Ar bērniem
10.01.2014

Tas nav smieklīgi

Komentē
0
Man pašai šķiet, ka es esmu ļoti asprātīga. Tā ir īsta māksla – pareizajā brīdī izmest trāpīgu joku vai komisku vārdu spēli un tad svinēt uzvaru kopīgā šampanieša smieklu šaltī. Taču tā tas nav bijis vienmēr. Patiesībā es ilgi nesapratu humora jēgu un nozīmi socializējoties (kāpēc cilvēki nerunā par patiešām būtisko?!). Patiesībā es vēl joprojām mēdzu būt katastrofāli nesmieklīga savos izmisīgajos centienos būt smieklīga, izmetot nepieklājīgus jokus pavisam nepiemērotos brīžos. Vai vēl ļaunāk – ar nepareizajiem cilvēkiem. Tas mirklis, kad cilvēku līdzjūtības pilnajās acīs ieraugu, ka patiesībā nevienam nav ne mazākās nojausmas, par ko es vispār runāju, ir krietni pazemojošāk par sakaltušu zobu pastas pleķi ap muti, no rīta ierodoties darbā.
 
Tāpēc es solidarizējos. Ja kāds izmet neizdevušos joku, to gandrīz vienmēr var pārvērst par "nesmieklīgā joka" joku. Bet ko darīt ar bērnu humora izjūtu, es patiešām nezinu. Kā izglābt bezcerīgi nesmieklīgos bērnu jokus? Daudzsološais iesākums "Gribi, pastāstīšu joku?" ir vienīgais, kas liecina, ka stāstītais ir domāts joks, un neviens – vismazāk jau bērns pats – nesaprot, kur tas sākas un kad beigsies.
 
Atzīstiet, jūs nepazīstat nevienu bērnu, kurš prot stāstīt patiešām asprātīgus jokus. Vismaz ne apzināti. Pat ja tā, smejas viņi tik un tā vairāk nekā pieaugušie – vismaz tā apgalvo slavenie, bet nevienam nezināmie britu pētnieki , kas norāda, ka bērni smejas līdz pat 300 reižu dienā, kamēr pieaugušie svārstās starp 0 un 20 reizēm. Humora izjūta jau nav tikai prasme stāstīt smieklīgus jokus, bet arī spēja par tiem smieties. Vai iespējamība, ka bērni ikdienā smejas vairāk, varētu nozīmēt, ka viņiem ar humora izjūtu viss ir kārtībā (iepretim pieaugušajiem), vai arī bērni gluži vienkārši ir bezrūpīgāki, to gan britu pētnieki nav pacentušies izzināt.
 
Taču mēs varētu pateikt pētniekiem priekšā. Bērnu joki nav asprātīgi. Tie ir jocīgi, mulsinoši un labākajā gadījumā – absurdi. Patiesībā tie ir tik juceklīgi, ka es nevarētu atcerēties nevienu joku, kas veidotu man saprotamas sakarības. Taču sakarības tur pastāv, "problēma" ir uztverē. Humora izjūtu būtiski ietekmē intelektuālā attīstība, t.i., kamēr divgadnieks vēl smiesies par tēta galvā uzmauktu zeķi, bet laidīs gar ausīm vārdu kalambūrus, sešgadnieks jau būs spējīgs saprast abstrakcijas un uz loģiku balstītus jokus. Tātad, jo vairāk bērns attīstās, jo slīpētākiem, dziļdomīgākiem un asprātīgākiem vajadzētu būt jokiem. Tas būtu loģiski, ja vien daudzu cienījamu un jau pieaugušu intelektuāļu lielākais trūkums nebūtu tieši nespēja pasmieties (jo īpaši – par sevi). Tātad ar zināšanām un augsti attīstītu intelektuālo potenciālu vien nepietiek spožai humora izjūtai.
 
Ar humora izjūtu neviens nepiedzimst. Tā attīstās pamazām, praktiski no nekā. Ja līdz šim tika uzskatīts, ka humora izjūta veidojas aptuveni divu gadu vecumā, tad nesenie pētījumi** liecina, ka jau pusgadu vecam zīdainim sāk attīstīties humora izjūta, kas noteiks, vai vēlākos gados viņš pratīs iekļauties pie tiem, kas mācēs uzcept joku no nekā, vai pie tiem, kas uz jokiem reaģēs, pārgriežot acis, piepūšoties un apvainojoties uz visiem, galvenokārt uz esības nepanesamo trivialitāti.
 
Bērni jau zīdaiņa vecumā vēro vecāku reakciju "absurdās" situācijās. Ja kāds no telpā esošajiem parastu situāciju pārvērtīs "neparastu", piemēram, uzliekot sev uz galvas bērna mīļāko bilžu grāmatu un izdodot dīvainas skaņas, zīdainis varbūt arī nesmiesies, taču viņš vēros, kā uzvedas viņa mamma vai tētis, un mācīsies. Ja vecāki būs ierādījuši, ka šāda situācija ir komiska, aptuveni gada vecumā zīdainis smiesies par to pašu situāciju arī tad, ja vecāki to vairs nedarīs. Mācība jaunajiem vecākiem – esiet uzmanīgi, par ko smejaties sava zīdaiņa klātbūtnē!
 
Pavisam maziņie jokus mācās, spēlējot "ku-kū!" spēli, kad mamma paslēpj savu seju aiz plaukstām un pēc brīža atklāj sevi, liekot zīdainim vienlaicīgi gan baidīties, gan atviegloti smieties. Smiekli liecina, ka bērns joku ir "sapratis" – aiz tām rokām ir mamma! Tad, kad bērni sāk apgūt valodu, viņi smejas par "jocīgām" vārdu skaņām. Bērns saprot, ka bezjēdzīgie zilbju virknējumi nav vārdi. Tie izklausās jocīgi. Tie ir smieklīgi! Smieklīgs ir viss, kas nav "ierasts". Ja zeķi uzvelk kājās, tas nav smieklīgi. Ja zeķi uzvelk galvā – ta-dā!!!***
 
Pasaki man, par ko tu smejies, un es tev pateikšu, kas tu esi. Tas, par ko bērns smejas, var daudz pastāstīt ne tikai par bērna intelektuālo attīstību, bet arī par to, ar kādām grūtībām viņš saskaras vai kas ieņem nozīmīgu vietu viņa pasaulē. Tas izskaidro to, kāpēc trīsgadnieki, kuri bieži vien vēl tikai apgūst "iešanu uz podiņa", aizraujas ar tualetes humoru, kamēr septiņgadnieki, kuriem šāda veida apmācība vairs nav aktuāla, kaku jokus jau sāk uzskatīt par dumjiem. Lai nu kā, kaku joki, protams, ir nozīmīga bērnības sastāvdaļa, un bieži vien pat pirmklasnieki spurdz, izdzirdot nepieklājīgos vārdus. Tieši apjausma, ka dabiskā ikdienas sastāvdaļa (lai kā neizklausītos vārdi "kaka" un "sastāvdaļa" vienā rindkopā) dažās situācijās kļūst par tabu, padara aizliegto par smieklīgu. Jo vairāk skolotāja bērnus centīsies apklusināt un kauninās, jo kārdinošāk būs aizliegtos jokus atkārtot. Kopš latviski iztulkota Andrusa Kivirehka grāmata "Kaka un pavasaris", mans māsas dēls – pirmklasnieks, kurš ir uz "tu" ar visiem iespējamiem tabu –, izdzirdot vārdu "kaka", vairs pat nepavīpsnā. Kaka tagad ir "normāla". Taču tieši aizliegtā vārdiņa dēļ šī grāmata tika izlasīta no vāka līdz vākam.
 
Lai gan humors var būt sastopams arī vientulībā, izolācijā no sabiedrības, tas tomēr ir sociāls fenomens – veids, kā iekļauties draugu lokā un saprast pasauli. Joks var būt vai nebūt smieklīgs konkrētā kontekstā – gan tēmas izvēlē, gan izraudzīto cilvēku lokā. Es, piemēram, vēl joprojām neatšķiru, kādus jokus drīkstu stāstīt starp puikām un kādus – kolēģu klātbūtnē. Tāpēc nav jābrīnās, ja bērns pēc bērnudārza vai skolas atstāsta kādu smieklīgu gadījumu, kas ārpus konteksta itin nemaz nav smieklīgs. Tie ir "iekšējie joki", kas saprotami vienīgi slēgtas grupas dalībniekiem un, izstāstīti ārpus grupas, zaudē kontekstu, bet, atstāstīti vēlreiz "savējiem", no jauna tiks apbalvoti ar ķiķināšanu. Reizēm pietiek ar faktu, ka starp grupas dalībniekiem tiek dalīts joks kā "noslēpums", un šī izredzētības sajūta ir patīkamāka par pašu joku – tas sevišķi ievērojams skolas vecumā, kad pie iesaukas, par kuru pats nav informēts, tiek kāds klasesbiedrs vai skolotājs. Vai arī kolēģis uzņēmuma kolektīvā.
 
Tas, ka bērni smejas un atdarina gangam style, ir tikpat pārejoši kā patika pret Laura Reinika dziesmiņām. Tas ir kaitinoši, bet tas pāries. Nav nekādas vajadzības uzspiest Gustava Mālera 8. simfoniju, ja bērns ir tajā vecumā, kad viņam pielīp rīmes, atskaņas un ritmiski "skrienu, skrienu vēl, man vēl jāpaspēj" pantiņi, tāpat kā nav nekādas nepieciešamības nosodīt kokteiļsalmiņu atrašanos bērna degunā, nevis sulas glāzē, aizstājot joku ar inteliģentākiem kultūras produktiem. Humora izjūta ir kaut kas, kas ir jāattīsta, reizēm pat ar zināmu piepūli, un labāk ir to veicināt, nekā apspiest. Jo vairāk mājās jokojas, jo labāka humora izjūta būs bērnam.**** Pagaidām viņš smejas par to, ka viņam šūpojoties "kut krāniņš", būdams pusaudzis, iespējams, izspļaus arī kādu aizskarošāku joku par seksualitāti, taču viņam vienmēr būs iespēja ievilkt asti kājstarpē, pasakot: "Es tikai jokoju!" Jo pat slikta humora izjūta tomēr ir labāka par humorizjūtas trūkumu.
 
Atsauces:
 
* Rod A. Martin: "Do Children Laugh Much More Often than Adults Do?"
http://www.aath.org/do-children-laugh-much-more-often-than-adults-do
 
** "Kids Develop Sense of Humor by Age 1, Study Finds" http://consumer.healthday.com/mental-health-information-25/behavior-health-news-56/kids-develop-sense-of-humor-by-age-1-study-finds-668310.html
 
*** Lawrence Kutner, Ph.D.: "Humour as a key to child development"  
http://psychcentral.com/lib/humor-as-a-key-to-child-development/0001235
 
**** "Jo vairāk jokosies, jo labāka humora izjūta būs bērnam" http://www.mammamuntetiem.lv/articles/26254/jo-vairak-jokosies-jo-labaka-humora-izjuta-bus-bernam/
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

 

Luīze Pastore

Luīze Pastore vienlaikus ir runājošs suns, vienacaina anakonda, 9 g. v. zēns un princese no J. Rozentāla slavenākās gleznas, jo par tiem visiem raksta piedzīvojumu stāstus bērniem. "Maskačkas stāsta" ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!