Tas, kam jāpaliek zem svītras

Man ļoti patīk grāmatas ar zemsvītras piezīmēm. Man patīk grāmatas ar izmantotās literatūras un citu avotu sarakstiem beigās. Man patīk grāmatās ievietotas lapiņas ar pēdējā brīdī pamanītu kļūdu labojumiem. Man patīk grāmatas ar pieminēto personu, lietu un vietu rādītājiem un grāmatas, kurām beigās atstātas baltas lapas "Piezīmēm". Un vēl man patīk vecākās Anglijā izdotās grāmatas, kurās bez tagad pārsvarā lietotajām zvaigznītēm vai ciparu numerācijas zemsvītras piezīmēs vēl sastopama krietni vien izsmalcinātākā simbolu sistēma – vispirms no vienas līdz trim zvaigznītēm, pēc tam no viena līdz trim "krustiņiem" jeb "duncīšiem" (†), kam tāpat seko pārējie simboli – ‡, §, ‖, ¶ –, visu noslēdzot ar norādi vārda vistiešākajā nozīmē – ar izstieptu pirkstu: ☞. Ar nelielām variācijām šī sistēma kādu laiku ir tikusi izmantota arī citās zemēs. 

Ja vien vispār grāmatā zemsvītras vai beigu piezīmes un rādītāji ir, kaut kāda apsēstība man liek tam visam pievērst uzmanību, vēl pirms esmu iedziļinājies pašā izdevuma pamatsaturā. Reizēm es pamanu, ka izmantotās literatūras saraksts gan ir pievienots, taču nav atsauču uz lappusēm, kur un kas no šīs literatūras citēts. Vai arī pievēršu uzmanību grāmatas noslēgumā iekļautajiem tulkotāja vai kādiem citiem komentāriem, kuros komentējamo lappušu numerācija gan norādīta, taču pašā pamattekstā komentētās vietas nekā nav atzīmētas. Alfabētiska personu vai vietu rādītāja esamība vai neesamība Latvijā izdotās grāmatās parasti ir viens no izdevuma sagatavošanai pieejamā budžeta lieluma rādītājiem. 

Aplūkojot citās zemēs izdotas grāmatas, visu šo saimniecību var ātri aptvert, to var iemācīties, un pie tās ir viegli pierast. Ir noprotams, ka noteikta veida izdevumu iekārtojumā valda kaut kādas tradīcijas, pieklājības normas un standarti. Pie mums, šķiet, biežāk gan valda naudas, darbinieku vai laika trūkums, izdevēju, redaktoru, maketētāju, mākslinieku un autoru patvaļa, ambīcijas, garastāvokļu maiņas un daudzas citas iespējamas nejaušības. 

Tomēr nav tā, ka par šo tēmu nebūtu ticis domāts un visiem ieinteresētajiem un apjukušajiem nebūtu, kur meklēt palīdzību. Interesējoties par atsauču un piezīmju veidošanas mākslu, jau labu laiku atpakaļ uzgāju Baibas Mūzes, Dainas Pakalnas un Ivetas Kalniņas brošūriņu "Bibliogrāfiskās norādes un atsauces" (Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2005). Izdevums paredzēts kā metodisks uzziņu līdzeklis augstskolu studentiem, kam ar citu autoru darbu citēšanu un avotu korektu norādīšanu studiju laikā darīšana var iznākt diezgan bieži. Noderīgi tajā ielūkoties varētu būt arī tiem, kas varbūt jau sen vairs nav studenti, bet tomēr laiku pa laikam ir saskārušies, piemēram, ar jautājumu par to, kā gan rakstītā tekstā ievietot atsauci uz internetā atrodamiem avotiem. Ja vien kaut kur šo brošūru vēl izdodas atrast, noteikti iesaku. 

Šai man tik mīļajai tēmai mani atkal pamudināja pievērsties kāds plaģiātisma skandāls. Kopš laikiem, kad citu darba pārrakstīšana un izmantošana vairs netiek uzskatīta par īsti pieklājīgu, šādu skandālu, kā zināms, nav mazums. Apsūdzības svešu darbu izmantošanā bez pienācīgām atsaucēm var izrādīties gan par noderīgu politiskās cīņas ieroci, sabrucinot politiska pretinieka cerības, gan par klupšanas akmeni augstskolu mācībspēku karjerās vai viņu studentu nākotnes plānos. Laiku pa laikam šajās lamatās iekrīt arī nodošanas termiņu, jau izmaksāto avansu vai patmīlības spiesti grāmatu autori. Kā nesen ziņoja The New York Times, viens no jaunākajiem ir Rika Perlsteina un viņa 856 lappušu biezās grāmatas "Neredzamais tilts. Niksona krišana un Reigana nākšana pie varas" gadījums. Tūliņ pēc šīs ASV prezidenta Ronalda Reigana biogrāfijas iznākšanas (vai pat brīdi pirms tam) grāmata izpelnījās autoram netīkamas atsauksmes. Bez apsūdzībām paviršībās izpētes darbā viņam tika pārmesta arī vairāku viņa priekšgājēju rakstītu Reigana biogrāfiju izmantošana un citēšana, nevīžojot to pienācīgi norādīt atsaucēs.

Visneapmierinātākais ir bijis Reigana biogrāfijas pētnieks, vēsturnieks Kreigs Širlijs, kas Perlsteina grāmatā atradis vismaz 50 vietas, kurās bez atsauces tiekot vārds vārdā citēta viņa 2004. gadā izdotā grāmata "Reigana revolūcija". Apgādam Simon & Schuster adresētā vēstulē Širlija advokāts no Perlsteina pieprasījis 25 miljonus ASV dolāru lielu kompensāciju, publisku atvainošanos, labojumu veikšanu grāmatas digitālajā versijā un visas drukātās versijas tirāžas iznīcināšanu.

Gan Perlsteins, gan viņa grāmatas izdevējs šādas apsūdzības nosaukuši par nepamatotām. Perlsteins savā grāmatā Širlija darbu esot citējis 125 reizes, un atsauce par katru no tām esot atrodama grāmatas noslēguma piezīmēs. Tās gan drukātajā versijā nav iekļautas, bet pieejamas vienīgi Perlsteina interneta vietnē: rickperlstein.net. "Vēsture ir komandu sporta veids," intervijā The New York Times teicis Perlsteins, "un tas [atsaukšanās uz citu autoru darbiem – P.B.] ir veids, kā jūs atbalstāt savus komandas biedrus."

Lai kādas arī būtu Perlsteina pētniecības metodes un grāmatas kvalitātes, šis strīds ir pievērsis uzmanību arvien plašāk izplatītai modei izmantoto avotu atsauces un citus papildmateriālus vairs neiekļaut grāmatās, bet publicēt internetā. Izdevēju ieinteresētība ir labi saprotama, jo šādi iespējams krietni vien ietaupīt uz grāmatas apjoma rēķina – Perlsteina grāmatas cietvāku izdevums ar visām atsaucēm būtu krietni vien pārsniedzis 1000 lappuses. Kā papildu arguments tiek minēta arvien plašāka jau uzreiz internetā pieejamu materiālu izmantošana pētniecībā, un tāpēc atsauces ar tiešu saiti uz norādīto avotu varētu būt krietni vien parocīgākas. "Es vēlos šo ideju par vēsturi kā kolektīvu pasākumu attīstīt vēl tālāk," esot sacījis Perlsteins un izteicis cerību, ka lasītāji viņa grāmatu lasīšot, līdzās turot savus aifonus ar atvērtām piezīmēm.

Tomēr nav jābūt tradicionālismā iesīkstējušam akadēmiķim, lai samanītu ar šādu pieeju saistītās briesmas. Un nav nemaz jāiztēlojas pēkšņa elektrības pazušana visā pasaulē vai krietni vien prozaiskāki interneta darbības traucējumi. Atšķirot pirms vairākiem gadu desmitiem vai pat simtiem izdotu grāmatu un atrodot norādi uz kādu citu avotu, pastāv liela varbūtība, ka šo grāmatu vai dokumentu mums kādā bibliotēkā vai arhīvā vēl arvien izdosies uzmeklēt. Saites uz internetā publicētiem resursiem ērti darbojas līdz brīdim, kamēr vien šie resursi pastāv, bet brīdī, kad to vietā parādās uzraksts "Lappuse vairs nav atrasta" vai 404. kļūdas paziņojums, no tām vairs nav itin nekādas jēgas.