Austrumeiropā cilvēki cits citu uzlūko ar skatienu, ko angliski sauc mean look[1]. Rietumeiropā dzīve tiek uzskatīta par prieka vērtu un cilvēki par vērtībām un potenciāliem draugiem. Vai par to vien nebūtu bijis jāpakar aiz pautiem visi padomju sistēmas kaldinātāji? Viņi mums ir atņēmuši pašu galveno — dzīvesprieku. Miljoniem cilvēku izkastrētas smadzenes, un tagad jau vairākas paaudzes raustās no ēnām un redz viens otrā pirmām kārtām stukaču vai ienaidnieku. Viena no mūsējo kultūršoka pazīmēm
Rietumeiropā ir krampis sejā — tu centies no sākuma smaidīt pretī pieklājības pēc, un pēc kāda laika izveidojas agonizējoša izteiksme, jo attiecīgā muskulatūra nav trenēta tikpat kā necik. Mūsu kultūrā smaids ir kā seksa rotaļlieta — tas ir domāts tikai tiem, kam tu uzticies, un to lieto tikai aiz slēgtām durvīm, lai citi neredz. Kad jums pēdējoreiz uzsmaidīja biļešu kontrolieris, taksists vai veikala pārdevēja? Un nav ko muldēt, ka tagad lietas mainās — mums ir arī ieaudzināts, ka pelēcība ir visu lietu mēraukla un augstākais tikums, un mēs to uzspiežam saviem bērniem. Starp smaidiem un krāsām mēs nejūtamies savējie.
Tomēr nekas nav zvērīgāks par biļešu tantiņu sabiedriskajā transportā — zem dzīves sitieniem sagumušajā pensionāres ķermenītī vietas palicis tikai izdzīvošanas naidam un pārliecībai, ka neviens negrib pirkt biļeti. Esmu lasījis bioloģijas grāmatās, ka mikroorganismiem esot patiesībā ārkārtīgi grūti peldēt dīķos un citos ūdeņos, jo ūdens blīvumu viņu niecīgā masa spēj pārvarēt vien ar lielu piepūli. Tieši tāpat Biļešu Tantuks ar savu ruļļiem rotāto somu grūžas cauri pārblīvētam autobusam, kā amēba iras ar vicu pa dīķi, un viņas dzīves uztvere ir tikpat stresaina. Amēbai ienaidnieki ir visur — te kāds ūdensmērītājs, te vesela volvoksa kolonija, šite atkal kāds gliemezis var tevi zibenīgi un bez žēlastības aprīt. Biļešu Tantukam gan ir tikai viens ienaidnieks, saukts par Pasažieri, toties cik briesmīgs! Nodevīgs un viltīgs, Pasažieris ielien transporta līdzeklī ar iepriekšēju nodomu piečakarēt tantiņu un izšmaukt par velti, uzkāpt viņai uz kājas, pateikt rupjību un uzpilināt uz darba kleitas kefīru no “Rimi” maisiņa tā, lai viņa nepamana.
Skābs krējums, rupjmaize, visādu veidu bulciņas un žāvētas zivis — ak Dies, Lielbritānijā biju aizmirsis, ka tādas lietas vispār eksistē. Cik jauki ieiet kādā kafejnīcā, pasūtīt auksto zupu — kuras ideja angļiem liekas pilnīgi absurda, Dies apžēlojies, kā var taisīt zupu no sarūguša piena un vēl ēst aukstu? — un tad vēl rasolu, ko tev no lielas apmirdzētas letes pasniedz aprasojušā trauciņā. Iespaidīga izmēra ūsaina tante noņem no trauciņa svaiguma saglabāšanai domāto plastmasas plēvi un iesaka pagaršot svaigi ceptos
pīrādziņus un ķimeņmaizītes, tad ar veikliem pirksteļiem kā ar sarkani lakotām sardelītēm uzklabina uz kases aparāta čekiņu.
Man pazīstams polis pa deviņarpus gadiem Londonā iemācījies tikai divas frāzes, ko, manuprāt, viņš pats uzskata par veseliem vārdiem: “disvan” (this one[2]) un “katit” (cut it[3]). Izrunājot pēdējo vārdu savienojumu, viņš parasti verbālo signālu pastiprina ar vizuālo, simboliski pārlikdams vienu pirkstu pāri otram un novilkdams kā ar nazi. Ar šīm
divām frāzēm viņš ir pilnīgi pašpietiekami nodzīvojis gandrīz desmit gadus, tiek galā ar transportu, darbu, iepirkumu veikšanu un jebkādu citu sociālu darbību, kas varētu skart vēl citus cilvēkus bez viņa paša.
Reiz sakrāsota angļu kundzīte no kaimiņu mājas atvilkās uz stroiku un gribēja runāt ar mūsu galveno menedžeri, kurš bija polis ar īpašu noslieci uz lamuvārdiem. Viņa centās
protestēt un darīja to ar labāko Kembridžas akcentu, iespējams, pat karaliene atzinīgi novērtētu viņas manieres un labo gribu. Kāpēc, viņa vēlējās zināt, mums tik briesmīgi jālamājas? Viņai esot ziņkārīga trīsgadīga mazmeita, kas atkārtojot biežāk lietotos vārdus, ko izdzird blakus pagalmā. Un vai tik mūsu bosam nav uzvārdā Kurwa[4], ja jau par to tik daudz tiekot runāts. Ja tā, viņa labprāt tiktos ar augšminēto kungu, lai pārrunātu mūsu (tas ir, celtnieku) uzvedību. Nu, attiecîbā uz darba devēju pārāk tālu no patiesības viņa nemaz nebija.
— Darļing, — menedžeris iesāka savu atbildi un galanti atvēra viņas priekšā durvis uz dēļiem piekrāmētu gaiteni, pa kuru viņa varēja atkāpties. Tieši tā, ar poļu valodai tik ļoti raksturīgo mīksto ļ skaņu. — Darļing,zis iz a faking biļģing sait, so vat du ju vant?[5]
Ārzemēs skvoteri apvienojas sabiedriskās bezpeļņas organizācijās, kas sniedz bezmaksas juridiskās konsultācijas un izdod skvotošanas rokasgrāmatas. Arī likums ir viņu pusē daudz vairāk nekā pie mums. Ir vietas, kur cilvēki skvoto gadiem. Prātīgi uzvedoties un maksājot par elektrību un gāzi, var izvilkt diezgan ilgi. Lielākie skvoti sevī uzņem desmitiem pastāvīgo iedzīvotāju un simtiem, dažkārt pat tūkstošiem viesu lielu pārtiju un koncertu laikā. Skvotiem tiek ieņemtas bijušās privātmājas, ir tādi, kas atrodas kādreizējās sabiedriskas nozīmes celtnēs, piemēram, slimnīcās, ofisu mājās, koncertzālēs, anatomikumos. Visbiežāk to sienas rotā zīmējumi, paštaisītas gleznas un antikapitālistiski
saukļi. Bieži vien skvoteri piedāvā vai nu bezmaksas, vai arī ļoti lētu ēdināšanu un visādu veidu garīgas un muzikālas aktivitātes. Kā jau to varētu gaidīt, skvoteri nereti ir ieinteresēti meditēšanā, jogā, karmas attīrīšanā, taro zīlēšanā, politiskos protestos, ģitāru un sitāru spēlēšanā, kā arī kaņepju audzēšanā.
Šeit ir svarīgi izprast hankas vārīšanas tehnoloģiju. Pirmkārt, jāņem magoņu salmi ar galvām un jāizžāvē (principā, jo sausāki, jo vieglāk strādāt un mērīt daudzumu, bet nu var arī pamitrus, tas lietas būtību nemaina), tad jāsaberž glāze salmu kopā ar pāris ēdamkarotēm sodas un kādiem simt kubiem verdoša ūdens. Esmu dzirdējis, ka krutākie veči sodas vietā lieto amonjaku, taču soda ir vieglāk pieejama un mazāk smird. Uzsildām. Tad gāžam klāt krāsas šķīdinātāju un ļaujam tai zupai virt kādas desmit minūtes uz mazas uguns, lai opija alkaloīdi pamestu kātus un ieietu šķidrumā. Tas kļūst brūni zaļš (tāpēc dēvēts arī par zeļonku) un nelabi smako. Izfiltrējam caur lupatu, tad liekam atkal vārīties, līdz pāri paliek tikai netīrs nosēdums taras dibenā. Uzgāžam drusku ūdens virsū, atkal vārām. Piešaujam etiķi, ļaujam ķīmijai norisināties un nosēdumiem nosēsties, izfiltrējam šķidrumu, tvaicējam vēlreiz, vēlreiz ūdens, pieberam sasmalcinātu dimedrolu, maisām, gatavs. Gandrīz, tas ir.
Būtiska piebilde: ja mēģināsiet taisīt pēc šīs receptes, nekas nesanāks, jo esmu izlaidis pāris būtiskus aspektus. Negribu moralizēt — kas ir izlēmis sevi nobeigt, to izdarīs tāpat, taču pilnu elles eliksīra recepti nedošu. Mana stāsta izpratnei ir nepieciešama sajēga par to, kā eliksīrs tiek gatavots, un to tad arī cenšos jums sniegt.
Es ticu, ka kulturālās difūzijas rezultātā bez kaitinošām reklāmām un kaitīgas pārtikas mūsu sabiedrībā no ārpuses neizbēgami ienāk arī kaut kas labs. Protams, mēs spurojamies pretī visam, kas ir neparasts un draud aizvietot esošo. Vai man dieniņ, pie mums te nav tā pieņemts. Ak tu mī un žē, tumšādainie pārņems Latviju, zilie valdībā, vēl nezin kas... Labāk nomierināsimies. Dzīve ir skaista, un tajā ir ļoti daudz labu cilvēku. Mēs arī par tādiem varam būt, un tas nav nekāds zaudējums — iemācīties baudīt dzīvi un būt jaukam vienam pret otru.
Celtnieks ir runājis.
0