Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Gabors Melegs, Franča Šūberta portrets, 1827
 
Recenzija
20.08.2015

Šūberta valdzinājums

Komentē
1
Saglabā

Aptuveni pirms divsimt gadiem, kad Vīnē savu dzīves un radošo plaukumu piedzīvoja Francis Šūberts, savu mūziku viņš bieži vien atskaņoja draugu mūziķu, literātu un mākslinieku neformālos saietos kāda turīgāka mūzikas mīļotāja apartamentos. Šī draudzīgā sanākšana, kur pārlieku jūtīgais un emocionālais komponists beidzot varēja justies pieņemts, saprasts un pasargāts, laika gaitā tika iesaukta par šūbertiādi, kļūstot ne tikai par svarīgu dzīves sastāvdaļu pašam tās vaininiekam, bet par sava laikmeta zīmi – "savu" šūbertiādi rīkoja vairāki turīgi mākslas mecenāti, kam ne tik svarīga bija paša komponista klātbūtne, cik jebkuru mākslinieku radītā atmosfēra un statuss, ko šāda pasākuma uzņemšana piešķīra sabiedrības smalkajās aprindās. Šūbertiāde turpināja dzīvot arī pēc 1828. gada, kad komponists pameta šo pasauli, un patiesībā tā joprojām turpina pastāvēt. Mūsdienās gan neformālās draugu tikšanās pārvērtušās par koncertu, taču pamatideja nav mainījusies – godināt Šūbertu un viņa mūziku. Iemesls tam, kādēļ šī tradīcija saglabājusies vairākus gadu simtus, ir pavisam vienkāršs – mūzika. Jautri dejiska un liriski sentimentāla, skumji melanholiska un bravūrīgi drosmīga, dažbrīd neparedzama, dažbrīd pavisam pazīstama Šūberta mūzika ir iemesls, kāpēc gadu no gada daudzās pasaules vietās mūziķi sanāk kopā un klausītājiem piedāvā Vīnes ģēnija opusus aizvien jaunās interpretācijās. Astoņpadsmito gadu šūbertiāde notiek arī Latvijā, pēdējos gados to viesmīlīgi uzņem sakoptā un parka ieskautā Ungurmaiža, kur arī šogad 15. augustā pie eleganti balta flīģeļa muzicēja pianisti Lelde Tīrele, Agnese Egliņa, Aldis Liepiņš un Pēteris Plakidis, pavadot dziedātājus Ievu Paršu, Evitu Zālīti, Vizmu Zvaigzni, Juri Vizbuli, klarnetisti Annu Gāgani un čellistu Ēriku Kiršfeldu.

Īsti 19. gadsimta garā koncerta iesākumā dzirdama polonēze klavierēm četrrocīgi Agneses Egliņas un Leldes Tīreles interpretācijā. Šāda veida klavieru ansambļi mūsdienās ir reti dzirdami un nav iemantojuši lielu popularitāti mūziķu vidū, tomēr Šūberta laikā, kad klavierspēle bija katra izglītota inteliģenta pazīme, tie veidojās vai katrā saviesīgā sanākšanā, jo skaņdarbi ar tādu mērķi arī tika radīti – ne pārāk grūti, lai būtu iespēja tos spēlēt arī neprofesionāļiem. Abu dāmu atskaņojumā vēlāk dzirdams arī rondo, bet Alda Liepiņa un Pētera Plakida duetā izskan maršs. Šī nepiespiesti vieglā mūzika sagādā prieku gan mūziķiem, gan klausītājiem, tomēr tā, protams, koncertā ir tikai kā atelpa starp nopietnākiem un sarežģītākiem opusiem. Viens no tādiem ir visai izvērstais skaņdarbs "Gans uz klints" soprānam (Evita Zālīte), klarnetei (Anna Gāgane) un klavierēm (Aldis Liepiņš). Šūberts un daba ir divi nesaraujami jēdzieni – tieši šis tēls neskaitāmās dziesmās palīdz atklāt cilvēciskās emocijas un pārdzīvojumus. Mūziķi spilgti ilustrē stāstu par ganiņu, kurš stabulē un domā par savu mīļoto tur, ciemā, tomēr jūtams, ka Evitas Zālītes soprānam, kas neapšaubāmi patiesi līdzpārdzīvo, iepazīstinot ar sižetu, nepieciešama zināma "uzspodrināšana". Skaniski daudz patīkamāk un pārliecinošāk skan Ievas Paršas balss, kopā ar Aldi Liepiņu atskaņojot "Tur ārā, laukā". Ierasts, ka solists atrodas blakus klavierēm uz skatuves, tomēr Ieva Parša, piekrītot koncerta vadītāja, aktiera Gundara Āboliņa, aicinājumam, dziesmu "Pavasara jausma" atskaņo turpat netālu esošajās šūpolēs. Akustika muižas dārzā nav no tām labākajām, tomēr mūziķu profesionālisms neļauj manīt, ka viņi ir šķirti, kas noteikti nav tik komfortabli, kā atskaņojumā laikā atrasties plecu pie pleca.

Viens no koncerta iepriecinošajiem mirkļiem ir komponista un pianista Pētera Plakida parādīšanās uz skatuves. Muzicējot kopā ar Aldi Liepiņu, Evitu Zālīti un vēlāk arī Vizmu Zvaigzni, dzirdams, ka gadu ritējums varbūt arī atņem zināmas tehniskas kvalitātes, tomēr muzikālā izpratne, ko nevar iemācīt nevienā akadēmijā – tikai sajust, – nezūd. Būt par koncertmeistaru nav tik viegls uzdevums, kā varētu likties, un Plakidis šo spēles veidu izpratis līdz saknei, daudzu gadu garumā muzicējot kopā ar savu dzīvesbiedri, dziedātāju Maiju Krīgenu. Nu jau kādu laiku viņu pie klavierēm koncertos redzam aizvien retāk un retāk, tāpēc šī muzikālā tikšanās šūbertiādē nes pozitīvus pārdzīvojumus gan pašam Plakidim, gan klausītājiem.

Koncerta pirmo daļu noslēdz Leldes Tīreles un Ērika Kiršfelda duets, kas savam ansamblim izveidojis Šūberta Sešu muzikālu momentu pārlikumu. Oriģinālā šis nelielais cikls ir klavierēm solo, un jāsaka, ka nesaredzu iemeslu čella partijas ieviešanai. Nav nekā pamatoti kritiska, kā to argumentēt, tomēr divas daļas (otrā un ceturtā), kur saglabāta oriģinālā ideja tikai ar klavieru solo, uzrunāja daudz vairāk. Bet varbūt šis mans spriedelējums vienkārši jāizsaka kā kompliments pianistei, kas ar solo spēli spēja aizraut vairāk nekā duets.

19. gadsimta elpa iesāk arī otro daļu, kur Agneses Egliņas spēlētā valša priekšteča lendlera pavadījumā ar iestudētu numuru laikmetam atbilstošos tērpos uz muižas balkona dejo pāris no Cēsu pils vēsturisko deju studijas, skaņdarba laikā paspējot izdancināt arī pāris publikā sēdošās dāmas un kungus. Egliņas temperaments nosaka viņas pianisma manieri, kas iederas dejiskā un enerģiskā mūzikā, un arī tāda muzikālo sajūtu šķautne atrodama Šūberta daudzveidīgajā daiļradē. Tikpat dažāda spēj būt arī jaunā dziedātāja Vizma Zvaigzne. Pirms nedēļas alternatīvajā kamermūzikas festivālā "Sansusī" bija iespēja viņu dzirdēt atraktīvā kabarē mūzikas programmā, domājot, vai dziedātāja tiktu galā arī ar ko klasiskāku. Nu, klausoties dziesmas "Ēršķrozīte" un "Mūzikai" viņas interpretācijā ar Aldi Liepiņu pie klavierēm, nākas pārliecināties, ka arī Šūberts un romantisma laika kamermūzika kļūs par viņas stipro pusi, turpinot profesionālās attīstības ceļu tradīcijām bagātajā Berlīnes Hansa Aislera Mūzikas akadēmijā.

Ik gadu Latvijas šūbertiādē kā īpašs viesis tiek uzaicināts arī kāds komponists, kura mūzika tad stājas līdzās Šūbertam. Šogad, kā jau noprotams pēc koncerta pirmās daļas, tas ir Pēteris Plakidis. Autora un Vizmas Zvaigznes atskaņojumā skan dziesma "Upei pāri" ar Ojāra Vācieša tekstu, Ieva Parša un Aldis Liepiņš muzikāli stāsta "Raganas dziesmiņu pirms sprieduma pasludināšanas", Agnese Egliņa, Anna Gāgane un Ēriks Kiršfelds ar humoru, kas tik raksturīgs Plakida opusiem, atskaņo "Veltījumu Brāmsam", bet Kiršfelda atskaņojumā dzirdamas Divas variācijas čellam solo ("Sansusī" solists to atskaņoja ar elektrisko čellu, pievienojot dažādus skaņas efektus, bet nu oriģinālajā versijā čellam vulgaris). Plakida mūzikas valoda ir visai atšķirīga no Šūberta – pavisam cits laiks, izpratne par mūzikas izteiksmes līdzekļiem, atšķirīgi dzīves un darba apstākļi, valdošās ideoloģijas, pašizpausmes veidi – , līdz ar to šī muzikālā novirzīšanās atsvaidzina koncertu un ienes tajā jaunas vēsmas.

Atgriežoties Šūberta mūzikai, patīkami pārsteidz Juris Vizbulis. Plašāka publika viņu, iespējams, vairāk pazīst kā vieglās mūzikas dziedātāju, Londonā viņš studējis mūzikla žanru, tomēr kopā ar Leldi Tīreli atskaņotajās trīs austriešu romantiķa dziesmās viņa balss skan īsti iederīgi. Atklāti sakot, līdz šim redzētais Vizbuļa sniegums vieglās mūzikas žanrā vismaz mani nekad nav pārliecinājis, bet te viņš veiksmīgi tika galā pat ar populāru repertuāru – dziesmām "Forele" un "Lēni lūdzot mana dziesma skan" –, un tas, kā zināms, vienmēr ir krietni vien grūtāk nekā dziedāt ko nevienam nezināmu vai reti atskaņotu. Līdzīga situācija ir ar Aldi Liepiņu, kuru pie klavierēm vienmēr redzam tikai koncertmeistara lomā. Pirms vienas no savām retajām solo uzstāšanās reizēm pianists teic, ka viņa profesors Valdis Jancis, kurš bija viens no izcilākajiem Šūberta mūzikas interpretiem Latvijā un stāvēja klāt arī šūbertiādes tradīcijas radīšanai mūsu valstī, vienmēr pārmetis savam studentam, ka viņš pārāk maz uzstājoties kā solo mākslinieks. Ziniet, pilnīgi pamatoti pārmetis! Arī es (un pilnīgi noteikti arī lielākā daļa publikas) vēlētos vēl un vēl klausīties, kā viņš vienkāršu Šūberta klavierskaņdarbu, kuram pat nav nosaukuma, pārvērš tik emocionāli uzrunājošā vēstījumā, ka publika zem naksnīgi zvaigžņotajām debesīm mēmi klusē no pirmās līdz pēdējai skaņai, cerot, ka skaņdarbs nekad nebeigsies. Pat ja nezinātu, nebūtu iespējams nesaprast, ka Šūberts ir viens no Alda sirdij tuvākajiem komponistiem, kuru viņš izprot, kuru viņš vienkārši JŪT. Zinu, ka Aldis Liepiņš nemainīs savus paradumus un pēkšņi nekļūs par aktīvi koncertējošu solistu, tomēr tās retās reizes, kad varam viņu dzirdēt šādā veidolā, varētu kļūt kaut nedaudz biežākas. Radīto noskaņu turpina "Dziesma par zvaigznēm" ar Evitas Zālītes solo, ko Liepiņš velta gan savam profesoram, gan citiem tuviem mūziķiem, kas pēdējā laikā kļuvuši par zvaigznēm debesīs. Un, lai gan izskanot Gundara Āboliņa deklamētajai dziesmai "Atvadas no zemes", koncerts draud noslēgties pavisam sentimentāli un skumji, atvadu nots tomēr ir gaiša un cerīga. Par "skaistāko mūziku, kas jebkad sacerēta" dēvētā "Ave Maria" Evitas Zālītes un Pētera Plakida atskaņojumā kā klusa lūgšana noslēdz aptuveni četras stundas ilgo koncertu, kas izskanējis vienā elpas vilcienā un varētu turpināties vēl, ja vien augusta nakts nebūtu tik dzestra.

Vācu romantisma dižgars Johanness Brāmss reiz teicis: "Mana mīlestība pret Šūberta mūziku ir tik nopietna tieši tāpēc, ka tā nav pārejoša iedoma." Tam, šķiet, varētu piekrist visi koncerta dalībnieki un ikgadējie klausītāji, kam Šūberta mūzika ir kas īpašs, pārāks par jebko citu, kas pasaules mūzikas vēsturē tapis, jo kā gan citādi Latvijā jau astoņpadsmit gadus bez pārtraukuma spētu dzīvot šūbertiādes tradīcija, kas balstās tikai mūziķu entuziasmā, neesot piesaistīta nevienai koncertorganizācijai vai pastāvīgiem finanšu avotiem? Šūberts – tā laikam ir mīlestība uz mūžu.

Anete Ašmane

Anete Ašmane studē klavierspēli un muzikoloģiju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Regulāri veido raidījumus Latvijas Radio 3 "Klasika", publikācijas žurnālā "Mūzikas Saule" un citur.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!