priekšpilsētas rajonā, galvenie varoņi ir pusaudžu bariņš, un visa centrā ir skaistule Džeja. Viņas pirmā seksuālā pieredze izvēršas pagalam nelāgi – puisis viņu sazāļo, piesien pie krēsla un paziņo, ka tagad tas sekos viņai. Un pēc tam puisis vairs nekur nav atrodams. Ja neskaita lāstu, situācija ir diezgan izplatīta – meitene ir iegūta, partnerim no viņas vairs neko nevajag, viņa paliek viena un viena cenšas tikt galā ar sekām. Pēc nevainības zaudēšanas bieži vien ir tāda sajūta, ka nekas jau nav mainījies, bet piepeši viss šķiet citādāks. Liekas, visi to zina, iespējams, visi to arī ir uzzinājuši, un nekādu instrukciju par to, kā dzīvot šajā jaunajā statusā, nav. Ar vecākiem par to runāt ir sarežģīti, ar draugiem – arī, it sevišķi, ja viņi paši vēl ir nevainīgi. Paliek pāri tikai pamestības sajūta – it sevišķi, ja partneris pēc šī notikuma ir nolēmis attiecības pārtraukt. Tieši ap šo sajūtu tiek būvēts Džejas stāsts.

Filma "Tas seko tev" izmanto dažādus šausmu kino elementus, un vairākas atsauksmes interneta vietnēs tai pārmet tādu klasisku autoru kā Džons Kārpenters un Vess Kreivens kopēšanu. Tomēr šīs parafrāzes par žanra noteikumiem drīzāk ir spēle ar visiem zināmu atsauču izmantošanu, un šausmu elementi ir veids, kā pieaugšanas stāstu gan padarīt dinamiskāku, gan novest to līdz melodramatiskam absurdam. Pusaudžu vecumā visas emocijas ir saasinātākas un jebkurš notikums ­– "pirmā reize", pirmās attiecības, šķiršanās un vilšanās ­– šķiet kā pasaules gals. Pārdzīvojumu intensitāte šķiet teju nāvējoša, un pats trakākais ir tas, ka NEVIENS tevi nesaprot. Džeja, kuru šis lāsts ir padarījis par bīstamu ne tikai sev, bet arī citiem, kļūst par izstumto. Draugi, kas mēģina viņai palīdzēt, to var izdarīt tikai līdz zināmai robežai – jo viņi nevar redzēt to, kas meitenei seko. Viņi var censties saprast to, ko Džeja jūt, taču precīzi zināt, ko jūt otrs, nav iespējams. "Tas seko tev" vai nu iedēsta prātā, vai apstiprina biedējošu apziņu – mēs esam vieni ar saviem lāstiem un tikai paši varam meklēt veidus, kā no tiem atbrīvoties vai vismaz mazināt to indējošo un bīstamo ietekmi.

Baisākais, ka mistiskais tas nav nedz nosaucams vārdā, nedz izskaidrojams. Nav arī zināms, kā to apstādināt. Protams, lāstu ir iespējams nodot tālāk – pārguļot ar kādu citu –, bet tas nekādā veidā negarantē pilnīgu brīvību. Līdzko tev ir bijis sekss, nekas vairs nebūs tā, kā agrāk. Nevainība un līdz ar to bērnišķīgā brīvība nav atgūstama. Bijušo partneru atstātās pēdas kā zombijveida rēgi vienmēr tev sekos – varbūt ne tik burtiski kā filmā "Tas seko tev", bet atmiņās. Tieši atsauces uz režisora Džona Kārpentera "Helovīna" filmu sēriju turpina tēmu par sievietes seksualitātes apspēlēšanu šausmu kino. Izsenais likums "Izdzīvo tikai jaunavas" klasiskajos žanra paraugos ir evolucionējis un pārveidojies, radot lielāku dažādību sieviešu tēlos. Piemēram, Džonatana Levina lentē "Visi puiši mīl Mendiju Leinu" (All the Boys Love Mandy Lane) tieši nevainība ir pats bīstamākais. Turklāt par šīs nevainības iekārošanu sodu saņem vīrieši, nevis sievietes. Līdzīgi arī "Tas seko tev" apspēlētais lāsts nešķiro savus upurus pēc dzimuma – apdraudēti ir visi.

Filmas vizuālais noformējums ir radījis ideālu kombināciju starp baiso un skaisto – estētiski izmeklētie kadri, gaismu spēles un krāsu gammas atgādina ne tikai žanra klasikas paraugus, bet arī Sofijas Kopolas filmas "Jaunavu pašnāvības" (Virgin Suicides) stilistiku. Detroitas dažādās puses, kas jau pirms tam apspēlētas gan "Kraukļa" (Crow) sērijā, gan Džima Džārmuša pēdējā kinolentē "Izdzīvo tikai mīlētāji", arī Deivida Roberta Mičela versijā rada te sapnim, te murgam līdzīgu pasauli. Šajā pasaulē pieaugušo nav – viņi parādās epizodiski un nespēj palīdzēt pusaudžiem atrisināt viņu problēmas. Jaunieši – neviena nemeklēti un nevienam nevajadzīgi – braukā apkārt ar auto, cenšoties atrast veidu, kā tikt galā ar Džejai uzlikto lāstu, kuram pārējiem ir grūti pat noticēt. Viens no galvenajiem veidiem, kā režisors ir lauzis žanra noteikumus un shēmu, ir fakts, ka filmā nenotiek nepārtraukts kāpinājums, kas saistīts ar nonākšanu arvien tuvāk risinājumam. "Lāstu" kino parasti paredz nepieciešamību nonākt līdz kādam pirmavotam, ar kuru tiekot galā ir iespējams šo lāstu lauzt. Taču "Tas seko tev" nepakļaujas šai ierastajai sistēmai. Mistiskā spēka uzbrukumi ir sporādiski, bieži neloģiski un ļoti, ļoti biedējoši. Jo kā gan tu vari izvairīties no kāda, kas tev seko, ja pat nezini, kā tas izskatās? Arī glābšanās veidi un problēmu risinājumi, kādus izvēlas jaunieši, ir nesaprotami un neloģiski, kas pat vairāk pietuvina filmu reālajai pasaulei, nevis kinolentēm, kuru varoņi piepeši izrādās neticami gudri vai mistisko spēku pārzinātāji. Taču tas, kā šis stāsts atrisinās, lai paliek noslēpums, jo – īpaši žanra mīļotājiem – filmu noskatīties ir vērts.  

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!