Recenzija
09.12.2013

Svētās spoguļspēles

Komentē
0

Par Ingas Žoludes grāmatu "Santa Biblia", apgāds "Dienas grāmata", 2013

Sākumā Ingas Žoludes romāns "Santa Biblia" rada asociācijas ar Džona Barjana kristīgo alegoriju "Svētceļnieka gaita", kādu fantāzijas universu, varbūt pat antiutopisku zinātnisko fantastiku, kas vēsta par pasauli, kur īsti nezināmas kataklizmas rezultātā viss aizgājis pavisam greizi. Tomēr, rūpīgāk iepazīta, darba uzbūve izrādās daudz atvērtāka. Izmantotie stāstveides paņēmieni tiek variēti un veikli apvērsti, spēles noteikumi – brīvi mainīti. Intervijā Latvijas Radio raidījumam "Kultūras rondo" autore norāda, ka atveidotā vide ir cieši saistīta ar viņas izjūtu par pasauli šeit un tagad. Viņa saka – darba mērķis nav iemidzināt lasītāju, bet gan atmodināt, sapurināt. Pieņemot šo autores uzstādījumu (jo – kāpēc gan ne?), pakavēsimies brīdī pirms vēlamās pamošanās: sapnim (vai brīžiem pretīgu tēlu pārpilnam murgam) līdzīgajā grāmatas poētikā un struktūrā.

Ingas Žoludes darbiem raksturīga spēcīga vēstītāja balss, kas fiksē apkārt notiekošo, savijot vienotā tekstā sarunas ar vērojumiem un sapņiem vai vīzijām. Tiešo runu no iekšēja monologa atšķir tikai nelielas piebildes, taču romāna personāži mēdz nolasīt arī viens otra domas. Rakstniecei veiksmīgi izdodas radīt ļoti košu un spilgtu tēlu piesātinātu vidi – katra grāmatas nodaļa gleznota citās noskaņās. Izteiksmīgi aprakstītas mazas un it kā nenozīmīgas situācijas, kā, piemēram, šī brokastu aina iekšpagalmā:

"Es sāku gremot, to pavada strūklas vārtrūmes mutē, mīzali tērcītē krīt pret lipīgo smirdošo bruģi. Virs mums atvērti logi, radio, sarkanas ģerānijas, veļas auklas un ģimeņu klaigas, ostā ceļ un krauj citādas skaņas. Brauc rati, iet soļi, dažādas valodas lido pa gaisu, traucas pa mazo ielu kā pa maģistrāli." ("Santa Biblia", 120. lpp.)

Romāna vēstītāja un darbības galvenā virzītāja ir jauna sieviete vārdā Nīma – viņa vada ceļu gar pamestām vilcienu sliedēm un cauri stacijām, ko tās šķērso. Nīmu pavada divi vīrieši – nosvērtais un prātīgais Levs un kaislīgais, brīžiem bērnišķīgais Tūrs. Pusceļā jeb stacijā "Hedonija" grupai piepulcējas ceturtā – no bordeļa izglābtā Santa. Sākotnēji uzzinām, ka ceļabiedri dodas kādā "misijā", taču ar laiku jēdziens "misija" arvien paplašina nozīmi: tā ir varena un draudīga grupa un programma, ar kuru tiek uzturēta šīs grupas vara, tas ir arvien mīklaināks plāns, kuram Nīma ar biedriem te pretojas, te pakļaujas.

"Laiks šajā Misijā ir spokains – te steidzas uz priekšu, pārlec dienām, nedēļām, varbūt pat mēnešiem, kas netiek izdzīvoti, te izslīd no tagadnes un ieduras pagātnē, nav pilnīgi nekādas skaidrības, kur un kādā laikā mēs esam, zinu tikai to, ka mums ir jāiet." (147. lpp.)

Kopā ar runājošu mugursomu romāna personāži iet caur stacijām, kas nosauktas latīņu cilmes vārdos (Soledad, Circumcision, Virgin, Fuego, Vierge noire un citas) un veido divpadsmit grāmatas nodaļas (trīspadsmitā nodaļa ir Santa Biblia). Katrā stacijā darbojas īpatnēji noteikumi, kas tur nonākušos reizēm šausmina un biedē, reizēm – vilina, sagrābj savā varā. Romāna lasīšanā būtisks ir spēles motīvs: tāpat kā centrālie tēli izkļūst no stacijām un norisēm tajās tikai ar distanci (skaidru vai neskaidru misijas apziņu), arī lasītājam nākas rotaļīgi iepazīt un atkal aizmirst katras stacijas noteikumus. Līdzīgi kā Žoludes otrajā romānā "Sarkanie bērni", katrā no mikrosabiedrībām uzmanība pievērsta galvenokārt sievietes lomai (mūķene, ragana, prostitūta, līgava, māte u.c.) un tam, kāda šajā lomu sadalījumā ir apkārtējo attieksme pret sievieti. Sieviete tiek uztverta kā svētā, kā prece, kā upuris vai pārdabiska būtne, ar ko tad attiecīgi arī izrīkojas pārējie. Piemēram, stacijā Novia tiek izpildīti līgavu pirms-izprecināšanas rituāli:

"Līgava apkrāsota un apgleznota, ar rakstiem musturu musturos, ar krāsu laukumiem, pigmentiem, hennu. Ne sieviete ar gludu, tīru ādu, bet ažūrs lampas abažūrs, ornamenti klāj viņas miesu kā ieslodzījuma restu ēnas – lai vismaz kaut kas viņai ir apsegts, arī, ja tās ir plaukstas, arī, ja pēdas, – kad viņa pirmajā naktī savos divpadsmit gados – jaunā sieva – stāv veca kunga – sava vīra – priekšā." (85. lpp.)

"Santa Biblia" vadā varoņus pa vietām, kur "kārtējo reizi laiktelpas plūdums sagriezies ačgārnā cilpā" (133. lpp), viens otru nomaina un pārveido dažādu laiku un kultūru vides, priekšstati un rīcības modeļi. Piemēram, tik tikko pārkāpuši romiešu cīņās apslaktētiem zirgiem un kareivjiem, ceļotāji nokļūst pie hlorēta baseina, kura malā parādās "sieviete miniatūrā peldkostīmā ar sīksuni, sīkžurku rokās, viņai seko vīrietis puķainos šortos un saulesbrillēs". (142. lpp.) Paralēli notikumiem, ko tēli pieredz tiešā laikā, tiek risināts Nīmas atmiņu stāsts. Tas vēsta par mīļoto vīrieti Geraldu, kuru sagūstījuši "misijisti", par kādu vienošanos viņa atgūšanai, par brīdi, kad Nīmai tiek uzsūtīti Levs un Tūrs.

Kad visi stāsta pavedieni šķietami savelkas kopā, autore ļauj tiem atkal aizritināties katram uz savu pusi, ļaujot nomanīt vairākus iespējamos skaidrojumus un risinājumus. Atmiņu stāstījums neapstājas, sasniedzis tagadni, bet turpina paralēlu notikumu virkni. Tēli metas neprātīgās spoguļspēlēs, kļūst viens par otru vai tā daļu, par saviem šķietamajiem pretstatiem. Jautājums par brīvās gribas pastāvēšanu un nozīmi, kas ilgi ticis pieklusināts opozīcijā starp čipotajiem (cilvēkiem, kam "misijisti" iešuvuši kaklā domas kontrolējošas mikroshēmas) un nečipotajiem vai atčipotajiem, kļūst būtisks jaunā formā.

Pat pirmajā reizē fragmentāri lasīts, romāns ļauj izjust ļoti dzīvu valodu, spēju veikli darboties ar tēliem un sižeta pavērsieniem, kā veselums šis darbs tomēr atstāj smagnēju un visai samudžinātu iespaidu. Jāatzīst, mani ļoti pārsteidza lasījums, ko piedāvā portāla "UbiSunt" autore Kristiāna Kārkliņa, kas akcentēja paralēli ar Bībeles stāstu un pēc atvērtā fināla paredzēja tādu kā "laimīgu atrisinājumu", patiesu pestītāja otro atnākšanu. Pirmkārt – var, protams, būt, ka Inga Žolude tiešām iecerējusi kādu grandiozu plānu romāna pēdējās lappusē dzimstošajam bērnam, taču man šī atrisinājuma loģika paslīdēja garām, lasot pirmo reizi, un īsti nepārliecināja, arī atkārtoti atgriežoties pie romāna teksta. Otrkārt – ja vēstījums būtu tiešs un nopietns mēģinājums meklēt patiesību, autore diez vai būtu lietojusi tik uzkrītošus izteiksmes līdzekļus. Man Bībeles jēdzienu izmantojums vairāk šķita kā apzināta valodspēle, darbošanās ar kultūras kodiem, kas ieauguši sabiedrības miesā līdzīgi mikročipiem nelaimīgo romāna varoņu kaklos (kurus gan, ja labpatīk, var interpretēt arī kā Bībelē minēto "zvēra zīmi").

Ingas Žoludes prozā jau ierasts motīvs ir mīta atkārtošanās, izspēle no paaudzes paaudzē. Līdzīgā veidā, izmantojot Bībeles tēlus, autore šo atziņu formulē stāstā "Mierinājums Ādama kokam".

"Un nevis Dievs Ādamu un Ievu izdzina no Paradīzes, bet Ieva, pazudinājusi Ādamu, izgāja no Paradīzes, uz muguras nesdama šo koku," raksta Žolude. "Un tas bija Ādams, kas bija tapis par šo koku. Un man būs jānes šis koks un manai mammai." ("Mierinājums Ādama kokam", 23. lpp.)

Nākotne jau reiz ir notikusi, bet, pat to zinot, nav iespējams mainīt visus rīcības un domāšanas modeļus. Vienīgais, kas savus vārdus aizmirsušos Levus, Tūrus un Nīmas virza cauri atkārtošanās un nolemtības labirintiem, ir neizskaidrojama vēlme dzīvot, kādu mīlēt un cīnīties par to, lai būtu kaut nedaudz labāk.

Tēmas

Ieva Viese

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!