Starptautiskās Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā šā gada starptautiskie laureāti ir igauņu rakstnieks Andruss Kivirehks un tulkotājs Guntars Godiņš – par latviski izdoto Kivirehka stāstu krājumu "Kaka un pavasaris" (apgāds "Liels un mazs", 2012). Andruss Kivirehks Latvijā ir pazīstams ar grāmatu "Lote no izgudrotāju ciema" ("Zvaigzne ABC", 2011), bērnu grāmatu "Sirli, Sīms un noslēpumi" ("Liels un mazs", 2009), romāni – pseidovēsturiskās fantāzijas "Rijkuris jeb Novembris" ("Latvijas Avīze", 2009) un "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus" (Latvijas Avīze, 2011), Valmieras teātrī uzvestā luga "Igauņu bēres" un Latvijas Radio iestudētā raidluga "Svētais Grāls". Tikko iznācis jauns viņa stāstu krājums "Skaistais dzīvnieks" Maimas Grīnbergas tulkojumā ("Mansards", 2013). Izmantojot iespēju parunāt ar autoru, kurš bija ieradies uz jaunā krājuma atvēršanas pasākumu, mēs uzdevām dažus jautājumus par to, cik grūti ir būt vīrietim-rakstniekam, vai rakstīt nozīmē spēlēties ar valodu un kuru no citu autoru uzrakstītām grāmatām viņš būtu gribējis uzrakstīt pats. Intervija – Ilmārs Šlāpins, video – Alise Zariņa.
Kad man piezvanīja jūsu izdevēja Inese Zandere un pateica, ka būsiet Rīgā, viņa jūs nosauca ne tikai par Latvijā populārāko igauņu rakstnieku, bet teica, ka jūs esat populārāks nekā latviešu rakstnieki Latvijā.
Tiešām? Neticu.
Ja runā par rakstniekiem vīriešiem, ir grūti nosaukt citu, kuru Latvijā lasītu tik daudz kā jūs. Bet kā ir Igaunijā – grūti būt rakstniekam vīrietim?
Domāju, ka nav grūti. Tā ir tāda laba profesija. Es esmu ļoti laimīgs, ka esmu rakstnieks. Es varu strādāt, kad gribu, man nav katru rītu jāiet uz darbu, ja gribu, strādāju mājās. Manuprāt, ir labi būt par rakstnieku.
Nopelnīt ar to var?
Nu tas ir tāds jautājums... Kas ir laba dzīve? Protams, tu nevari nopirkt kuģi. Vai Ferrari, piemēram. Bet normāli dzīvot tomēr var. Es arī daudz rakstu teātriem, tas, krietni atvieglo dzīvi.
Jūs kļuvāt par rakstnieku apzināti? Nolēmāt kļūt par rakstnieku un kļuvāt? Vai tas notika nejauši?
Es domāju, ka tā ir tāda slimība. Vienkārši ir jāraksta, citādi tev ir slikti. Tādu lēmumu es nekad neesmu pieņēmis, ka es gribu kļūt par rakstnieku. Es vienkārši... kļuvu.
Nav bijis tā, ka ir grūti rakstīt? Nav piemeklējis tā dēvētais "writer's block"?
Nu, protams. Vienmēr, kad sāc rakstīt jaunu romānu vai lugu, no sākuma ir ļoti grūti. Bet, kad pirmie vārdi jau ir datorā, tad vairs nav problēmu.
Par ko jūs rakstāt?
Par ko? Grūti pateikt, par ko. Man ir dažādas tēmas.
Kas jums ir svarīgāks – par ko rakstīt vai kā rakstīt?
Abējādi. Gan ko rakstīt, gan kā rakstīt. Man ļoti patīk spēlēties ar stilu. Ne vienmēr, bet reizēm. Tas arī ir ļoti interesanti. Rakstīt, piemēram, senatnīgā stilā. Man ir tāda neliela novele "Romeo un Džuljeta", es to mēģināju rakstīt kā Šekspīrs. Man tas bija ļoti interesanti. Abi aspekti ir svarīgi. Kā vai ko.
Rakstīt dažādos stilos ir tāda kā valodas spēle.
Jā, kaut kādā ziņā, jā.
Tādā ziņā jūs turpināt mācīties valodu. Kā bērnībā. Daži cilvēki mācās valodu tikai bērnībā, daži – visu mūžu.
Jā, es domāju, ka tā ir sava veida spēle. Bet nav tā, ka man tikai patiktu valodas spēles, man tomēr ir svarīgi, par ko rakstīt. Ir tādas svarīgas tēmas. Ir ļoti grūti par to runāt. Ja tu teiksi – "man ir svarīgs tas, tas un tas" –, tas būs ļoti plakātiski vai pat ideoloģiski. Vajag lasīt manas grāmatas, un tad tu sapratīsi, par ko es rakstu. Tik vienkārši.
Parasti tos rakstniekus, kas spēlējas ar valodu, ir grūti tulkot.
Man šķiet, mani ir grūti tulkot, jo es daudz rakstu par tādām tēmām, kuru izpratnei jāzina Igaunijas vēsture, literatūra. Tāpēc, manuprāt, daži darbi ir grūti tulkojami. Piemēram, lugas. Ļoti grūti... Nav grūti tulkot, bet grūti saprast, par ko tas ir. Ja nezini visādus ievērojamus varoņus, nozīmīgus personāžus Igaunijas kultūrā. Tev jābūt igaunim, lai to saprastu līdz galam.
Kāpēc jūs sākāt rakstīt bērniem? Un kāda ir atšķirība starp bērnu literatūru un pieaugušo?
Nekādas lielas starpības pat nav. Bērnu literatūrā spēlēties ir... vieglāk. Tas ir ļoti jautri – rakstīt bērniem. Jo bērniem ir jāraksta labas un jautras pasakas. Man nepatīk, ja bērnu literatūra.... kā lai to pasaka... ir pesimistiska. Bērniem to nevajag. Viņi grib, lai būtu jautri, lai būtu labas beigas.
Manuprāt, to grib pieaugušie. Vecāki grib, lai bērniem būtu jautri.
Nē, es domāju ka bērniem nav... Ja es būtu bērns, man ļoti nepatiktu drūmas grāmatas. Man ļoti patīk humors. Un es arī mēģinu tā rakstīt, lai man patiktu, ja es būtu bērns.
Vai jūs domājat par lasītāju, kad rakstāt? Kā viņš sapratīs...?
Nē, nedomāju. Nav laika domāt par tādām lietām. Rakstīt ir diezgan grūti, un, ja vēl tu domā, ko grib lasītājs... Tas nav iespējams.
Tātad jūs rakstāt sev?
Nu, principā – jā. Bet es nedomāju, ka es esmu tik neparasts cilvēks. Ja man patīk, tad gan jau arī citiem patīk.
Var teikt, ka jūs rakstāt tādas grāmatas, kādas jūs pats gribētu lasīt?
Jā.
Bet ko no tā, ko citi sarakstījuši pirms jums, jūs gribētu būt uzrakstījis pats?
Ir ļoti daudz tādu grāmatu, kas man patīk, bet man nešķiet, ka man būtu jābūt to autoram. Es ļoti priecājos, ja citi rakstnieki uzraksta kaut ko labu. Man nemaz negribas pašam rakstīt šīs grāmatas. Esmu laimīgs, ja man nav jādara šis grūtais darbs, grāmatas jau gatavas, es varu tikai tās lasīt. Esmu apmierināts.
Bet vai ir tāda grāmata, kuru jūs nevarētu uzrakstīt?
Tādā ziņā, ka negribētu?
Nē, labu grāmatu, kura jums patīk, bet jūs saprotat, ka tā nevarētu.
Ak. Tādu ir ļoti daudz. Piemēram, visu, ko rakstīja Dostojevskis. Tā ir izcila literatūra, bet es nekad nevarētu tā rakstīt.
Piemēram, Sorokins mēģina rakstīt kā Dostojevskis, kā Gogolis...
Man gan tomēr šķiet, ka viņš raksta kā Sorokins. Bet man patīk. Es neesmu daudz lasījis no viņa, bet, manuprāt, viņš raksta interesanti.
Vai lasītājam ir jāpazīst rakstnieks, lai saprastu grāmatu? Jāzina par viņa dzīvi, biogrāfiju?
Es domāju, ka nav jāzina. Tas, protams, netraucē, es ar lielu prieku lasu rakstnieku biogrāfijas, bet, ja es nezinu, kad ir dzimis Čehovs vai miris Dostojevskis, man tas neko nemaina. Es tik un tā varu lasīt Čehova un Dostojevska darbus, nezinot biogrāfiskas detaļas.
Man gan šķiet, ka tas tomēr palīdz saprast darbu. Katrā ziņā – saprast vairāk.
Palīdz, bet... Ja tu paņem rokās grāmatu, tev jau viss ir. Tev nav jāzina dažādas sekundāras lietas. Ja tu nevari saprast grāmatu bez rakstnieka biogrāfijas, tad kaut kas nav pareizi. Tā var būt izstādē, ka tu neko nesaproti un esi spiests lasīt aprakstu pie sienas. Bet arī izstādē tev jābūt spējīgam saprast darbu, nelasot papīru pie sienas.
Vai jūs daudz lasāt?
Nu, es mēģinu, jā. Ja ir laiks.
Jūs sekojat līdzi, kas notiek literatūrā – igauņu un citur?
Protams, bet Igaunijā nav tik daudz rakstnieku, lai tas prasītu lielu piepūli. Mēs visi cits citu pazīstam, zinām, ko viens vai otrs raksta. Es ļoti daudz lasu nevis daiļliteratūru, bet vēsturi, biogrāfijas, esejas.
Vai jums ir svarīgi, lai grāmata būtu nodrukāta uz papīrā? Esat ar mieru izdot savu grāmatu elektroniski?
Nē, man tomēr patīk tikai papīrs. Es nespēju lasīt grāmatu datorā. Tas man nemaz nepatīk. Es varu lasīt e-pastus vai ziņas, bet ne romānus.
Bet rakstāt taču jūs uz datora.
Jā. Rakstu uz datora. Bet lasīt gribu uz papīra [smejas].
Kā jums šķiet, vai rakstniekam mūsdienu sabiedrībā ir kādi pienākumi – pret literatūru un sabiedrību vispār? Vai rakstniekam kā intelektuālim ir jāpiedalās procesos, vai arī viņš var sēdēt maliņā?
Viņam tas nav obligāti jādara, ja viņš pavisam negrib. Viņš var arī dzīvot kā Sokrats. Bet man ir interesanti, kas notiek Igaunijā. Politikā, sabiedrībā. Es nevaru dzīvot mežā un nedomāt par to. Man tas ir svarīgi.
Rakstniekiem ļoti bieži jautā viņu viedokli par dažādām lietām. Kā jums šķiet – kāpēc? Vai tiešām rakstnieki saprot mazliet vairāk nekā citi?
Es domāju, ka rakstnieks vienkārši māk rakstīt. Un var uzrakstīt ne tikai romānu, bet arī avīzei rakstu. Un avīzei ir ļoti ērti viņam to pasūtīt. Bet vispār lielā mērā tas ir vēsturiski. Jo sevišķi, ja domājam par Krievijas kultūru. Rakstnieks ilgu laiku bija zvaigzne. Kā Puškins. Un šis kults joprojām savā ziņā ir spēkā Krievijā un bijušajā Padomju Savienībā. Tur rakstnieks bija neparasts cilvēks. Bet tagad daudz populārāki ir aktieri un televīzijas cilvēki.
Stāstu krājums, kas nupat iznācis latviešu valodā, saucas "Skaistais dzīvnieks". Tātad cilvēks. Ar ko, jūsuprāt, cilvēks atšķiras no dzīvnieka?
Tas, protams, ir interesants jautājums. Mēs visi zinām – ir suns un ir cilvēks. Un mēs zinām – suns ir suns, bet cilvēks ir cilvēks. Un kaķis vispār ir kaķis. Tas uzreiz ir redzams, vai tas ir cilvēks vai dzīvnieks.
Bet gadās, ka grūti atšķirt.
Tiešām.
Vai jūs mīlat cilvēkus?
Protams.
Cilvēki ir labi?
Jā, cilvēki ir labi.
Es to jautāju tāpēc, ka esmu ievērojis, ka jums patīk klausīties, kā runā dažādi cilvēki. Un to atkārtot. Vai jūs noklausāties sarunas? Kā cilvēki sarunājas tramvajos?
Klausos, protams. Bet diktofonu līdzi nenēsāju, neko nepierakstu. Vienkārši klausos. Katrs rakstnieks to dara, kā viņš citādi varēs rakstīt dialogus? Viņam taču jāzina, kā cilvēki runā.
Var rakstīt arī par izdomātiem cilvēkiem.
Protams, kaut kas ir jāizdomā, tomēr nevar izdomāt visu. Citādi tas būs kaut kāds absurds.
Bet jūsu literatūrā taču ir absurda iezīmes.
Bet šis absurds kaut kādā nozīmē ir ļoti reāls. Pretējā gadījumā tās būs velnsviņzinkas, nevis absurds.
1