Laika gaitā manu un manas ģimenes ziemas svētku (un nevis Ziemassvētku) svinēšanas ieradumi ir piedzīvojuši ievērojamas transformācijas. Esmu padomju bērns, mani vecāki nebija reliģiozi noskaņoti, un nekādi Ziemsvētki ģimenē netika svinēti. Eglīte tika gādāta un pušķota vien uz Jaunā gada svinēšanu un Vecā gada vakarā arī, kā mēdza sacīt, dedzināta. Tika dalītas dāvanas, skaitīti pantiņi un gaidīta pusnaktī allaž neiztrūkstošā uguņošana. Tā aizritēja svētki pirmajos četros manas dzīves gados, līdz no Līgatnes pārcēlāmies uz Siguldu. Līgatnē mežs bija turpat aiz mājas durvīm, un eglīti sadabūt bija gaužām viegli. Vienas no manām pirmajām svētku atmiņām ir apsnidzis brālis, kas, aukstā gaisa apņemts, priekšnamā stīvē iekšā tikpat apsnigušu eglīti.
Siguldā viss bija citādi. Eglīti sētā bijām iestādījuši paši, un tā sākās gadumijas sagaidīšana ārā. Eglītē tika liktas svecītes, dedzinātas brīnumsvecītes un, protams, gaidīts salūts. Mana kaimiņu drauga Jānīša tēvs pusnaktī mēdza iznākt no mājas un izšaut gaisā no savas medību bises. Šķiet, tas arī bija vienīgais šī ieroča pielietojums, jo medībās ejot viņu tā arī nekad nemanīju, bet vēl pēc kāda laika medību atļauja viņam tika atņemta. Vēl viens ieguvums no Jānīša tēva neīstenotās mednieka karjeras bija šaujampulvera krājumi viņu dzīvokļa drēbju skapī. Tos mēs regulāri mēdzām čiept, lai mazās Vējupītes brikšņos nodarbotos ar pirotehniskiem eksperimentiem.
Svētkus parasti svinējām mājās, viesus nemēdzām aicināt un tikai retu gadu devāmies ciemos pie manas māsas. Tā kā nebija Ziemassvētku, nebija arī nekāda Ziemassvētku vecīša, maiss ar dāvanām mistiski parādījās pa to laiku, kamēr bijām ārā pie eglītes. Tikai vienu reizi pie māsas ieradās drīzāk par raganu, ne Ziemassvētku vecīti pārtaisījusies kaimiņiene, kas apmaiņā pret pantiņiem izdāļāja kaut kādus saldus našķus, bet patiesībā šķita, ka viņa ir ieradusies vienkārši kaut ko paēst un padzert. Pie vienreizējiem notikumiem pieskaitāms arī atgadījums ar dzirkstošo bezalkoholisko dzērienu "Palsa”, jo šampanietis mūsu mājās netika patērēts, bet par "Prosecco" tajos laikos neviens pat dzirdējis nebija. Māsas vīrs pulksten divpadsmitos rāva vaļā burbuļojošā dzēriena pudeli, bet tas, kā jau tajos laikos nereti vien gadījās, izrādījās ierūdzis. Putojoša un koši rozā šalts apšļāca gan sienas, gan griestus, gan apkārtējos, un neko vairāk no šiem svētkiem neatminos. Tas ir interesanti, ka atmiņā no svētkiem nepaliek egļu svecīšu gaismiņas, dāvanas vai allaž vieni un tie paši pantiņi, bet gan šādi kuriozi un nepatikšanas – piemēram, uguņošanas laikā balkonā iešauta raķete.
Revolucionāras pārmaiņas svētku svinēšanā nesa brīdis, kad sāku mācīties Rīgā. Pirmo reizi mūžā gadumiju sagaidīju ārpus mājas, prom no vecāku un radinieku acīm. Visspilgtāk atmiņā palicis brauciens pie kursa biedrenes Melnās Ilzes, kurai bija lauku māja kaut kur Alūksnes apkaimē. Atmiņā šis pasākums palicis triju iemeslu dēļ. Pirmais bija šaušalīga salšana – gan ilgu laiku neapkurinātajā mājā, gan ārā. Otrais – nelaimīgi bezcerīga iemīlēšanās otrā Ilzē (mūsu septiņu cilvēku kursā bija divas Ilzes). Un trešais – koši sarkanais mēness mājup braukšanas vakarā: tik lielu un sarkanu mēnesi esmu redzējis tikai vienreiz mūžā.
Mani Ziemassvētku svinēšanas ieradumi visradikālāk izmainījās pēc tam, kad iepazinos ar savu pirmo sievu. Drīz pēc tam, kad abi bijām beiguši Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, viņa iestājās Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Saprotams, ka arī mūsu attiecībām bija jābalstās uz kristīgi garīgiem un cerībā uz dvēseles pestīšanu balstītiem pamatiem. Es centīgi gāju sagatavošanas kursos Siguldas luterāņu baznīcā, tiku kristīts un iesvētīts. Pēc tam mēs baznīcā salaulājāmies. Un cieši mēģinājām dzīvot pēc baznīcas kalendāra: Lieldienas, Vasarsvētki, Ziemsvētki, Svētais Vakarēdiens, bet svētdienās Jura Rubeņa sprediķis ar attiecīgajai dienai atbilstošo Svēto Rakstu fragmenta lasījumu u. tml. Tomēr kaut kas nebija īsti labi. Pat svētkos. Mācītājs no kanceles runāja gan cilvēku, gan eņģeļu mēlēm, bet manām ausīm tas izklausījās kā šķindošs zvārgulis.
Mēs abi strādājām kā negudri. Mums bija mājokļa kredīts, līzingā iegādāts auto un bērns. Visi trīs mājās vienlaikus tikpat kā nebijām, varbūt vienīgi pašā nakts melnumā. Nekādus Ziemsvētkus no šī sava dzīves posma neatceros vispār, tikai kaut kādas mājas ballītes, kas ar pārlieku skaļu mūziku tracināja kaimiņieni Klaudiju un beidzās ar mežonīgu piedzeršanos.
Viss mainījās, kad satiku Andru. Sagadīšanās pēc tas notika pavisam neilgu brīdi pirms Ziemsvētkiem. Jau atkal bija auksti: togad bija īsta ziema. Nonācis Andras ģimenē, pirmoreiz iepazinu gan Lieldienas, gan Ziemas saulgriežus, gan Jāņus un citus svētkus. Es atklāju, ka svētku svinēšana ir prasme, zināma piepūle, kaut kas, ko ir jāprot darīt, un šī prasme tiek pārmantota no paaudzes paaudzē.
Svētku svinēšana ir ritualizēta darbošanās pēc nemainīgiem spēles noteikumiem. Andras mamma savā dzīvoklī allaž cepa un pēc tam atnesa mums divas pīles. Andris gādāja egli – tai vienmēr bija jābūt līdz griestiem. Dažas dienas pirms svētkiem es to uznesu no garāžas, iestiprināju kājā, un tad mēs ar Andru kopīgi to izrotājām. Un vēl vajadzēja kāpostus un cepeti – tas bija manā ziņā. Dāvanas tika gādātas jau labu laiku iepriekš, bieži vien tās bija pašu darinātas, un visčaklākā allaž izrādījās Katrīna. Un tad pienāca brīdis, kad Andris kaut kur pazuda, toties atskanēja zvans pie durvīm un dzīvoklī uz skrituļslidām iebrāzās pilnīgi neprātīgs un aiz melnām saulesbrillēm aizslēpies Ziemsvētku vecītis, kas smīdināja pieaugušos, bet bērnos iedvesa bijību un apmaiņā pret dzejolīšiem un dziesmiņām solīja no maisa laukā izcelt dāvanas.
Tagad man ir pienācis jauns dzīves posms. Pirmie Ziemsvētki, par kuriem nezinu, kādi tie būs un pēc kādām tradīcijām tos svinēt – kristīgām, pagāniskām, gastronomiskām? Zinu tikai vienu – būs jāpagādā eglīte.
0