Foto: Chris Barbalis ("Unsplash")
 
Blogs
15.07.2019

Svešas drēbes svešas man

Komentē
6

"Sveši mezgli berž un knieš
Svešu paša drēbes spiež
Drēbes svešas pašam man
Svešas drēbes svešas man" Aija Kukule reiz, tālajā 1983. gadā, dziedāja Imanta Ziedoņa tekstu Raimonda Paula dziesmiņā. Internetā uzgāju interpretāciju, ka dziesma patiesībā bijusi Ēzopa valodā pausts protests pret padomju sistēmu. Var jau būt, taču tikpat labi uz to iespējams palūkoties arī burtiski – kā uz dziesmiņu par neērtām un kaitinošām drēbēm.

Par to aizprātojos kādudien, izskrējis līdz aptiekai. Gājiens nav ilgs, divu kvartālu garumā, taču, iedams laukā no mājas, nebiju pievērsis uzmanību tam, cik stipri līst. Lietus čaboņu aiz loga gan manīju, bet nospriedu, ka iztikšu ar ūdensnecaurlaidīgu sporta jaku – nu, jūs zināt, par kādu apģērba gabalu ir runa, par to pašu, ko vienā no pirmajām ārvalstu vizītēm ASV iegādājās viens no mūsu prezidentiem un sirsnīgā vienkāršībā sarunā ar žurnālistiem nodēvēja par "kurtku". Savu kļūdīšanos aptvēru, kolīdz izgāju pagalmā, – no debesīm gāzās un pret bruģi šķīda baltas šaltis, ūdens pludoja pa ielas braucamo daļu visā tās platumā, un, pat ja man būtu lietussargs, arī tas nebūtu neko daudz līdzējis, jo ūdens mani burtiski apņēma no visām pusēm, mērcēja no galvas, kājām, sāniem, priekšas un aizmugures. Pavisam īsā laikā biju caurcaurēm slapjš, ūdens ritēja no lietus jakas lejup uz biksēm, tālāk pa bikšu starām pa taisno iekšā kurpēs, kuras tāpat jau bija piesmēlušās pilnas, šķērsojot pirmo ielu. Kad no sava nelielā pārgājiena atgriezos, sausa (un arī tikai daļēji sausa) bija vien apakšveļa. Kā gan lai šādu apģērbu nodēvē par klimatiskajiem apstākļiem un pilsētnieka dzīves ritmam piemērotu?

Pārsteidzoši, bet par esošā apģērba nepiemērotību cilvēka vajadzībām un ērtumam ir domājis pat tāds šķietami ne pārāk praktisks cilvēks kā Rainis.

"Izgudrot, ka visu drēbju smagums būtu jānes ne jozmenim, kur mīksti, svarīgi orgāni, ne pleciem, kurus nospiež uz leju, mazinot enerģiju un apgrūtinot krūts izplešanos," Rainis dienasgrāmatas ierakstā sprieda 1912. gada 22. jūlijā. "Visu uzlikt uz visstiprākiem kauliem un muskuļiem – uz gurniem. Josta, kas augšā šaurāka, apakšā platāka, nenobrūk un nespiež gurnus. Vēderu un jozmeni viņa neaizņemtu. Pleci būtu viegli ģērbti, kas labāk visam ķermenim; plecus varētu iztiešot ar muguras lencēm uz jostu. Viss apģērbs varētu grozīties pēc šī vidussatura, kā ēka pēc krāsas. Būtu panākts veselīgums un skaistums." Par to, vai Rainis šajā izgudrojumā sasniedza kādus panākumus, ziņu nav. "Pētīt!" kā viņš pats būtu sacījis. Diemžēl uz tik radikālām pārmaiņām mūsu ģērbšanās ieradumos nav saņēmušies pat mūsu modes dizaina zvaigznes Mare un Rols. Un tā vien šķiet, ka ģērbšanās ziņā vispār ļaudis spēj būt ne mazāk apbrīnojami konservatīvi kā ēdienu izvēlē un baudīšanā (ja vien jums ir šaubas par konservatīvismu pārtikas lietās, iesaku paklausīties intervijas ar pasaules apceļotājiem Latvijas Radio pārraidē "Monopola viesis" vai raidījumus, kuros radiožurnāliste mēdz viesoties pie ģimenes, kas gatavo vakariņas). Tas ir zināms paradokss, jo modes nami un rūpniecības preču ražotāji jaunu kolekciju izspiež vai katru sezonu – vienalga, vai sezonas mērītu gadalaiku, vai gada ceturkšņu robežās. Rau, teiksim, tāds apģērba gabals kā bikses! Tās sastopamas jau tā dēvēto purva līķu kājās. Piemēram, vienas tādas, gandrīz vai 21. gadsimta cilvēkam nēsājamā stāvoklī, bijušas 1900. gadā Vācijā uzietajam Damendorfas cilvēkam, kurš miris 300 gadus pirms Kristus. Protams, tajās bija arī pa kādam caurumam vai burzījumam, bet tas jau pie lietas.

Ja nu kaut kas šajā ziņā nebeidz pārsteigt, tad  nevis visādi skroderu vai dizaineru jaunievedumi, bet gan modes ieilgušais nemainīgums – domāju, interesenti par to ne reizi vien varējuši pārliecināties kolekcionāra un scenogrāfa Aleksandra Vasiļjeva vēsturisko tērpu un aksesuāru izstādēs. Gadu simtiem Rietumvalstīs ir mainījušies apģērbu krāsu salikumi, plecu polsterējuma vai bikšu staru platums un citas detaļas, taču tās ir tikai maznozīmīgas nianses. Kur gan ir apģērbu industrijas "iPhone" vai vismaz elektriskais skūteris?

Žurnāla "The New Yorker" līdzstrādnieks Trojs Patersons rakstā, ko nodēvējis par "Eseju, kuru izlasīt, ja vien jūs vispār apsverat apģērba valkāšanu" pievērš uzmanību visiem šiem jautājumiem un atsaucas uz Bernarda Rudofska (1905– 1988) 1947. gadā tapušo tekstu "Vai apģērbs ir moderns?". Rudofskim pievērsties viņu bija pamudinājusi "Christian Dior" jaunākās kolekcijas modes skate Parīzē, kuras iesākumā izrādīta sengrieķu "peplosam" (πέπλος) līdzīga kleita ar uzdrukātu Rudofska grāmatas nosaukumu gandrīz tādā pašā burtveidolā, kādā tas rakstīts uz šīs grāmatas pirmā izdevuma vāka. Baltās kleitas autore, protams, bijusi Diora modes nama mākslinieciskā direktore Marija Gracia Čiuri, kas jau agrāk izcēlusies ar provokatīvu tekstu lietojumu savos izstrādājumos – tā, piemēram, atsaucoties uz nigēriešu rakstnieces Čimamandas Ngozi Adiči grāmatu, viņa bija radījusi t-kreklus ar uzrakstu "Mums visiem jābūt feministiem".

Rudofskis pēc izglītības bija arhitekts, taču viņa intereses bija krietni vien plašākas, darbošanās stils – bieži vien izaicinošs. Viņa pazīstamākais darbs ir grāmata "Arhitektūra bez arhitektiem" – aizraujošs veltījums senlaiku arhitektūras piemēriem, kuru autori tā arī palikuši anonīmi (Latvijā par šādu arhitektūru bez arhitektiem varētu runāt, piemēram, Brīvdabas muzeja kontekstā). Rudofski nodarbināja arhitektūras un apģērba attiecības un saistība, un viena no viņa lekcijām saucas "Kā gan ļaudis var gaidīt labu arhitektūru, ja viņi valkā šādas drānas?". Modi, tāpat kā arhitektūru, viņš neuzlūkoja kā vienu no "radošajām industrijām", bet kā neatņemamu cilvēka dzīves daļu, kura ir pilna ar nākošiem un ejošiem untumiem, luksusa preču kultu, mainīgām ķermeņa praksēm, aizraušanos ar rāvējslēdzējiem un bezjēdzīgām kabatām, tetovējumiem un nolakotiem nagiem. Kā raksta Patersons, eseju "Vai apģērbs ir moderns?" viņš ieteiktu izlasīt ikvienam, kurš apsver domu par drēbju valkāšanu vispār. Respektīvi – nav gatavs lietū un pilsētā doties kails.

Taču interesantākais, uz ko Rudofskis norāda savā esejā, ir fakts, ka "apģērbi, kurus mēs šodien valkājam, ir anahroniski, iracionāli un kaitīgi" – mūsdienās šis iracionālais kaitīgums, kas ietver modes zīmolu vēlmi izmantot lētu darbaspēku un resursus, jau ir sasniedzis globāli ekoloģiskus mērogus. "Kas mežonim ir stikla pērlītes, civilizētajam [cilvēkam] ir pogas un kabatas," viņš raksta un kā piemēru min pilnā trīsdaļīgā uzvalkā un mētelī tērptu vīrieti, kura ārienē saskata patēriņa kultūras un piedāvājuma-pieprasījuma izraisītu sevis izdekorēšanas vēlmes deģenerāciju. Deģenerācijai noteikti pieskaitāma arī pircēju vēlēšanās par katru cenu atšķirties, pat ja viņi iepērkas vienos un tajos pašos veikalos ar to ierobežoto piedāvājumu.

Šādas deģenerācijas ideju Rudofskis saskata arī pasakā "Pelnrušķīte", kurā mātesmeita ir gatava pat šķirties no kājas pirksta, lai tikai viņai derētu mazā stikla kurpīte. "Paaudze, kuras laikā notiks atteikšanās no barbariskā iniciācijas rita sievietēm kāpt augstpapēžu kurpēs un parādīsies jauni vīrieši, kas spēs funkcionēt bez Pelnrušķītes kurpītes izraisīta kairinājuma, noteikti dzīvos labāk."

Interesanti, ka Rudofskis, atšķirībā no Raiņa, nenodarbojās vien ar ģērbu teorētisko apceri, bet kopā ar savu sievu Bertu izveidoja apavu ražošanas uzņēmumu "Bernardo Sandals", kas vēl aizvien turpina darboties un piedāvā šķietami pavisam vienkāršas siksniņsandales ar ādas zoli.

Ticis šajā rakstiņā tik tālu, sajutu pieaugošu nemieru, trauksmi un, kā daždien, nolēmu to kliedēt ar kaut kā nopirkšanu. Visvienkāršāk iegādāties ir t-kreklu, ko rotā asprātīgs uzraksts vai jauka bildīte, man šķita, un tā nu devos uz tuvējo veikalu, kur jau agrāk šo to biju pircis. Taču veikalā mani sagaidīja nepatīkams pārsteigums – visus šīs sezonas t-kreklus rotāja milzīgs pāri pār krūtīm nodrukāts uzņēmuma logotips. Tā nu sapīcis un vīlies atgriezos pilsētas ielās, šodien vismaz nelija, toties skaitījās rekordauksta šī mēneša diena. Un nemaz jau man tik ļoti to īspiedurkņu kreklu nevajadzēja.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!