Par grāmatām
25.04.2019

Svešu man tevi nevajag

Komentē
0
Saglabā

Par Janas Egles stāstu krājumu "Svešie jeb miļeņkij ti moi" ("Latvijas Mediji", 2018)

Par it kā citu

Pagājušajā, simtgades zīmogotajā gadā, kā zināms, pabeigta romānu sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts", ko izdevusi "Dienas Grāmata". Sērija ļāvusi vai likusi dažādu autoru interpretācijās izskanēt aizgājušajam, pārlieku ietilpīgajam gadsimtam. Kopš apgāds "Latvijas Mediji" laidis klajā Janas Egles grāmatu "Svešie" (2018) ar viegli maldinošu apzīmējumu "stāsti", derētu arī šo darbu pielaikot kādam tuvāk stāvošam plauktam. Es šo recenziju biju iesākusi jau sen, tad, sīku un lielu darbu virpulī ierauta, savu grāmatu apcerētājas patiku noliku malā; tagad, lūkojoties uz LALIGABAs nominantu sarakstu, tā vien gribas atdot savu parādu – pabeigt iesāktās pārdomas, atklājot to, kādēļ mēdzu šo darbu ieteikt citiem.

Par it kā citiem

Janas Egles grāmata patur skatiena laukā lielu tiesu divdesmitā gadsimta un nodarbojas ar tēmām, kas bijušas klātesošas, bet palikušas nerealizētas Latvijas 21. gadsimta literatūrā. Viena no tēmām pa gabalu redzama uz grāmatas vāka – tie ir krievi. Tie paši, ar kuriem reizumis sarunās ērtības vai ieraduma pēc vecākā paaudze noliek citkārt kvēli aizstāvēto latviešu valodu malā un pāriet uz krievu valodu, ko, savukārt, jaunākā paaudze spēj pierakstīt labi ja transliterācijā – un vispār jau tā ir drošāk. Pārnesot valodu mūsu rakstzīmēs, mēs šķietami atņemam tai kirilicas svešādību, pieliekot pa garumzīmei un mīkstinājumzīmei, mēs padarām viņus drusku par savējiem. "Miļeņkij ti moi" ir Janas Egles grāmatas apakšvirsraksts, kurš neviļus norāda gan uz nemitīgu "savējošanu", gan uz nepārejošu svešādību (bet, kā skan citētajā, jauniem cilvēkiem, pieļauju, pilnīgi nezināmā dziesmā: tam, v kraju daļokom, čužaja ti mņe ņe nužna (tur, tālajā zemē, sveša tu man neesi vajadzīga)). Turklāt autorei ir jauda šo svešādošanas un savējošanas spēli pacelt ne tikai etniski-sociālā, bet arī dziļi personīgā, sāpīgā pretmeta izvērsumā, kas īpaši spilgts ir stāstos "Aļevtina" un "Veronika". Protams, visi it kā zinām, ka mūsu zemē kopš iepriekšējā kara nav pagājis milzum daudz laika; kara un pēckara traumu tēmu pietuvināta (attiecīgi – liekvārdībā un vēstures interpretācijās neizplūstoša) skatījuma latviešu literatūrā aizvien vēl nav par daudz. Tuvākais līdzinieks no salīdzinoši nesen lasītā būtu "Četrdesmit sveces", ko par pēckara paaudzi sarakstījis Raimonds Kaugvers, igaunis.

Par to pašu (it kā)

Otra lielā tēma ir mīlestība. Autore lasītājam par gandarījumu ar tās izspēli un izpēti tiek galā, brīžam riskējot, taču nekrītot salkanībā, banalitātē vai izmisumā par tēmas smagumu un blaknēm. Tajā ietverama gan sāpīga un saldējoša distance, gan acīmnepanesams pietuvinājums. Janas Egles stiprā puse neapšaubāmi ir pretstatu attēlošana precīzās situācijās-metaforās. Piemēram, divi cilvēki, kuru satikšanās ir šķietami nejauša un dramatiska – kā stāstā "Teofils", kur viens no sarunu biedriem ir par mata tiesu no nāves, bet otrs – kosmiski tālu no racionalitātes un dzīves. Viņi spēj sarunāties, pat sakļauties kopā dzīvnieciskā empātijā, piemēram, sasildot nosalstošo. Divi citi cilvēki stāstā nespēj viens otram dot ne nieka no emocionālā siltuma, ledus burti mūžību guļ viņu starpā, nesaliekoties nevienā vārdā – arī tiem Jana Egle ļauj transformēties un turpināt neizskaidrotās attiecības mūsu iztēlē.

Jana Egle nevairās no vēlmes tēlus sīki psiholoģiski izzīmēt; katram varonim autore centusies piešķirt atšķirīgu "dzīves" atmosfēru, seju, iedot motivāciju rīcībai, lai cik īpatna tā būtu, un kopumā autorei tas itin labi padodas. Interesanti, ka stāsta "Margarita" varone šķiet visaptuvenākā, lai arī autore viņu ielikusi situācijā, kur katrs mirklis un katra virsma, katrs lietas pieminējums rada man, lasītājai, teju miesiska pieskāriena sajūtu. Piemēram, tvertne, kur varone atrodas, to neredzēdama, ir aprakstīta tik precīzi, ka lasot teju ar pirkstiem sajūtu rūsu. Margarita liekas iemiesojam vairāk, nekā cilvēka tēls spēj nest. Noguruma, dzīvotgribas un nomāktības, īgnuma, pat depresijas apvienojums, neuzticēšanās un reizē arī mīlestības līdzāspastāvēšana Margaritā, protams, nav neiespējama, taču, grāmatu izlasot līdz galam, ļoti gribas ieraudzīt, kā Margarita reaģētu, atgriezusies mājās pie savas ne gluži perfektās vai atklātās, taču – vienīgās ģimenes, nevis trillerim ļaujot nest viņu tālāk.

Grāmatas pēdējais, visjaunākajai paaudzei veltītais darbs "Kerija" tur līmeņrādi starp realitātes grīdu un iztēles griestiem un, manā ieskatā, spēj uzbūvēt starp šiem abiem līmeņiem cerīgu, itin saldu, tomēr pietiekami ticamu stāstu. Aizlasām līdz beigām, iegūstam mazliet viegluma – nav sliktas beigas tik blīvai grāmatai.

Janas Egles "Svešie" tieši ar titultēmas – mūsu svešo, mūsu katra tuvākā latvieša un katra mīļākā krieva – pietuvinājumu ir manā pagājušā gada latviešu autoru grāmatu notikumu sarakstā. Šajos vākos stāsti kopīgā saspēlē veido, mēģināšu nebaidīties šī vārda: romānu. Sižeta stīgojums starp mums pastāv, pat ja romāna nav, gribas piebilst, piespēlējot autores tēmām. Starp latviešiem un krieviem, nabagiem un vēl nabagākiem, vientuļu vecāku vientuļiem bērniem un vientuļo vecāku vecākiem, kurus nošķirtība, izolācija pierakstījusi uz sava bumeranga, kas turpina virpuļot daudzdzīvokļu un Piektā gada namu pagalmos, skarot, skarot, skarot.

Tēmas

Ingmāra Balode

Ingmāra Balode ir latviešu dzejniece un tulkotāja. Tulko daiļliteratūru pārsvarā no poļu un angļu valodas, atdzejo arī čehu, slovāku un krievu autorus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!