Naktī uz 21. augustu pēc smagas slimības no mums aizgāja Imants Auziņš – viens no tiem latviešu 20. gadsimta dzejniekiem, kas savu radošo darbību sāka 50. gados un spēja saglabāt pašcieņu un literāta stāju ne tik vien Hruščova atkušņa, bet arī Brežņeva stagnācijas, Gorbačova perestroikas un Trešās atmodas laikā. Imants Auziņš, pirmkārt, bija lirisks dzejnieks, kam dzeja ir iespēja ietērpt vārdos jūtas un noskaņas. Mēs izsakām dziļu līdzjūtību dzejnieka tuviniekiem, draugiem un lasītājiem. Viņa piemiņai ar radinieku atļauju publicējam dažus no Imanta Auziņa dzejoļiem.
Pagaidīsim
Šodien mazā meita atnes priežu sveķus,
Saka: – Dzintars,
– Nē, – es saku, – sveķi.
– Bet kā dzintars radās?
– Jā, no sveķiem. Senos, senos laikos.
– Tad šis arī dzintars
Būs pēc kāda laika.
Saku:
– Tās bij citas priedes. Tagad
Tādu nava. –
Netic:
– Pagaidīsim kādu laiku. –
Saku:
– Tie ir miljons, tie ir miljons gadi.
– Varbūt tomēr ātrāk, – atbild.
– Pagaidīsim.
1982
Kad tevi mīlu
Kad tevi mīlu, pat zvirbuļus mīlu,
jo saprotu: zvirbuļiem jāčiepst,
lai nebūtu klusums, kad klusējam
mēs.
Kad tevi mīlu, pat lietavas mīlu,
jo saprotu: pasaulē siltuma
pietiek, un labi, ja reizēm ir
vēss.
Kad tevi mīlu, pat akačus mīlu,
jo sausā laikā grāvjos nav ūdens
un purvos nāk brieži dzert.
Kad tevi mīlu, pat kaķus es ciešu,
jo saprotu: pasaulē kādam pa naktīm
ir jādodas peles ķert…
Kad tevi mīlu, šķiet: ne par matu
nav alksnis sliktāks kā palmas
vai cipreses zars.
Kad tevi mīlu, kad tevi mīlu –
pat dzīvot šai pasaulē var!...
1966
Mirklis pie Mēmeles
Augstu saule stāv – nenorietoša,
Lejā upe blāv – ievās ziedoša,
Vidū dvēsele – visu dziedoša,
Daudz ko zinoša, sevi – minoša,
Sauli kūstošo, upi plūstošo…
Ai, kā straume skrien!
Steidzies – irkli mērc,
Tas ir mirklis vien! –
Dzīvot mirkli vērts:
Tādu ziedošu, nenorietošu,
Bet ar dvēseli – visu dziedošu.
1984
***
Mums visiem ilgi jāzied –
tik ilgi, cik vien var;
un, protams, augļi jānes –
tik ilgi, cik vien var;
kad augļu nav, ne ziedu,
kad salna tevi skar:
vēl uzsvilpo, vēl dziedi –
tik ilgi, cik vien var!...
1984
***
Ikviens mēs pasaulē ejam
Ar savu dvēseles satvaru:
Ar saviem kalniem, lejām,
Ar saviem sēkļiem, atvariem.
Un paši sevi tiesājam
Nepielūdzami, skarbi.
Turpinām dieva iesākto,
Bet diemžēl nebeigto darbu:
Sevi veidojam tālāk,
Bet citreiz – no pašiem pamatiem
Granītā, ģipsī, mālā,
Un tas – viens no grūtākiem amatiem.
Atkal vakars vienu
Daļu no dzīves cērt,
Granīta šķembu – dienu
Žēlot nav vērts.
1965
1