Recenzija
12.02.2016

Tāda ir dzīve

Komentē
7
Saglabā

Par Endrū Heja filmu "45 gadi"

Taisnību sakot, no visām Ulda Tīrona lekcijām par filozofiju, ko jaunā apjukuma vecumā un vēl lielāka apjukuma vēsturiskajā periodā dabūju noklausīties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā 80.–90. gadu mijā, atmiņā palikusi tikai viena lieta. Pavisam nesen tajā laikā bija iznācis dzenbudisma koanu krājums "Ne vējš, ne karogs" (Rīga, "Avots", 1991), un kādās no mācībstundām tika apspriests arī tur lasāmais. Lūk, un ar 7. kārtas numuru tajā grāmatiņā lasāma koana "Dubļainais ceļš":

"Reiz Tanzans un Ekido kājoja pa dubļainu ceļu. Lija spēcīgs lietus. Nonākuši pie ceļa sazarojuma, viņi sastapa zīda kimono tērpušos piemīlīgu meiteni, kas nespēja šķērsot dubļaino ceļu.

– Nāc, meitenīt! – Tanzans bez kavēšanās teica un, pacēlis viņu uz rokām, pārnesa pāri dubļiem.

Ekido klusēja, līdz abi vakarā nonāca pie mūku mītnes. Tad viņš vairs nespēja savaldīties.

– Mēs, mūki, pat netuvojamies sievietēm, – viņš uzrunāja Tanzanu, – un it īpaši jaunām un piemīlīgām. Tas ir bīstami. Kāpēc tu tā darīji?

– Es atstāju to meiteni tajā krustojumā, – atteica Tanzans. – Vai tad tu viņu vēl joprojām nes uz rokām?"

Tā nu es arī nesu šo meiteni vēl līdz pat šodienai.

Nedaudz vēlāk no šur tur izlasītā un pat dzīvi noklausītā uzzināju par tā dēvēto nešļavu tradīciju, īpaši Latgalē. Saskaņā ar reiz, bet varbūt šur tur vēl arvien izplatītu zināšanu nelabvēļi varējuši savu naidnieku mājās vai īpašumos slepus ienest kādu nebūt sainīti vai pauniņu, un, kamēr vien tas nav ticis atrasts un iznīcināts, nešļavas piemeklēto saimniecību skārušas visvisādas nelaimes – krituši lopi, iznīkušas ražas, sanīkuši un miruši ļaudis u.tml. Bija jāpaiet turpat vai desmit gadiem, iekams vēlākais Izglītības ministrs Roberts Ķīlis bija pievērsies arī publisku lekciju komercdarbībai, un viens no tematiem, par kuru viņš bija gatavs pamācīt dažādus uzņēmumu darbiniekus, bija raganu un burvju būšanas un to iespējamais pielietojums uzņēmumu vadībā, mārketingā un citur. Tolaik strādāju avīzē "Diena", un no Ķīļa stāstītā atkal atceros tikai vienu lietu – ja tā dēvētās "tradicionālās" sabiedrības ļaudis izlemj kādu no saviem biedriem nosodīt, atliek vien viņu izraidīt no kopienas, izdzīt no ciema, nolemt vientuļai eksistencei džungļos, un tur jau arī drīz vien piezagsies nedziedināmas slimības, vispārējs sanīkums un nāve. Burvestība būs darbojusies, un ne sliktāk kā pēdējā laikā internetos itin bieži apspriestā homeopātija.

Endrū Heja filma "45 gadi" kaut kādā ziņā ir tieši par visādām šādām atmiņām un to, ko nu ar tām būtu vērts iesākt. Filmas pamatā ir Deivida Konstantīna īsais stāsts "Citā zemē", un jau pirmajā filmas trešdaļā vai pusē prātā pazib it kā pašsaprotama un atvieglojumu nesoša doma, ka labi uzrakstīta īsstāsta forma pilnmetrāžas filmas garumam pielāgojas krietni vien labāk nekā "Karam un mieram" līdzīgi un sākotnēji seriāliem līdzīgos turpinājumos reiz publicēti lielromāni. Nekur nav jātiecas, nekur nav jātraucas, laiks ir mūsu pašu rīcībā kā nesteidzīgs un vēls sestdienas rīts.

Taču kādā sestdienas rītā (ja vien nedzīvojam Latvijā, kur pasta pakalpojumi brīvdienās nav pieejami) mums var pienākt sūtījums, un tajā var izrādīties kāda taustāma ziņa no pagātnes. Atceros, vēl bērnībā ar lielu aizrautību lasīju Vladimira Obručeva romānu "Saņņikova zeme" (Rīga, "Zinātne", 1970), kurā bija apspēlēta iespējamība, ka no pārējās pasaules izolētā teritorijā varētu būt saglabājusies par jau senā pagātnē izmirušu uzskatīta flora un fauna – nu, tur mamuti, garspalvainie degunradži u.tml. Pat ja šādas Juras laikmeta parkam līdzīgas teritorijas līdz šim tā arī nav izdevies uziet, savā ziņā tām līdzinās dažādās mūžīga sasaluma vietās atrasti un pirms gadu simtiem vai tūkstošiem garu izlaiduši ļaudis un zvēri. Everesta augstākajās nogāzēs tā savas mūžības gaitas vadot ne viens vien tur vēl pirms daudziem gadiem palicis alpīnists, tāpat ziņās ik pa laikam tiek vēstīts par sasaluma apstākļos atrastiem mamutiem, kas labi saglabājušies, vai Alpu kalnos senos aizlaikos nāves pārsteigtiem cilvēkiem. Trāpīgāku metaforu mūsu allaž apsapņotajam sapnim par ceļošanu laikā izgudrot būtu grūti. Kā nekā, daži no tā dēvētajiem transhumānistiem to uztver pat tik burtiski, ka cer aizceļot nākotnē, pēc nāves iesaldējot un saglabājot pēctečiem vai nu visu savu ķermeni, vai lētākā variantā vienīgi galvu.

"45 gadi", ko šonedēļ sāk demonstrēt "Splendid Palace", sākas ar šādai iesaldēšanai sekojošu atkusni (atvainojos tiem, kas filmu nav redzējuši, jo nāksies drusku izpaust tajā notiekošo). Lauku mierā dzīvo bezbērnu pensionāru pāris Keita un Džefs (Šarlote Remplinga un Toms Kortnijs), kas gatavojas savas laulības 45 gadu jubilejai (40 gadu jubilejas svinības bija izjaukusi nepieciešamība vīram veikt sirds asinsvadu šuntēšanas operāciju). Taču neilgi pirms svinībām pienāk ziņa, ka, iespējams, globālās sasilšanas izraisīta atkušņa iespaidā Austrijas ledājos atkususi un uzieta pirms daudziem gadiem ledāja aizā iekritusī Džefa pirmā mīlestība Katja, un viņš, kā izrādās, ir vienīgais viņas mantinieks. Šī ziņa tad arī kļūst par raganu nešļavu jeb "kimono tērpto meiteni", no kuras Keita un Džefs vairs nekā nespēj tikt vaļā, un, kā vienā no epizodēm teic Keita, viņai pat sāk šķist, ka visa māja smaržo pēc Katjas smaržām. Teiciens par vienu pagali, kas nedeg, te gūst spilgtu izvērsumu – greizsirdība, tāpat kā buršanās vai raganu būšanas, nav vienas puses darīšana, bet abpusēji toksiskas mijiedarbības process.

Ko tādu sacīt, protams, ir pagalam ģeķīgi, taču gan stāsts, gan filma ir gluži kā radīti tieši šo divu aktieru tandēmam. Tāpat kā viņu atveidotajiem varoņiem, arī viņiem pašiem, kā šķiet, nav vajadzības neko tēlot, neko pierādīt vai kādu pārliecināt. Rezultāts ir rēni pieklusināts vēstījums, kura kopsavilkums varētu būt aptuveni šāds: "Mēs visi tur esam bijuši vai kaut kad neizbēgami nonāksim, visi to zinām un saprotam, un tomēr ir tik svarīgi, lai kāds "no malas" mums to ik pa laikam pietiekami īsā un koncentrēti kodolīgā formātā pasaka un atgādina."

Kritiskāk domājošiem skatītājiem gan varētu rasties iebildumi pret jau filmas scenārijā un, kā šķiet, režisora nodomos ierakstīto attiecību horeogrāfiju, kurā laimīgam vai nelaimīgām nejaušībām un tam, ko pieņemts dēvēt par improvizāciju, nav atstāts pārāk daudz vietas. Un tieši tas droši vien ir iemesls, kāpēc filma rada pat kaut kādu pseidodokumentalitātes iespaidu – kā jau minēju, nevienam nekas nav jāpierāda, neviens nav jāmaldina vai jāapmāna, atliek vienkārši būt tam un tādam, kas nu tu esi.

Taču, izlasot šādu filmas aprakstu, droši vien būtu grūti iztēloties, kāda velna pēc ko tādu vispār būtu jāskatās. Atšķirībā no tādām senākos laikos ar Šarlotes Remplingas piedalīšanos saistītām filmām kā, piemēram, "Jupi dū" te nav pat erotiskas atkailināšanās. Taču tad pienāk filmas fināls, kāzu 45 gadu jubilejas svinības beidzot var notikt, atskan salkanā "Smoke Gets In Your Eyes" melodija, vīrs sievu uzlūdz uz deju, bet Remplingas sejā vīd pat ne vienas un visas filmas, bet varbūt arī daudzu mūsu dzīvju kopsavilkums.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!