Rakstīt par fotogrāmatām Latvijā ir diezgan grūti, jo nevar runāt par tendencēm vai virzieniem, bet drīzāk par izņēmumiem. Katra Latvijas autora izdota grāmata ir vairāk pārsteigums nekā likumsakarība, jo savus darbus grāmatas formātā konsekventi publicē tikai pāris autoru. Kamēr pasaulē visi drukā un eksperimentē uz nebēdu, ar fotogrāmatu Latvijā joprojām lielākoties tiek saprasts vai nu izstādes katalogs, vai arī mūža darba augļu apkopojums. Tas lielā mērā saistīts ar naudas trūkumu – muzejam vai izstāžu zālei ir lielākas iespējas saņemt finansējumu kataloga veidošanai, nekā māksliniekam vai nelielai izdevniecībai – autorprojekta publicēšanai. Tomēr pēdējos gados situācija lēnām mainās. Jaunākā fotogrāfu paaudze, kas bieži iegūst izglītību ārzemēs un apmeklē Eiropas fotofestivālus, sākusi reaģēt uz pārmaiņām pasaulē. Arī biedrības ISSP aktivitātes – fotogrāmatu darbnīcas un konkursi – pamudinājušas arvien vairāk mākslinieku pievērsties grāmatu veidošanai, pat ja tās pagaidām eksistē tikai dažos eksemplāros.
Vairākus gadus Inga Erdmane vienīgā Latvijā aktīvi veidoja un pašizdeva fotogrāmatas tādā formā, kādā tās kļuvušas populāras pasaulē, – nelieli mazu tirāžu izdevumi, kuros parādīts viens projekts un kuru dizains papildina saturu. Līdz šim viņa pašizdevusi četras grāmatas, trīs no tām – "Birds of Passage" (2011), "Life is not an empty vie" (2011) un "I Agree I Have Blundered" (2012) – tapušas, studējot Hāgas Karaliskajā mākslas akadēmijā. Jaunākā – "Press House" (2014) – veidota kopā ar fotogrāfi Ilzi Vanagu un apceļojusi vairākus Eiropas festivālus, taču izdota tikai dažos eksemplāros. Tā drukāta uz avīžu papīra, līdz A3 formātam palielinot pamestajā Rīgas debesskrāpī – Preses namā – atrastās bijušo tipogrāfijas darbinieku apliecību fotogrāfijas un tādējādi īpaši izceļot laika pēdas: paplūdušu tinti, mitruma deformētu papīru, skrāpējumus, netīrumus. "Life is not an empty vie" pievērsās globālajai sasilšanai un lietu otrreizējai izmantošanai, un daļa tās lapu bija veidota no plastmasas maisiņiem, kurus māksliniece sagludināja kopā pati savām rokām. Savukārt "I Agree I Have Blundered", kas dokumentēja Erdmanes tiesas prāvu par marihuānas glabāšanu, apkopojot fotogrāfijas, attēlus un pierakstus no tiesas zāles un dokumentus, bija skatāma no abām pusēm, tādējādi uzsverot nodarījuma dažādās interpretācijas iespējas.
Taču līdz šim veiksmīgākais latviešu mākslinieks fotogrāmatu lauciņā ir Ivars Grāvlejs, kura dumpiniecisko "Early Works" (2015) izdeva pazīstamā britu izdevniecība "Mack". Viņš ir pirmais no Latvijas, kura autorgrāmatu publicējusi tāda mēroga izdevniecība (zviedru "Max Ström" izdotā Intas Rukas "People I Know" ir vairāku fotogrāfes darbu apkopojums). Vairākos pagājušā gada labāko fotogrāmatu topos eksperti ierindoja "Early Works" starp spēcīgākajiem veikumiem. "Early Works" izpaužas Grāvleja asprātīgais skatiens un huligāna reputācija. Grāmatā pusaugu puikas raizes un intereses sadzīvo ar ironiju par mākslas pasaules tendenci visu stīvi klasificēt. Kolas bundžas kļūst par popārtu, rāpšanās uz staba, iedvesmojoties no Ervīna Vurma, – par "1 minūtes skulptūru" –, un fotogrāfijas ar kalendāru: par konceptuāliem mēģinājumiem nofotografēt laiku. Grāmata iekļuva "Mack First Book Award" finālistu sarakstā, un, lai arī konkursā neuzvarēja, "Mack" tik un tā izlēma to publicēt.
Tikmēr Latvijas izdevniecības, ja reiz ķeras klāt fotogrāmatām, izdod tikai klasiķus, piemēram, vizuālās kultūras un mākslas, arhitektūras un dizaina literatūras izdevniecība "Neputns" publicējusi grāmatas ar Egona Spura, Intas Rukas, Māras Brašmanes, Andreja Granta, Gunāra Bindes, Jāņa Kreicberga, Ulda Brieža un Jāņa Krēsliņa darbiem. Tie ir klasiski, kvalitatīvi izdevumi, kas vairāk skatās pagātnē, nevis nākotnē, taču aizpilda svarīgu nišu – apkopo būtiskāko Latvijas fotogrāfijā –, un lielākā daļa šo grāmatu ir izpārdotas.
Tāpēc jāizceļ biedrības "Mūsdienu kultūras centrs KultKom" pēdējo gadu laikā izdotās laikmetīgās fotogrāfijas grāmatas – "Latvijas ainava" (2015), "Sense of Place" (2013) – un avīze "Raiņa Vārds" (2015), kur publicēti vairāku autoru darbi. Izdevumā ietverot vairāku autoru darbus, ir vieglāk piesaistīt finansējumu, tomēr tādējādi tiek pazaudēts katra autora individuālais rokraksts. "Latvijas ainava" un "Sense of Place" ir arī izstāžu katalogi, taču no līdzīgiem izdevumiem tās atšķir centieni domāt par grāmatu kā objektu un meklēt saturam atbilstošus dizaina risinājumus. "KultKom" jau sesto gadu pēc kārtas izdod arī "Latvijas fotogrāfiju" (iepriekš ar nosaukumu "Latvijas fotogrāfijas gadagrāmata"), kurā parasti tiek parādīti pieci seši interesantākie pēdējo gadu laikā tapušie projekti. Bez šiem izdevumiem vairāku nozīmīgu mūsdienu Latvijas fotogrāfu darbi nemaz nebūtu pieejami drukātā formātā. Pēdējiem pāris izdevumiem bija arī vienojoša tēma, piemēram, pagājušajā gadā izcelti autori ar konceptuālu pieeju medijam, šogad uzsvars likts uz fotogrāfēm sievietēm. Lai gan šāda pieeja potenciāli izslēdz tēmai neatbilstošus, bet interesantus projektus, tā piešķir izdevumam koherenci un nošķir to no vienkārša aizgājušā gada topa jeb labāko fotogrāfiju apkopojuma.
Izdevējdarbība kā biedrības prioritāte ir interneta žurnāla "Fotokvartāls" galvenā redaktora un fotogrāfa Arņa Balčus nopelns. Balčus "Latvijas fotogrāfijas" vērtību redz "vēstures veidošanā", jo interneta vidē informācija var viegli pazust, tāpēc svarīgi fotoprojektus iemūžināt fiziskā formā. Arī lielākā daļa Balčus fotoprojektu izdoti grāmatās. Taču Balčus tās drīzāk uzskata par izstāžu katalogiem, nevis autorgrāmatām, neraugoties uz to, ka, piemēram, "Myself, Friends, Lovers and Others" (2003) kļuvusi par bibliogrāfisku retumu un arī vizuāli atgādina laikmetīgu fotogrāmatu.
Arī literātu un mākslinieku apvienība "Orbīta" savām publikācijām piesaista valsts finansējumu. Taču, atšķirībā no "KultKom", kas koncentrējas uz fotogrāfiju, "Orbītas" galvenais lauciņš ir krievu autoru dzeja, tās tulkojumi, interese par fotogrāfiju ir tikai epizodiska. Tomēr līdz šim "Orbīta" izdevusi Romāna Korovina retrospektīvo "Rock" (2014) ar māksliniekam raksturīgajām ikdienas ainiņām, kurās pierasto lietu kārtību maina rotaļīgi paraksti, "36 EXP" (2006) ar Lailas Halilovas klasiski melnbaltajām fotogrāfijām – sākotnēji tā bija iecerēta kā dažādu autoru grāmatu sērija, ko neizdevās turpināt –, somu mākslinieka Henrika Dunkera (Henrik Duncker) Latvijā veidoto projektu "Studio Kapsēde" (2016) kā pastkaršu paciņu; fotogrāfijas iekļautas arī vairākās "Orbītas" dzejoļu grāmatās. Ar katru jaunu fotogrāmatu "Orbīta" kļūst arvien interesantāka – "36 EXP" bija klasisks fotoalbums; "Rock" – jau eksperimentālāka grāmata, kaut traucē tās monumentālie apjomi; "Studio Kapsēde" – rotaļīga attēlu prezentācija. Patlaban "Orbīta" veido fotogrāfa Aleksandra Gronska jaunāko grāmatu.
Pateicoties biedrības ISSP aktivitātēm fotoizglītības jomā – meistarklasēm par fotogrāmatu veidošanu, izstādei un konkursam "Self Publish Riga" –, tapuši vismaz vairāki desmiti Latvijas jauno mākslinieku fotogrāmatu maketu. Lai arī lielākā daļa no tiem veidoti vienā vai dažos eksemplāros, arvien vairāk autoru sāk domāt fotogrāmatas formātā.
Starp ISSP Latvijas studentiem jāizceļ Kārlis Bergs. Viņa grāmatas "Between The Lake And The Sea" (2014) 70 eksemplāri tika izpirkti piecu dienu laikā. Projekts par pazudušo laiku nelielā ciematā starp ūdeņiem bija Berga gala darbs ISSP Skolā, un darbnīcā ar fotogrāfu un grāmatsējēju Niko Baumgartenu tapa maketa gala versija, ko Bergs pēc tam pašizdeva. Kopā ar draudzeni viņi aptuveni mēnesi pavadīja ģimenes mājās Bērzciemā pie jūras, veidojot grāmatu vākus un šujot tās kopā. Ziņu par paša rokām veidoto grāmatu Bergs palaida feisbuka fotogrāmatu grupās. To iegādājās cilvēki no visām pasaules malām, kā arī paņēma tirgot vairāki mazie veikali, kas palīdzēja veicināt grāmatas atpazīstamību. Savu nākamo grāmatu Bergs gan vairs nevēlas izdot pats, bet piesaistīt kādu izdevniecību, lai būtu iespējama lielāka tirāža.
Tomēr nelielā Latvijas fotogrāmatu vide spēj pārsteigt. No gandrīz simts pirmajam "Self Publish Riga" konkursam iesūtītajiem grāmatu maketiem no 30 valstīm žūrijas īpašās atzinības balvu saņēma mākslinieces Līvas Rutmanes pašizdotā "Chomsky" (2013). Šo grāmatu pirms tam neviens nebija pamanījis – visticamāk, tāpēc, ka Rutmane galvenokārt strādā grafikā, un Latvijā laikmetīgā māksla joprojām ir visai nodalīta no fotogrāfijas. Rutmanes grāmatā par Rīgas radošās inteliģences iecienīto bāru "Chomsky" starp koši sarkaniem vākiem droši sadzīvo fotogrāfija, teksts un ilustrācija. Iespējams, tieši tāpēc, ka autore atteikusies no priekšstatiem par to, kādai būtu jāizskatās fotogrāmatai, "Chomsky" ne tikai atsvaidzina Latvijas fotogrāmatu nelielo kompāniju, bet arī izcēlās arī starp citiem konkursa pieteikumiem no visām pasaules malām.
Lai arī Latvijas autoriem un izdevējiem pagaidām ir maz pieredzes fotogrāmatu veidošanā, šeit iespējams izmantot vietējās priekšrocības – salīdzinoši lētas materiālu un izgatavošanas izmaksas –, turklāt mākslas pasaules epicentri atrodas rokas stiepiena attālumā, lai no tiem smeltos idejas. Jācer, ka tuvākajā nākotnē arvien vairāk Latvijas mākslinieku iedrošināsies veidot savas grāmatas.
0