Foto - Pauls Bankovskis
 
Komentārs
11.08.2014

Svešinieki svešā zemē

Komentē
17

Night and day I scan horizon, sea and sky
My spirit wanders endlessly
Until the day will dawn and friends from home discover why
Hear me calling, rescue me
Set me free, set me free
Lost in this place, and leave no trace.
(Iron Maiden, Stranger in a Strange Land)

"Ždanoka, Ušakovs, Pliners u.tml. dzīvo ES, info ir, lohi viņi nav. Kāpēc tad viņi apzināti atbalsta terorismu un okupāciju?" nesen kāds paziņa retoriski vaicāja sociālajos tīklos. Vienvakar, runājoties ar draugiem, dzirdēju par kādu jau pēc PSRS sabrukuma skolotu, Latvijā un latviešu valodā augstāko izglītību guvušu personu, kas, nelauzot galvu par jelkādu loģiku, mēdz daudzināt, ka viņa tautieši daudz, daudz labprātāk gribēs apgūt latviešu valodu tikai tad, ja par otru valsts valodu kļūs krievu valoda. Par to domājot, atminējos nupat grāmatā lasīto.

"Es esmu krievs," – tā ir skolotāja diktēta frāze, kuru nekādā ziņā nav ar mieru savā Rīgas ģimnāzista pierakstu kladē rakstīt Zigfrīda fon Fēgezaka atmiņu vēstījuma "Baltiešu gredzens" vairāk vai mazāk autobiogrāfiskais varonis Aurels. Vācietis fon Fēgezaks bija dzimis 1888. gadā Loberģu muižā netālu no Valmieras un nodzīvojis pietiekami garu mūžu (viņš miris 1974. gadā Vācijā), lai kļūtu par vācbaltiešu laikmeta norieta un daudzu citu 20. gadsimta pirmās puses vēstures notikumu aculiecinieku vai dalībnieku.

Fon Fēgezaks ir vairāk nekā 30 romānu, ceļojumu aprakstu un rakstu krājumu autors. 2011. gadā latviešu valodā iznāca Vācijā pirmoreiz 1960. gadā izdotais kultūrvēsturiskais, autora dzimtas vēstulēs un dokumentos balstītais romāns "Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689–1887" (Vorfahren und Nachkommen. Aufzeichnungen aus einer altlivländischen Brieflade 1689–1887, "Vesta-LK" apgādā, no vācu valodas tulkojis Pēteris Bolšaitis). Fon Fēgezaks bija divu Baltijas muižnieku dzimtu – fon Fēgezaku un fon Kampenhauzenu – pēctecis, un viņa rakstītais sniedz unikālu ieskatu mums tikai pastarpināti iepazīstamajā un pirms gadsimta faktiski zudumā gājušajā Baltijas vāciešu kultūrā, ikdienā un daudzus gadu simtus ilgajā vēsturē.

Brangais "Baltiešu gredzena" sējums iznāca pērn, un tā 800 lappusēs vienā iesējumā apkopti trīs fon Fēgezaka tetraloģijas "Baltiešu zelts" (oriģinālā – Baltischen Tragödie jeb "Baltiešu traģēdija") darbi, kas latviešu izdevumā kopā savīti ar atsauci uz Vāgnera "Nībelunga gredzenu": "Gaujas zelts" (oriģinālā Blumbergshof jeb "Loberģi", 1933), "Valdnieki bez Valkīrām" (Herren ohne Heer  – "Valdnieki bez karaspēka", 1934), "Aurels nav Zigfrīds" (Todestanz in Livland – "Nāves deja Vidzemē", 1935) un "Baltiešu mijkrēslis" (Der letzte Akt – "Pēdējais cēliens", 1939–1957).

Cikla otrajā darbā "Valdnieki bez Valkīrām" fon Fēgezaka alter ego Aurels sāk skolas gaitas ģimnāzijā Rīgā un ir nesaprašanā, kāpēc vāciešiem, kas šajā zemē saimnieko piecsimt vai vēl vairāk gadus, būtu jāpakļaujas Krievijas ķeizara varas iegribām jau skolas solā – un viņiem nelīdzēja pat atsauces uz Pētera I apsolījumu vāciešiem saglabāt īpašumus, privilēģijas, izglītību savā valodā, savu identitāti. Pārkrievošana rit pilnā sparā, un ģimnāzistam – vienalga, vācietim (kā vairumā gadījumu) vai latvietim (krietni vien retāk) – sava skološanās ir jāsāk ar uzspiestu atziņu: "Es esmu krievs." Turpmāk visa mācību viela, arī latīņu valoda, ķīmija vai fizika, jāapgūst krievu mēlē. Bieži vien no vācu skolotājiem, kas paši krievu valodu diez cik labi nepieprot.

Tolaik Rīgā reizi gadā vēl arvien notiek kādreizējo bruņnieku pēcteču gājiens, taču seno dienu varenību Aurels šajos vecajos, dažādas rocības un visādu dzīves vētru svaidītajos un bieži vien dīvainajos vīros spēj saskatīt vien ar grūtībām. 20. gadsimta sākumā tie patiesi jau ir valdnieki bez valkīrām jeb karaspēka. Vācija ar tās valsts vāciešiem (Reichsdeutsche) ir tālu, un tai Vācijai arī viņi paši jau sen nejūtas piederīgi. Tieši tāpat viņu piederību savai zemei – pat sadzīviskā, valodas, kultūras ziņā – īsti nepieņem vācieši tur. Te viņi ir cauruncauri baltieši, un tas atspīd arī fon Fēgezaka rakstītajā. Viņš ir meistarīgs stāstītājs, apbrīnojami vērīgs detaļu un sajūtu aprakstītājs, bet dažs lasītājs esot samanījis fon Fēgezaka "mazliet smagnējo baltieša humoru".

Daudzus padomju cilvēkus pēc PSRS sabrukuma piemeklēja šiem baltiešiem kaut kādā ziņā radniecīgs liktenis. Gadu desmitiem un jau vairākām paaudzēm ierasto dienaskārtību spēji nomainīja cita. Līdzšinējās par pašsaprotamām uzskatītās privilēģijas bija zaudētas, varas pogas vairs nedarbojās, un piepeši atklājās, ka arī nu jau aiz valstu robežām palikušajā etniskajā dzimtenē it kā gan dzīvo tavējie, bet tomēr viņi ir kaut kādi tādi drusku citādāki. Pat uz tevis runāto valodu viņi īsti vairs neraugās kā uz savējo. Bijušajās Padomju Savienības republikās palika lielāks vai mazāks skaits cilvēku bez valsts, bez piederības, bet vēl arvien dzīvām atmiņām par pagājušo laiku, varoņiem, varoņdarbiem, godu un slavu.

Viņu senču etniskajā dzimtenē par viņiem atminas vien brīžos, kad tas varētu būt noderīgi vai nu iekšpolitisku, vai ārpolitisku mērķu sasniegšanai. Kā beidzās Hitlera rūpes par saviem Baltijā mītošajiem tautiešiem (Latvijā vien tie bija kādi 62 tūkstoši vāciešu) pēc Rībentropa–Molotova līguma noslēgšanas, var palūkot atpakaļ vēsturē – Vācijā tomēr viņus neviens nevēlējās redzēt, bija jāapmetas okupētās Polijas apgabalos, pēc tam nāca karš... Taču pagātnē notikušais, protams, nevienam neko nemāca.

Baltijas valstīs padomju laikā iebraukušie Krievijas un citu padomju republiku iedzīvotāji un viņu pēcteči, pēc Staļina Krievijas sarīkotā bada izmirušajā Austrumukrainā mājvietu atradušie krievi u.c. – padomju politikas un ekonomikas īpatnību dēļ šādu ļaužu ir ārkārtīgi daudz. Un, līdzīgi Baltijas vāciešiem piektā gada priekšvakarā, arī daudzos no viņiem līdzās ilgām par zudušo jau ilgstoši gruzd īgnums, bet raizes par kolektīvu nākotni sadzīvo ar rudimentāru augstprātību, nevēlēšanos iedziļināties sava stāvokļa cēloņos un izvairīšanos domāt par iespējamajiem tālākās dzīves scenārijiem.

Fon Fēgezaka grāmatā viens no viņa daudzajiem onkuļiem, saniknojies uz kādu radinieku, kurš, pēc apkārtējo domām, ir pārāk "iekrievojies" un sludina pārkrievošanas pieņemšanas kosmopolītiskos ieguvumus, paziņo – tas, ka ķēvei cūku kūtī piedzimst kumeļš, nebūt nenozīmē, ka tāpēc viņš ir cūka. Ja lietā tiek likti šādi argumenti, par to, kāpēc un vai vispār ir jāmācās kāda valoda, diskutēt laikam gan vēl nav nekādas jēgas. 

Protams, kā jebkurā mehāniskā pietiekami nesalīdzināmu lietu pretstatījumā, arī šajā divu dažādu laiku un sabiedrības grupu salīdzinājumā parādās nozīmīgas atšķirības.

Baltijas vāciešu laikmetam beidzoties un šī laikmeta veidotājiem mūsu pusi pametot, palika nozīmīgs un bieži pat līdz galam nenovērtēts vai drīz vien izvazāts un postā aizlaists mantojums. Muižu ēkas, baznīcas, ceļi, krogi, skolas, visdažādāko jomu zināšanas un zinātņu aizmetņi – pat daudzas no tagad ar pietāti Brīvdabas muzejā novietotajām autentiski latviskajām viensētu būvēm ir tapušas, ievērojot muižu pieņemtos noteikumus un būvnormatīvus. Krietni vien īsākais padomju laikmets galvenokārt ievērojams ar mantojumu, kuru raksturo visdažādākās nejēdzības, muļķības un kroplības – arhitektūrā un kulinārijā, priekšstatos un priekšrakstos, bet jo īpaši – aizspriedumos, sākot ar ekonomiskajām un beidzot ar dzimumu attiecībām.

Kāds tur brīnums, ka pat no tiem padomju cilvēkiem un viņu pēctečiem, kas it visur jūtas kā svešinieki svešā zemē, atgriezties pie blata, deficīta, rindas un piecgadu plāna īsti negribas nevienam. Ir jau forši bez lieliem kreņķiem aizbraukt uz kādu Vidusjūras kūrortu, vizināties ar Japānā vai Vācijā ražotu auto, veikalā nopirkt franču vīnu vai Indonēzijā šūtas amerikāņu bikses, nevis staigāt Baltkrievijā vai Vācijas Demokrātiskajā Republikā šūtos džinsos. Vienīgā nelaime, ka tas viss – lai arī kārdinošs, labs un garšīgs – vairs nav un nekad nebūs savs, mūsu. Izrādās, tas viss pieder (gandrīz) visiem – gluži kā tādā kolektīvajā saimniecībā. 

Var jau būt, ka tas šķiet strupceļš. Nevar dzīvot ne tā, ne šitā. Tomēr ir neskaitāmi piemēri, ka droši vien iespējams arī trešais, ceturtais un vēl daudzi citi ceļi. Tā, piemēram, šis pats Zigfrīds fon Fēgezaks 1918. gadā aizbrauca uz Vāciju un lielāko daļu mūža nodzīvoja pašrocīgi atjaunotā viduslaiku pils tornī Bavārijā – tāds ziloņkaula torņa piegājiens. Bet franču aktieris Žerārs Depardjē, sajutis franču zemes smagumu, atrada patvērumu Krievijā un laimīgi devās Čečenijas virzienā: ubi bene ibi patria. Līdzīgi kā daudzi latvieši, kas dodas Lielbritānijas vai vēl kādas citas izdevīgas svešas zemes virzienā vai nu strādāt, vai vienkārši izsmelt svešo zemju sociālo pabalstu budžetus un svešās zivis no svešādajām ūdenstilpnēm.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
17

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!