Domas
10.03.2016

Suvenīri bagāžā

Komentē
0
Saglabā

Pnompeņā, gaidot, kad tiks izsludināta iekāpšana lidmašīnā, kas mūs aizvizinās atpakaļ uz Eiropu, kā jau allaž šādos brīžos, klīdām pa lidostas veikaliem. Līdzās visas pasaules valstis, reliģijas un etniskās piederības allaž vienojošo smaržūdeņu un stikla pērlīšu, alkohola un cigarešu šķirņu veikaliem, kā arī dažai vietējo suvenīru pārdotavai tur, protams, bija arī preses izdevumu un grāmatu tirgotava ar atsevišķu skapi, kurā bija atlasīti Kambodžas kultūrai, dabai un vēsturei veltīti izdevumi.

Gandrīz vesels plaukts bija atvēlēts vienam cilvēkam. Tjerija Kruveljē grāmata "Atzīšanos meistars jeb Kā kļūt par spīdzinātāju sarkano khmeru režīmā", būdams daudzās valodās tulkots darbs, bija vispamanāmākais, taču turpat bija arī vairāki citi ne vien sarkano khmeru režīmam vispār, bet tieši Kaingam Guekam Eavam, pazīstamam arī vienkārši kā Doikam, veltīti izdevumi.

Tagad šis izbijušais skolotājs Doiks ir notiesāts ar mūža ieslodzījumu. Pola Pota valdīšanas laikā no 1975. līdz 1979. gadam, kad viņš bija pildījis režīma iekšējās drošības dienesta vadītāja pienākumus un bijis bēdīgi slavenā Pnompeņas cietuma "S-21" priekšnieks, viņa pārraudzībā tika spīdzināti un nogalināti vairāk nekā 12 000 cilvēku. Komunistisko khmeru laikā bez jebkādām ceremonijām un tiesām tika nogalināti vismaz 1 386 734 Kambodžas jeb "Demokrātiskās Kampučijas" iedzīvotāju – tie bija etnisko mazākumtautību pārstāvji (vjetnamieši, taizemieši, ķīnieši, musulmaņu minoritāte čami), kristieši un budistu mūki (no aptuveni 60 000 mūku beigās bija palikuši 3000), ikviens, kuram varēja būt kaut kāds sakars ar agrāko varu vai ārzemniekiem, inteliģences pārstāvji (ar to saprotot pat ikvienu, kurš vienkārši valkā brilles) u.tml. Kopējais bojāgājušo skaits režīma laikā, ieskaitot arī mirušos no bada un slimībām, tiek lēsts no 1,7 līdz 2,5 miljoniem (iedzīvotāju skaits 1975. gadā valstī bija 8 miljoni). Ne velti no režīma aizbēgušais žurnālists Dits Prans, kurš sarkano khmeru laikā zaudēja vairāk nekā 50 tuviniekus, pēc aizbēgšanas no valsts, atminoties pa ceļam redzētās upuru līķu un kaulu klātās teritorijās, no savas pieredzes izlobīja pēcāk visā pasaulē lietoto vārdu savienojumu "nāves lauki" ("killing fields").

Vēlāk gan izrādījās, ka vislielākais nogalināto skaits bija starp pašiem Kambodžas pamatiedzīvotājiem jeb khmeriem. Savu artavu šajā lielajā komunisma celšanas darbā uzticīgi bija ieguldījis arī Doiks, un, lai gan starp viņa upuriem, kurus, kā liecina dokumentālas liecības, rakstiskās pavēlēs viņš bieži bija licis vienkārši "sašķaidīt", bija arī liels skaits sieviešu un bērnu, galvenokārt viņa pienākumos bija ietilpis partijas iekšējo ienaidnieku atmaskošana (ar spīdzināšanu panākta atzīšanās, ka tie ir vai nu CIP, vai VDK, vai pat vairāku ārvalstu slepeno dienestu aģenti) un sodīšana. Doiks ir viens no nedaudzajiem sarkano khmeru darboņiem, kas ir ne vien notiesāts un sodīts, bet, ja vien var atrast iemeslu šādam cilvēkam ticēt un uzticēties, pastrādāto ir arī nožēlojis un pat atvainojies upuru pakaļpalicējiem. Aplūkojot lidostas grāmatplaukta saturu, atminējos pirms pāris dienām vietējā laikrakstā lasītu kāda turienes mūslaiku politiķa teikto publiskā uzrunā – viņš bija sacījis, ka jaunākajai paaudzei jābūt tieši atbildīgai par to, lai valstī nesāktos jauns pilsoņu karš (kā šī atbildība pieskaņojama faktam, ka vēl nupat kāds students bija ticis saukts pie kriminālatbildības par vienu pašu "Facebook" ierakstu, kurā viņš bija retoriski vaicājis par nepieciešamību rīkot revolūciju, jau droši vien ir cits stāsts). Suvenīru veikalā blakus grāmatnīcai starp daudziem dažādiem pie ledusskapja durvīm liekamiem magnētiņiem bija nopērkama arī sarkana brīdinājuma zīme ar miroņgalvu: "Uzmanību, mīnas!" Ar vairāku starptautisku organizāciju palīdzību notiekošā atbrīvošanās no sarkano khmeru sadēstītajām kājnieku mīnām visas Kambodžas teritorijā nav pabeigta vēl šobaltdien. Lūk, tādi austrumzemes suvenīri.

Par suvenīru var kļūt faktiski jebkurš priekšmets, sākot ar vienkāršu ūdens malā atrastu oli vai gliemežnīcu un beidzot ar izsmalcinātiem, vai gluži otrādi – aizkustinoši vienkāršiem, amatnieku darinājumiem. Kad pārbraucām Rīgā, muitniece vaicāja, vai mūsu bagāžā starp visiem citiem suvenīriem nav nonākusi arī kāda čūska pudelē vai no savvaļas krokodilam nomauktas ādas darināts izstrādājums. Pārbraucējiem no Vācijas droši vien tagad drīz vien varēs vaicāt, vai viņu bagāžā kā suvenīrs nav pagadījies šopavasar tur iznākušais Hitlera "Mein Kampf" akadēmiskais izdevums, jo pie mums tas ir sacerējums, kura lasītāji droši vien ar lepnumu sevi var piedēvēt konspiratīvai pagrīdei.

Lai ko mēs izraudzītos par iekārojamu, savācamu vai nopērkamu un mājup vedamu suvenīru, mums ir svarīgi, lai tas materializētu kādu stāstu. Tieši tāpēc es vēl aizvien nebeidzu brīnīties par pirms nu jau diezgan daudziem gadiem pirmoreiz Prāgas grāmatnīcās un vēl visur kur citviet Čehijas galvaspilsētā novēroto Franca Kafkas kultu. Jo, būsim godīgi, Kafkam par mūslaiku Čehiju un Prāgu nav sakāms pilnīgi nekas, un lepošanās ar to, ka rakstnieks, redziet, reiz savas dienas ir vadījis šajā pilsētā, ir radniecīga mūsu aizrautībai ar faktu, ka Rīgā dzimis Jesaja Berlins un Sergejs Eizenšteins, Daugavpilī – Marks Rotko, un pat Džons Ficdžeralds Kenedijs pie mums ir viesojies (pusaudža gados, bet tas nekas). Protams, arī Rīgas lidostas grāmatnīcā (reiz tāda tur bija, bet nu jau kādu laiku gan neesmu manījis) varētu tirgot it visu še dzimušu vai kādu bērnības brīdi vadījušu, caurbraukušu vai nejauši garām gājušu izcilnieku grāmatas vai grāmatas par viņiem (kāpēc tad ne Krievijas Sudraba laikmeta literātus, kas ceļā uz Rietumiem piestāja Rīgā, varbūt Rīgas trakonamā dziedinātā Mihaila Vrubeļa gleznu albumus?), taču tie, manuprāt, nebūtu vis suvenīri, kas kaut ko vēstītu par mums un mūsu zemi, bet gan atkal jau runātu tieši par viņiem un viņu paveikto.

Pašiem savu dzīvu vai jau mirušu starptautisku bestselleru autoru mums pagaidām nav (tos, sākot ar kriminālliteratūru un beidzot ar Muminiem, jāmeklē no mums tālāk uz ziemeļiem, ziemeļrietumiem), tad nu varbūt par suvenīru arī mums būtu vērts padarīt pašiem savu vēsturi, kurā tāpat netrūkst nedz "nāves lauku", nedz vēl visa kā. Protams, ja vien mēs būtu spējīgi apjēgt, ar ko propagandiska lepnuma iemeslu meklēšana pagātnē (kā tas ir lielā cieņā tagadnes Krievijā) atšķiras no lepnuma par drošu un pašapzinīgu spēju vērtējoši paraudzīties pagātnē neatkarīgi no tā, vai tur redzamais mums ir tīkams vai atbaidošs. Ir gan arī autori, kas izteikuši pieļāvumu, ka šādas tādas pagātnes lietas pēc kāda laika labāk gan aizmirst un necilāt, jo citādi nepatikšanās vien var iekulties, taču, lai kaut ko aizmirstu, tas vispirms tomēr laikam būtu jāatceras. Lai suvenīrus izmestu, tie vispirms ir jāiegādājas.

Nē, es nodomāju, ka tagad nu būtu jāsāk veicināt mūsu zemes popularitāte, lidostas viesus aplaimojot ar dažādām Herberta Cukura, Viktora Arāja, Alfona Novika un dažādu citu mūsu pusē rosījušos malaču biogrāfijām. Taču tāda veida literatūrai kā, piemēram, Timotija Snaidera "Asinszemēm" kādu īpašu plauktu gan varētu iekārtot. Jo šokolāde tiek apēsta, melnais balzams izdzerts, šprotu bundža kādam atdāvināta, bet kaut ko mazliet vairāk uzzināt par apmeklētās vietas pagātni un mēģināt tur notikušo un notiekošo saprast varbūt ir pats vērtīgākais no suvenīriem.

Starp citu, režisors Juris Pakalniņš, Latvijas Sabiedriskajā televīzijā stāstot par savu nupat pirmizrādīto filmu "Ģenerālplāns", pieminēja, ka Igaunijā neformālas tikšanās reizē mūsu kaimiņvalsts drošības policijas pārstāvji filmas veidotājiem uzdāvinājuši divas Krievijā izdotas, Latvijas vēsturi falsificējošas grāmatas, piebilstot, ka iegādājušies tās Rīgas lidostā. Arī savdabīgs suvenīrs ar stāstu.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!