Par Hansa Bloka un Morica Rīzevīka dokumentālo filmu "Tīrītāji" ("The Cleaners", 88 min, 2018, Vācija/Brazīlija), kas iekļauta Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma "Baltic Sea Docs" progrmmā.
Maza atkāpe. Pēdējās dienās noskatījos brāļu Safdiju trilleri "Īstais laiks" ("Good Time") ar Robertu Patinsonu, kā arī Endrū Morgana dokumentālo filmu par apģērbu industrijas upuriem trešās pasaules valstīs "Patiesā cena" ("True Cost"). Mākslas filmā rupji lamājās, mazdrusciņ kāvās un gandrīz bija sekss – pie tās bija norāde, ka paredzēts skatītājiem, kas sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. "Patiesajā cenā" ik pa brīdim ekrānu aizņēma dokumentāli kadri ar brutālā nāvē mirušiem vai mirstošiem cilvēkiem. Šo filmu drīkstēja skatīties no trīspadsmit gadu vecuma.
Šķiet, ka ik pa brīdim vienā vai otrā kontekstā mēs sev uzdodam jautājumu – kurš izlemj, kas ko drīkst redzēt, un pēc kādiem kritērijiem tas vadās? Intuitīvi liktos, ka reālas vardarbības atspoguļojums ir daudz traumējošāks nekā tās attēlojums mākslā un ka konteksts ir izšķirošs. Taču arī šis apgalvojums ir subjektīvs, un no tā izriet tālākie jautājumi – ieskaitot to, kā vispār iespējams nošķirt reālo no iztēlotā. Pie tam, kopš sarunvalodā kā nīgrs brēciens iegūlās izteiciens "viltus ziņas" jeb "fake news", jebkas netīkams viegli ir nodēvējams arī par nepatiesu.
Viena no šī gada Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā "Baltic Sea Docs" redzamajām filmām "Tīrītāji" šo atļauju vai liegumu kaut ko redzēt uzlūko sociālo tīklu kontekstā, proti, stāsta par tiem, kas novērtē sociālajos tīklos (galvenokārt – "Facebook") publicētā materiāla atbilstību normām un attiecīgi izlemj – atstāt vai aizvākt. Starp citu – vienīgā starp foruma filmām, kas liegta nepilngadīgo skatītāju acīm.
Tēmas pieteikums ir aizraujošs, taču pirmajā mirklī, iztēlojoties vizualizācijas iespējas, šķiet, ka viss, ko mums varētu piedāvāt dokumentācija, – cilvēki pie datoriem, kas veic monotonu darbu. Izrādās, ka tehniski nav īsti iespējams rādīt arī to, jo noteikumi paredz, ka "tīrīšanas" procesam jāpaliek slepenībā, tāpēc ar filmas veidotājiem gatavi sarunāties tikai tie, kas darbu jau ir pametuši vai gatavojas pamest. Pārējiem to neļauj līgumi. Tāpēc patīkami pārsteidz filmas vizuālā stilistika film noir noskaņās, radoša pieeja inscenējumiem, spēja iedziļināties un atrast savienojuma punktus, ļaujot stāstam attīstīties. Rezultātā klusa murmināšana pie datora "Dzēst, ignorēt, dzēst, dzēst, dzēst, ignorēt, dzēst…" iegūst globālas aprises. Velkot attālas paralēles ar "Patieso cenu" – abas filmas rāda, kā milzīgas korporācijas izmanto trešās pasaules darbaspēku, īpaši nepārdomājot sekas. Taču, kamēr "Patiesā cena" savu fragmentāro naratīvu aizved līdz visnotaļ virspusējam secinājumam, ka pie visa vainīgi "globālisms, kapitālisms un sistēma", "Tīrītāji" sevi nodarbina ar cēloņsakarību meklējumiem un procesu ielikšanu kontekstā, liekot skatītājam secinājumus izdarīt pašam. It kā filmām nav nekā daudz kopīga, viena no tām runā par videi un cilvēkiem kaitīgo lētu apģērbu ražošanas industriju, otra – par informācijas apmaiņu un kontroli. Tomēr abas mazliet kņudina kolektīvo sirdsapziņu, runājot par to, kā tie, kam pieder milzīga vara, konstanti atsakās no atbildības.
Kāpēc vispasaules "Facebook" lietotāju ziņojumus par neadekvātu saturu pārskata tieši Filipīnās strādājošie satura moderatori? Tāpēc, ka, lai izvērtētu sociālo tīklu saturu, nepieciešami ļoti daudzi cilvēki. Un nolīgt daudz cilvēku Manilā ir stipri lētāk nekā nolīgt daudz cilvēku ASV. Viņiem ir dotas instrukcijas, taču to, kas ir vai nav pornogrāfisks, naidu kurinošs vai vardarbību atspoguļojošs – to var interpretēt tik dažādi. Tomēr, šķiet, vadlīnijām, to individuālajai izpratnei un bailēm kļūdīties ir liela nozīme katrā lēmumā. Tas ne vienmēr nozīmē izdzēst, ja rodas šaubas. Piemēram, kamēr "nekas nav noticis", tiešraidi pārtraukt nedrīkst, tādēļ filmā pavīd stāsts par vīrieti, kurš bijis spiests tiešsaistes video vērot jauna cilvēka gatavošanos pašnāvībai līdz pat pašnāvības brīdim.
Kad runa ir par "aizliegto" saturu, runa ir par, piemēram, teroristu propagandu, ISIS "sodu" izpildi ar galvas nociršanu, bērnu seksuālu izmantošanu, rasistiskām idejām un, protams, par interneta klasiku – dzimumlocekļu fotogrāfijām jeb "dickpics". Tāpēc traģikomisks ir kādas satura uzraudzes, pārliecinātas kristietes, atklātais stāsts par to, kā viņa sapņos tagad redz locekļus un kā, lai cīnītos pret grēku, viņai nācies iemācīties jaunus vārdus, piemēram, to, kā angliski dēvē anālos stimulatorus.
Ik pa brīdim dzirdam iebildumus, ka "Facebook" dzēš saturu, neņemot vērā kontekstu – dzēš kāda mākslas darba fotogrāfiju vai, piemēram, vecāku ievietotās bildes ar savu bērnu tikai tāpēc, ka bērna slimība ietekmē viņa fizisko izskatu un, kādaprāt, šis izskats var aizvainot sociālo tīklu lietotājus. Daži no šiem dzēšanas stāstiem filmā atklāti pilnībā, gan parādot lēmuma pieņemšanas brīdi – "Šo es dzēšu tāpēc un tāpēc", gan arī sameklējot cilvēku, kura ievietotais materiāls ticis izdzēsts. Viens no skaļākajiem nesenajiem gadījumiem ir Ilmas Goras glezna "Make America Great Again", kas tapa Donalda Trampa kampaņas laikā un kurā atveidots kails Donalds Tramps. Mākslinieces darbs tika izdzēsts no sociālajiem tīkliem, viņas "Facebook" konts – bloķēts, taču ažiotāža tika sacelta, un cita starpā kāds no Donalda Trampa līdzjutējiem Gorai uzbruka un, kliedzot: "Tramps 2016!" – sita viņai pa seju. Protams, nav nekādas garantijas, ka, ja nu kādam būtu zināšanas un laiks piešķirt attēlam kontekstu, šis pretrunīgais mākslas darbs tomēr būtu aplūkojams "Facebook", jo pat zīmēts kailums aizvien ir sensitīva un viennozīmīgāk nevēlama parādība ASV informācijas laukā nekā, teiksim, vardarbība. "Tīrītāji" parāda principu, kā šī glezna izzudusi no sociālā tīkla.
Moderatore aplūko attēlu un īsi komentē: "Viņš nav pietiekami vīrišķīgs, lai veiktu tik lielu darbu kā ASV prezidenta pienākumi. Tāpēc viņa penis ir maziņš. Tas degradē Donalda Trampa personību, tāpēc jādzēš." Tikmēr māksliniece, kuru arī redzam filmā, to savā mājaslapā interpretē nedaudz citādi, atgādinot, ka darbs tapa kā reakcija uz savdabīgajām diskusijām publiskajā telpā par prezidenta kandidāta locekļa izmēru (tajās aktīvi iesaistījās arī pats Donalds Tramps, kā arī viņa pretinieki un atbalstītāji). Vieniem bija svarīgi pārliecināt publiku par to, ka šis loceklis ir mazs, bet citiem – uzsvērt, ka dižu prezidentu raksturo dižs loceklis. "Darbs tika radīts, lai izraisītu publikas reakciju, domājot par mūsu fizisko veidolu nozīmi. (..) Tavas ģenitālijas nedefinē tavu dzimumu, varu vai statusu. Vienkārši runājot, tu vari būt milzīgs krāns, neatkarīgi no tā, kas ir tavās biksēs, " raksta Ilma Gora.
"Tīrītāji" sižetiski satuvina šos divus cilvēkus – gender fluid mākslinieci Losandželosā un dievbijīgu satura moderatori Filipīnās – divus cilvēkus, kas nekad nesatiksies, iespējams, pat neuzzinās par otra eksistenci, taču ar neizpratni nosodīs viens otra rīcību. Pie tam, abos gadījumos, iespējams, rīcību piedēvējot nevis indivīdam, bet gan abstraktai milzu korporācijai un ne mazāk abstraktiem "samaitātajiem rietumiem".
Plašāka un, iespējams, sāpīgāka tēma izķidāta, lūkojoties uz dažādu politisku konfliktu (ne)atspoguļošanu sociālajos tīklos. Piemēram, redzam, kā, mēģinot izslēgt no aprites terorisma propagandu, tiek izdzēstas reportāžas, kur žurnālisti ziņo no notikuma vietas. Filma aizskar arī tādas tēmas kā sociālā tīmekļa loma etniskajā tīrīšanā Mjanmā, kur tūkstoši dalās ar ierakstiem, kas vērsti pret musulmaņu minoritāti rohingjām, vai runā par Turciju, kur "Facebook" sadarbojas ar Erdogana valdību, piekrītot cenzēt politisko kritiku.
Skatoties uz šo "sliktā satura" atsijāšanu, pēkšņi smīdina reizi pa reizei internetā redzētie uzsaukumi ziņot par, teiksim, lokālās homofobijas izpausmi – jo acu priekšā pavīd aina, kā noguris un slikti apmaksāts filipīnietis velta tieši trīs sekundes noziņotajam materiālam, kamēr ziņotājs cer uz tādu kā labo lielo brāli, kas iestājas par vispasaules taisnīgumu un spēj saskatīt nianses.
Moderatori rūdās un specializējas konkrētos video, un skatītājam, kuram grūti izturēt brīžus, kad nevēlamais saturs tiek atstāts uz ekrāna ilgāk, nevis piedienīgi nozibsnīts gar acīm, atliek tikai iztēloties, kādu efektu tūkstošiem šādu attēlu un video atstāj uz cilvēka psihi. Atceros citur dzirdētu stāstu par to, ka kāds jauniņš satura moderators ieraudzījis video ar galvas nociršanu un šausmās iekliedzies. "Kas ir?" viņam jautājis kāds jau ilgāk strādājošs. "Galvas nociršanas video," viņš atbildējis. "Ak tā. Kāda tieši veida?" viņam vienaldzīgi atjautājis otrs. Un jaunais darbinieks darbu pametis, jo sapratis, ka nevēlas spēt klasificēt cilvēku nogalināšanas video.
Filma ir divu vācu režisoru debija, izpētes darbs, kas sācies 2013. gadā, kad viņu uzmanību aizķēris internetā brīvi cirkulējošs video, kur bija redzama izvarošana un vardarbība pret bērnu. Sākumā viņiem bija licies, ka viņiem jāsaprot, kā darbojas algoritmi un mākslīgais intelekts, kas kontrolē šādu video izplatību. Taču tad viņi uzzināja, ka lēmumu pieņem cilvēki, un nolēma uzzināt vairāk par šiem cilvēkiem. "Tīrītāji" ir mozaīka, kas meistarīgi savij moderatoru stāstus, satura radītāju stāstus, runas brīvības un sociālo tīklu ekspertu viedokļus, it visam apakšā paliekot fonu, kontekstu un jēgu. Un par šāda veida mozaīkām, to godīgumu un precizitāti bieži lielā mērā atbildīgi montāžas režisori. Viņi izvēlas mazu daļu no tūkstoš stundu materiāla, taču noskatās un uzzina it visu. Savā ziņā – nolemj, kas skatītājam ir un kas nav jāredz. Filips Gromovs, kurš montējis "Tīrītājus", kādā intervijā atzīst, ka pēc darba pie šīs filmas viņš pārstājis lietot sociālos tīklus.
0