Photo by James Haworth on Unsplash
 
Komentē
0
Saglabā

TAS IR BALTS. VIENS

 

Tas ir balts, skrien ātri, mazais, skrien, pa celiņu, aukstums milzīgs, pasteidzies, saki, ka mammai sākās dzemdības, lai nāk šurp!

Tavs puika atnācis. Kas? Kāpēc viņa nezvanīja? Tev ir skaņa izslēgta? Kāpēc?... Tu vari vēl braukt vispār?

Vīrs nesteidzas, jo cer divsimt metros no mīļākās līdz sievas mājai atskaidroties saltajā ziemas gaisā, kas sprakšķ ap egļu zariem kā salūts. Tev piedzims bērns. Tev piedzims bērns. Zilām acīm. Ja būs zilām acīm, tad gan es tai kuņai parādīšu vellu. Vēl tak bija divas nedēļas, ko gaidīt. Svētdienas dienā. Tas būs baisi – braukt caur šito sniegu. Bet, no otras puses, ja apstādinās un liks pūst trubā, tad nu šoreiz neko, sieva dzemdē, ko tu, saimniek, jokojies?! Bet gan jau neapturēs, paši visi kož pa savām hatām.

 

Bērns piedzimst ātri. Nav tāda noņemšanās kā ar iepriekšējo. Bet meitene. Šoreiz varot kaut tūlīt braukt mājās. Tad jau labi, viņa pati varēs izslaukt. Janīna plosās telefonā. Ko – viņa nesaprot, ka man sieva dzemdē! Vecenes… Taisnība Rudzītim. Dzemde nav normāla. Ko tas Dievs domāja, ka ļāva viņām dzemdēt? Bet tas jau par sodu, ka viņas ir tādas palaistuves. Visu laiku slapjas apkārt staigā. Nevar rimties. Tāpēc viņām vajag vīrieti, kas viņas noliek pie vietas. Bet man vienmēr gadās tādas kuņas, kas ir trakas, vienkārši trakas. Man jāaizbrauc pie tās Sanitas. Viņa redzot auras. Vajadzētu jau braukt uz Rīgu, pie tā Rudzīša, bet tādas naudas man nav. Kaut būtu pelnījis labāko. Cilvēks ir pelnījis labāko. Ja pats sevi nemīl, tad arī citus nespēj mīlēt. Tā ir.

 

Vīrs atved sievu mājās un aiziet gulēt. Viņam ir jāatpūšas. Viņš ir pālī caur sniegu vedis viņu uz dzemdību namu un pēc tam milzu paģirās atpakaļ. Un slimnīcas krēsli ir neērti. Citi bērni ir izsalkuši, un govis kūtī jau nemierīgi mūjina. Neizslauktas. Sievai sāp. Kaut šīs bija vieglas dzemdības. Tomēr vēl sāp. Un krūtis. Viņa baro savu mazo bērnu un pateicas Dievam, ka vecākais dēls uzcep kartupeļus vidējiem. Tad viņa satin mazo kukaini segā un iedod to vecākajai meitai auklēt. Ņem, mācies! Tad viņa iet platām kājām, lēni, govis slaukt. Nevar taču ļaut lopiņiem ciest tādas mokas.

 

Kad viņa atnāk, govis izslaukusi, mazais brēc, vīrs ir pamodies un neapmierināts. Tomēr pie Janīnas neiet. Kaut kādu godu tomēr protas. Apklusini tak to brēkuli! Viņa ēst grib. Kas tu par māti! Es esmu tāda māte, kas pāris stundas pēc dzemdībām iet govis slaukt kūtī. Ko tu man kaut ko pārmet? Varēji ar taksi kulties uz slimnīcu, ja tev tik liela mute. Bērnam jāskrien tev pakaļ pie mīļākās. Viņa man nav nekādā mīļākā. Bērnu klātbūtnē tu šitā runā. Tu varbūt visu laiku staigā slapja un nogribējusies, bet viņa man ir draugs. Ha! Tev jau kaut ko tādu nesaprast. Ko nozīmē draugs. Zināms, kāds draugs. Zināms. Klausies, turi ciet to savu muti, labi, turi ciet, citādi es par sevi negalvoju. Sitīsi atkal, vai?! Varbūt pagaidīsi, kamēr beigšu zīdīt, un tad, ko? Kauna nav. Bērnu klātbūtnē. Milzīgs tēvainis savu sievu. Būtu traukus nomazgājis.

 

Vīrs aiziet, aizcērtot durvis. Varbūt labi, ka tā. Jo mazākais dēls jau paslēpies savā istabā, dzirdot, kā māte ar tēvu sāk bļaustīties. Vienreiz tēvs viņam degunu salauza, kad viņš pa vidu metās. Paldies Dievam, ka vecākais dēls ir mājās. Viņš ienes malku un saka, lai māte atpūšas. Mazā, sarkanā sejiņa, kas tikko ieradusies šai mājā, atkal meklē pēc pupa. Čuči, manu dūjiņ mazo, mamma paskatīsies "X faktoru", bez skaņas. Jā, kāpēc gan ne? Vai varbūt kaut kur ir kāda filma ar titriem? Tas būtu labi. Ā, ir titri arī šitam dabūjami? Skat, kā! Bērni ir tik mīļi šovakar. Jaunākais arī iznāk no istabas. Visi ēdam Ziemassvētku cepumu pārpalikumus un skatāmies šovu ar titriem. Tā sieviete žūrijā tomēr šausmīga. Kāpēc viņai jābūt tik kareivīgai? Nemaz nav pēc sievietes. Tā kā tāds vecis. Izskatās jau gan labi. Bet, ja man būtu viņas nauda, es ne tā vien izskatītos. Mammu, tu izskaties ļoti labi. Jā, kā tad, mīlulīt... Bet paldies tev, sirsniņ!

 

Es tevi vedu ar savu mašīnu, kurā es par savu naudu ielēju benzīnu. No kurienes tad tā nauda radās? Vai tik ne no tā, ka es kā kalpone strādāju katru dienu? Es un Andris. Tu to bastardu man vispār nepiemini! Tu man liki divas stundas pēc dzemdībām iet slaukt, tu. Divas stundas pēc dzemdībām bija četros naktī. Neatceros, ka mēs būtu bijuši mājās tai laikā. Jā, jo tai laikā tu vēl nevarēji braukt, jo biji pālī. Kā tad es tevi uz to slimnīcu aizvedu, ja jau biju pālī? Bērns sāk raudāt. Paskaties, ko tu izdarīji! Paskaties, ko tu izdarīji! Sievai ir pilna sirds. Viņa raud. Baro un raud. Baro un raud. Beidz kaukt, bērns būs nervozs. Būs tāpat kā ar Lauri. Lauris ir nervozs, jo tu viņam degunu pārsiti, kad viņš mani aizstāvēt gribēja. Tas bija nejauši, es tev saku. Protams, un toreiz, kad tu man aci uzsiti, tas arī bija nejauši? Bija jāiet uz vecāku sapulci un jāmelo, ka tumsā kūtī uzskrēju uz dakšas kāta. Ja tu tūlīt neapklusīsi, es tevi no mašīnas izmetīšu. Nu, paskatīsimies. Bērnu arī izmetīsi? Izmetīšu, man tās mantas ir gana. Nu, tad izmet! Izmet! Paskatīsimies! Vīrs brauc, iekrampējies stūrē. Sarkana dzīsliņa pulsē pierē.

 

Vīrs stāsta un stāsta. Stāstīdams pat apraudas. Sieviete, kas sēž, viņus klausīdamās, siltajā, gaišajā virtuvē gandrīz kā no Kaķīša dzirnavām, ir jauna, gaišiem matiem un mierīga. Pārsteidzoši mierīga. Vaska drāna uz galda ir tīra. Viņas pašas rokas ir maigas un mierīgas. Brīnišķīga sieviete. Tādām jābūt visām sievietēm. Ja manējā tāda būtu, vai tad es tad…? Varbūt pat es izdzēstos no oho, ja manējā būtu tāda. Bet nē, manējā ir nikna, nemazgājusies, vienā un tai pašā blūzē staigā nedēļām, un, kad es aizrādu, tad uzreiz sākas tāds ķīviņš, ka jābēg no mājas laukā. Un man kā vīrietim ir vajadzības, bet viņa tās neapmierina. Vispār. Kad viņai priekš manis ir bijis kāds laipns vārds? Viņa to vien zina, kā bērnu priekšā tēvu lamāt. Viņi jau tevi vispār par tēvu nesauc. Un kurš pie tā ir vainīgs? Es? Protams, ka tu. Tu nomelno mani visu laiku aiz muguras. Kur tad jūs esat, Ritvar, kad viņa jūs nomelno? Ko, lūdzu? Kur jūs esat tai laikā, kad jūsu sieva jūs nomelno? Kā, kur? Darbā. Ha, mums ir zemnieku saimniecība, kādā darbā? Es rūpējos par dokumentāciju un visu pārdošanu. Ha! Es ar trim bērniem braucu uz Uzņēmumu reģistru. Es. Kāpēc tu mani pārtrauc vispār? Es cilvēkam stāstu, kā mums ir, un tu mani pārtrauc. Un tā, Sanita, tas notiek visu laiku. Visu laiku. Nepārtraukti.

 

Es gribētu parunāt ar jūsu sievu atsevišķi. Un pēc tam ar jums. Vīram tas nepatīk. Bet viņš tomēr paklausa. Sieviete skatās viņam tieši acīs, nenovērsdamās. Tomēr nav arī riktīga. Ragana. Vīrs iziet no virtuves, kurā visi trīs runājuši. Apsēžas dīvānā, kas nolikts priekšnamā. Iekrīt tā kā dūnās. No sākuma netiek laukā. Labi, ka neviens neredz, kā viņš te kārpās laukā no nejēdzīgi mīkstā dīvāna. Ticis laukā, apsēžas uz līdzās stāvošā ķebļa. Ieiet internetā. Ir jau dārgāk mazliet, bet tomēr jūties labāk, ja vari paskatīties ik pa brīdim. Oho ir saņemta vēstule. Viņš to izlasa. Vēstule ir romantiska. Bet viņam nepatīk bilde. Ir par resnu. Ir tādi, kam patīk resnās, bet viņam – ne. Pie kājām kaut kas pieglaužas. Kaķis. Vai kaķene? Kaķene. Stāvoklī. Kur tad tu šito apaļumu sastaigāji, kundzīt? Melnā kaķene gaidībās glaužas gar viņa kājām. Tad ielec klēpī. Viņš noglāsta kaķeni. Tā iekārtojas viņam klēpī un aizmieg. Viņam arī siltāk. Uz mirkli viņš ir gandrīz laimīgs.

 

Ko viņa tev teica? Klusums. Sieva brauc. Mazā sēdeklītī iemigusi. Varētu pat piestāt benzīntankā un paņemt kādu alu. Sieva neko nesaka. Kāpēc viņa neko nesaka? Nesaka neko, pat kad viņš nopirkto alu turpat mašīnā atkorķē pret gredzenu un dzer. Ko tu klusē? Arī uz to viņa neatbild. Nu, ko tad viņa tev teica, tā Sanita? Un ko viņa tev teica? Teica, lai atbraucot vēlreiz. Nu, tad aizbrauksim! Ko viņa tev teica? Man nepatīk, ka viņa ar mums kopā nerunāja. Tā tomēr ir laulība. Ja? Mums ir laulība? Protams, ka ir. Nav mums nekāda laulība. Tāpat kā mums nebija kāzu, tāpat šitā nav laulība. Vai viņa tev to iestāstīja? Ko? Ragana! Klusāk, mazo pamodināsi. Sieva brauc un vairs neko nesaka visu ceļu līdz pat mājām. Vakarā viņš neiet pie Janīnas. Kad meitiņa ir iemigusi un nolikta gultiņā, vīrs apņem viņu no muguras un uzliek rokas krūtīm. Nē, viņa saka. Nē. Man sāp. Viņš dusmīgs iet plikām kājām uz virtuvi pīpēt. Ej laukā pīpēt, viņa čukstus kliedz no istabas. Mazajam nav tava smirdoņa jāelpo.

 

Kādu rītu viņš pārnāk šūpojoties. Ap divpadsmitiem. Ir jau pavasaris. Sirds atkal atsalusi. Pasaule smaržo. Pirmais, kas viņu dara aizdomīgu, ir tas, ka pagalmā nav mašīnas. Varbūt uz veikalu aizbraukusi. Pēc pamperiem. Bet bija tak vēl gana. Kur tad viņi ir? Mājās neviena nav. Ir paņemtas arī kaut kādas mantas. Lielais televizors. Kuce, tas ir mans televizors! Viņš ieslēdz mazo virtuves teļiku un kādu brīdi skatās filmu. Tā ir krievu filma. Detektīvi meklē oligarha slepkavu. Oligarham ir sieva un mīļākā. Sieva smukāka nekā mīļākā. Tad viņš ierauga zīmīti. Izlasa to, saburza, izmet. Tad paņem krēslu un no visa spēka met to pāri istabai. Krēsls trāpa spogulim. Tas sašķīst. Tad vīrietis paņem slotas kātu un sāk sist ar to pa visiem priekšmetiem, kas palikuši viņa dzīves vietā. Kad slotas kāts salūst, viņš aiziet uz kūti un paņem lāpstu. Kūtī nav govju. Viņam nav laika par to domāt. Viņš ieiet istabā un dauza visu, kas ir viņam apkārt. Kad tas ir izdarīts, viņš attīra sev gruvešu vidū mazu laukumiņu, apguļas tajā embrija pozā un beidz.



TAS IR BALTS. DIVI



Tas ir balts, tīrs aukstums. Man patīk aukstums un ledus. Tur nav nekādu baciļu un ņemšanās. Laukums pirms spēles. Balts, auksts, tīrs. Mani draugi. Didža jaunajai meitenei mati tik zīdaini. Blondi. Ļoti jauniņa. Varbūt tikai izskatās. Manējā jau arī izskatās jauna. Izskatās. Tagad, kad klusē, pat kaut kā maiga izskatās, bet tas ir ar saules brillēm.

Noņem saules brilles! Tu taču atrodies telpās...

Es esmu vīrietis, un es sevi kontrolēju. Un es nesaprotu, kāpēc, ja es to varu, citi nevar. Kāpēc? Kāpēc nedara kārtīgi savu darbu? Es daru. Kāpēc tas indiānis nedara kārtīgi savu darbu? Es esmu maksājis pietiekami, lai šeit atbrauktu. Es nesaprotu, kāpēc, ja es varu, citi nevar. Četri zaudējumi pēc kārtas. Vai es par to maksāju tos tūkstoš latus? Lai man te dvēselē iespļautu? Nevajag dzert starp spēlēm, idiņi, ja nevar turēt. Nevajag dzert. Un tas indiānis... paklau... Znaroks bija bezzobains krievs, bet tas bija cits līmenis. Bija kārtība kaut kāda. Un tas ir tas. Ja tu gribi kārtību, ir jābūt disciplīnai kaut kādai. Ja tu gribi kaut ko sasniegt, neapstājies, ej uz priekšu, cīnies, bļadj! Nevis man te kaut kāds sūds braukā pa to ledu kā kaut kādas princeses jobanās. Tie ir kazahi jums pretī, kazahi! Tas vienkārši ir sūds.

Es to vairs nevaru izturēt. Viss. Es eju pēc alus.



Viņš pieceļas un iet pēc alus. Viņš ir izskatīgs, pajauns vīrietis, kurš saspringti klusē visu spēli. Didža labākais draugs. Sievai, kas tā arī nav noņēmusi saules brilles, bet varbūt tas ir prožektoru dēļ, rokās paliek viena pilna un otra pustukša plastmasas alus glāze. Ar tumšajām brillēm un ap kaklu apmesto zilgano lakatu viņa izskatās pēc franču aktrises.

Tā man teica manos labajos, badošanās, periodos: tu izskaties pēc franču aktrises. Varbūt viņai ļoti interesē spēle, es sev saku.

Varbūt, varbūt, varbūt... viņai interesē spēle... jap, un saules brilles viņai ir uz acīm, jo tā var labāk saskatīt.

Man nepatīk, ka tu ar mani runā sarkastiski, es saku.

Viņam arī, šķiet, tas nepatīk, viņa smejas, pamāj ar galvu uz aizejošā vīrieša pusi un uzceļ kājas uz apmales, trāpot priekšā sēdošajam pa galvu.

Ko tu dari, es gandrīz iesaucos balsī.

Viņa vēlreiz pabungo ar pēdām pa priekšā sēdošā fana cepuri ar vikinga ragiem. Mieru, tikai mieru, viņa saka.

Tas nav tavs teiciens, es noņurdu.

Didzis uz mani paskatās, bet neko nesaka. Es izmoku smaidu – tu jau zini, kāda esmu, mīļais. Man atkal nāk virsū melnie. Es nesaprotu, ko šeit daru. Man nepatīk hokejs. Es nespēju saprast hokeja fanus. Didzis mani paņēma līdz, jo es esmu viņa draudzene. Viņi ir jauka kompānija. Visur brauc kopā. Man viņi patīk. Es tikai esmu atkal uzēdusies. Es nesaprotu, kāpēc tas notiek. Es zinu, ka man vajadzētu novājēt. Didzis arī būtu sajūsmā. Viņš bija sajūsmā par mani sākumā. Mēs iepazināmies "Ļeņingrad" koncertā, es biju tieva un skaista. Es biju ar mieru ar viņu mīlēties mašīnā pie Brīvdabas muzeja. Tas bija aizraujoši. Mani arī uzbudināja tur daudz kas. Nebija tā, ka man nepatika.

Un vai tu beidzi, prasa Pepija.

Tas jau nav tik būtiski, tas taču nav pašmērķis.

Viņam gan, šķiet, tas ir pašmērķis – viņa izsmējīgi izrunā vārdu "pašmērķis". Pa burtiem. Tad viņa uzkāpj uz lentenes un iet pa to. Viņai ir basas kājas, viņai tas izdodas tīri labi.

Es gandrīz pajautāju, vai viņai nesalst.

Nē, man nesalst, viņa dzied.

"Man palicis no sirds tik gabaliņš.

Un tam ir tevis žēl."

Kas tas ir, es skatos uz Pepiju saspringti. Es mēģinu atcerēties. Kas tas tāds ir? No kurienes tas ir? Un kāpēc tu atkal esi te?

Nu, kas tad tas ir?

Es nezinu, man nav tam laika. Didzis saņem manu roku. Es jūtos laimīga. Pepija pazūd. Kas tas bija? No sirds tik gabaliņš, kuram žēl, ko? Man tas vairs nav vajadzīgs. Man ir Didzis.

Didža labākais draugs Kaspars atgriežas hokeja hallē, nesot rokās vienu plastmasas glāzi ar dzeltenīgu šķidrumu. Negaršīgais itāļu alus, par kuru vakar gari un plaši sprieda visi. Par to, ka mūsējais ir daudz labāks. Un par to, ka mūsējie hokejisti nejēdz spēlēt un nav vairs pat jēgas viņiem braukāt līdzi, fanot. Bet nu kazahus taču mēs vinnēsim, visi teica. Kazahus gan mēs vinnēsim. Jo citādi kāda jēga bija braukt šurp! Uz šito vietu ziemā, kur ziemā nav nekā, ko redzēt, un alus – žurga kaut kāda. Ne tāds kā mūsējais.

Pamanu, ka Kaspara sievai rokās jau ir divas alus glāzes, viena pustukša un viena – pilna. Kaspars apsēžas viņai blakus, iedzer alu no trešās glāzes, kuru tikko atnesis, un apliek viņai roku ap pleciem. Viņa sašūpojas, no vienas glāzes mazliet izlīst.

Vai tev palīdzēt ar to alu, Maija?

Didzis smejas.

Protams, Didzīt, protams, pašam žēl naudiņas, tad nu gribi palīdzēt. Nekas, mēs paši tiksim galā, saka Kaspars. Mirkli visi smejas, ir jautri. Pat sieviete tumšajās brillēs tā kā pasmaida, tā kā pasmīn un iedzer malciņu no pustukšās glāzes.

Vai tā nebija manējā?

Prasa Kaspars.

Jā, atvaino, saka sieva.

Nu nekas, nekas, atbild Kaspars. Tu taču drīksti dzert manu alu.

 

Naktī es guļu piespiedusi degunu Didža vasarraibumainajai mugurai un esmu laimīga. Ir silti, ir labi. Un es nepierijos. Didzis mazliet krāc, bet ne tik traki. Mēs mīlējāmies, bija atkal patīkami. Vakariņās Kaspars ar mani koķetēja mazliet. Tas laikam Didzim patika.

Un tev, viņa izlien no gultas apakšas un izslejas aiz Didža kā citplanētietis, izliekusies jautājuma zīmē.

Tev ir zili mati. Kas tie par ziliem matiem?

Neizvairies, viņa tin zilo šķipsnu uz pirksta.

Kāds bija jautājums?

Vai tev arī patika, ka Kaspars ar tevi koķetē?

Nu jā, man arī tas patika. Viņš ir ļoti glīts un bagāts. Un, izrādās, Maija nemaz nav viņa sieva.

Viņa iepleš lielas acis un rāda divus vidējos pirkstus. Ko tas nozīmē?

To, ka viņiem toties ir divi kopīgi bērni. Un kur tad viņa bija, kamēr izskatīgais, bagātais un brrrrīvaaaaaisssss ar tevi koķetēja, lai Didzim labāk stāvētu, prasa Pepija.

Viņai sāpēja vēders.

Āāāāāāā, viņa novelk un izbāž garu mēli kā ķirzakai, apmet to sev ap kaklu kā šalli. Viņa tēlo skaistuli. Tad šalle savelkas ciešāk un izskatās, ka viņu kāds žņaugtu.

Ko tu dari, es pieceļos sēdus. Ko tu dari?

"un tam ir tevis žēl."

Nē, es saku. Nē. Lūdzu, nē.

Vai tad šoreiz tu beidzi? Viņa karājās pie gleznas malas. Gleznā redzami cilvēki ar lietussargiem liedagā. Nekāds lietus gan gleznā nelīst.

Ja es ļoti pacentīšos, man šoreiz viss izdosies, es saku Pepijai, ejot uz vannas istabu. Es viņu mīlu, es viņai saku.

Pepija nesmejas, Pepija neraud. Viņa vairs nerāda nekādus rupjus žestus. Viņa skatās uz mani no spoguļa dziļumiem, nenovēršoties. Es ļoti labi zinu, ka viņa ir izdomāta. Man nav halucināciju. Es vienkārši esmu izlaidusies. Pēc brīža sēžu vannas istabā un ēdu šokolādi, kuru nopirku par milzīgu naudu hokeja halles bufetē. Didzim teicu, ka eju uz tualeti.

 

Maija iznāk no kabīnes. Maija grib iedzert pretsāpju līdzekļus. Viņa atkal ir apaukstējusies. Nejēdz saģērbties Maija. Neko nemāk kārtīgi izdarīt. Ienāk tā Didža meitene. Viņa ir pasakaini skaista. Kā kaut kāda princese. Neērti dzert tabletes viņas klātbūtnē.

Vajadzēja taču tai kabīnē iedzert, Maija.

Jāiet prom. Maija, rokas nomazgā, bļadj! Bet dvieļi un žāvētājs ir aiz viņas, aiz tās Didža draudzenes. Tas nekas, tāpat nožūs. Normālas sievietes paņem līdzi ceļojumā mazus dvielīšus, lai nebūtu jāslauka rokas tais čurku dvieļos. Itāļi jau gan nav nekādi čurkas...Tu gribi strīdēties ar mani tagad?

Didža meitene dod papīra salveti. Vai viņa kaut ko teica?

Vai jums viss kārtībā?

Viņai ir tik stilīgi zābaciņi. Nonēsāti gan. Nepieklājīgi ir tā klusēt. Kaut kas jāsaka cilvēkam. Čempionāts hokeja... jauks, vai ne?

Nē, meitene klusi saka.

Viņai ir zaļas acis.

Man vispār hokejs nemaz nepatīk, viņa saka.

Es pamāju ar galvu. Es par to vispār neesmu domājusi, kas patīk vai nepatīk. Es gribu, lai viņa aiziet un es varu iedzert savas pretsāpju tabletes. Tablešu paciņas tik nejēdzīgi čaukst. Un būtu arī kaut kas jāpaskaidro. Sāpes kļūst lielākas, smeldz arī zem acs.

 

Pepija mani gaida pie tualetes. Viņa grib man iedot pieci.

Beidz, es saku. Beidz! Beidz tik atklāti priecāties! Es neko neizdarīju.

"...sirds gabaliņš..." viņa dungo.

Tas ir no Līra, okei? Viņa smaida. Jā, tātad tas ir no "Karaļa Līra". Šekspīra lugas, izrādes, kuru es kādreiz, kad man bija laiks, noskatījos desmit reizes. Bet es nesaprotu saistību. Es nesaprotu. To saka Glosters, kuram ir izspiestas acis, acis izspieda dēls bastards, Glosters žēlo Līru, kuru ir nodevušas meitas. Vai es esmu Glosters? Es taču esmu sieviete. Pepija iespurdzas.

Tu tomēr atceries. Tas ir labi, ka tu atceries.

Bet kāda tam saistība? Es nesaprotu. Ko tu gribi no manis?

Vairs neko, viņa saka. Ja jau tu viņu mīli, viņa saka.

Es saprotu, ka satraukumā no tā, ka uzrunāju barveža sievieti, sievieti aiz tumšajām brillēm, sievieti ar ievainoto sirdi, sievieti ar dīvaino noslēpumu, aizmirsu aiziet pačurāt.

 

Es eju atpakaļ. Maija joprojām ir tur, viņa sabīstas un pagriežas pret mani. Es skaidri redzu, ka viņai ir sists pa seju. Es nesaprotu, kā to neredz citi. Kāpēc citi neko nesaka? Kāpēc man tas ir jādara? Kāpēc? Man ar Didzi tik labi iet. Man tūlīt būs trīsdesmit trīs gadi. Es gribu ģimeni. Mana jaunākā māsa precas jau otro reizi. Baznīcā.

"No sirds tik gabaliņš…" Vai es esmu Līrs? Vai tā Liene ir Līrs? Es neko nesaprotu? Vai es esmu Kordēlija, kuru grib piespiest atzīties mīlestībā?

Varbūt Didzis ir Kordēlija? Ko?

Un es esmu Līrs, vai?

Nē taču. Tu esi Glosters. Tev no sirds ir palicis tik gabaliņš aiz visiem tiem sūdiem, visas tās izlikšanās, diētām, aiz visas tās izlikšanās, ka patīk sekss mašīnā pie Brīvdabas muzeja trešajā randiņā, aiz visa tā sūda, ka tu sēdi un neko nesaki, ka tev besī šis hokejs, ka varbūt mazliet tevi interesē spēlētāju attiecības, bet vispār tu gribi iet uz teātriem un lasīt, ēst kārtīgas vakariņas un gulēt astoņas stundas mierīga miega, ka tu gribi, lai ar tevi sarunājas un nevis tevi izrāda kā zirgu, aiz visa tā, ka tu tomēr esi piekritusi šai izrādei, ka tu gribētu, lai ar tevi mīlējas ilgi un maigi, bet tev nav spēka to pateikt, jo tu baidies viņu zaudēt, aiz tā, ka tev atkal ir bulīmija no tā, cik bieži tu piedzīvo seksu, kurš, iespējams, nav gluži izvarošana, bet arī nav nekādā veidā tevi apmierinošs, aiz visiem tiem meliem, aiz visa tā tev ir kaut kāds mazmazītiņš gabaliņš kaut kā...kaut kā... Un tam ir viņas žēl.

Man ir sevis žēl.

Tas ir labi, saka Pepija un pazūd. Turpmāk es viņu vairs neredzu.

 

Vai tu esi feisbukā, Didža skaistā meitene jautā, pēkšņi pārejot uz "tu".

Jā… laikam... jā, reti jau es tur ieeju... tas jau tāds laika aprijējs...

Kā tevi sauc feisbukā?

Es tev aizsūtīšu vienu rakstu, viņa man saka. Es jau nesaku, ka tas noteikti ir par tevi, viņa saka.

 

Pa sniegotu celiņu viņš iet, tek teciņiem basām kājiņām, mīkstās rociņas salicis, basām kājiņām, nobijies, pa pilnmēness taciņu, ko darīt, ko tagad darīt, sasodīts. Viņa noteikti izliekas. Celies augšā! Maija, celies augšā! Viņš zvana uz reģistratūru. Sievai palicis slikti. Izsauciet, lūdzu, ātro palīdzību! Tie nesaprot. Jēziņ, jūs taču strādājat viesnīcā! Pasauciet kādu, kurš spēj runāt cilvēku valodā! Tikai nemirsti! Nemirsti, Maija! Neuzdrošinies nomirt te! Viņš uzlej viņai aukstu ūdeni, uzliek dvieli uz pieres, viņa paver acis. Maija, vai tu mani dzirdi? Vai tu mani dzirdi? Viņa pieliecas un vemj. Velns! Ko tu dari?! Vem podā vai vannā! Viņa mani nedzird. Tomēr viņa ir acīmredzami dzīva. Viņš jūt atvieglojumu.

Milzīgu atvieglojumu. Vecmāmiņa ir nomodā un ielaiž viņu iekšā. Basām kājām, bērniņ? Basām kājām? Kā tad mamma tevi tā palaida? Mamma teica, lai skrienu pie tevis. Vai patēvs atkal trako?

Kas tev notika? Kas tev notika, Maija?

Tu man jautā, kas man notika?

Tu par daudz izdzēri? Es taču tev teicu, ka tavs kuņģis netur to itāļu sūdu.

Pie durvīm klauvē. Ārsts uzraksta, ka tā ir bijusi gastrīta lēkme. Viņi neklausās manī, kad es saku viņiem tīrā angļu valodā, ka viņa rij kaut kādas šaibas.

 

Es jūtos tik izmisusi. To man pateica, kad piezvanīju uz krīzes centru. Telefons bija tā raksta beigās, kuru man atsūtīja tā Didža meitene, Ieva.

Jūs izklausāties izmisusi, viņi man teica. Es sāku raudāt pie klausules: es esmu izmisusi, jā, es esmu izmisusi, es teicu. Atvainojiet, atvainojiet! Jums tiešām nav, par ko atvainoties, teica balss otrā galā. Jūs varat zvanīt, cik bieži vien jums nepieciešams, balss teica. Tomēr es varu jūs tikai uzklausīt. Kā jūs domājat, vai jums noderētu atbalsta centra telefons, viņi piedāvā arī juridisko palīdzību. Arī, iespējams, bez maksas. Skatoties, kāda ir jūsu situācija.

Mana situācija. Kāda ir mana situācija?

Es esmu izmisusi. Izmisusi.

Es stāvu un skatos cauri biezam lielveikala loga stiklam, garām manekeniem nesaprotamos apģērbos ar sudraba eglīšu rotājumiem ap kaklu, es stāvu un skatos, kā cilvēki, nolaiduši skatienus, cīnās uz priekšu pa slideno bruģi. Krīt netīrs sniegs. Balti ir tikai manekeni logos. Viss pārējais ir netīri pelēks, gļotains, pulsējošs. Pretīgs. Viss izskatās tik netīrs un nepareizs. Es ievelku gaisu plaušās. Tas sāp. Es paskatos uz telefonu savā plaukstā un redzu, ka cilvēks, ar kuru runāju pa krīzes centra telefonu, joprojām nav nolicis klausuli.

Atvainojiet, es saku.

Viss kārtībā, atbild balss klausulē. Jums nav jāatvainojas.

Paldies, es nočukstu. Man tagad jāiet, es saku.

Lūdzu, zvaniet, cik bieži nepieciešams!

Es droši vien piezvanīšu tam centram, es saku.

Labi. Ja jūs domājat, ka tas varētu jums noderēt. Un jūs varat vienmēr zvanīt uz šejieni.

Labi. Paldies!

Man viss sāp. Viss ir ļoti slikti. Cilvēki mani neredz. Elpa iet caur mani kā sarūsējis nazis.

Tomēr, tomēr... tomēr... es... esmu... izmisusi... es esmu...

 

Stāsts tapis projekta "Māksla pret vardarbību" ietvaros ar Labklājības ministrijas atbalstu.

Katra trešā sieviete savas dzīves laikā ir cietusi no partnera vardarbības.
Ja Tu ciet no dzīvesbiedra vardarbības, atceries - Tu neesi viena! Tev var palīdzēt!
Ja Tu pazīsti kādu, kas cieš no vardarbības, #neklusē, tici un atbalsti!



Inga Gaile

Inga Gaile ir dzejniece un dramaturģe. Klāva Elsberga, Annas Dagdas fonda un Ojāra Vācieša prēmiju laureāte, Prozas lasījumu balvas ieguvēja. Dzejoļu krājumu  "Laiks bija iemīlējies", "Raudāt nedrīkst...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!