Tā nav dzīve, tas ir veikals

Par Māra Martinsona filmu "Jaungada taksometrs", 2018

Šī nav uzskatāma par profesionālu recenziju, bet arī "Jaungada taksometrs" atgādina nevis filmu, bet drīzāk kino izstrādājumu. Nekā citādi nevaru nosaukt komēdiju, kurā praktiski nav joku un kuras galvenā sižeta līnija balstās taksometrā aizmirstā dāvanā, kas tā arī netiek izpakota. Es nezinu, ko režisors Māris Martinsons ir uzņēmis Lietuvā, bet man viņš asociējas ne tikai ar Nilu Ušakovu (filma "Pārgājiens" – aut. piez.), bet arī ar baklažānu rullīšiem. Šo ēdmaņu mēs ar draudzeni bijām paņēmušas līdzi uz citas šī režisora filmas – "Oki – okeāna vidū" – seansu, nezinot, ka tā būs pirmizrāde un tur fotografēs (paldies datu regulai, kas tagad uzliek par pienākumu par šo faktu brīdināt laikus!). Ja toreiz mums bija kauns, tad tagad ar lepnumu apbruņojamies ar popkornu un, protams, baklažānu rullīšiem, jo dodamies skatīties izklaides žanra kino un tradicionāli gribam maksimāli iepriecināt visas savas maņas vienlaicīgi.

Citi savu vēlmi pēc palīdzības grūtībās nonākušajiem kompensē brīvprātīgajā darbā dzīvnieku patversmē vai, piemēram, zupas virtuvē, bet filmas galvenais varonis Andrejs (Lauris Reiniks) ir izvēlējies katru Vecgada vakaru strādāt par taksistu (turklāt saņemot par to naudu un tikai līdz pusnaktij, kad pieprasījums pēc šī pakalpojuma vēl ne tuvu nav sasniedzis pīķa stundu). Pārliecību, ka Andrejs tātad ir īsts sirds cilvēks, pastiprina viņa iekšējie monologi, kas ir apmēram šādi (citēts aptuveni): "Lai gan mans kaimiņš ir diezgan uzbāzīgs, patiesībā jau viņš ir ļoti jauks cilvēks, kuram es vēlu tikai un vienīgi labu." Īsti nav skaidrs, kāpēc režisors un scenārists vienā personā ir izvēlējies paņēmienu atklāt skatītājam galvenā varoņa pārdomas, jo šī informācija filmai nedod nekādu jaunu pienesumu. Tikai vēlreiz pasvītro to, kas jau nupat ir ticis parādīts darbībā. Varbūt, ka nebija citu ideju, kā atklāt Andreja slepeno sāpi, ar kuru viņš vēlas svētku laikā tikt galā? Domāju, ka to varēja atrisināt kādā dialogā vai arī tikai ar skumju skatīšanos uz kādu romantisku pārīti caur aizsnigušu taksometra logu. Ar to būtu pieticis.

Protams, taksometrs ir ideāla vieta, kur ļaut sastapties dažādu nacionalitāšu, reibuma pakāpju un sociālo slāņu sabiedrības pārstāvjiem. Tikai šoreiz man jāpiekrīt kādai citai savai draudzenei, kura izteicās, ka, braucot iedzērusi mājās no bāra, spētu taksistu izklaidēt labāk, nekā to dara filmas personāži. Lai gan varoņi ir iecerēti kā kolorīti tipāži, situācijas ir tik banālas un blāvas, ka viņiem īsti nav, kur izpausties. Augstākā pilotāža ir policista apjukusī izteiksme, kad viņš, izrādās, ievilināts sado-mazo seksuālām aktivitātēm paredzētā istabā. Brīdī, kad Valda Meldera atveidotais sievas krāpējs Dzintars dodas pie internetā iepazītas potenciālās mīļākās, ir grūti neiztēloties, kā tūdaļ viņam savas durvis vērs koķetā Dārta Daneviča seksīgā Amoralles naktskreklā, laizot no lūpām Rīgas šampanieti (abas šīs reklāmas bija aptuveni tikpat uzkrītošas un intensīvas kā Zentas (Regīna Devīte) dialogi ar i-Robot jeb Robīti seriālā "Ugunsgrēks"). Lielākoties iztēle izmisīgi meklē vismaz kaut ko, aiz kā aizķerties un, lai sevi izklaidētu, prognozēt sižeta tālāko attīstību, taču jebkādi notikumi apstājas, tā arī īsti nesākušies. Piemēram, filmā diezgan pieklājīgs laiks atvēlēts jau pieminētā Dzintara sarunai ar Andreju par iepirkuma maisiņa atstāšanu taksometrā līdz nākamajam braucienam. Iztēle sāk uzdot jautājumus: "Kas nu būs? Vai pēc tam piedzēries Ziemassvētku vecītis to sajauks ar savu dāvanu maisu? Vai tur iekšā būs vibrators, kas pēkšņi iedarbosies vismulsinošākajā brīdī? Vai vismaz tiks reklamēts kāds produkts, kas ir maisiņā?", bet šī intriga turpat arī beidzas, un filma pie tā vairs neatgriežas. Līdzīgi notiek ar dāvanu, kas kā scenārija saistviela tiek intriģējoši pieteikta pat filmas aprakstā, bet beigās vienkārši nonāk pie sava īpašnieka, un tas arī ir viss. Iespējams, pie tā vainīga steiga (filmu sāka uzņemt šī gada martā) un pavirša pieeja montāžas procesam, bet arī ainā ar Dārtas Danevičas un Ditas Lūriņas atveidotajām varonēm kaut kas būtisks netiek atrisināts. Abas vieno arī romantiskas attiecības vai tomēr tikai kopīgās atriebības saldme?

Filmā neiztiek arī bez filozofiskās līnijas, kas uzticēta Baibas Sipenieces-Gavares varonei, kura atklāj, ka… Dzīve ir kā veikals! Atšķirība ir vienīgi tā, ka veikalā cilvēki parasti atgriežas, bet dzīvē ne vienmēr, citādi abas vietas ir tik viegli sajaukt, ka, pārfrāzējot Jāņa Petera rindas, varētu dziedāt: "Tā nav dzīve, tas ir veikals!" Lai gan filma ir iecerēta kā komēdija, ar neapbruņotu aci (lasi – skaidrā) daudz joku tur saskatīt neizdodas. Daļa asprātību paliek aptuveni seksistiskā Dzintara paziņojuma: "Es būšu kā pielādēts lielgabals, kas gatavs izšaut salūtu!" – (šoreiz diemžēl citēts precīzi) līmenī, par ko tiešām nav skaidrs – smieties vai tomēr raudāt. Manuprāt, trešais smieklīgākais joks no kopumā pieciem sešiem, kas, aiz matiem pievelkot, ir atrodami filmā, bija dialogs: "Esi kādreiz piedalījies dzemdībās?" "Protams. Savās." Vai tas kļūs par tādu kultūrcitātu kā "Man kā vēsturniecei…" vai "Ērikonkul, uznes mani kalnā!" no "Limuzīna Jāņu nakts krāsā", ar ko šī filma salīdzināta kādā recenzijā (Kristīne Matīsa, "Kultūras Diena"), laiks, protams, rādīs. Pirmajā vietā "joku topā" vairums skatītāju noteikti ierindos filmas laikā piedzimušā bērna vārda izvēli, kuru es gan neatklāšu, lai nesabojātu intrigu tiem, kas vēl filmu nav redzējuši. Man pašai mīļākā bija epizode, kurā Valtera Krauzes atveidotais iedzērušais Ziemassvētku vecītis iemiegot lēni un teatrāli noslīd uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Ja redzētu šo ainu katru rītu, iesākot dienu, varbūt varētu ietaupīt uz magniju un D vitamīnu.

Varētu domāt, ka blāvo sižetu vismaz aizvietos citas kvalitātes – labs operatora vai aktieru darbs – , bet diemžēl tā nav. Attēls brīžam ir miglains, grims liek lielākajai daļai varoņu izskatīties uzblīdušiem un pārklātiem ar biezu pūderkrēma kārtu, taču aktieri iespēju robežās dara, ko var, bet tas nav daudz. Kopumā filma ir tik slikta, ka jau kļūst laba. Tam piekrīt arī viens no filmas skatītājiem – Rīgas līdzšinējais mērs Nils Ušakovs: "Tiešām laba filma! Seansa laikā nebija neviena brīža, kad gribētos paņemt rokā telefonu un pakavēt laiku. [..]" (avots – žurnāls "Rīgas Viļņi"). Atliek tikai izteikt cerību, ka Nilam Ušakovam nākotnē dažādu pārmaiņu rezultātā būs vairāk laika, lai aizietu uz kino un redzētu, ka ir filmas, kuru laikā vēl mazāk gribas aiztikt telefonu. Ja ne, arī tad nevajag bēdāt, jo "Jaungada taksometra" uzņemšanas komanda tikko ir paziņojusi, ka tiks uzņemts filmas turpinājums!