*
Svina smaga asara
no ķēdes norāvās
Svina smaga vasara
ar tveici skūpstījās
Svina smaga sodība
ir tēls bez dvēseles
Svina smaga godība
ir ceļš bez izvēles
Svina smaga spodrība
ir svešas mēbeles
Svina smaga sodrība
tepat aiz aizkrāsnes
Svina smaga modrība
ir sargs bez atzveltnes
Svina smaga domība
ir tad, kad Pilnmēness.
*
viens plankums ir ledū atkusis
viena vārna skaļi ķērc
jau sen neviens man nav iesitis
bet dvēsele miesā brēc
*
Es esmu tieši tik brīva,
Cik vajag.
Ne vairāk, ne mazāk,
Ne stiprāk, ne vājāk.
Es esmu tieši tik stipra,
Cik vajag.
Lai soli pa solim uzkāptu tornī,
Pateiktu visu, ko vajag.
Un tieši tik vāja,
Lai nelecot norāptos lejā
Ar nelielām izbailēm sejā.
Es esmu tieši tik dzīva,
Cik vajag.
Lai paraudzītos nāvei acīs
Un klusējot vērotu, ko viņa sacīs.
Ne ātrāk, ne vēlāk man nebūs mirt,
Ne sekundi dzīves es nespēšu pirkt
Kā vien tik, cik man iedots jau sen.
Es esmu tieši tik traka,
Cik vajag.
Lai pa kūstošu upi ietu pret straumi.
Lai neliktos zinis par kārtīgu gaumi,
Lai kailiem pirkstiem apķertu sauli
Un viss.
Vairs neko nevajag.
*
Tā mūzika, ko tu spēlē
ir tumsai un man
tukšā zālē.
gaisma atņemtu spēku
Ļaudis garīgu brēku
skatu pa skatam sētu.
Nu saki, vai tad es spētu
tavā sirdī saredzēt rētu,
ko rādi uz taustiņiem.
Es gulēšu klusi
kā nakts uz aizkariem.
mati uz grīdas sapņos
Tukšās solu rindās
sēdēs mūsu sajūtas
mūsu domu ķēves
lidojumam sajūgtas
Un jā. Tagad es spētu
baltajos taustiņos
saredzēt tavu rētu.
*
Kāpēc tā sieviete raudāja
baznīcā?
Tāpēc, ka ērģeles
Tāpēc, ka dzied
Tāpēc, ka griesti ir augsti
Tāpēc, ka lodziņš mazs
Tāpēc, ka vienkārši vajag
Lai sāpe nesaloka
*
Pelēks šifons klusumā plandās
dūmu maigums veļas ausī
uz tumši zaļa fona
es dziedu sevī.
Neviens nevar izvērtēt
atļaut vai nē.
Klusuma dziesma nav klātbūtnē
čukstu pa čukstam līst dvēselē
nereāls sapnis dzied aizkrāsnē.
*
līst lietus
bet viņa tik stāv ar savu ģitāru
mati pilni sīkām lāsēm
acis pilnas
prāts pilns
bet viņa tik stāv
ar matiem apseguši ģitāru
viņa tik stāv
līst lietus
*
Šī mūzikas māja
Ir mana māja,
Te skaņas vibrē
Kopā ar satrauktiem sirdspukstiem.
Te dzīvo Mocarta simfonijas,
Bēthovena sonātes
Un arī es;
Te kopā dzīvo
Harmonija ar disharmoniju,
Skaņa ar troksni;
Te dzīvo pirmās klases satraukums,
Pabeidzēju lepnums,
Eksāmenu rozes
Un es.
Es eju pa krēslainu gaiteni,
dzirdu vijoles skaņu
un saprotu - nav banāli teikt -
"Vijole raud",
Jo tā raud.
Raudu arī es, jo
Šī mūzikas māja
Ir mana māja.
*
Suns skatījās pa logu,
Ar melnu purniņu ledu kausēja,
Aiz aukstuma trīcošām ausīm
Tas kādu gaidīja.
Suns skatījās pa logu
Ar skumjām acīm melnām,
Viņš atcerējās, kā kādreiz
To sildīja kāds ar delnām.
Suns skatījās pa logu,
Un raudāja logs vai suns;
Es nezinu, kā tas bija,
Jo nolaidās krēslojums.
*
Ēna man uzvilka savu kleitu,
Lēni es uzvilku ēnas kleitu,
Lēni es sapratu - tā man neder,
Bet ēna vairs nelaiž to, ko tā sader.
Nu pati esmu es ēna,
Skumja, gara, balta, lēna.
*
Mana nervu stīga ir nostiepta līdz galam,
Bet tu tik strinkšķini, parauj un spēlē.
Es taču teicu tev - tā nostiepta līdz galam,
Bet tu laikam nesaprati manā mēlē.
Tu aizķer ar pirkstu un velc, un velc,
Es jūtu, kā mana stīga smeldz,
Tad piepeši - atraujas, noraujas, plīst
Un izmetas ārā pa logu, kur līst
Uz tava vaiga nu rotājas sārtena švīka,
Ko lidojot atstāja plīstošā stīga.
Bet tu paliec dusmīgs un aizej gulēt
Jo nav tev vairs stīgas, ko raustīt un spēlēt
*
Tai meitenei
Bija tik daudz cerību,
Ka visa viņas dzīve
Bija vilšanas.
*
Cik salds, ai cik kodīgi salds,
ir tavs lipīgi krāsotais smaids.
Cik baits, ai cik viltoti balts,
tu laizi sevi kā kaķis slaids.
Es gan labprāt esmu tā,
tā pati dubļainā mīce
ar niķīgu smaidu
un diviem ilkņiem,
ja vajag.
0