Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014
 
Recenzija
10.07.2014

"Stūra mājas" konstrukcijas

Komentē
1
Saglabā

Maldoties Viļņā, gandrīz neizbēgami sanāk nokļūt Ģedemina prospektā. Pa to mērķtiecīgi dodoties spīdīga baznīcas kupola virzienā, pilsētas viesis var nokļūt gleznainajā Žverinas rajonā, kur patverties no kafejnīcu trokšņa un mašīnu smakas. Atšķirībā no Mežaparka, savvaļas zvēri šeit vairs nemīt pat būros, lai gan koka mājas, kuras vasaras mēnešos dižmanīgi slēpj lapu koki, liek cerēt, ka ap stūri varētu sagaidīt sestā tramvaja pietura. Pirms dažiem gadiem šeit atvērās neliela mākslas galerija "Malonioji 6", kas savu nosaukumu aizguva no nelielas ēnainas ieliņas. Viesi šeit sagaida izspūris pagalms un apsūbējusi koka māja, bet ieejas durvis starp divām baltām kolonnām ieved viesistabā, kas kļuvusi par daļu no vientulīga mākslas salona. Kad pirmo reizi šeit viesojos, Žilvins Landzbergs, viens no galerijas dibinātājiem, aizrautīgi stāstīja par "Malonioji" sūtību, vairīšanos no baltām sienām un kubiem, un tā tālāk. Pieklusinājis balsi, viņš palūkojās uz nama otro stāvu un piebilda, ka šeit agrāk dzīvojis čekists. Kārtojot telpas, atklājies, ka agrākais nama saimnieks, atzīts lietuviešu ārsts, slepenībā nodarbojies ar daudz baisākām lietām. Sekojot aicinājumam māju apskatīt tuvāk, nedroši lavījos pa krēslainajām telpām, kuru brūnā grīdas krāsa šķita sarecējusi pirms vairākām desmitgadēm. Otrajā stāvā, par brīnumu, joprojām mētājās ārsta iedzīve, sakrauta ļodzīgās daudzstāvu kaudzēs. Kādas ķīpas virspusē pamanīju spīdīgu kasešu vāciņu ar gaiļa fotogrāfiju un uzrakstu "blatnos dainos". Nolēmu slepus to paņemt par piemiņu no vietas, kas stindzināja ar savu pamestību.

Pagāja vismaz gads, līdz sadūšojos kaseti noklausīties, kaut arī krāsainais gailis un drebelīgais uzraksts solīja lustīgus meldiņus. Klausoties čerkstošas krievu ziņģes, saldsērīgās melodijas vilka grūtsirdībā, atpakaļ krēslainajā nekārtībā, kur daudzus gadus pelējušas liecības par čekas zvērībām. Par kaseti atkal atcerējos, sekojot gidei ekskursijā pa "Stūra mājas" pagrabiem. Vasaras svelme palika aiz drēgnajiem mūriem, un stāsti par mokošo karstumu ieslodzīto kamerās šķita tikpat neticami kā fakts, ka tikai 2014. gadā šajā namā beidzot jebkurš var ieiet un iziet pēc savas vēlmes. Maldoties pa gadskaitļiem, ekskursijas ved cauri brutālām cietuma konstrukcijām, gar eiroremonta rētām, vietumis atduroties pret sadizainētām fotogrāfiju kolāžām, kas karājas gaisā kā kārtējais vardarbīgais mājas remonts. Bet Ludviga Bolšteina galds kabinetā, kurā ģenerālis 1940. gada 21. jūnijā izdarīja pašnāvību, novietots uz podesta, ja nu kādam tomēr nav skaidrs, ka tas ir īpašs galds. Nama tumšā vēsture nemanot izplēn apmeklētāju foto klikšķos un viegli garlaikotajā stāstījumā par bezsejainiem ieslodzītajiem (Jāņiem Bērziņiem, protams) un viņu mocītājiem. Vēlāk uzzinu, ka dažkārt pusotru stundu garo pastaigu caurvij gida entuziasms un apmeklētāju atmiņas, tomēr mans kāpiens uz augšējo stāvu noslēdzas ar neveiklu joku un ieteikumu neapmaldīties, meklējot izeju.

"Stūra mājas" apskate ir laikietilpīgs notikums, ja esat nolēmis apskatīt visu piedāvājumu – sešas izstādes un vēl pagrabus. Ar aizdomām, ka esmu iepazinies vien ar nama čaulu gides pavadībā, kāpju uz augšējo stāvu no jauna. Viegli aizelsies, attopos krustcelēs starp Naivās mākslas muzeja ekspozīciju "Par spīti visam" un plaši izziņoto izstādi "Draudzības (re)konstrukcija", kas aicina iepazīties ar mūsdienu mākslinieku darbiem, kuri "aptver vairākas specifiskas mūsdienu, kā arī vēsturiskas un ģeogrāfiskas realitātes un palīdz izprast tās neskaidrās attiecības, ko mēs saucam par draudzību". Citiem vārdiem – sešu kuratoru komanda atlasījusi māksliniekus, kas savos darbos atsaucas uz šādiem tādiem vēsturiskiem un politiskiem notikumiem, un, lai arī izstādes pieteikumā piesauktas "situācijas, kad lielvaru pārstāvji noslēdz "draudzību" ar mazākām valstīm", visu šo pasākumu, šķiet, drīzāk vieno vieta un laiks. Un jāpiekrīt vien izstādes veidotājiem, ka mākslas ienešana šajā vietā un laikā ir sarežģīts uzdevums.

Vieta izklājas nelielu istabu rindā, kurā katram māksliniekam vai mākslinieku duetam godīgi atvēlētas pa vienai vai pāris telpām, kur parādīt savu rādāmo – nekādas skraidīšanas pa gaiteņiem, katram ir savas nolupušās tapetes un sienu plaisas, bet savstarpējā komunikācija notiek vien dažādu trokšņu murdoņā tiem, kuru darbos skaņa ir klātesoša. Vien Kristapam Epneram izdevies pagalmā izlaist savu gulbi, lai vilinātu pie stāsta par sacelšanos Kengiras nometnē, kas kļuvis par vadmotīvu arī Sandras Krastiņas gleznās un abu kopdarbā.

Apmeklējums mākslinieku "kamerās" kādam, iespējams, sākas ar islandieša Spessi un zviedra Ērika Pauzera (Erik Pauser) kopdarbu "Bāze" (2003) par ASV militāro bāzi Islandē, Keflavīkā, kas, šķiet, daļēji arī kļuvis par pavedienu izstādes nosaukumam. Video ekrāni pie sienas garāmslīdoši dzen tālāk, bet izstādes katalogā rodamais vēsturiskais kopsavilkums par šo bāzi sniedz nepieciešamo informāciju. Arī blakus istabā izlīmētās teksta strēmeles, mazie dekoratīvie ķeblīši un pie tiem pieķēdētās austiņas kakla muskuļus velk šurpu turpu, aicinot sekot izsvaidītām līnijām lietuviešu Nomedas un Ģedemina Urbonu darbā par pasaulē garāko cauruļvadu "Družba" (2003). Izvilkumi no (laikam jau) mākslinieku dienasgrāmatas un citām piezīmēm no "Družbas" meklējumiem, izsvaidīti pa klucīšiem kolāžā, kas atgādina kaut ko no projektu nedēļas vidusskolā un kuru papildina daži padomju laiku video. Bet kādēļ gan visi šie dizaina vingrinājumi nevarētu pārtapt par ērti izlasāmu publikāciju vai dokumentālu īsfilmu, vai slaidšovu ģimenes lokā no divu cilvēku eksotiskā ceļojuma?

Atšķirībā no iepriekš minētajiem darbiem dokumentālā instalācija "Krāsu politika" (2007) pārlieku neieslīgst pašmērķīgos mēģinājumos telpiskās konstrukcijās atrast neesošu vērtību. Zviedru Monikas Marklingeres (Monika Marklinger) un Johana Vernta (Johan Waerndt) darbs, lai arī pamatīgi iespiests nelielajā istabā, sastāv no trīs daļām, kuru izejpunkts ir krāsu televīzijas sistēmu izveide 50. un 60. gados, kad arī radās trīs abstraktie nosaukumi – PAL, NTSC un SECAM, kuri turpmākajos gados (un zināmā mērā vēl joprojām) sadalīja pasauli. Deviņi video monitori, sakrauti plauktā, rāda vienu un to pašu cilpu dažādās krāsu sistēmās, aicinot klejot no ekrāna uz ekrānu un ļodzīgajā ņirboņā skaitīt atšķirības. Divus ar pusi soļus nostāk tumšs soliņš (un neiztrūkstošās austiņas ķēdē) norāda uz nenosakāma garuma dokumentālo īsfilmu par sistēmu rašanās vēsturi, bet visus telpas pakšus sasien spocīga balss, kas pieder CCIR (Starptautiskās Radiosakaru konsultatīvās komitejas) televīzijas komisijas vadītājam Ērikam Espingam, kurš 1966. gadā "izsaka vēlmi pēc vienota krāsu televīzijas sistēmas standarta".

Turpmākie soļi jau kļūst veiklāki – paslīdot garām ukraiņa Nikitas Kadana dekoratīvajiem šķīvjiem ar bezpersoniskām mocību ainām, kas neveikli viltotas padomju medicīniskās enciklopēdijas garā, garām vienam no divdesmit tūkstošiem darbu par valstu robežām (Tanel Rander), gaitenis pēkšņi kļūst šaurāks – milzīga metāla siena, kas izskatās pēc kaut kā, kas šeit vienmēr ir bijis, aptumšo ceļu. Sandras Krastiņas un Kristapa Epnera kopdarbs, balstoties stāstos par 1954. gada sacelšanos Kengiras gulaga nometnē, vistiešāk atgādina, ka atrodos "Stūra mājā", nevis kaut kur citur. Vienlaikus kluss un draudīgs, tas piespiež pie sienas kā īstajā mirklī pateikts vārds. Arī Krastiņas gleznas pielīp pie skrandainajām tapetēm kā sen veikta pārkravāšanās – bijušo ieslodzīto brāļu Austriņu fotogrāfija, 91. gadā apmeklējot ieslodzījuma vietu, izstiepta vairākos palielinājumos, galu galā pārtopot par dažām švīkām. Bet pie pretējās sienas pielīmētajā mapē (visneērtākajā veidā, kāds vien iespējams, lai izlasītu kaut lapaspusi) lasāms Ausmas Vērpes atmiņu pieraksts par 1954. gada notikumiem.

Arī Daniels un Geo Fuksi (Daniel & Geo Fuchs), līdzīgi kā "Družbas" meklētāji, būtībā piedāvā ceļojuma bildes – dokumentāciju no kārtējā pagātnes rēga, šoreiz – VDR STASI telpām. Tumšajā istabā sagaida slaidu projektora klikšķi un visai estētiski foto attēli, kurus Rīgas versijā papildina draudīgs skaņu celiņš – tā funkcija, šķiet, ir novērst jebkādas šaubas par to, ka, piemēram, glītajās bildēs redzamais rozā paklājs taču pieder ļaunuma vēstniecībai. Attēlu precīzajās kompozīcijās un krāsu salikumos atklājas lielāku un mazāku telpu interjeri, glīti sastutētas mēbeles bez piederības, kārtīgi sarindoti dokumenti un citas liecības no daudzajiem STASI namiem, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Arī ļaundariem piemīt gaume, nodomāju. Tāpat Helēnas Vikstromas (Helena Wikström) fotogrāfijas, gan mazāk noslīpētas, ir kāda vēstures nelieša – Dienvidslāvijas prezidenta Tito – nama dokumentācija mūsdienās. D-0 ARK kodolkara bunkurs, kas lielā slepenībā celts vairāk nekā 25 gadus un izmaksājis daudzus miljardus dolāru, kļuvis pār mākslinieces ceļojuma mērķi. Iemūžinātajos kadros, kas nenoliedzami ir interesanti, redzamas 70. gadu mēbeles, kaut kādas nenosakāmas ierīces un to detaļas, bet visas fotogrāfijas iestīvētas raupjās un samērā nevajadzīgās metāla konstrukcijās.

Kad gaiteņa gals ir jau pavisam tuvu, malks svaiga gaisa atklāj skaistu balkonu, kuru sargā lidojoši sastingusi gulta. Mākslinieku kolektīva "Orbīta" nostalģijas piesūcinātās dzejas rindas ļauj mirkli atpūsties, līdzīgi kā izstādes katalogā lapaspušu skaitīšanu pārrauj Andreja Ļevkina klaiņojumi pa Rīgu. Turpinot šļūkāšanu cauri pārējām ekspozīcijām, starp pārblīvētajām telpām maz atrodami neskarti nostūri (šķiet, ceļu uz tiem zina vien gide), galu galā liktens lietas sajaucas ar putekļiem un nama apskrāpētās sienas pazūd zem video projekcijām, vitrīnām, visādiem krāmiem, konstrukcijām un starpsienām. Bet, kad nams beidzot būs tukšs, tā durvis atkal būs ciet.

Tēmas

Kaspars Groševs

Kaspars Groševs ir latviešu mūziķis un mākslinieks, kas darbojas vizuālās mākslas un skaņu instalāciju jomā. Kaspars regulāri par skaņu mākslu raksta žurnālam "Studija". Kopš radio "NABA" pirmsākumiem...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!