Tagadni meklējot. Nobela lekcija 1990. gadā

Kas ir modernisms? Vispirms - šis termins ir daudznozīmīgs: pastāv tik modernisma tipu, cik sabiedrību. Katrai sabiedrībai atbilst savs modernisms. Šā vārda jēga ir nenoteikta un patvaļīga - tāpat kā iepriekšējā perioda nosaukums: viduslaiki. Ja mēs esam moderni cilvēki, salīdzinot mūsdienas ar viduslaikiem, vai tad savukārt nedzīvojam kāda topoša modernisma viduslaikos? Vai nosaukums ir tas, kam pa spēkam ar laiku mainīt tajā ietverto saturu? Modernisms ir termins, kas meklē pats savu jēgu. Vai tā ir ideja, mirāža vai vēstures moments? Vai mēs esam modernisma pēcteči vai tā radītāji? Neviens to skaidri nezina. Un tam nav īpašas nozīmes: mēs dzenam modernisma pēdas, medījam to. Manuprāt, modernisms manā apziņā saplūda ar tagadni vai visdrīzāk to radīja: tagadne bija pēdējais, visaugstākais plaukums. Mans piemērs nav nedz vienīgais, nedz arī kaut kāds izņēmums; visi modernie dzejnieki tiecās pēc modernisma magnētiskā un netveramā silueta, par kuru viņi tā jūsmoja. Bodlērs bija pirmais. Viņš bija arī pirmais, kurš pieskārās modernismam un secināja, ka tas nav nekas cits kā laiks, kas sabirst mūsu delnās. Es negrasos stāstīt, ko piedzīvoju, dzenoties pakaļ modernismam: šie piedzīvojumi, starp citu, daudz neatšķiras no citu 20.gadsimta dzejnieku piedzīvotā. Modernisms bija vispārēja aizraušanās. Sākot ar 1850.gadu, tas kļuva par mūsu dievu vai sātanu. Pēdējā laikā radusies pat īpaša modernisma specifikācija un tiek daudz runāts par postmodernismu. Bet varbūt postmodernisms nav nekas cits kā vēl modernāks modernisms? (..)

Poētiskā modernisma meklējums alegoriskā un bruņnieciskā nozīmē bija mēģinājums atgūt šā vārda jēgu, kāda tam piemita 12.gadsimtā. Es neatradu nekādu Svēto Grālu¹, kaut gan krustām šķērsām izstaigāju vairākus tuksnesīgus novadus, postīdams spoguļpilis un ierīkodams savu nometni starp dažādām iluzorām ciltīm. Viss, ko uzgāju, bija vien moderna tradīcija. Tāpēc, ka modernisms nav vis poētiska skola, bet gan vienas un tās pašas ģimenes mantojums, šīs ģimenes izcelsme un ģenealoģija, kas izkaisīta vairākos kontinentos un divos gadsimtos ir pārdzīvojusi neskaitāmas pēkšņas pārmaiņas un likstas: sabiedrisko vienaldzību, atšķirību, tieslietu pilis, tiesu procesus reliģiskā, akadēmiskā, politiskā un seksuālā ortodoksālisma vārdā. Būdama tradīcija un nevis doktrīna, tā spēja ne vien izdzīvot, bet arī pati mainīties. Tas tad ir galvenais iemesls, kāpēc tradīcija ir tik daudzveidīga: katrs poētiskais piedzīvojums ir vienreizīgs, un katrs dzejnieks ir iestādījis atšķirīgu augu brīnumainā runājošā koku mežā. Un, ja šie sacerējumi ir tik daudzveidīgi un katrs ceļš ir tik atšķirīgs, tad kas gan tomēr šos dzejniekus saista? Nevis estētika, bet gan meklējums. Mans meklējums nebija iedomāts, kaut gan modernisma ideja būtībā ir mirāža, meditāciju kūlis. Kādā jaukā dienā es atklāju, ka mēs nevis virzāmies uz priekšu, bet ejam atpakaļ uz izejpunktu: meklēt modernismu acīmredzot nozīmēja atgriezties pašam savā sākotnē. Modernisms aizveda mani pie manas izcelsmes, pie mana arhaiskuma. Šķiršanās šobrīd ir kļuvusi par izlīgumu. Un tādējādi es noskaidroju, ka dzejnieks ir paaudžu ritmiskā paisuma pulss.

Modernisma ideja ir otršķirīga parādība mūsu koncepcijā par vēsturi kā lineāru un vienā virzienā noritošu procesu. Kaut gan tās pirmsākumi sakņojas jūdu kristietībā, tā norobežojas no kristīgās doktrīnas. Kristietībā pagānisko kultūru ciklisko laiku aizstāj vēstures vienreizējums: kaut kas, kam ir sākums un kam būs arī beigas. Pārejošais laiks bija vēstures laicīgais laiks, izraidīto cilvēku darbības arēna, un tomēr pār to vēl valdīja sakrālais laiks bez sākuma un beigām. Pēc Pastardienas vairs nepastāv nekāda nākotne nedz paradīzē, nedz arī ellē. Mūžības valstībā vairs nav iespējama nekāda secība, kaut gan viss pastāv. Eksistence, esamība triumfē pār tapumu. Jaunais laiks mūsu koncepcijā ir lineārs un līdzinās kristietības priekšstatam par laiku, taču tas allaž atvērts bezgalībai bez jebkādas atsauces uz mūžību. Mūsu laiks - tas ir laicīgās vēstures laiks, neatgriezenisks, mūžam nebeidzams laiks, kas vērsts uz nākotni un progresu, un to sauc par maršu pretī nākamībai.

Kristieši skata pasauli vai to, kas saucas siecle, vai zemes dzīvi kā savu spēju pārbaudes vietu: šajā pasaulē dvēseles var tapt gan pazudinātas, gan arī glābtas. Pēc jaunās koncepcijas indivīda dvēsele vairs nav subjekts, bet gan cilvēku dzimums, kas reizēm tiek uzskatīts par vienu veselo, reizēm - par atsevišķu izredzēto grupu, kas to pārstāv: attīstītās Rietumeiropas valstis, proletariāts, nācijas, baltā rase vai jebkura cita dzīvā radība. Kā laicīgā, tā arī kristīgā filozofiskā tradīcija apjūsmoja esamību kā nemainīgu pilnību, kas laimes pārmērā kūsāt kūsā; mēs toties sajūsmināmies par Pārmaiņām kā par procesa dzinuli un mūsu sabiedrības modeli. Pārmaiņu pašnoteikšanās izpaužas divos privileģētos veidos: kā evolūcija un kā revolūcija. Ātra gaita un lēciens. Modernisms ir vēstures gaitas šķēpa uzgalis, savas evolūcijas vai revolūcijas iemiesojums, divi progresa veidi. Visbeidzot, progress noris, pateicoties zinātnes un tehnikas divkāršajai darbībai, kas tiek pielietota dabas jomā un par labu tās milzu resursiem.

Mūsdienu cilvēks ir izveidojies kā vēsturiska būtne. Citas sabiedrības ir izraudzījušās cilvēka definīciju terminos, kas saistīti ar vērtībām un idejām, kuras nav pakļautas izmaiņām: grieķi turēja godā polisi un apli, un tomēr viņiem trūka progresa apziņas; kā visus stoiķus_s Seneku nodarbināja mūžības atkalatgūšana; Svētais Augustīns ticēja, ka pasaules gals ir nenovēršams, bet Svētais Toms savukārt konstruēja kāpnes ar dažādiem pakāpieniem, kuras saistīja vispazemīgāko radījumu ar tā Radītāju, utt. Cita pēc citas šīs idejas un ticējumi pakāpeniski tika atmesti. Man šķiet, ka tamlīdzīgs noriets šobrīd skāris arī mūsu ideju par progresu un - kā sekas tam - arī mūsu priekšstatu par laiku, vēsturi un mums pašiem. Mēs esam laikmeta norieta liecinieki. Modernisma idejas noriets un tāda apšaubāma priekšstata kā postmodernisma popularitāte ir fenomeni, kas attiecas ne tikai uz literatūru un mākslu vien: mēs šobrīd pārdzīvojam būtisku ideju un ticējumu krīzi, kuras orientējušas cilvēku vairāk nekā divus gadu tūkstošus.

Mēs acīmredzot dzīvojam kāda vēsturiska perioda beigās un jauna perioda sākumā. Vai tas ir Modernā Laikmeta gals vai varbūt tikai mutācija? Grūti pateikt. Visādā ziņā utopisko shēmu kolapss² ir atstājis lielu tukšumu - un nevis tajās zemēs, kur šī ideoloģija ir piedzīvojusi krahu, bet gan tajās, kurās daudzi šo ideoloģiju atbalstījuši un uzņēmuši ar sajūsmu un cerību. Pirmo reizi visā vēsturē cilvēce pārdzīvo kaut kāda veida garīgo mežonīgumu: nedzīvo vairs kā senāk to reliģisko vai politisko shēmu paspārnē, kuras mūs iedrošināja, reizē arī apspiezdamas. Kaut gan visas sabiedrības ir vēsturiski nosacītas, katra no tām pastāvēja atkarībā no attiecīgā ticību un metavēsturisko ideju kompleksa. Mūsu laikmets ir pirmais, kurš vairs nedzīvo atbilstoši kādai vienotai metavēsturiskai doktrīnai, visviens, vai tā būtu reliģiska vai filozofiska, morāla vai estētiska, - mūsu absolūtās koncepcijas vairs nav kolektīvas, tās ir personiskas. Tā ir bīstama pieredze. Tajā pašā laikā ir gandrīz neiespējami nojaust, vai konkrētas personas izraisītais spriegums un konflikti, to ideju, eksperimentu un ticējumu privatizācija, kuras tradicionāli attiecas uz visu sabiedrību, nebeigsies ar visu sociālo struktūru iznīcināšanu. Tad pār cilvēkiem vēlreiz varētu ņemt virsroku vai nu antīkās reliģiozitātes naids, vai arī fanātisks nacionālisms. Būtu briesmīgi, ja reizē ar ideoloģijas abstraktā elka krišanu iezīmētos visu tribālisko, sektantisko vai baznīcu kaislību atgriešanās. Simptomi diemžēl ir visai drūmi. (..)

Ilgu laiku es pārliecināti ticēju, ka nākotnes noriets vēsta par tās iestāšanos pašlaik. Domāt par šo pašlaik visupirms nozīmē atjaunot kritisku pasauluztveri, piemēram, tirgus ekonomikas triumfu, kas panākts pretinieka kļūdas rezultātā, nedrīkst uzskatīt par iemeslu priekam. Tirgus kā mehānisms, protams, ir efektīvs, bet, tāpat kā visiem mehānismiem, tam nav nedz apziņas, nedz līdzjūtības. Mums ir jāatrod veids, kā to integrēt sabiedrībā tā, lai tirgus ekonomika izteiktu sociālo kontraktu un kļūtu par taisnīguma un godīguma instrumentu. Attīstītās demokrātiskās sabiedrības ir sasniegušas apskaužamu labklājības līmeni, taču tajā pašā laikā tās ir atsevišķas salas universālas nabadzības okeānā. Tirgus subjekts ir nesalīdzināmi kompleksāk saistīts ar apkārtējās vides iznīcināšanu. Piesārņo ne tikai gaisu, upes un mežus, bet arī mūsu dvēseles. Sabiedrība, kas drudžaini tiecas ražot aizvien vairāk, lai aizvien vairāk patērētu, tiecas reducēt idejas, jūtas, mākslu, mīlestību, draudzību un pat cilvēkus par patēriņa precēm. Viss kļūst pērkams, izlietojams un aizsviežams atkritumos. Neviena ideja nerīkojas tik izšķērdīgi kā mūsu - ar tādu materiālo un morālo nesaudzību.

Domāt par šo pašlaik nenozīmē atteikties no nākotnes vai aizmirst par pagātni: tagadne ir visu šo laika virzienu sastapšanās vieta. Tāpat, kā to nav iespējams aizstāt ar tukšu hedonismu. Prieka koks neaug nedz pagātnē, nedz nākotnē, bet tieši šai brīdī. Un tomēr arī nāve ir atjaušama tagadnes auglī. To nevar noliegt, jo tā ir dzīves daļa. Labi dzīvot nozīmē labi nomirt. Mums jāiemācās skatīties nāvei tieši sejā. Tagadne palaikam nostāj mūsu priekšā te gaišās, te arī tumšās krāsās kā sfēra, kas apvieno rīcību un apceri. Tādējādi, ja reiz mums savulaik bija gan pagātnes, gan arī nākotnes, gan mūžības, gan arī tukšuma filozofija, rītdien mums būs arī tagadnes filozofija. Poētiskā pieredze var kļūt par vienu no šīs filozofijas pamatiem. Ko mēs zinām par tagadni? Neko vai gandrīz neko. Un tomēr dzejniekiem ir zināms, ka tagadne ir klātesamību avots.

Šajā svētceļojumā, meklējot modernismu, es apmaldījos daudzās lietās vien tāpēc, lai atrastu pats sevi. Es atgriezos pirmsākumos un atklāju, ka modernisms atrodas nevis ārpus mums, bet gan mūsu iekšienē. Pastāv šīdiena - tāpat kā vissenākos laikos, un tāpat jau kopš sākta gala pastāv arī pagātne: tai jau ir tūkstoš gadu, un tā vēl joprojām nav piedzimusi. Tā runā nahuatla valodā un izzīmē ķīniešu 9.gadsimta ideogrammas, un tajā pašā laikā parādās arī televizora ekrānā. Neskarta tagadne, nule kā nākusi dienas gaismā, nokrata gadsimtu putekļus, pasmaida un piepeši aizlido, pagaistot pa logu. Simultāna laika pluralitāte un klātesme: modernisms atraujas no tuvās pagātnes vien tāpēc, lai atjaunotu saikni ar pašu tālāko pagātni un lai necilu neolīta laika auglības dievietes figūriņu padarītu par mūsu laikabiedri. Mēs sekojam modernismam visās tā nebeidzamajās metamorfozēs un tomēr tā arī nespējam to noķert slazdā. Tas ir moments, brīdis, tas ir putns, kas reizē atrodas itin visur un nekur. Mēs gribam to notvert dzīvu, taču tas savēcina spārnus un pagaist, atstājot aiz sevis vien dažas zilbes. Un mēs paliekam ar tukšām rokām. Bet pēc tam uztveres durvis viegli atveras un parādās tas cits laiks - tas, kuru mēs meklējam, tā arī to nekad neatrodot: tagadne, klātiene.

Tulkojis Leons Briedis

¹ Svētais Grāls - viduslaiku kristīgas leģendās šķīvis vai biķeris, kuru Svētajā vakarēdiena lietojis Jēzus un kuram piemīt pārdabisks spēks. Pēc dažām karaļa Artura cikla leģendām gan Sv. Grāls, gan šķēps, ar kuru Jēzus ievainots pirms krustā sišanas, bijuši karaļa Artura bruņinieku meklējumu objekti

² kolapss - medicīnā - pēkšņi iestājies sirds vājums un asinsvadu tonusa pazemināšanās