Bibliotēka
29.10.2003

Tā runāja Zaratustra

Komentē
0
Saglabā

Par trejādu pārvēršanos

Trejādu gara pārvēršanos es jums minēšu: Kā gars top par kamieli, un kamielis par lauvu, un lauva pēdīgi par bērnu.

Daudz grūta jāpanes garam, stiprajam, panesīgajam garam, kam piemīt godbijība: pēc grūtā un visgrūtākā tiecas viņa spēks.

Kas ir grūts? jautā panesīgais gars, nometas kā kamielis ceļos un grib lai viņu apkrauj nastām.

Kas ir tas grūtākais, jūs varoņi? jautā panesīgais gars, lai es to uz sevis ņemtu un par savu stiprumu priecātos.

Vai tas ir: pazemoties, lai sāpinātu savu augstprātību? vai — likt spīdēt savai bezprātībai, lai pazobotos par savu gudrību?

Jeb tas ir: pārtikt no atzīšanas zīlēm un zāles un patiesības labad ciest dvēselē badu?

Jeb tas ir: būt slimam un mierinātājus aizraidīt mājās un noslēgt draudzību ar baložiem, kuri nekad nedzird, ko tu gribi?

Vai tas ir: kāpt netīrā ūdenī, ja tas ir patiesības ūdens, un neatgaiņāt no sevis aukstās vardes un karstos krupjus.

Vai tas ir: mīlēt tos, kas mūs nicina, un sniegt spokam roku, kad viņš mūs grib biedēt?

Visu šo visgrūtāko ņem uz sevis panesīgais gars: līdzīgi kamielim, — kas, apkrauts nastām, traucas tuksnesī, tā arī viņš traucas savā tuksnesī.

Bet vientuļākajā tuksnesī notiek otra pārvēršanās: par lauvu top še gars, brīvību viņš grib sev iegūt un kungs būt sava paša tuksnesī.

Savu pēdējo kungu viņš še meklē: viņš grib nākt naidā ar viņu un savu pēdējo dievu, uzvaras dēļ viņš grib cīnīties ar lielo pūķi.

Kas ir šis lielais, kuru gars negrib saukt vairs par kungu? "Tev-būs" sauc šo lielo pūķi. Bet lauvas gars saka "es gribu".

"Tev-būs" guļ viņam ceļā, zeltā laistīdamies, zvīņains zvērs, un uz katras zvīņas zeltaini spulgo "tev-būs"!

Tūkstošgadīgas vērtības spulgo šais zvīņās, un visuspēcīgais no pūķiem runā tā: "Visas lietu vērtības manī spulgo. Visas vērtības ir jau radītas, un visas radītās vērtības — esmu es. Patiesi, nekāda "Es gribu" nedrīkst vairs būt!" Tā runā pūķis.

Mani brāļi, kādēļ lauva vajadzīgs cilvēka garā? Kur noder nastu nesējs kustonis, kas ir paklausīgs un godbijīgs?

Jaunas vērtības radīt — to nespēj arī vēl lauva: bet radīt sev brīvību jaunai radīšanai — to lauvas spēks iespēj.

Brīvību sev radīt un svētu: nē, arī pienākuma priekšā: tā dēļ, mani brāļi, vajadzīgs ir lauva.

Ņemties tiesību jaunām vērtībām — tā ir briesmīgākā laupīšana un plēsīga zvēra būšana.

Kā vissvētāko viņš citkārt mīlēja "tev būs": nu viņam jārod ārprāts un pašvara arī tai vissvētākajā, lai nolaupītu savai mīlestībai savu brīvestību: lauva ir vajadzīgs šai laupīšanā.

Bet sakiet, mani brāļi, ko vēl varētu izdarīt bērns, ko pat lauva neiespēja? Kam vajadzīgs plēsīgajam lauvam tapt vēl par bērnu?

Nevainība ir bērns un aizmāršība, jauniesākums, rotāšanās, no sevis ritošs rats, pirmā kustība, svēta jā-sacīšana.

Jā, radīšanas rotaļai, mani brāļi, vajadzīga svēta jā-sacīšana: savu gribu grib tagad gars, savu pasauli tagad iemanto pasauli-zaudējušais.

Trejādu gara pārvēršanos es jums minēju: kā gars top par kamieli, kamielis par lauvu, un lauva pēdīgi par bērnu." —

Tā runāja Zaratustra. Un toreiz viņš uzturējās pilsētā, kuru sauc: raibā govs.

* * *

 

Par tikumības kancelēm

Zaratustram ieslavēja kādu gudro, kas labi mākot runāt par miegu un tikumību: viņš tiekot par to lieliski godināts un apbalvots, un visi jaunekļi sēžot viņa kanceles priekšā. Zaratustra nogāja pie viņa un līdz ar visiem jaunekļiem nosēdās viņa kanceles priekšā. Un gudrais runāja tā:

"Gods un cienība miegam! Tā ir pirmā lieta! Un griezt visiem tiem ceļu, kuri slikti guļ un naktīs ir nomodā!

Cienību pret miegu sajūt pat zaglis: aizvien viņš zogas pa nakti klusītiņām. Bet nekaunīgs ir naktssargs, nekaunīgi viņš pūš savu ragu.

Tā nav nieka māksla gulēt: priekš tam vajadzīgs būt bijušam cauru dienu nomodā.

Desmit reizes par dienu tev vajaga sevi pašu pārvarēt: tas rada labu nogurumu un ir magones dvēselei.

Desmit reizes vajaga tev atkal ar sevi pašu izlīdzināties; jo pārvarai ir rūgtums, un slikti guļ, kas nav izlīdzinājies.

Desmit patiesību vajaga tev par dienu atrast: citādi tu pat nakti meklēsi pēc patiesības, un tava dvēsele paliks izsalkusi.

Desmit reizes tev vajaga par dienu smieties un jautram būt: citādi pa nakti traucēs tevi vēders, šis bēdu tēvs.

Maz ir, kas to zina: bet vajaga būt ar visiem tikumiem, lai labi gulētu. Vai es iešu dot nepatiesu liecību? Vai es iešu pārkāpt laulību?

Vai es iešu iekārot sava tuvākā kalponi? Viss tas nesader ar labu miegu.

Un pat, ja kādam ir visi tikumi, tad vajaga vēl kaut ko mācēt: mācēt šos tikumus īstā laikā nosūtīt pie miera.

Lai viņi neķīvējas savā starpā, šie rātnie skuķīši! Un tevis dēļ, tu nelaimīgais!

Miers lai būtu ar dievību un tuvāku: to prasa labs miegs. Un miers pat ar tuvāka velnu! Citādi viņš nakti staigās pie tevis apkārt.

Godā priekšniecību un esi paklausīgs pat līkai priekšniecībai! To paģēr labs miers. Ko es varu darīt, ka varai labpatīk iet ar līkām kājām?

To es uzteikšu arvien par to labāko ganu, kas savas avis vedu uz zaļām ganībām: tā tas saderas ar labu miegu.

Daudz goda es negribu, nedz lielas mantas: tas iekairina aknas. Bet nav lāga miega, kad nav labas slavas un mazumiņa mantas.

Maza sabiedrībiņa man mīļāka nekā ļauna: bet tai jāierodas un jāiet prom īstā laikā.

Ļoti patīkami ir arī man garā nabagie: viņi veicina miegu. Svētīgi ir tie, — sevišķi tad, kad allaž to dod, kas tiem nākas.

tā paiet diena tam, kas ir tikumīgs. Un kad nu pienāk nakts, tad es gan piesargos miegu aicināt! Viņš negrib, ka to aicina, šis miegs, kas ir visu tikumu kungs!

Bet es pārdomāju, ko pa dienu esmu darījis un domājis. Atgremodams pacietīgi kā govs, es sev jautāju: kādi taču bija tavi desmit pārvarējumi?

Un kādi bija tie desmit izlīdzinājumies un tās desmit patiesības un tie desmit smiekli, kuriem sirds pamielojās?

Tā apcerot un apsverot četrdesmit domas, piepeši uzbrūk man miegs, šis neaicinātais, šis visu tikumu kungs.

Miegs aizskar man acis, un tās top smagas. Miegs aizskar man muti, un tā paliek vaļā.

Patiesi, uz mīkstām zolēm viņš nāk pie manis, šis mīļākais no visiem zagļiem un nozog man manas domas: un kā muļķis es palieku stāvam, kā šī kancele.

Bet neba ilgi palieku tā stāvam: turpat esmu jau ar’ iemidzis."

Kad Zaratustra dzirdēja gudro tā runājam, smējās viņš savā sirdī: jo viņam bija uzaususi pie tam gaisma. Un viņš runāja savā sirdī tā:

"Ģeķis ir manās acīs šis gudrais ar savām četrdesmit domām: bet man šķiet, ka gulēšanu viņš pieprot labi.

Laimīgs jau tas, kas dzīvo šī gudrā tuvumā! Tāds miegs ir lipīgs, pat caur biezu sienu viņš pielīp.

Burvība piemīt pat viņa kancelei. Un ne par velti sēdēja jaunekļi tikumības mācītāja priekšā!

Viņa gudrība skan: būt nomodā, lai varētu labi gulēt. Un patiesi, ja dzīvei nebūtu nozīmes un man vajadzētu izvēlēties nejēdzību, tad arī man šī būtu tā izvēlamākā nejēdzība.

Tagad es saprotu skaidri, pēc kā citkārt vispirms dzinās, kad meklēja tikumības mācītāju. Dzinās pēc laba miega, ar magoņpuķu tikumiem piedevām!

Visiem šiem daudzinātiem kanceļu gudrajiem gudrība bija miegs bez sapņiem: viņi nepazina labākas dzīves nozīmes.

Arī vēl šo baltu dien ir daži, kā šis tikumības mācītājs un ne allaž tik godīgi: bet viņu laiks ir pagājis. Un ilgi tie vairs nepaliks kājās: drīz viņi snaudīs.

Svētīgi ir šie miegainie: jo tie drīz iesnaudīsies." —

Tā runāja Zaratustra.

* * *

 

Par viņpasaulniekiem

Reiz meta arī Zaratustra savus sapņus viņpus cilvēka, līdzīgi viņpasaulniekiem. "Cietēja un nomocīta dieva darbs tad šķita man šī pasaule.

Sapnis tad šķita man šī pasaule un kāda dieva safantazējums; krāsaini dūmi kāda dievišķi neapmierinātā acu priekšā.

Labs un ļauns, un prieks un ciešanas, un es un tu — tas šķita man krāsaini dūmi radītāja acu priekšā. Novērst gribēja radītājs no sevis skatus, — un viņš radīja pasauli.

Reiboņprieks ir cietējam novērsties no savām ciešanām un aizmirsties. Reiboņprieks un pašaizmiršanās šķita man reiz šī pasaule.

Šī pasaule, mūžīgi nepilnīgā, mūžīgu pretrunu attēls un nepilnīgs attēls — viņas nepilnīgā radītāja reiboņprieks: — tā šķita man kādreiz šī pasaule.

Tā tad, arī es reiz metu savus sapņus viņpus cilvēka kā visi viņpasaulnieki. Bet vai tiesa, ka viņpus cilvēka?

Ak, jūs brāļi, šis dievs, kuru es radīju, bija cilvēka darbs un cilvēka ārprāts kā visi citi dievi!

Cilvēks viņš bija un turklāt tikai nieka gabals no cilvēka un viņa es: iz mana paša pelniem un kvēles radās viņš, šis rēgs, jā, patiesi!

Viņš nav nācis pie mani no citas pasaules!

Kas notika, mani brāļi? Es pārvarēju sevī cietēju, es nesu sava paša pelnus kalnā, gaišāku liesmu es sev atradu. Un raugi! Tad šis rēgs no manis atstājās!

Ciešanas būtu tagad man un mokas atspirgušajam, tādiem rēgiem ticēt: ciešanas būtu tagad man un pazemošana. Tā es runāju ar viņpasaulniekiem.

Ciešanas tās bija un nespēks, kas radīja visas viņpasaules; un tas īsais laimes ārprāts, kuru pārdzīvo tikai cietējs.

Nogurums, kas ar vienu lēcienu grib tikt pie visa, ar vienu nāves lēcienu, nabaga nezinātājs nogurums, kas pat negrib vairs gribēt: tas ir radījis visus dievus un viņpasaules.

Ticiet man, mani brāļi! Tā bija miesa, kas par miesu bija izmisusi, — tā taustījās apstulbota gara pirkstiem gar pēdējām sienām.

Tieciet man, mani brāļi! Tā bija miesa, kas par zemi bij izmisusi, — tā dzirdēja būtības vēderu uz sevi runājam.

Un tad viņa gribēja ar galvu tikt cauri pēdējām sienām, un netikvien ar galvu, — "viņā pasaulē".

Bet "viņa pasaule" ir labi noslēpta no cilvēka, viņa — neapdzīvotā pasaule, kur nav cilvēku un kas ir debešķīgs nekas; un būtības vēders nekā nerunā uz cilvēku kā vien caru cilvēku.

Patiesi, grūti ir pierādīt visu būtību un grūti piespiest to runāt. Sakiet man, jūs brāļi, vai visbrīnišķīgākā no visām lietām nav vislabāk pierādīta?

Jā, šis: es un šī es pretruna un sarežģījums runā vēl patiesīgāk par tavu būtību, šis radītājs, gribētājs un vērtētājs es, kas ir lietu mērs un vērtība.

Un šī patiesākā būtība, šis es — runā par miesu un tiecas pēc miesas pat tad, kad viņš fantazē un murgo un salauztiem spārniem plidinas.

Vienmēr patiesāk mācās runāt šis es: un jo vairāk viņš mācās, jo vairāk viņš atrod vārdu un cienības miesai un zemei.

Jaunu lepnumu mācīja man mans es, to mācu es cilvēkiem: nebāzt vairs galvu debeslietu smiltīs, bet nest viņu brīvi, šo zemes-galvu, kas rada zemes nozīmi!

Jaunu gribu mācu es cilvēkiem: šo ceļu gribēt iet, pa kuru neapzinīgi gājis cilvēks, un atzīt to par labu un nenolīst no viņa sāņus, līdzīgi slimiem un mirējiem.

Slimi un mirēji bija tie, kas nicināja miesu un zemi un atrada debešķīgo un atpestošās asinspiles: bet arī šīs saldās un tumšās indes viņi ņēma no miesas un zemes.

Savam postam viņi gribēja izbēgt, bet zvaigznes bija viņiem par tālu. Tad viņi nopūtās: "Ak, kaut tak bijuši debessceļi. iekļūt citā būtībā un laimē!" — Tā viņi izgudroja sev savus slepenos ceļus un asinsdzērieniņu!

No savas miesas un šīs zemes nu domājās viņi atrāvušies, šie nepateicīgie!

Bet kam viņiem bij jāpateicas par šīs atraušanās mokām un liegām? Savai miesai un šai zemei.

Mīkstsirdis ir Zaratustra pret šiem slimajiem. Patiesi, viņš nedusmojas par viņu apmierināšanās līdzekļiem un nepateicību.

Lai viņi top par atspirdzējiem un pārvarētājiem un rada sev augstāku miesu!

Nedusmojas arī Zaratustra par atspirdzēju, — kad tas maigi uzlūko savas maldības un pusnaktī zogas ap savu dievu kapiem: bet slimība un vārga miesa ir priekš manis arī viņu asaras.

Daudz slimu ļaužu ir allaž bijis starp tiem, kuri fantazē un tiecas pēc dievības; kaisli ienīst viņi pētnieku un to jaunāko no tikumiem, kuru sauc par: godīgumu.

Atpakaļ raugās viņi aizvien uz tumšajiem laikiem: tad, zināms, bija sapņi un ticība cita lieta; prātā jukšana tad bij dievamlīdzināšanās, un šaubīšanās bij grēks.

Pārāk labi pazīstu es šos dievamlīdzīgos: viņi grib, lai viņiem tic, jo neticība esot grēks. Pārāk labi es arī zinu, kam viņi paši vislabāk tic.

Patiesi, nevis viņpasaulēm un atpestošām asinspilēm: bet miesai arī viņi vislabāk tic, un viņu pašu miesa ir viņiem viņu lieta "pati par sevi".

Bet tā ir viņiem slimīga lieta: un labprāt viņi gribētu izsprāgt no ādas.

Tādēļ viņi klausās nāves sprediķotājos un paši sprediķo par citām pasaulēm.

Uzklausieties labāk, mani brāļi, veselās miesas balsi: tā ir godīgākā un šķīstākā balss.

Godīgāk un šķīstāk runā vesela miesa, pilnīgā un taisnstūrainā: un viņa runā par zemes nozīmi."

Tā runāja Zaratustra.

* * *

 

Par miesas nicinātājiem

Miesas nicinātājiem es gribu sacīt savu vārdu. Nevis pārskoloties un pārskolot viņiem vajadzīgs, bet tikai sava paša miesai ardievas teikt — un tā tad palikt mēmiem.

"Miesa es esmu un dvēsele" — tā runā bērni. Un kālab tā nerunāt kā bērni?

Bet tas, kas ir uzmodies, zinātājs, tas saka: Es esmu tikai miesa un nekas vairāk; un dvēsele ir tikai vārds kaut kam miesā.

Miesa ir liels prāts, daudzums ar vienu apziņu, karš un miers, ganāms pulks un gans.

Tavas miesas darba rīks ir tavs mazais prāts, mans brāli, ko par "garu" sauc, mazs darba un spēļu rīks tavā lielajā prātā.

"Es," saki tu un esi lepns uz šo vārdu. Bet tas lielākais ir — kam tu negribi ticēt — tava miesa un viņas lielais prāts: tā nesaka: es, bet dara: es.

Ko prāts jūt, ko gars atzīst, tam nekad nav sevī gala. Bet prāts un gars gribētu tevi pārliecināt, it kā tie būtu visu lietu gals: tik uzpūtīgi viņi ir.

Darba lieta un rotaļlieta ir prāts un gars: aiz viņiem guļ vēl: pats. Pats arī meklē jutekļu acīm, viņš arī klausās gara ausīm.

Vienmēr klausās pats un viņš meklē: viņš salīdzina, pakļauj, iekaro iznīcina. Viņš valda un ir arī es pavēlnieks.

Aiz tavām domām un jūtām, mans brāli, stāv varens pavēlnieks, nepazīstams gudrinieks, to sauc pats. Tavā miesā viņš dzīvo, tava miesa viņš ir.

Tavā miesā ir vairāk prāta nekā tavā vislabākajā gudrībā. Un kas gan zina, kam vajadzīga tavai miesai tava gudrība?

Tavs pats smejas par tavu es un viņa lepnajiem lēcieniem. "Kas man šie lēcieni un domu lidojumi?" viņš sev saka. "Tas ir aplinkus ceļš uz manu mērķi. Es esmu es vadītājs un viņa jēdzienu iedvesējs."

Pats saka uz es: "še sajūti sāpes!" Un es cieš un pārdomā, kā lai neciestu — un pie tam taisni viņam ir jādomā.

Pats saka uz es: "še sajūti priekus!" Un es priecājas un domā, cik vēl bieži viņš priecātos — un pie tam viņam ir jādomā.

Miesas nicinātājiem gribu es teikt kādu vārdu. Viņu nicināšana (Verachten) nāk no viņu cienīšanas (Achten). Kas tas ir, kas radījis cienīšanu un nicināšanu, un vērtību, un gribu?

Radošais pats radījis sev cienīšanu un nicināšana, viņš radījis sev priekus un bēdas. Radošā miesa radījusi sev garu, kā roku savai gribai.

Pat jūsu bezprātībā un nicināšanā jūs, miesas nicinātāji, kalpojat savam pašam. Es saku jums: pat jūsu pats grib mirt un novēršas no dzīves.

Vairs neiespēj tas to, ko tas visvairāk grib: — radīt pār sevi tālāk. To viņš visvairāk grib, tas ir viss viņa mīlestības karstums.

Bet tagad tas viņam ir jau par vēlu: — tā grib jūsu pats bojā iet, jūs miesas nicinātāji:

Bojā iet grib jūsu pats, un tālab tapāt jūs par miesas necienītājiem! Jo jūs jau vairs nespējat tālāk pār sevi radīt.

Un tālab jūs dusmojaties uz dzīvi un uz zemi. Neapzinīga skaudība ir jūsu nicināšanas greizajā skatā.

Es nestaigāju jūsu ceļus, jūs miesas nicinātāji! Jūs neesat man tilts uz pārcilvēku! —

Tā runāja Zaratustra.

* * *

 

Par priekiem un kaislībām

Mans brāli, ja tev ir kāds tikums, un tas ir tavs tikums, tad tev tas nav ne ar vienu kopīgs.

Zināms, tu gribi viņu saukt vārdā un mīlināt; tu gribi viņu aiz ausīm burzīt un ar viņu laiku kavēt.

Un redzi! Nu tev ir viņa vārds kopīgs ar ļaudīm un tu ar savu tikumu esi tapis par ļaužu pūli un ganāmu pulku.

Labāk vajadzētu tev sacīt: "nav ne izsakāms, ne nosaucams vārdā, kas iztaisa manas dvēseles mokas un saldumu un ir vēl arī manu iekšu izsalkums."

Lai tavs tikums ir par augstu sadraudzībai ar vārdiem: un, ja tev par viņu jārunā, tad nekaunies stostīties.

Tad runā un stosties: "tas ir mans labais, to es mīlu, tā viņš man patīk, vienīgi tā es šo labo vēlos.

Es viņu negribu ne kā dievišķu bauslību, ne kā cilvēku nolikumu un nepieciešamību: tas nav man nekāds ceļa rādītājs uz aizsauli un paradīzi.

Tas ir zemes tikums, ko es mīlu: maz tajā gudrības un vēl mazāk visu ļaužu sajēgas.

Bet šis putns ir ietaisījis manī savu ligzdu, un nu viņš tup tanī uz savām zelta olām." Tā tev vajaga stostīties un tavu tikumu slavēt.

Reiz bija tev kaislības un tu sauci tās par ļaunām. Bet tagad tev ir tikai tavi tikumi: tie izauguši no tavām kaislībām.

Tu liki savu augstāko mērķi šīm kaislībām pie sirds: un viņas tapa par taviem tikumiem un priekiem.

Un vai tu būtu no karstgalvju cits, vai no kārtībnieku, vai ticības fanātiķu, vai atriebēju:

Beidzot visas tavas kaislības tapušas par tikumiem un visi tavi velni par eņģeļiem.

Reiz tev bija nikni suņi tavā pagrabā: bet pēcgalā viņi pārvērtās par putniem un mīlīgām dziedātājām.

No savām nāves zālēm tu darināji sev balzamu, tu slauci savu govi — skumju — tagad tu dzer viņas tesmeņa saldo pienu.

Un turpmāk nekas ļauns vairs neizaugs iz tevis, lai tad tas būtu ļaunums, kas izaug iz tavu tikumu cīņas.

Mans brāli, ja tev ir laime, tad tev ir viens tikums un ne vairāk: tā tu vieglāk tiksi pāri tiltam.

Pagodinoši tas ir, kad ir daudz tikumu, bet tas ir grūts liktenis; un dažs labs ir nogājis tuksnesī un sevi nomaitājis, tādēļ ka viņš bija noguris, būt par tikumu kauju un kaujas lauku.

Mans brāli, vai karš un kauja ir kas ļauns? Bet nepieciešams ir šis ļaunums, nepieciešams ir ienaids un neuzticība un pamelošana starp taviem tikumiem.

Paskat, kā katrs no taviem tikumiem alkst pēc augstākā: viņš grib dabūt visu tavu garu, lai tas būtu viņa herolds, viņš grib dabūt visu tavu spēku dusmās, naidā un mīlestībā.

Greizsirdīgs ir katrs tikums uz otru, bet greizsirdība ir bailīga lieta. Pat tikumi var aiz greizsirdības bojā iet.

Ko greizsirdības liesma sagrābj, tas pēdīgi griež līdzīgi skarpijam nāvīgo dzelonu pret sevi pašu.

Ak, mans brāli, vai tu nekad vēl neesi redzējis tikumu sevi pašu apmelojam un nodzeļam?

Cilvēks ir kaut kas, kas jāuzvar: un tālab tev vajaga tavus tikumus mīlēt: jo tu caur viņiem iesi bojā. —

Tā runāja Zaratustra.

* * *

 

Par bālo noziedznieku

Jūs negribat nokaut, jūs tiesneši un upurētāji, iekām kustonis nav nodūris galvu? Redziet, bālais noziedznieks ir nodūris galvu: iz viņa acīm runā lielā nicināšana.

"Mans es ir kaut kas, kas uzvar: mans es ir mana lielā nicināšana pret cilvēku," tā runā viņa acs.

Ka viņš pats sevi notiesāja, tas bija viņa dzīvē augstākais acumirklis: neļaujiet tam, kas pacēlies, atkrist atpakaļ viņa zemumā!

Nav atpestīšanas tam, kas pats caur sevi cieš, lai tad nāk drīza nāve.

Jūsu nokaušana, jūs soģi, lai ir līdzcietība, nevis atriebība. Un nokaudami pielūkojiet, ka jūs paši dzīvi attaisnotu!

Vēl nav gana, ka jūs izlīdzināties ar to, ko jūs nokaujat. Jūsu skumjas lai ir mīlestība pret pārcilvēku: tā attaisnojat jūs savu dzīves turplikumu.

"Ienaidnieks", jums jāsaka, bet ne "ļaundaris"; "slimnieks", jums jāsaka, bet ne "blēdis"; "bezprātis", jums jāsaka, bet ne "grēcinieks".

Un tu, sarkanais tiesnesi, ja tev gribētos izteikt dikti to, ko tu domās jau esi izdarījis: tad visi kliegtu: "Prom ar šo izmeslu un indekli."

Bet citāda ir doma, un citāds darbs, citāds darba tēls. Cēlonības rats negriežas viņu starpā.

Tēls padarīja bālu šo bālo cilvēku. Viendabīgs viņš bij ar savu darbu, kad viņš to darīja; bet viņa tēlu tas nepanesa, kad tas bija padarīts.

Vienmēr viņš sevi nu redzēja kā kāda darba darītāju. Par ārprātu es to saucu: izņēmums pārvērtās viņam par būtību.

Svītra (Strich) valdzina vistu; cirtiens (Streich), kuru viņš cirta, savaldzināja viņa nabaga prātu. Par pēcdarba ārprātu es to saucu.

Dzirdiet, jūs tiesneši! Vēl ir citāds ārprāts: tas ir priekšdarba ārprāts. Ak, jūs neielīdāt man diezgan dziļi šai dvēselē!

Tā runā sarkanais tiesnesis: "Kam šis noziedznieks izdarīja slepkavību? Viņš gribēja laupīt." Bet es jums saku: viņa dvēsele gribēja asiņu, nevis laupījuma: viņš slāpa pēc naža laimes!

Bet viņa nabaga prāts nesaprata šo ārprātu un pierunāja viņu. "Kas tur no asinīm!" sacīja tas; "vai tu negribi vismazākais izdarīt pie tam laupīšanu? atriebšanos?"

Un viņš paklausīja savam nabaga prātam: kā svins gulēja uz viņu viņa runa, — un, izdarīdams slepkavību, viņš izdarīja arī laupīšanu. Viņš negribēja no sava ārprāta kaunēties.

Un nu atkal guļ viņa nozieguma svins uz viņu, un atkal ir viņa nabaga prāts tik stīvs, tik satriekts, tik smags.

Ja viņš tik spētu pakratīt galvu, tad viņa slogs noveltos, bet kas papurinās šo galvu?

Kas ir cilvēks? Kaudze slimību, kuras caur garu tiecas pasaulē: tur viņas grib gūt sev laupījumu.

Kas ir cilvēks? Kamols niknu čūsku, kuras reti savā starpā ir mierā — un tā viņas aizlodā prom, meklēt pasaulē laupījumu.

Redziet šo nabaga miesu! Ko viņa cieta un pēc kā alka, to izskaidroja šī nabagā dvēsele, — viņa izskaidroja to kā slepkavīgu prieku un kāri pēc naža laimes.

Kas tagad kļūst slims, tam uzbrūk ļaunums, kurš tagad ir ļauns: viņš grib radīt ciešanas caur viņa paša ciešanu cēloni. Bet ir bijuši citādi laiki un citāds ļaunums un labums.

Reiz šaubas un tieksme pēc paša bija ļaunums. Toreiz slimo uzskatīja par ķeceri un raganu: kā ķeceris un ragana viņš cieta un gribēja likt ciest.

Bet tas negrib līst jūsu ausīs: jūsu labajam tas kaitējot, jūs sakāt. Bet kāda mana daļa gar jūsu labo!

Daudz kas no jūsu labā man derdzas, jā, patiesi, bet no ļaunā nē. Es taču gribētu, ka jums būtu kāds ārprāts, aiz kura jūs ietu bojā, līdzīgi šim bālajam noziedzniekam!

Patiesi, man gribētos, ka jūsu ārprātība sauktos par patiesību vai uzticību, vai taisnību: bet jums ir jūsu tikumība, lai ilgi dzīvotu nožēlojamā tīksmē.

Es esmu margas straujas upes malā: satver mani, kas spēj mani satvert! Bet jūsu kruķis es neesmu." —

Tā runāja Zaratustra.

* * *

 

Par lasīšanu un rakstīšanu

No visa, kas rakstīts, es mīlu tikai to, ko kāds ar savām asinīm rakstījis. Raksti ar asinīm, un tu redzēsi, ka asinis ir gars.

Nav viegla lieta, saprast svešas asinis: es ienīstu laiskus lasītājus.

Kas lasītājus pazīst, tas vairs lasītāja labā ne nieka nedara. Vēl viens gadusimtenis lasītāju — un pats gars smirdēs.

Tas, ka katrs drīkst mācīties lasīt, samaitā uz ilgiem laikiem nevien rakstīšanu, bet arī domāšanu.

Reiz gars bija dievs, tad viņš tapa par cilvēku, un nu viņš top par pūli.

Kas raksta ar asinīm un sentencēs, tas vēlas nevien tikt lasīts, bet iepazīts caur sirdi.

Kalnos tuvākais ceļš ir no virsotnes uz virsotni: bet priekš tam tev vajaga garu kāju. Sentencēm jābūt šīm virsotnēm: un tiem, uz kuriem runā, lieliem un slaikiem.

Gaiss rēns un tīrs, briesmas tuvu un gars pilns jautras ļaunprātības: tā tas labi saderas kopā.

Es gribu, kaut ap mani būtu kalnu-gari, jo es esmu drošsirdīgs. Drošsirdība, kas spokus aizbaida, rada pati sev kalnu-garus, — drošsirdība grib smieties.

Es vairs nejūtos kopā ar jums: šis mākonis, ko es sev apakšā redzu, šis melnums un smagums, par kuru es smejos — taisni tas ir jūsu pērkoņdebess.

Jūs skatāties uz augšu, gribēdami pacelties, bet es skatos uz leju, tādēļ, ka esmu pacēlies.

Kas augstākajos kalnos kāpj, tas smejas par visām bēdu lugām un bēdu nopietnībām.

Drošsiržus, bezrūpjus, zobgaļus, varmākas — tādus grib mūs gudrība: tā ir sieva un mīl allaž karavīru.

Jūs sakāt man: "Dzīve grūti panesama." Bet kam jums ir pusdienas jūsu lepnums un vakarā jūsu padevība?

Dzīve ir grūti panesama: bet tad neesiet taču tik vārīgi. Mēs visi esam smuki nastu nesēji ēzeļi un ēzeļmātes.

Kas mums ir kopīgs ar rožu pumpuru, kurš trīc, tādēļ, ka uz viņa miesas uzkritusi rasas pile?

Tiesa: mēs mīlam dzīvību, ne tādēļ, ka pie dzīvības, bet tādēļ, ka pie mīlestības esam pieraduši.

Aizvien mīlestībā ir drusciņ ārprātības. Bet ir arī aizvien drusciņ prāta ārprātībā.

Un pat man, kas izturas pret dzīvi labvēlīgi, liekas, ka tauriņi un ziepju burbuļi un tie, kas starp cilvēkiem viņiem līdzīgi, zina no laimes visvairāk.

Šīs viegliņās, neprātīgās, vijīgskaistās, kustīgās dvēselītes redzēt lidojam — tas pavedina Zaratustru uz asarām un dziesmām.

Es ticētu tikai tādam dievam, kas māk diet.

Un kad es savu velnu ieraudzīju, viņš man izlikās nopietns, pamatīgs, dziļš, svinīgs: tas bija grūtuma gars, — caur viņu krīt visas lietas.

Nevis dusmas, bet smiekli nokauj. Celieties, eima nokaut grūtuma garu!

Es esmu mācījies iet: no tā laika es neliedzos arī skriet. Es esmu mācījies lidot: no tā laika es negribu, ka mani pagrūž, lai tiktu no vietas.

Tagad esmu viegls, tagad lidoju, tagad redzu sevi zem sevis, tagad dejo caur mani dievība. —

Tā runāja Zaratustra.

* * *

 

Par koku uz kalna

Zaratustras acs bija redzējusi, ka kāds jauneklis pagrieza viņam ceļu. Un kad viņš kādu vakaru gāja viens pats pa kalniem, kuri visapkārt pilsētai, ko sauc: "raibā govs", tad viņš iedams sastapa šo jaunekli, pret koku atspiedušos sēdam un gurdām acīm ielejā lūkojamies. Zaratustra satvēra koku, pie kura jauneklis sēdēja, un runāja tā:

"Ja es gribētu šo koku savām rokām pakratīt, tad tas man nebūtu iespējams.

Bet vējš, kuru mēs neredzam, tas moka un loka viņu, kurp gribēdams. Mēs topam visbriesmīgāk locīti un mocīti neredzamām rokām."

Tad piecēlās jauneklis kājās un sacīja: "es dzirdu Zaratustru runājam un pašlaik es par viņu domāju."

Zaratustra atbildēja: "Kam tu tālab iztrūcinies? — Bet ar cilvēku ir tāpat kā ar koku.

Jo vairāk viņš tiecas uz augšu pēc gaismas, jo stiprāk viņa saknes tiecas iekšā zemē, tumsībā, dziļumā, — ļaunumā."

"Jā, ļaunumā!" izsaucās jauneklis. "Kā tas var būt, ka tu atklāj manu dvēseli?"

Zaratustra pasmaidīja un sacīja: "Daža dvēsele nav nekad atklājama, lai tad tā ir, ka viņa papriekš jāuziet."

"Jā, ļaunumā!" izsaucās jauneklis vēlreiz.

"Tu sacīji taisnību, Zaratustra. Es pats sev vairs neuzticos, kopš es tiecos uz augšu, un neviens man vairs neuzticas — kā tas gan nākas?

Es pārāk ātri pārvēršos: mans šodien apgāž manu vakar. Es pārlēcu bieži kāpienus, kad es kāpju, — to neviens kāpiens man nepiedod.

Kad esmu augšgalā, tad atrodos aizvien viens. Neviens ar mani nerunā, vientulības saltums mani drebina. Ko viņš taču grib tur augšā?

Mana nicināšana un mana ilgošanās aug viena caur otru; jo augstāk es kāpju, jo vairāk es nicinu to, kas kāpj.

Ko viņš taču grib tur augšā?

Kā es kaunos no savas kāpšanas un klupšanas! Kā es zobojos par savu straujo elsāšanu! Kā es ienīstu to, kas lido! Kur gurdens es esmu augšā!"

Te apklusa jauneklis. Uz Zaratustra uzlūkoja koku, pie kura viņi stāvēja, un runāja tā:

"Šis koks stāv vientulis še kalnājā, viņš ir izaudzis augstu pār cilvēkiem un kustoņiem.

Un ja viņš gribētu runāt, tad nebūtu neviena, kas to saprastu: tik augstu tas ir izaudzis.

Nu gaisa viņš un gaisa, — jā, ko gan viņš gaida? Viņš mīt mākoņu mītnēm par tuvu: viņš gaida laikam pirmo zibeni?"

Kad Zaratustra to bija sacījis, jauneklis karsti izsaucās: "Jā, Zaratustra, tu runā patiesību. Es tiecos pēc savas bojā ejas, gribēdams augšā tikt, un tu esi zibens, kuru es gaidīju! Paskat, kas no manis vairs ir, kopš tu pie mums parādījies? Skaudība pret tevi ir tas, kas mani sadragāja!" — Tā runāja jauneklis un raudāja rūgti. Bet Zaratustra aplika viņam savu roku un veda to sev līdz.

Un kad viņi kādu brīdi bija kopā gājuši, sāka Zaratustra tā runāt:

"Tas sirdi man pušu plēš. Vairāk nekā tavi vārdi, tava acs man saka par visām tavām briesmām.

Vēl tu neesi brīvs, brīvību vēl tu meklē. Es esmu nokausējis tavu dzīšanos un padarījis gurdu.

Brīvā augstumā tu tiecies, pēc zvaigznēm slāpst tava dvēsele. Bet arī tavas sliktās dziņas slāpst pēc brīvības.

Tavi niknie suņi grib tikt brīvībā; viņi raistas aiz prieka savā pagrabā, kad tavs gars cenšas atsvabināt visus cietumus.

Vēl tu esi cietumnieks, kas sapņo par brīvību: ak, gudra top tādiem cietumniekiem dvēsele, bet arī viltīgļauna un nelāga.

Šķīstīties vajaga vēl arī garā brīvajam. Daudz kas cietumniecisks un sapelējis ir viņā palicis: viņa acij vēl jātop skaidrai.

Jā, es pazīstu tavas briesmas. Bet pie manas mīlestības un cerības es tevi nodievinu: neaizmet prom savu mīlestību un cerību!

Cēlsirdīgs tu vēl jūties, un cēlsirdību jūt tevī arī citi, kas tevis nemīl un nolūkojas uz tevi ļaunām acīm. Zini, ka cēlsirdīgais ir visiem par traucēkli.

Arī labajiem cēlsirdīgais ir par traucēkli: un pat, ja viņi to sauc par labo, tad viņi grib ar to viņu nodabūt pie malas.

Jaunu ko grib cēlsirdis radīt un jaunu tikumību. To, kas vecs, grib labais un vecā pastāvību.

Bet ne tajā pastāv cēlsirža, ka viņš kļūst nekaunā, smējējs, iznicinātājs.

Ak, es pazinu cēlsiržus, kas pazaudēja savu augstāko cerību. Un tad viņi apmeloja visas augstās cerības.

Tad dzīvoja viņi nekaunīgi, īsos priekos, uzstādīdami sev mērķus ne tālāk par vienu dienu.

"Arī gars ir saldkārība" — viņi sacīja. Te salūza viņu garam spārni: nu ložņā viņš apkārt un grauzdams apgāna visu.

Reiz viņi bija domājuši tapt par varoņiem: saldkārībnieki viņi tagad ir. Drausmas un šausmas šķiet viņiem varonis.

Bet pie manas mīlestības un cerība es nodievinu tevi: neaizmet prom savā dvēselē varoni! Turi svētu savu augstāko cerību."

Tā runāja Zaratustra.

* * *

No vācu valodas tulkojis Vilis Plūdonis.

Frīdrihs Nīče

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!