Svītrojumi

Viena no man tīkamākajām dzejas lasīšanās sajūtām ir uzmanību satriecošas frāzes pamanīšana darba sākumā vai vidū. Prāts pie tās tad kavējas vēl ilgi dzejoļa turpinājumā līdz parādās vēl kāds interesants vārds vai to savienojums, kas brīnumainā kārtā piesaistās iepriekšējai frāzei, kopā izveidojot pilnīgi jaunu realitāti. Pieaugot uzmanības noturēšanas spējām, šādi brīži diemžēl kļūst retāki, tāpēc vaļasprieka vietā esmu pieķēries mēģinājumiem radīt tādus mākslīgi. Šeit ir rezultāts.

Svītrojumu noteikumi ir vienkārši: ņemu dzejoli, izsvītroju liekos vārdus un burtus, izsvītroju atstarpes, varbūt pielieku kādu pieturzīmi – un "jauns" dzejolis gatavs. Neko vietām nemainu (t.i., vārdu un burtu secība tika saglabāta, taču "tā arī dzīvojam - kā suņi", piemēram, varēja pārtapt "tā dzīvo suņi" vai „akā suņi”, bet ne "kā suņi dzīvojam") un arī klāt neko neliku. Izņēmums ir interpunkcija, un pāris vārdiem mainīju locījumu, jo frāzes vilinājums bija pārāk liels.

Pirmdzejoļu autoru daudzuma dēļ publikācija ar viņiem nav saskaņota (tikai Kārlis Vērdiņš devis mutisku piekrišanu), taču iebildumu gadījumā apsolos darbus izdzēst arī no saviem papīriem. Sasaiste ar pirmdzejoļiem svītrojumos nav gribēta, tie izvēlēti, vadoties no diviem vienkāršiem kritērijiem: paša patikas pret šiem darbiem un izmantojamu vārdu vai to savienojumu daudzuma.

 

 

* * *

viņa romantizē nāvi un dzīvi
mūžīgie sešpadsmit
mīlējas otrpus sienai – lai iespītētu

(svešas asinis un sirdis otrpus šīm vārīgajām krūtīm)

viņa laiskojas mūsu pagalmā
tu apjucis stāvi
meklē vārdus putekļu balsīs

(viņa vienmēr džinkstēs tev ausīs)

 

(A. Zariņa)

 

 

* * *

es drīkstu

es kungs

spalvains kā vējš

pīpēju debesis

 

pār maniem pīšļiem

ābeļdārzu

 

(E. Raups)

 

 

Vasaras pār...

Slīpais jumta logs pietuvināja Mēnesi
akmentiņu ar caurumiem.

Ar teleskopu būvēt ir slimi
gulēt ir slimi
un vispār visas ietaises 
ir slimas.

Iedomājies
intelektu brīvu no ķēdes.

Astronoms vicinādams asti

pazudis
 

(M. Pujāts)

 

 

* * *

 

es gribētu izlikties balts

nokrist sajukt tēlot dibena degunu

 

Dievs dos

 

(A. Krivade)

 

 

мы

Жители ночи
между столбиков пара
ангелы заспиртованные
вы тут
навсегда?

Тут у нее взяли трубку.

 

(S. Timofejevs)

 

 

* * *

negodīgi
tevi plēš

bet
esi kails
starp apģērbtiem
ej

atzīsti
             Dievs tu
                           esi pats pat
te

 

(H. E. Zēgners)

 

 

* * *

Grāmatai elpot grūti,

Tu teici pie kājām man.

Un pasaule visa

Tev pirkstos dzisa

 

(A. Čaks)

 

 

* * *

Tu staigā pa gaismu un lietu,

pātago krūtīs sev šķirbas

un mijkrēslī baltus pumpurus runā...

 

Ir tādi.

Tā viņi kliedz.

 

(K. Vērdiņš)

 

 

* * *

Esi!

Viņš vairs nerunā.

Mājās auksts – nekurina,

pamostas rītā – un guļ.

Viņa rudens ir miglas pilns.

Bet!

Dzīvība ir viņu apsēdusi.

Gaisma un ēnas

krīt no viņa maigās debesīs.

Nekas nav iespējams,

bet ir, un tu esi dzīvs.

Dzīve ir sprādziens

ar laterniņu caur miglu.

(Viņa bārda čokurā.

Gaisma nāk un aiziet prom.)

 

(I. Gaile)

 

 

* * *

tumsa ir norāvusi pasaulei ādu

nāve klusumā pārvērsta

 

neatrauju acis

 

(I. Balode)

 

 

* * *

Man pietrūkst mašīnu naktī.

 

(Snieg rīts slidotavā

es guļu ar zirgu rasotā pļavā)

 

(A. Auziņa)

 

 

* * *

sapnī tukšā
aktieri dzied
diezin kam

kliedz ēnas
kāds spitālīgais iet un dzied

līst acis
dziesmai līdzi

(A. Zeibots)

 

 

* * *

parūkā – žiletes
gadījumam, ja zaudētu spēli.

mēs cenšamies un mums
piedos.

(A. Viguls)

* * *

Vienā valodā viss, 

Vienā dzimtā valodā

Prieku dziesma do dzimtā valodā 

Vīns vēl dzimtā lodā a sev pats.

Ka nesēs dzidāt vair nekā – kluss

Dzimt lodā.

Dzimt odā

Dzim

Dzi?

(G. Vieru I. Ziedoņa atdzejojumā)