Sveiciens Tomasam Transtremeram

Šis zviedru dzejnieks man ir tuvs. Vai mēs būtu kopā četrrocīgi spēlējuši Šūbertu? Nē, tas nebūs tiesa, es taču neprotu spēlēt, toties reizēm protu klausīties mūziku. Vai mēs esam kopā stāvējuši romāņu klosterī, apbrīnojot velvju veidojumu? Vai seno laiku atbalss mūs skārusi vienā un tajā pašā mirklī, vai agrā pavasarī esam piepeši attapušies vesela vizbulīšu klaida malā? Atbilde ir vienkārša – nē, neesam kopā staigājuši ne pa romāņu baznīcām, ne pavasarīgām pļavām. Es esmu viens no Transtremera lasītājiem un labi pazīstu sajūtu, kas, sastopoties ar viņa dzejoļiem, visticamāk, piemeklē ikvienu. Jā, es pazīstu šo miegaino sasprindzinājumu, šo uzasināto un reizē gurdo būšanu nomodā, lai pamanītu, ja piepeši notiek kaut kas negaidīts, brīnišķīgs. „Spraugā starp nomodu un sapni / kāda liela vēstule velti mēģina iespraukties” (Noktirne, krāj. „Pusgatavās debesis”, tulk. J. Kronbergs un G.Godiņš -  T.Transtremera krājumā, izd. Mansards, 2011). Jā, zinu, par ko šeit stāstīts. Vai gan ir kāds, kurš nebūtu mēģinājis atlauzt šīs vēstules zieģeli – un velti, jo mums nemaz neizdodas piekļūt noslēpumainajam vēstījumam, taču mēs, tam par spīti, turpinām domāt, kas rakstīts, kas varētu būt rakstīts neizlasāmajā vēstulē. Un varbūt mēs nemaz negribētu to izlasīt no sākuma līdz galam. Mums tīk priekšnojautas, minējumi, un pusdienas saules pedantiskās noteiktības vietā mēs izvēlamies rītausmas vai vakara stundas dūmakaino aptuvenību...

Kultūras dzeja, dabas dzeja? Nē, šie sausie, enciklopēdiskie piekariņi nepavisam nepalīdz saprast Transtremera fenomenu. Tomēr gan kultūra ar glezniecības, mūzikas un arhitektūras dārgumiem, gan zaļā vai ziemā baltā daba ir pašsaprotama un nepieciešama dubultā tēvzeme, pa kuru ceļo dzejnieka sirds. Dubultā tēvzeme un dzīvības avots. Transtremera rakstītais ir radars, dzejolis atgādina bezdelīgu, kas traucas gar viduslaiku mūriem, pārlaižot ar spārniem veco māju sārtajiem ķieģeļiem un pieskaroties stāvus uzslietajām rekrūšu mundieru filca apkaklēm, kad tie atgriežas no rīta treniņiem, cits lamādamies, cits dziedādams.

Literatūra, dzeja var ieburt un apvienot daudz; tajā iespējama arī negaidīta gara radniecība, sakritības, tikšanās. Tomass Transtremers mani apbūra ar savas dzejas melodiju, saviem meklējumiem un atradumiem, ar kaprīzo bezdelīgas lidojumu.

Kad es atklāju sev Transtremera dzeju – visai vēlu, 1980. gadu otrajā pusē –, man tas bija savveida šoks: it kā pēkšņi būtu atradies ielajam dīķim otrpus dzīvojošs brālēns. Viņš dzīvoja otrā pusē Baltijas jūrai, Skandināvijas pussalā, kas nolūkojas uz Viduseiropu kā kūmiņš no vistukūts jumta. Dzejoļos Transtrēmers, kā es atklāju, izrādījās atstājis lielas un slapjas pēdas kā peldētājs, kas nupat izniris no pelēkās jūras, tās pašas, kuras sāļo pieskārienu es septiņu gadu vecumā iepazinu Gdaņskā. Vakaros pēc smagas un melnas dienas viņš spēlēja Haidna sonātes. Mīlēja Vermēra gleznas. Bet aizkustināt viņu spēja arī ļaužu nelaimes un bērna skatiens. Viņš daudz ceļoja un dažādās pasaules vietās uzgāja labos un ļaunos garus, un neskaitāmas jautājuma zīmes. Sāku viņu lasīt tulkojumos angļu valodā, Amerikā iepazinu daudzus Transtremera dzejas mīļotājus, un tad visbeidzot uzgāju arī atdzejojumus poļu valodā; tos radījis Leonards Noigers, ko Krakova, likās, bija tīšām aizsūtījusi uz Stokholmu, lai Transtremera garo dzejoļu sarežģītais frāzējums varētu ienākt un iekļauties Krakovas Plantu līkumos.

 - Šos vārdus poļu dzejnieks Ādams Zagajevskis uzrakstījis Tomasa Transtremera 80. dzimšanas dienā 2011. gada 15. aprīlī; veltījums parādījies arī zviedru presē, un autors to laipni atvēlējis publicēšanai latviski iznākošā Transtremera dzejas apkopojuma sakarā. Atliek vien piebilst, ka mums ir veicies – šī gada Nobela prēmijas ieguvējs bijis domās tuvs un tekstos klātesošs Latvijā jau no 1960. gadu beigām, tātad, veselu paaudzes lēcienu ilgāk, nekā Polijā. Transtremera rindas, ja labi grib, var redzēt iekļaujamies, kā Zagajevskis saka, arī Rīgas parku celiņu labirintos – pateicoties daudzajiem zviedru dzejnieka atdzejotājiem latviešu valodā: Zigurdam Elsbergam, Uldim Bērziņam, Knutam Skujeniekam, Solveigai Elsbergai, Vizmai Belševicai un šī gada apkopojuma veidotājiem, dzejniekiem un atdzejotājiem Guntaram Godiņam un Jurim Kronbergam. Sarunas par atdzejas iespējamību un Transtremera balsi latviešu valodā šomēnes grasāmies turpināt šeit, portālā. -