Kad vēl strādāju reklāmas aģentūrā, bija iegājusies tradīcija – trešdienu vakari tika dēvēti par "mazajām piektdienām". Tie bija neformāli pasākumi, kuros reizēm kāds kaut ko pastāstīja, parādīja kādu grāmatu, apspriedām jocīgu žurnālu vai arī iedzērām vīnu. Es nezinu, kurš bija tas jokdaris, bet kādam ienāca prātā – ja jau trešdiena ir mazā piektdiena, tad ceturtdiena ir mazā sestdiena, piektdiena – mazā svētdiena, pirmdiena – mazā trešdiena, bet otrdiena – mazā ceturtdiena. Darbu organizēšanai šāda kalendārā kārtība diez vai līdzētu, bet īsu jautrības brīdi pagādāja gan. Taču jokus pie malas.
Vērīgāk ielūkojoties tajā, kas risinās lielveikalos un citās tirdzniecības vietās, jāsecina, ka pēc līdzīgas kārtības mēs dzīvojam pilnā nopietnībā. Vēl nav novākti pūkainie Lieldienu zaķi un cāļi, nav sasistas visas sakrāsotās olas, kad goda vietā jau tiek celtas alus mučeles, ozollapu vainagi, zāļu klēpji un grila piederumi. Vasara vēl nebūt nav galā, bet bērniem jau laikus tiek piekodināts, ka 1. septembris draud ar skolas gaitu sākumu. Un, kur septembris, tur jau arī rudens ar Lāčplēša dienu, 18. novembri un plīvojošiem karogiem. Daži tirgotāji ir tik viltīgi, ka pamanās apsteigt laiku, jo kāpēc gan Ziemsvētku rotājumus, eglītes un svecītes nevarētu sākt tirgot jau novembra vidū.
Visas šīs kampaņas pavada atbilstošs muzikālais normējums. Ap Ziemsvētkiem tiek uzdziedāts par silīti, pārsliņām un zvaniņu skanēšanu, Līgo svētku laikā piedien kaut kas par pupiem, paparžu ziediem un alu, valsts svētku laikā nepieciešams kas skarbs un valstisks, bet Lieldienās derēs par pūkainiem zaķiem – neies taču veikalā bojāt svētkus, apdziedot Jēzus ciešanas vai šaušalīgo krustā sišanas ainu.
Tirgotāji jau nav vakarējie un to visu nedara tikai apkārtējās vides izskaistināšanas vai labdarības vārdā. Viņu uzdevums ir pārdot pēc iespējas vairāk preču un pelnīt naudu. Taču ir vēl kāds ar šīm sezonālajām precēm saistīts baiss noslēpums – to vairums ir nevienam nevajadzīgi un nekur neizmantojami štrunti, kuru izgatavošanā tiek patērēti milzīgi dabas resursi, upurēti iztēles augļi, dzīvi nervi un cilvēku spēki. Krāsaini apdrukāti skārda spainīši ar koši zaļu mākslīgu zālīti, kurā uzglabāt Lieldienu olas. Ko darīsim ar jau esošajiem Ziemsvētku eglītes rotājumiem šogad? Sitīsim kopā, metīsim laukā un steigšus pirksim jaunus? Varbūt uz valsts svētkiem jāiegādājas no nezināmas masas izpresēts ledusskapja magnēts ar karoga simboliku? Vai drons? Trakākais nav pašu šo preču eksistence, bet gan fakts, ka no tā visa kāds jau tomēr kaut ko arī nopērk. Un iztērē sūri grūti sastrādāto naudiņu.
Ar šīm precēm ir saistīts vēl kāds noslēpums – kur, piemēram, Lieldienu laikā glabājas Ziemsvētku rotas, visi tie Adventa kalendāri, vecīšu baltās bārdas, zvaniņi, zvārgulīši, parastās un brīnumu svecītes? Tam jābūt pasakainam lietu apjomam, īstam Noasa šķirstam, jo šaubos, ka čakli rūķi visu šo lērumu saražo tikai pāris mēnešus pirms gaidāmā notikuma. Lai gan – pazīstu kādu pāri, kam pieder kempings. Tas darbojas tikai trīs Latvijas īsās vasaras mēnešus, bet klusajā sezonā viņi dodas uz Dāniju, griež zarus un vij Adventes vainagus. Kempings un vainagi ienesot aptuveni vienādas summas, izdzīvot varot.
Lielai daļai bezmērķīgo priekšmetu piemīt nelaime pārtapt dāvanās. Parasti tā ir atbilde uz pēdējā brīdī radušos jautājumu: "Nez, ko tādu viņam/viņai varētu uzdāvināt?" Šo dāvanu mode mainās – jau gadiem neesmu manījis kādam vai kādai pasniedzam notikumam par godu pagatavotu vimpeli vai māla medaļu. Arī inkrustācijas un mezglotās pūces laimīgā kārtā pieredzējušas norietu, par velna un velnēnu formā izgatavotu keramikas karafi ar glāzītēm nemaz nerunājot. Tātad gan saņemtajām un negribētajām dāvanām, gan tām, kas vēl tikai gaida pircējus, dāvinātājus un saņēmējus, ir nepieciešama uzglabāšanas vieta. Un tad vēl pagalam bēdīga vieta vajadzīga tām dāvanām, kuras nevēlas saņemt neviens, – tāds kā putekļiem un zirnekļu tīkliem aizaudzis antikvariāts, kā puskrēslā iegrimusi elle.
Mēģināju savā iztēlē šādu vietu uzburt, bet labu laiku nekādas spožas ainas acu priekšā neuzplauka. Bet tad – "Voila!" (Mana draudzene apgūst franču valodu, un, saprotams, kaut kas jau pielīp arī man.) Nesen biju pārvācies, daudzas no vecajām mēbelēm vairs negāja pie sirds, bet dažu jaunu ļoti pietrūka. Un tad es atcerējos par IKEA (skan gandrīz kā "eureka", vai ne?). Nav jau tā, ka šādos veikalos es nekad mūžā nebūtu bijis – ārzemēs, protams. Entuziasma pilns devos uz klajumu, kurā uzsliets šis dzelteni zilais brīnums. Biju jau instruēts (un arī pats to pieredzējis), ka tā dēvētajās ekspozīcijas telpās labāk kāju nespert. Tur var pazaudēt daudzas sava mūža vērtīgākās stundas, apjēgu un laimīgākos mirkļus. Labāk visu jau laikus izpētīt internetā, pierakstīt preču kodus un veikalā pa taisno doties uz noliktavu ievākt pedantiski sanumurētās kārbas un saiņus. Ticis ar to visu galā, es iztērētās naudas summas radītās svētlaimes sajūtas iespaidā pagausināju soli.
Sēžot pie veikala, gaidot taksometru un novērtējot celtnes eksterjeru, piepeši aptvēru, ka te tā ir – košās un vilinošās krāsās izkrāsota visu iespējamo sezonu dāvanu, sadzīves priekšmetu vai arī nevienam nevajadzīgu nieku glabāšanas vieta. No Ziemsvētkiem līdz Jaungadam, no Jaungada līdz Svētā Valentīna dienai, no Valentīna līdz 8. martam, no 8. marta līdz 9. maijam, no 9. maija līdz Jāņu vakaram, pēc tam 1. septembris, zelta lapu izsalkušo radītie sastrēgumi pie Siguldas, Lāčplēša diena un 18. novembris, kaut kad arī mirušo piemiņas diena ar vējā plīvojošām sveču liesmiņām, tad jau sākas Advente, visi gaida Ziemsvētkus, gadumijā rauj vaļā šampanieti un laiž gaisā uguņus, dažiem vēl pienāk arī "vecais Jaunais gads", un viss var sākties atkal no jauna. Tikai nepārprotiet: ar Latvijas IKEA ēkas apjomiem visu šo labumu, atribūtu un dāvanu uzglabāšanai būtu krietni par maz. Lūk, Džefs Bezoss ar savām robotizētajām interneta veikala "Amazon" noliktavām varētu būt īstais aizdomās turamais. Bet vienalga – skumji, jo svētku it kā ir tik daudz, bet tomēr pietrūkst.
0