Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Viedokļi
19.11.2015

Tā arī dzīvosim

Komentē
1
Saglabā

Nav korekti kritizēt valsti par tās aktivitātēm, ja runa ir par tādu problēmu kā labi organizēts terorisms. Tādēļ turpmākā teksta mērķis nav pašmērķīgi "izbrāķēt" veicamos pasākumus, bet gan uzsvērt situācijas sarežģītību.

Vispirms jāsaka, ka mums nekas cits neatliek kā samierināties ar savstarpēji pretrunīgiem amatpersonu paziņojumiem. Piemēram, ka tikšot darīts viss, "lai nekas tāds vairs neatkārtotos", un vienlaikus konstatācija, ka terorakti, visticamāk, būs arī turpmāk. Politiskā retorika nekad nav izcēlusies ar loģiskumu, tādēļ svarīgāk ir tas, kas drošības līmeņa paaugstināšanai tiek darīts praktiski.

Pirmā problēma saistīta ar aizsargājamās vides (pilsētas) specifisko raksturu kā tādu. Atvainojos par neveiklu formulējumu, bet pilsēta ir pilsēta tieši tādēļ, ka tās plānojums, reljefs un cilvēku pārvietošanās līnijas ir atvērts, neiegrožojams lielums. Var nolikt t.s. meklētājvārtus pie celtnēm, bet man ir grūti iedomāties, kā tas iespējams laukumos, krastmalās u.c. vietās, kur pulcējas daudz cilvēku. Pareizāk sakot, ir iespējams, bet tad tā vairs nebūs pilsētas telpa, pie kuras esam pieraduši. (Piemēram, kur šādi kontrolposteņi būtu izvietojami Venēcijā? Pa perimetru lagūnā?)

Patiesībā problēma ir arī celtņu gadījumā. Ikviens būs ievērojis, ka ieejas muzejos, baznīcās utt. ir nedaudzas vai cita citai tuvu novietotas, kas savukārt nozīmē cilvēku objektīvu pulcēšanos. Un, piedodiet par tik "melnu" teikumu, terorists savu būs sasniedzis, arī neiekļūstot ēkā, t.i., uzspridzinoties pie meklētājvārtiem, jo upuru skaits vienalga būs liels.

Un ko darīt ar sabiedrisko transportu, kas – ja pārbaužu rezultātā būtiski palēninās cilvēku plūsma – zaudē patērētāju pieprasīto kvalitāti?

Ir viedoklis – ja noliekam malā refleksijas par Lielo Brāli, tiesībām uz privātumu utt. –, ka ļoti noderīgs būtu blīvāks novērošanas kameru izvietojums. Tomēr, manuprāt, tas ir labs līdzeklis "tradicionālo" noziegumu (laupīšanas, huligānisms u.c.), bet ne terorisma gadījumā. Pirmkārt, tāpēc, ka jēdziens indivīds ar "aizdomīgu uzvedību" ir neizbēgami plaši traktējams un var pat novest pie nevainīgu cilvēku bojāejas (kā tas, piemēram, diemžēl notika savulaik Londonā, kad tika nogalināts "aizdomīgs" puisis no Brazīlijas). Otrkārt, laika nogrieznis starp "aizdomīga" indivīda pamanīšanu un neitralizēšanu vienalga ir pietiekams, lai terorakts – kaut arī ar mazākām sekām, nekā terorists iecerējis, – notiktu.

Līdz ar to no visa līdz šim minētā var izrietēt, ka pilsētas telpu droši nosargāt nav iespējams – faktiski par panākumu jāuzskata tas, ka upuru skaits ir mazāks, nekā tas varētu būt. Un tātad jājautā, vai iespējams teroristus apturēt vēl pirms viņi dodas, simboliski izsakoties, ielās?

Te mēs nonākam pie jautājuma par specdienestu iespējām un darba kvalitātes.

Šķiet, te lielākā problēma ir jebkurai demokrātiskai valstij raksturīgais, pašsaprotamais tiesiskais regulējums, kas turklāt nav maināms, ja mēs vēlamies dzīvot demokrātiskā valstī. Respektīvi, indivīds var būt nonācis specdienestu uzmanības lokā, bet, pirms viņš nav izdarījis noziegumu (piemēram, teroraktu), viņu nedrīkst aizturēt tikai tāpēc, ka viņš neslēpj savus agresīvos uzskatus vai pat nodomus. Risinājums būtu šādu indivīdu nepārtraukta uzraudzība, lai, ja tā var teikt, noķertu brīdi, kad deklarētais nodoms transformējas reālā darbībā. Tomēr sabiedrībā, kur šādu "monitorējamo" skaits ir relatīvi liels, tas pārvēršas par sacenšanos ar "masu" abās frontes pusēs. Vulgarizējot – ja mums ir 10 000 uzraugāmo, kāds ir līdzvērtīgs uzraudzītāju skaits? 5000? 1000? Jāatzīmē arī pašas "uzraudzīšanas" objektīvās robežas. Nav pamata uzskatīt, ka potenciālie teroristi ir neziņā par dienestu rīcībā esošajām tehnoloģiskajām iespējām vai arī lepni tās ignorē.

Un ko var likt pretī t.s. vientuļajiem vilkiem, kuri neiezīmējas ar izteikumiem sociālajos tīklos vai citās publiskās formās?

Turklāt jāņem vērā teroristu (jo īpaši pašnāvnieku) specifika. Pieļauju, ka citu grupu, ar kurām strādā specdienesti, – organizētā noziedzība, paramilitāras grupas utt. – gadījumā var lietot tādu instrumentu kā soda sankciju bardzības palielināšana. Vulgarizējot – ja par nodarījumu draud nevis pieci gadi cietumā, bet divdesmit, tas varētu būt, kā saka, atturošs arguments. Mirt gatavam teroristam tas tāds nav.

Iespējamie secinājumi no šīs sadaļas: diemžēl retorika par specdienestu resursu palielinājumu, kas ļaušot dienestiem "kontrolēt situāciju", ir tikai runas forma. Tas nav pārmetums dienestiem – laikam jau neviens nevar atļauties publiski lietot pareizo darbības vārdu: nevis "kontrolēt", bet "ietekmēt".

Tātad specdienesti neko daudz neiespēs, ja pašas kopienas, kurās iespējamie teroristi apgrozās (ģimene, draugi utt.), nebūs modrākas. Protams, šim uzstādījumam ir nelāga piegarša – robeža starp "pilsonisku apzinīgumu" un "stukačošanu" ir diezgan neskaidra un dažādi interpretējama. Tomēr arī alternatīvas ir – no kopienas viedokļa – draņķīgas, jo pieredze liecina, ka kolektīvās atbildības un vainas pielietojums ir ļoti izplatīta reakcija no t.s. vairākuma puses (skat. nebeidzamās vārdu kaujas par islāma terorisma un islāma kā reliģijas ģenētisko saistību).

Iestarpinājums ar vēsti "ne viss ir tik drūmi". Ja pilsētas vides gadījumā pretdarbībai teroristiem ir daudzi objektīvi ierobežojumi, salīdzinoši vieglāk ir nodrošināt tādu infrastruktūras objektu (piemēram, energostacijas, ūdens ņemšanas vietas) apsardzi, jo tie bieži ir ārpus dzīvojamiem kvartāliem. Vienkāršoti izsakoties, lielākas iespējas noteikt adekvātu slēgto joslu ap objektu. Nenovērtēsim to par zemu. Šādu objektu spridzināšana galu galā var izraisīt ne tikai baltvīna sasilšanu ledusskapī, bet arī lielus cilvēku upurus (slimnīcas, metro utt.).

Pieļauju, lielai daļai ļaužu liekas, ka terorisma draudi Rietumos samazinātos, iznīcinot ekstrēmistu struktūras Sīrijā un Irākā. Šī argumentu konstrukcija ir saprotama, tomēr baidos, ka augsne ekstrēmismam nav ģeogrāfiski lokalizējama un reducējama uz konkrētu vēsturisku situāciju/konfliktu. Tā teikt, nebūs šis dzenulis, ja vēlaties – iegansts, būs cits. Neatkārtošu savu šajā medijā jau agrāk pausto.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!