Mani sauc Rasma. Ar uzsvaru uz pēdējo zilbi. Nu, gandrīz kā Rasmā. Līdzīgi kā Leilā un citi austrumu sieviešu vārdi. Vispār jau mani nesauc Rasma. Tas ir mans nom de guerre. Izklausās ļoti gudri, vai ne? Nē, es neprotu franciski. Tieši tāpat kā neprotu nevienu citu no pārējām piecām ANO darba valodām. Bet atsevišķas frāzes un terminus zinu. Nom de guerre, agent provacateur, raison d'etat. Vai raison d'etre. Kad aizdomājos par gēr, man vienmēr nāk prātā Delavēra. Kura tika pie sava nosaukuma par godu kādam baron de la guerre. Vorlordam, ja latviski. Dažas līdzskaņu mijas un no de la guerre sanāca Delaware. Dollars/euros laundered and washed at reasonable expense. Stilīgs saīsinājums. Labs apzīmējums štatam, kurā vairāk ārzonas kompāniju nekā iedzīvotāju. Man patīk visādas terminoloģiskas riebeklības. Gluži kā prikols ar hipsteriem. Hipster – heavily indebted, poor, starving, tax evading retard. Pati izdomāju, ja kas. Rīgā kādreiz bija krogs – "Čau, Rasma!". Kad mani cīņubiedri mani satiek, viņi vienmēr saka – čau, Rasma! Čau, Rasmā! Lībijā ir pilsēta Raslanūfa. Netālu no tās ir mazs ciemats Rasmā. Daži no maniem biedriem ir no turienes. Varbūt tāpēc es tiku pie tāda segvārda. Viņi atceras to ciematu. Es atceros to krogu. No krogiem gan man labāk patīk atcerēties "Jūras pērli". Dažas reizes bērnībā es tur biju. Tur bija tik skaisti. Skats uz jūru. No terases varēja barot kaijas. Sviežot maizi, kuru tās ķēra lidojumā. Toreiz es vēl nezināju, ka reizēm vakaros piemāvušies veči no tās pašas terases met kaijām šņabī samērcētu baltmaizi. Un ņirdz par simtiem piedzērušos putnu, kuri ķērkdami kumurojas pa liedagu. Stopkadrs ar apreibušu kaiju smiltīs...
"Jūras pērle" man vienmēr lika aizdomāties par pērļu meklēšanu. Par gliemenēm, kuru miklās, zivjaini smaržojošās lūpas var pavērt ar pirkstiem, cenšoties sataustīt apslēpto pērli. Ja mans īstais vārds būtu Alise, es varbūt sauktu sevi par Ali al Džarmalī. Par godu Jūrmalai. Mani cīņubiedri saprastu. Viņi saprot visu, kas nāk par labu mūsu cīņai. Mūsu cīņa ir arī mana cīņa. Un otrādi. Mana cīņa ir mūsu kopīgā cīņa. Apzīmējumu mana cīņa gan labāk nelietot. To esot sakompromitējis kāds dusmīgs onkulis ar rūpīgi koptām ūsām. Tas pats onkulis gan esot teicis, ka dižu ideju ar ieroču spēku var uzveikt tikai tas, kurš spēj piedāvāt citu, vēl dižāku ideju. Tāpēc jau viņš daudziem nepatika. Patiesība kož acīs. Tāpēc mūsu cīņa būs veiksmīga. Jo mūs uzveikt nav iespējams. Jo neviens nepiedāvā nekādu citu dižu ideju, ko nolikt pretī mūsējai. Ne jau vienmēr ir jācīnās tā, kā to rāda filmās. Ir arī citas cīņas formas. Ar saviem cīņubiedriem es nesatiekos ne ielās, ne ierakumos, ne krogos. Mēs tiekamies tur, kur mūs ir visgrūtāk atrast vai ieraudzīt. Bieži vien mēs patiesībā vispār netiekamies. Vai arī tiekamies ar kāda starpnieka palīdzību. Starpnieks parasti ir tāds, kurš nekad neko neizmuldēs un nevienu nenodos. Pasta balodis, piemēram. Viņš nogādās ziņu. Nodos sveicienus. Paziņos par darāmo. Un nekāda telefonu noklausīšanās vai e-pastu uzlaušanas sistēma nepalīdzēs. Kam vajadzēs – zinās. Kam nevajadzēs zināt, vispār pat nenojautīs. Nekādas pēdas nekur nepaliks. Iztēlojieties stopkadru, kurā redzams balodis. Ar vēstulīti pie vienas kājas. Un mazu plastmasas kapsulu, kurā ievietoti pāris dimanti, pie otras. Nav vajadzīgi ne banku konti, ne bitkoini. Gan resursi, gan informācija plūst bez šķēršļiem.
Starp citu, viss sākās biržā. Visparastākajā biržā, kur tirgo dažādus resursus. Tai skaitā energoresursus. Bez enerģijas patērētāju sabiedrība nefunkcionē. Tā aiziet šatdaunā reizē ar datoriem, ledusskapjiem, televizoriem, apkures katliem un ūdens sūkņiem. Mēs godīgi tirgojām megavatus. Līdz brīdim, kad kādam ienāca prātā notirgot nevis megavatu, bet gan negavatu. Negavats – tas ir megavats, kurš neeksistē. Tāds, kuru nav iespējams patērēt. Tas ir gluži kā mīnuss bankas kontā vai negatīva garuma audums, ar kuru savu kailumu neaizsegsi. Vai cilvēka ķermenis ar negatīvu temperatūru. Tāds ķermenis parasti nekādās sociālajās aktivitātēs neiesaistās. Ideja ļoti vienkārša – es samaksāju kādam 10 dolārus par to, ka viņš elektrību nelieto. Patēriņš attiecīgi krītas. Un viņa neizlietoto elektrību pārdodu kādam citam par 20 dolāriem. Apmēram tas pats, kas samaksāt televīzijas žurnālistam par to, ka viņš nepiesārņo ēteru ar kārtējo melīgo ziņu izlaidumu. Un atbrīvojušos ētera laiku pārdot kādam citam. Kurš, iespējams, gribētu sludināt patiesības vēsti. Kāpēc mēs to darījām? Ne jau tāpēc, lai nopelnītu dažus liekus dolārus. Un arī ne jau tāpēc, lai cīnītos pret globālo sasilšanu. Tāpēc, lai parādītu sev un citiem, cik viegli ir iegrūst sistēmai spieķi riteņos. Katrs tāds spieķis ir mazs solītis ceļā uz sistēmas apstāšanos. Gluži kā ar zirgu – jo vairāk pinekļu kājās, jo lēnāk vilksies. Jo lēnāk vilksies, jo vairāk šo pātagos. Jo vairāk pātagos, jo lielāka iespēja, ka nokritīs pavisam. Un vairs necelsies.
Negavatus tirgojot iekāsto piķi mēs ieguldījām dažādu sociālu projektu bīdīšanā. Visādi tur geji, transvestīti, vientuļās mātes, invalīdi, dzīvnieku draugi, preses brīvība u.c. ultraliberālas gudrības. Lai var skaidrot un pierādīt, kāpēc tam un tam pienākas tas un tas. Gluži kā padomju laikos – kad palaida bez rindas visus tos, kam bija dažādas "grāmatiņas", tad parastajam rindā stāvētājam vispār nekas vairs nepalika. Kā tajā dzejolītī par cīsiņu pievedumu stikla kalnā – kad palicis pēdējais cīsiņš un princese cer uz viņu, nāk Antiņu vecākais brālis un parāda grāmatiņu.
Gāja labi, tomēr pēc kāda laika sāka parādīties idejas, ka jāpaveic kaut kas konkrētāks. Kaut kas nopietnāks un vizuāli efektīgāks. Jāpamanifestē sevi. Starp citu, bija bažas, ka daži mūsējie ir pārāk saauguši ar savām lomām. Tie, kas tēloja sociāli liberālos, eiropeiskos, progresīvos... Mani sameklēja Pedro Alehandro un vaicāja, vai es būtu ar mieru kādu dienu izmest loku pa pilsētas centru ar viņa kravas busiņu. Nebija jau grūti saprast, uz ko tiek virzīta saruna. Noprasīju, pie kuras mājas tas būs jānoparko. Kaut gan zināju, ka variantu jau nav daudz. Droši vien blakus kanālam, pie lielā krustojuma. Jā, es saprotot pareizi. Tie vieni no bulvāra jau prom, bet tie otri turpat vēl ir. Parādīsim viņiem, kur vēži ziemo. Lai zina, kur pelei kājas dīgst. Lai atceras par dusmīgo vīru no Sirtes.
Tātad – buss vecs un sagrabējis. Nosprādzis ventilators, pārkarsis radiators. Tu ņem vecu, cauru spaini un nesteidzīgi slāj uz kanāla pusi pēc ūdens. Buss paliek ielas malā. Durvis vaļā, no motora kūp. Atslēgas tev kabatā. Pie riņķīša – pults. Ar podziņu. Kā tiksi līdz kanālmalas nogāzei, tā nospiedīsi. Prasīju, no kurienes tāds daudzums preces, ka veselam busam pietiks. Esot vēl no deviņdesmitajiem gadiem vienam blēdim noliktavā tepat piepilsētā. Pa lēto nopircis no krievu saldafoniem. Nu gribot beidzot pārdot un savu peļņu nofiksēt. Gluži kā negavatu biznesā. Protams, neko tādu jau mēs skaļi neteicām. Es ar skatienu pavaicāju, viņš tieši tikpat neuzkrītoši atbildēja. Ir lietas, par kurām skaļi nerunā pat cīņubiedri. Vēl Pedro piebilda, ka par šo nopietno darbu man būs prēmija. Melns darbs, balta maize. Šoreiz gan bija nevis balta maize, bet gan sārta piecsimtnieku paciņa, ko viņš pavilka ārā no kabatas un tad atkal ieslidināja atpakaļ. Naudu kopā ar busa atslēgām viņa cilvēks man nogādāšot pēc pāris dienām.
Labi, stopkadrs. Apstājamies un patinam filmu atpakaļ. Gandrīz nekas no iepriekš minētā neatbilst patiesībai. Viegli var ievērot, ka reālajā dzīvē tā nenotiek. Tā varētu notikt kāda pubertātes vecuma fantazētāja galvā. Ja par daudz skatās spriedzes filmas. Mani cīņubiedri nav no Raslanūfas. Es nekad neesmu bijusi Jūrmalā. Un ne par kādām abstraktām idejām es nedomāju. Ar tukšu vēderu par globālām problēmām neviens nedomā. Desmaize, tā ir štelle. Nevis kaut kādas no gaisa pagrābtas problēmas. Kadri ir saraustīti. Daži spilgtāki, daži izplūduši.
Abi vecāki bez darba. Tēvs, kurš aiziet no mājām un vairs neatgriežas. Sēdēšana trijatā uz vecmāmiņas pensijas, kuru turklāt mēnešiem neizmaksā. Saldie deviņdesmitie... parāds par apkuri, atslēgts siltais ūdens, kartupeļi brokastīs un makaroni vakariņās. Humpalu lupatas mugurā un izmisums krūtīs. Māte ir drusku par vecu, bet es drusku par mazu. Tāpēc guļstrādnieces no mums nesanāk. Liekas, ka māte gan pāris reižu mēģina, bet neveiksmīgi. Jo interneta vēl nav. Uz ielas savukārt valda vilku likumi un nežēlīga konkurence. Turklāt tik mazā miestā kā mūsējais darbaspēka piedāvājums stipri pārsniedz pieprasījumu. Visās ražošanas un pakalpojumu nozarēs. Vecā kārtība ir sabrukusi pilnīgi, jaunās vēl nav. Golod, holod i blagodarnosķ za svobodu slova. Krievijas mazpilsētas romantika. Tad uzrodas Kasims. Māte ar viņu kopā ir kādu laiku studējusi kaut kur Rīgā vai Tallinā. Varbūt ne kopā ar viņu, bet ar kādu viņa draugu. Varbūt ne studējusi, bet strādājusi. Kāda starpība. Jēdziens "černožopij" toreiz vēl tikai sāk savu uzvaras gājienu pa cilvēku prātiem. Tumštūpļa parādīšanās visu maina uz labo pusi. Atkal esam paēdušas un siltumā. Vecmāmiņa gan pamparē, ka ne ar ko labu tas nebeigsies. Pēc pāris mēnešiem Kasims (kurš tīri labi runā krieviski) lepni paziņo, ka vedīšot mūs uz savu zemi. Kur piena upes ķīseļa krastos, silta saule un dateļpalmas. Un dzidri zila jūra ar krāsainām zivtiņām.
Mēs aizbraucam pelēkā, pretīgi drēgnā rudens dienā, kad temperatūra ap nulli un no gaisa krīt ne gluži sniegs, ne gluži lietus. Tajā galā mūs sagaida silts un saulains laiks, tālumā redzamā Vidusjūra un smaidīgs Kasims. Nez kāpēc tērpies kaut kādā raibi izdekorētā un dažādiem spīguļiem apkārtā formastērpā. Kasima māja ir liela un grezna. Un atšķirīga no visām tām mājām un dzīvokļiem, ko esmu redzējusi līdz šim. Arī pats Kasims izturas stipri citādāk nekā pie mums. Un jau pēc pāris dienām māte man paziņo, ka mums abām būs uz dažām dienām jādodas uz slimnīcu. Esot jāizdara dažas apskates un vēl jānokārto kāda lieta, kas nepieciešama, lai varētu dzīvot šajā zemē. Man nez kāpēc liekas, ka māte ir bēdīga. Liekas, pirms brīža raudājusi. Slimnīca, uz kuru Kasims mūs abas ar mammu aizved, izskatās gaiša un moderna. Ar laipnām ārstēm un sniegbaltiem palagiem gultās. Saulaina istaba, kaut kas līdzīgs zobārsta krēslam. Dūriens rokā. Acu priekšā viss satumst. Kad atjēdzos, ir tikai briesmīgas sāpes. TUR, lejā... Ne mātes, ne Kasima telpā nav. Sāpes kļūst ar katru mirkli baisākas. Kliedzu, bet skaņas nenāk laukā no manas mutes. Mēģinu rauties prom no moku sola, bet esmu piesieta. Mitrs audums uz sejas un atkal tumsa. Kad nākamo reizi atjēdzos, sāpes ir drusku pierimušas, bet vēl aizvien stipras. Pie gultas stāv Kasims. Viņš skatās man tieši acīs. No viņa mutes veļas vārdi. Katrs no tiem trāpa kā nūjas zvēliens. Atceries. Atceries uz visu mūžu. Ja kaut reizi bez vajadzības tur bāzīsi rokas, sāpēs vēl briesmīgāk. Ja ļausi kādam vīrietim tur likt viņa rokas, sāpēs desmitkārtīgi. Ja kaut uz mirkli domāsi neķītras domas, sāpēs simtkārtīgi. Atkārto, ko teicu. Vispirms skaļi. Pēc tam klusu pie sevis. Katru rītu pamostoties un katru vakaru, gulēt ejot, atkal atkārto. Nepinkšķi. Atkārto. Atceries. Tu tagad esi mana meita. Un man meita nebūs netikle.
Pēc tam ienāk māte. Viņa nesaka neko. Tikai sēž uz gultas malas un klusē. Ilgi. Tad noskūpsta mani uz vaiga, noglāsta un aiziet. Pēc pāris mēnešiem māte paziņo, ka man būšot māsiņa. Vai viņai sāpēs tikpat briesmīgi? Un kā bija mātei pašai? Varbūt viņai narkoze iedarbojās veiksmīgāk? Stopkadrs. Gliemene, kurā nav pērles. Kuras cietā čaula droši sargā lūpas, kas vairs nekļūst miklas. Tā ir drošāk... Kasimam nav jāuztraucas par sievas un meitas darbiem un nedarbiem.
Lielās mājas pagalmā ir baseins. Es plunčājos pa silto ūdeni kopā ar mazo Zufiju. Pie mājas piebrauc liels auto. Parādās bars bruņotu vīru formastērpos. Nedaudz līdzīgi Kasima formai, bet tomēr citādi. Kad viņi ieiet mājā, atskan kliedzieni. Plīst stikli, kaut kas gāžas. Tad viņi izved pagalmā Kasimu. Seja asiņaina, drēbes saplēstas, bet rokas sasietas aiz muguras. Viņš stīvējas pretī, kaut ko kliedz, tad lūdzas, lai ļaujot atvadīties no bērniem. Viņu notriec zemē, kādu brīdi spārda kājām, tad pa zemi aizvelk uz lielo auto. Kopš tās dienas viņa vairs nav. Māte stundām raud un dienām neiziet ārpus mājas. Pēc pāris dienām man skolā pasaka, ka man vairāk te nav jānāk. Vēl pēc pāris dienām vēlu vakarā ierodas kāds Kasimam nedaudz līdzīgs vīrs ar sagrabējušu auto. Māte raudādama savāc vērtīgākās mantas, un mēs kaut kur braucam. Laikam pie Kasima brāļa uz laukiem. Tur būs maize, pajumte un kaut kāds darbs. Zufija visu ceļu pinkšķ, ka grib pie tēta. Māte visu ceļu klusē. Kasimam līdzīgais visu laiku kaut ko stāsta. Uztveru tikai daļēji, kaut gan šo to arābiski protu. Izrādās, ka viens no Kasima brāļa kaimiņiem gribot ņemt mani par sievu. Ar šausmām atceros, kas notiks, ja man pieskarsies vīrietis. Man sagribas atpakaļ uz nekurināto dzīvokli pie vecmāmiņas un eļļā ceptajiem kartupeļiem. Saku mātei, ka gribu atpakaļ uz Krieviju. Viņa neko neatbild.
Pagrieziens pa labi. Smagi piekrautais busiņš jau ripo zem bulvāra liepām. Pa labi kanāls, pa kreisi bijusī ministrijas ēka, tad skola, tad greznā Mencendorfa villa. Ja nu pie mana ceļamērķa nebūs nevienas brīvas vietas? Tur tiešām stāv vairākas automašīnas ar diplomātiskajiem numuriem. Viens brīvs robs tomēr vēl ir. Parauju sviru, un no motora izveļas tvaika mutulis. Tagad pa kreisi, ieslēgt avārijas ugunis, nobremzēt... Spainis rokā, ārā no kabīnes. Tik tālu Pedro Alehandro plāns nostrādā precīzi. Atslēgas man vienā rokā, spainis otrā. Nekāda nindzju tērpos iepakota specvienība no ēkas neizskrien un man virsū nemetas. Tas ir viens no riskiem, ko esam apsvēruši. Otra versija – uz mani šaus vai pielietos kādus īpašus skaņu vai gaismas efektus. Nekas tāds nenotiek. Pāri ielai ne pārāk steidzīgā gaitā. Kanāla apstādījumi. Tagad skriešus, lejā pa nogāzi un nospiest pogu. Un cerēt, ka blakus esošā skola un netālu esošais monuments paliks puslīdz neskarti. Nav jābūt ekspertam, lai zinātu, ko var paveikt ar busiņā sakrauto. Esmu lasījusi par kamikadzēm, kas ar tāda paša izmēra kravu gremdēja aviācijas bāzeskuģus. Pieļauju, ka kopš tiem laikiem manta kļuvusi tikai iedarbīgāka. Pēdējais gājēju celiņš pirms nogāzes.
Stopkadrs. Kanāls sastingst acu priekšā kā mazvērtīgas gleznas reprodukcija. Pedro Alehandro, Pjotrs Aleksandrovičs vai Kēfa Iskanders paliek kaut kur aizkadrā. Turpat paliek vecmāmiņas pensija, mātes klusēšana un dzidri zilie Vidusjūras ūdeņi. Paliek Zufijas raudas un Kasima brāļa lamas. Paliek viss, ko es izciešu, lai vilki būtu paēduši, bet kaza dzīva. Lai Kasima brāļi un brālēni dabūtu savu, bet mani tomēr varētu izdot pie vīra kā jaunavu. Ejiet pa šaurajiem vārtiem, jo šaurs ir tas ceļš un šauri tie vārti, kas ved uz dzīvību...
Viņš nav ne Pēteris, ne Pedro. Viņš ir Pauls, nu labi, Pāvels. Paša Svetamuzika. Ar šādu iesauku viņu pazīst gan puskriminālā Rīga, gan bandītiskā Pēterburga. Kaut kāda shēma ir nobrukusi, un viņš ir dabūjis diezgan daudzus gadus. Bet tagad viņam ir izredzes uz pirmstermiņa atbrīvošanu. Ja vien būs pierādījumi, ka Paša Svetamuzika ir nostājies uz labošanās ceļa. Iekļāvies resocializācijas procesā. Apprecējies, piemēram. Ar meiteni, kura iepazīta internetā un kļuvusi par viņa sapņu sievieti. Mīlestība no pirmā acu skatiena. Laulības, "garā svidanka" un grūtniecība, ko apliecina cedele no kāda materiāli ieinteresēta ārsta. Viens no Pašas padotajiem mani aizved līdz Matīsa ielas pašam galam. Vienā pusē kapi, otrā dzelzceļš. Pa vidu cietums. Gluži vai vienas pieturas aģentūra. Caurlaižu telpa, gari, pelēki gaiteņi, daudz metāla durvju. Kaut kas līdzīgs kopmītnes istabiņai ar mazu virtuvīti vienā stūrī un sanmezglu otrā. Ir gulta un televizors. Paša ir mazrunīgs. Mute klusē, skatiens tāpat. Man pieskaras notetovētas rokas. Nodrebu, sastingstu, tad saņemos un sāku izkrāmēt somu. Dažādas garšīgas lietas. Paša pasmaida. Un pārējais? Tūlīt būs. Tagad uz sanmezglu. Pārējais ir manī. Cerams, ka sanmezglā nav novērošanas kameru. Aiz diedziņa izvelku asinīm piesūcināto pikuci un uzmanīgi izjaucu virs izlietnes. Mazā plastmasas kapsula ar "košku" ir pilnīgā kārtībā. Paša smaida un atzinīgi māj ar galvu. Labi, ka ir tāda gudra sieva.
Jā, ko gan neizdarīsi, ja esi kādam parādā naudu. Kādam, kurš samaksājis par tavu atgriešanos civilizētajā pasaulē. Kādam, kurš ir pieradis piedzīt parādus ar ļoti pārliecinošām metodēm. Dzīvnieka iekšas, kas izmētātas pa manu pagalmu un kāpņutelpu, ir vēl viens spilgts stopkadrs. Apziņa, ka nākamo reizi tur mētāsies manējās, palīdz saņemties un atsaukties uz zvanu no privāta numura. Deviņdesmitie gadi ir beigušies deviņdesmit procentu apmērā. Pārējie desmit ir nogājuši dziļākā pagrīdē, bet turpina darboties. Esmu sadzērusies nervu, pretsāpju un pretbērnu tabletes. Paklausīgi ģērbjos un apguļos šaurajā, čīkstošajā gultā. Pagriežos uz vēdera un cenšos ne par ko nedomāt. Paša visu izdara ātri, lietišķi un diezgan neizteiksmīgi. Biju baidījusies, ka būs sliktāk. Ka viņam būs vesela kaudze vēlmju un iegribu. Lēta saulespuķu eļļa palīdz nebūt sausai un saspringtai. Viss beidzas ātri, un viņš aizmieg.
Nedēļu pēc atbrīvošanas viņu Jūrmalā uz ielas nošauj. Krustojumā, pie sarkanās gaismas. Ātri, lietišķi un neizteiksmīgi. Stopkadrs, kurā redzams noskūts pakausis ar apaļu caurumiņu vidū. Ap to kāds apvilcis aplīti ar briljantzaļo. Laikam dezinfekcijas nolūkos. Bēres ir greznas. Vienu no zārka nesējiem gan atceļā uz Pēterburgu arī nošauj. Krustojumā, pie sarkanās gaismas.
Vai tu zini, cik Paša mums palika parādā? Pjotrs Aleksandrovičs nav noskaņots uz garām diskusijām. Vai nu nauda būs, vai... Don't call my name, Alejandro... Tu atstrādāsi Pašas parādu. Līdz pēdējai kapeikai atstrādāsi. Naktī es sapņoju, ka pasta balodis ir atnesis maisiņu ar briljantiem un vēstulīti. Vēstulē es tieku brīdināta, ka Pedro Alehandro patiesībā ir MOSSAD aģents Pīters Alperšteins. Visi kontakti ar viņu jāpārtrauc. Sapnis beidzas ar stopkadru. Šabtajs fon Kalmanovičs ir miris. Nošauts Maskavā uz ielas. Krustojumā pie sarkanās gaismas.
Kanālmalā dvako pēc sastāvējuša ūdens. Otrā pusē ir Bastejkalns ar mākslīgi izbūvēto strautiņu. Tilts pār strautiņu apaudzis ar kāzinieku sakārtajām atslēgām kā burukuģa korpuss ar urbējgliemenēm. Ūdeni norobežo saglumējušu pāļu rinda. Kāda gan jēga smelt ūdeni caurā spainī. Iztēlojos, kā iesviežu ūdenī visu šo bezjēdzīgo inventāru. Gan spaini ar cauro dibenu, gan bezjēdzīgo pulti, kura patiesībā ir tikai tukšs korpusiņš bez iekšām. Arī savu pretložu vesti, kura bija nomaskēta zem virsjakas. Noslīcinu arī virsjaku, kuras kabatā ir paciņa ar krāsu kopētājā izgatavotajiem piecsimtniekiem. Tad laižos ūdenī pati. Stopkadrs. Pašvaldības policists, kurš kaut ko kliedz. Daži garāmgājēji, kuri apstājas, lai paskatītos. Ūdenī peld gruži un atkritumi. Straumi tikpat kā nejūt. Mencendorfa villā šarmanti kungi un elegantas dāmas gudri spriež par globālām problēmām. Kāds ironizē par viņu prezidenta pēdējo publisko runu, kurā tam freidiski samežģījusies mēle. Un l'inflation vietā sanācis la fellation. Kāds cits vienā plaukstā silda konjaka glāzi, bet otru plaukstu silda zem savas asistentes kleitiņas. Vēl viens stopkadrs. Vēl pēdējo reizi patīsim filmu drusku atpakaļ.
Krustojums. Sarkanā gaisma. Tūlīt būs jāgriežas pa labi. Dižgara vārdā nosauktais bulvāris. Lai kaut kā nodarbinātu trīcošos pirkstus, spaidu podziņu uz pults. Klikt, klikt, klikt. Vai nu, vai... Pēterim Aleksandra dēlam pieņemami ir tikai divi varianti. Droši vien īstā pults ir viņam kabatā un viņš sēž uz soliņa kaut kur kanāla apstādījumos. Vai arī sistēma tiek aktivizēta brīdī, kad busiņa vadītājs pieceļas no sava sēdekļa, lai izkāptu. Vīrietis ar konjaka glāzi rokās ir ticis galā ar kleitiņas rāvējslēdzēju. Gaišmatainā asistente skatās uz viņa viegli iesirmajiem deniņiem. Cik daudz laika viņiem vēl ir? Es necentīšos ne kārtīgi nobremzēt, ne ieslēgt avārijas ugunis. Gliemenēs ir pērles, bet kanālmalas gliemežos tikai pussagremoti ūdensaugi. Don't call my name... Mani nesauc Rasma. Tas ir tikai mans nom de guerre.
Stopkadrs.
Penelopes stāsta iustrācijas autore ir Elīna Brasliņa. Ilustrācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju; tā radīta LMA Grafikas nodaļas I kursa maģistra programmas ilustrācijas klasē.
0