Redzējumi
20.11.2018

Svētdienas svārkus nost

Komentē
0
Saglabā

1918. gada 11. novembrī, pašā rīta agrumā, Kompjeņas stacijā netālu no Parīzes uz diviem paralēliem sliežu ceļiem apstājās divi vilcienu sastāvi. Franču maršala Ferdinanda Foša restorānvagonā tika noslēgts Kompjeņas pamiers, un jau tajā pašā dienā plkst. 11:00 tas stājās spēkā – šāvieni apklusa visā 400 kilometrus garajā Rietumu frontē. Taču mūsu pusē – Austrumu frontē – vēl nekas nebija beidzies.

"Notikumi iet savu gaitu," rakstā "Izsapņotais Baltijas sapnis. Dzīvos Latvija un Igaunija!" 1918. gada 19. novembrī anonīms autors vēstīja izdevuma "Baltijas Ziņas" 5. numurā*. "Kas vēl nedēļu atpakaļ likās neiespējams, tas tagad kļūst dabīgs un pašsaprotams. Protams, ne pie Baltijas tautu vairākuma tā tas bij. Tās zināja savas lietas taisnību un ticēja tai arī tad, kad laiki bij tumši. Gadu simtiem ilgi nospiestas no citām tautām šo pēdējo valstiskos iekārtojumos, neprasītas pēc viņu vēlēšanām un vajadzībām, latviešu un igauņu tautas visu laiku bij dzīvojušas tā sakot apakšzemes dzīvi, – tumsā, nebrīvībā."

Raksta noslēgumā viņš vai viņa mudināja: "Sargāsim nu un kopsim savu jauno tautas patstāvības un pašvaldības ēku, ka tā nesabojājas un nesabrūk, bet stāv droši pamatota uz mūsu vienprātības un apzinīgas darbības pamatiem.

Dievs dod mūsu tēvu zemei

Ziedu laikus piedzīvot

Saules mūžu nodzīvot."

Iztēlojieties: kopš Latvijas valsts nodibināšanas nebija pagājušas pat 24 stundas, Pirmais pasaules karš vēl nebūt nebija galā, bet vācu okupētajā Rīgā jau bija piedzimusi cerība! Rakstā "Brīvas, neatkarīgas, patstāvīgas un apvienotas Latvijas pasludināšana" laikraksts "Baltijas Ziņas" (Nr. 169) 1918. gada 19. novembrī vēstīja: "Klusu, lēni un tikko jaušami kā pēc gaŗas, tumšas nakts rīta saule izcēlās vakar, 1918. g. 18. novembrī plkst. 1/25 vakarā, brīvā, neatkarīgā, apvienotā Latvija. Pār pilsētas latviešu teātri tautas karogs parādījās tikai pēdējā brīdī, bet tauta saprata viņa viļņojošos mājienus un – īsā brīdī pārpildīja plašo namu līdz pēdējai vietiņai – pārpildīja, ka lielai daļai bija jāpaliek ārā. Nekādi ziņojumi, nekādi sludinājumi, – vienīgi tautas karogs sapulcināja izgaidījušos, izilgojušos tautu zaļumiem, puķu grupām un elektriskā spožumā zaigojošiem tautas karogiem greznotās telpās, kur pēc gadu simtiem ilgas nebrīvības bij pasludināt Latviju par brīvu, neatkarīgu, apvienotu valsti. Ar nerimstošiem aplausiem sanākusī tauta sveicināja jaunās, brīvās valsts augstākās varas nesēju – Latvju Tautas Padomi, kuras locekļi ieņēma vietas uz pušķotās skatuves ap puķēs uzcelto galdu, pie kura ieņēma vietas Tautas Padomes priekšsēdētāja Čakstes biedri M. Skujenieks un adv. Zemgals un sekretāri adv. Bite un viņa biedri ģeologs Skubiķis un Latgales priekšstāvis Kambala. Svinības atklāja iztrūkstošā priekšsēdētāja vietā viņa biedrs Zemgals, pēc tam sekretārs Bite nolasīja Latvju Tautas Padomes nodibināšanas protokolu no 17. novembra plkst. 8 vakarā, kurā norādīta visu latviešu politisko partiju pilnīga apvienošanās, sastādot no to priekšstāvjiem Pagaidu valdību, kas nolēmuse izsludināt Latviju par brīvu, neatkarīgu un apvienotu valsti brīvu tautu savienībā un kurā izteikta jaunās valdības programma."

"Cilvēks mirst; un viņa miesas sadalās pamatvielās, bet nekas nezūd," tā paša gada pavasarī Rainis Kastaņolā rakstīja dienasgrāmatā. "Burtlicis rakstu izjauc un saliek burtus savās kastītēs, – nekas nezūd, burti visi, tikai domas vairs nau. Citā veidā viņa paceļas. Tā cilvēka nau un tas citā veidā paceļas." Savukārt rudenī, neilgi pirms Latvijas valsts nodibināšanas, viņš trimdā prātoja:

"Dibināt kultūras misionāru biedrību. Lai misija neuzspiež kristīgas ticības tautām, kurām pašām ticības varbūt augstākas. Lai neuzspiež kapitālismu un viņa tehnisko kultūru un garīgo mežonību. Lai nes tikai zinātni un garīgo kultūru, kādu prasa tai tautas: medicīnu, higiēnu, poēziju, mūziku.

Viena nodaļa mazo tautu palīdzēs: kultūru nest un aizstāvēt nāciju savienības priekšā."

Gandrīz par to pašu laiku savā atmiņu grāmatā "Baltiešu zelts" (Rīga: "Vesta–LK", 2012) rakstījis arī vācbaltu autors Zigfrīds fon Fēgezaks: "Šajās dienās atklāja landtāgu. Aurels aizgāja uz Bruņinieku namu pie onkuļa Remberta un tantes Sonni, kuŗi tur dzīvoja. Pa logu varēja noskatīties bruņniecības svinīgo gājienu uz Jēkaba baznīcu. Bet tikai pats landmaršals, gaŗš un stalts ar zizli rokā, trīsstūreni galvā un zeltā izšūtā tērpā, uz Aurelu atstāja dziļu iespaidu. Kas landmaršalam sekoja, bija nesakārtots bars kungu. Tērpti melnos un pelēkos mēteļos, vecmodīgos kažokos, jā, pat zaļās jakās ar zaļām cepurītēm galvā, kas nu nekādi neizskatījās pēc bruņiniekiem." Latvijas valsts nodibināšanu fon Fēgezaks savā grāmatā pat nepiemin.

Toties latviešu prese neklusēja. "Latvieti, iegaumē šo datumu un iekal viņu neizdzēšami savā atmiņā," 1918. gada 19. novembrī mudināja laikraksts "Baltijas Vēstnesis" (Nr. 5). "18. novembrī 1918. gadā tavi dēli atklāti atzina savu pašnoteikšanos – izsauca Latvijas brīvvalsti. Tā ir Tavas otrās dzimšanas diena, sirmā latvju tauta. Kā fenikss tu sadedzināji savu veco miesu un tapi jauna tauta, kura tikko iesāk savu patieso dzīvi. Kāds jauns spēks tagad pludos tavās dzīslās, kāds zaļokšņa vingrums būs tavos locekļos! Ko visu tu tagad nevari pārspēt un sasniegt, ja tu to tikai gribi! Un kur bija tā brīnumatslēga, kas atslēdza tev šo dzīvības avotu? Tā bija vienkāršā, ilgi un sāpēm meklētā un beidzot atrastā apvienošanās. Lai ko atnestu turpmākās laika straumes, lai pretī mūsu ticībai, politiskās vētras brīžam varbūt aptumšotu šo sasniegumu, viņš paliek neizdzēšami ierakstīts vēsturē. Kad pretējās varas arī uz veselām audzēm nospiestu no jauna tevi pie zemes, tad vecāki tomēr stāstīs bērniem un bērnu bērniem: atcerieties 18. novembri 1918. gadā, kad ilgas tapa par patiesību. Un nospiestajos liesies jauns spēks, tie turēs galvas augstu, jo tie zinās, ka Latvijas pašnoteikšanās nav sapņu putns vien, kura nekad nevar notvert, bet ka tas ir reiz noticis fakts, reiz jau sasniegta patiesība, kuru var atkal par jaunu panākt."

Rakstot romānu "18", nostaigāju Latvijas Pirmā pasaules kara bēgļu ceļu no Rīgas līdz Valkai. Iepriekš šādu attālumu kājām nebiju veicis, tāpēc liels bija mans pārsteigums par to, ka nogurumu kājas sajūt nevis nostaigātā attāluma, bet gan ceļa šķērseniskā griezuma dēļ – gājēja labā kāja nepārtraukti atradās augstāk, nekā kreisā, un tāpēc slodze abām kājām nebija līdzvērtīga. Politikā nesavienojams nošķīrums labējos un kreisajos dzima Lielās franču revolūcijas laikā, kad šādi, atbilstoši to uzskatiem, sēžu zālē tika sadalīti Ģenerālštati. Kreisajā pusē sēdošie noraidīja monarhiju un atbalstīja revolūcijas idejas ar republikas dibināšanu un valsts sekularizāciju. Labajā pusē sēdošie atbalstīja tradicionālās institūcijas, vērtības un Veco režīmu.

Latvijas valsts nodibināšana nenoliedzami bija "kreiss" un ar "tradicionālajām vērtībām" (lai ko tās nozīmētu tagad) nesaistīts pasākums. Saknes tas bija izdzinis sociāldemokrātijas ideālos un trauksmaini traģiskajos 1905. gada notikumos. Tagad to izdibināt grūti, taču šķiet, ka īpašu norūdījumu šī acumirklī neprātīgā ideja guva Pirmā pasaules kara frontē un bēgļu nometnēs frontes aizmugurē. Un te nu mēs esam – 100 gadus attālā, grūti iztēlojamā un jaunu šķēršļu pilnā nākotnē. Nudien var sacīt, ka notikumi iet savu gaitu.

"Bet neba uz gavilēšanu vien mudina šis notikums," 1918. gada 19. novembrī rakstīja "Baltijas Vēstnesis". "Mums tūliņ jāvelk svētdienas svārki nost un jāstājas pie sūra darba. Mēs esam kara izpostīta tauta. Drupas mums rēgojas apkārt, simtām rokas stiepjas pret mums – kaulainas, izdēdējušas rokas un lūdzas – maizi. Un maize ir, – tā ir nevien aiz kalniem un jūrām, tā ir mūsu pašu vidū, tikai mēs netiekam pie tās. Tādēļ latvju tautas jaunievēlēto uzticības vīru pirmais darbs un pārbaudīšanas akmens ir pārtikas lieta. [..] Un nu ej saules ceļu un dzīvo saules mūžu, jaunā Latvija. Noņem cepuri, brīvais pilsoni, un saplūsti vienā lūgšanā, visa tauta: "Dievs, svētī Latviju!"

 

*Ja vien nav norādīts citādi, šeit un turpmāk izmantoti materiāli no portāla "Periodika.lv".

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!