Foto no ģimenes arhīva
 
Dzeja
23.08.2013

Tas mirklis vien! Mirkli dzīvot vērts

Komentē
1

Naktī uz 21. augustu pēc smagas slimības no mums aizgāja Imants Auziņš – viens no tiem latviešu 20. gadsimta dzejniekiem, kas savu radošo darbību sāka 50. gados un spēja saglabāt pašcieņu un literāta stāju ne tik vien Hruščova atkušņa, bet arī Brežņeva stagnācijas, Gorbačova perestroikas un Trešās atmodas laikā. Imants Auziņš, pirmkārt, bija lirisks dzejnieks, kam dzeja ir iespēja ietērpt vārdos jūtas un noskaņas. Mēs izsakām dziļu līdzjūtību dzejnieka tuviniekiem, draugiem un lasītājiem. Viņa piemiņai ar radinieku atļauju publicējam dažus no Imanta Auziņa dzejoļiem.

 

Pagaidīsim

Šodien mazā meita atnes priežu sveķus,
Saka: – Dzintars,
– Nē, – es saku, – sveķi.
– Bet kā dzintars radās?
– Jā, no sveķiem. Senos, senos laikos.
– Tad šis arī dzintars
Būs pēc kāda laika.

Saku:
– Tās bij citas priedes. Tagad
Tādu nava. –

Netic:
– Pagaidīsim kādu laiku. –

Saku:
– Tie ir miljons, tie ir miljons gadi.

– Varbūt tomēr ātrāk, – atbild.
– Pagaidīsim.

1982

Kad tevi mīlu

Kad tevi mīlu, pat zvirbuļus mīlu,
      jo saprotu: zvirbuļiem jāčiepst,
      lai nebūtu klusums, kad klusējam
      mēs.

Kad tevi mīlu, pat lietavas mīlu,
      jo saprotu: pasaulē siltuma
      pietiek, un labi, ja reizēm ir
      vēss.

Kad tevi mīlu, pat akačus mīlu,
      jo sausā laikā grāvjos nav ūdens
      un purvos nāk brieži dzert.

Kad tevi mīlu, pat kaķus es ciešu,
      jo saprotu: pasaulē kādam pa naktīm
      ir jādodas peles ķert…

Kad tevi mīlu, šķiet: ne par matu
      nav alksnis sliktāks kā palmas
      vai cipreses zars.

Kad tevi mīlu, kad tevi mīlu –
      pat dzīvot šai pasaulē var!...

1966


Mirklis pie Mēmeles

Augstu saule stāv – nenorietoša,
Lejā upe blāv – ievās ziedoša,
Vidū dvēsele – visu dziedoša,
Daudz ko zinoša, sevi – minoša,
Sauli kūstošo, upi plūstošo…
Ai, kā straume skrien!
Steidzies – irkli mērc,
Tas ir mirklis vien! –
Dzīvot mirkli vērts:
Tādu ziedošu, nenorietošu,
Bet ar dvēseli – visu dziedošu.

1984

***
Mums visiem ilgi jāzied –
tik ilgi, cik vien var;
un, protams, augļi jānes –
tik ilgi, cik vien var;
kad augļu nav, ne ziedu,
kad salna tevi skar:
vēl uzsvilpo, vēl dziedi –
tik ilgi, cik vien var!...

1984

***

Ikviens mēs pasaulē ejam
Ar savu dvēseles satvaru:
Ar saviem kalniem, lejām,
Ar saviem sēkļiem, atvariem.

Un paši sevi tiesājam
Nepielūdzami, skarbi.
Turpinām dieva iesākto,
Bet diemžēl nebeigto darbu:

Sevi veidojam tālāk,
Bet citreiz – no pašiem pamatiem
Granītā, ģipsī, mālā,
Un tas – viens no grūtākiem amatiem.

Atkal vakars vienu
Daļu no dzīves cērt,
Granīta šķembu – dienu
Žēlot nav vērts.

1965

 

Tēmas

Imants Auziņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!