Redzējumi
16.09.2007

Štokhauzena aleatorika Hiperteksta kontekstā

Komentē
0
Saglabā

Raksti par projektu "Hiperteksts" satori.lv lapās:
Haralds Matulis: Hiperteksta manifests
Dainis Leinerts: Hiperteksts un atvērtais mākslas darbs

20. gadsimta un mūsdienu literatūras un mūzikas valodā lasītāji un klausītāji var ievērot ne mazums līdzību. Modernajā literatūrā sastopamā depersonalizācija, lineārā vēstījuma sabrukums, apziņas plūsma un tīru afektu - traģisma, dramatisma un patētikas sairums daudznozīmīgās niansēs tikpat labi attiecināms uz laikmetīgās mūzikas atsvešināto polistilistiku, melodiskās līnijas izšķīšanu starp vairākiem savstarpēji disonantiem harmonijas un faktūras slāņiem, mūzikas aleatorisku plūdumu un apgarotu, cēlu, cildenu jūtu pārvēršanos groteskā sarkasmā vai sadalīšanos emocionālās robežsituācijās, kuras ir atkarīgas no skaņdarba intelektuālajām konstrukcijām. Līdzīgi ir ar literatūras un mūzikas izteiksmes līdzekļu un formveides salīdzinājumu. Literatūrā jau no agrīnā modernisma laika tiek meklēti un atrasti ceļi, kā sagraut reālismā eksistējošo naratīvu ar stāstošu, tradicionālajā laiktelpā iesprostotu vēstījumu un psiholoģiski precīzu, līdz naturālistiskiem sīkumiem pamatotu tēlojuma manieri. Savukārt mūzikas attīstība tajā pat laikā, bēgot no jau iepriekšparedzamiem tonālās mūzikas modulāciju plāniem, harmoniskajiem modeļiem un polifonas attīstības klišejām, meta kūleņus pāri divpadsmittoņu sistēmai, folkloras ietekmētai tēlainībai, aleatoriski sonoristiskam skaņu haosam, meditatīvam vai izaicinošam minimālismam, elektroniskai agresijai un vēl vairākām atšķirīgām stilistiskām izpratnēm. Tādēļ arī nav pārsteigums, ka, meklējot jaunas literatūras izteiksmes formas Hiperteksta projektā, noderīga izrādījās mūzikas sniegtā pieredze, kur liela nozīme ir Karlheinca Štokhauzena atklājumiem.

Vācu komponists Karlheincs Štokhauzens (dzimis 1928. gada 22. augustā) ir uzskatāms par vienu no ietekmīgākajiem laikmetīgās mūzikas pārstāvjiem, kura darbība līdztekus Lučāno Berio, Ģērģam Ligeti, Janim Ksenakim, Mortonam Feldmenam, Pjēram Bulēzam ir mainījusi civilizētās sabiedrības muzikālos priekšstatus. Štokhauzena daiļrade ietver grandiozus, filosofisku ieceru un poētiskas domāšanas ietekmētus projektus („Grupas” trim orķestriem, „Carré” četriem orķestriem un četriem koriem, septiņu operu cikls „Gaisma. Septiņas nedēļas dienas”), daudzus skaņdarbus solo instrumentiem, kur, gluži pretēji, bieži vērojams koncentrēts meditatīvisms („Klavierskaņdarbu” cikls ir tikai viens no piemēriem), vienus no pirmajiem klasiskajiem elektroniskās un elektroakustiskās mūzikas paraugiem (arī šeit, īpaši darbā „Kontakti”, nevairoties no dramatisma piesātinātas simbolikas), Austrumu estētikas ietekmētu mūziku („Mantra”, „Inori”) un pavisam ekstrēmas ieceres, piemēram, „Helikopteru kvartetu”, kurā līdz klausītājiem aizvadītās skaņas tika radītas, mūziķiem lidinoties virs koncertzāles četros helikopteros, un plašākai atskaņotājmākslinieku grupai paredzēto „No septiņām dienām”, kur mūziķiem jāiztiek ar partitūrām, kurās nošu vispār nav - vienīgi Štokhauzena atstātie, poētiskās frāzēs izteiktie norādījumi, kurus pats komponists mīlēja saukt par „intuitīvo mūziku”.

Tikpat novatoriska ir arī Štokhauzena izmantotā mūzikas formveide, no sēriju tehnikas evolucionējot līdz aleatorikas lietojumam, bet tālākajā daiļradē - vēl komplicētākām, Austrumu filosofijas un muzicēšanas, kā arī meditatīvas pasaules uztveres inspirētām metodēm - un tieši aleatorikas izmantojums dažos Hiperteksta ceļošanas veidos (‘teksta elementu kombinācijas’, ‘sinonīmi’, ‘sintaktiskās līdzības’) ir viens no konceptuālajiem pamatiem idejai atbrīvot literārus darbus no lineāra, iepriekšnoteikta un nemainīga lasījuma. Lai arī cik avangardiska tā izklausītos, aleatorika, kur būtisks ir dažādi izmantots un atšķirīgās brīvības pakāpēs realizēts nejaušības princips, bija vienīgi likumsakarīga reakcija uz divpadsmittoņu sistēmu, kur stingri noteikta vieta galu galā tika paredzēta ne tikai skaņu augstumiem (veidojot divpadsmit skaņu sēriju un trīs sērijas invariantus), bet arī visiem pārējiem mūzikas izteiksmes līdzekļiem. Aleatorika savukārt intelektuālu sistēmu vietā (bet nebūt neatbrīvojoties no mūzikas intelektuālas ievirzes) piedāvāja gluži žilbinošu brīvību, kura vēl pie tam tika dāvāta ne tikai mūzikas radītājam, bet arī tās atskaņotājiem - no ierobežotās aleatorikas, kur var brīvi variēt skaņdarba ritmiskās struktūras (un līdz ar to arī harmonisko modeļu un melodiskā plūduma atrašanos mainīgā temporitmā), faktūras nianses un dinamiku, līdz brīvajai aleatorikai, kur atskaņotājiem ir dota iespēja veidot skaņdarba formas uzbūvi, harmonisko attīstību, melodisko un dinamisko zīmējumu visplašākajās līnijās - lieki teikt, ka, komponistam atvēlot atskaņotājmāksliniekiem šādu radošo brīvību, viņiem pašas mūzikas radīšanā tiek deleģēta nozīmīga loma - radikālos gadījumos aizejot līdz Štokhauzena jau pieminētajai „intuitīvajai mūzikai” un visus muzikālajā procesā iesaistītos cilvēkus vienojošajai „garīgajai spirālei”.

Nav grūti uztvert, ka aleatoriskā mūzika šādā veidā atbrīvojas no lineāras, iepriekšnoteiktas virzības, kur katra detaļa ir nemaināma, tās vietā nākot neierobežoti daudziem mūzikas atskaņojuma un uztveres variantiem - tāpat ir arī ar literatūru, kuras hipertekstualitāte ļāvusi atrauties no viennozīmīga un ‘vienīgā pareizā’ teksta lasījuma, aleatoriskam atskaņojumam sasaucoties ar ceļošanu starp dažādiem teksta elementiem, savukārt laikmetīgās mūzikas daudznozīmībai un jauniem atskaņojuma principiem, kur procesuālā virzība brīžiem ir svarīgāka par iznākumu - ar daudzdimensionālu literāro telpu, kura piedāvā plašas iespējas pašam lasītājam veidot sižetisko attīstību un atrast neskaitāmas variācijas poētiskās pieredzes izpausmēm.

Aleatorikas izmantojums neizbēgami saistās ar spilgtiem kontrastiem un spējiem mūzikas ritējuma pārlēcieniem uz pavisam atšķirīgiem rakursiem. Jau Štokhauzena „Klavierskaņdarbu” ciklā, kur iespējams brīvi mainīt veselus skaņdarbu posmus un veikt tikpat konstruktīvas pārbīdes, virkni mūzikas izteiksmes līdzekļu - tempa, dinamikas, rakstura apzīmējumus - pārstatot no vienas miniatūras uz otru, atrodamas iespējas šos principus izmantot literāra darba izveidē un lasījumā, rodot līdzības starp dažādām hiperteksta miniatūrām vai arī pārvietojoties pa izteikti kontrastējošiem teksta posmiem. Līdzīgi arī „Lježas alfabētā”, kur 12 „situācijas” dažādiem instrumentiem pieļauj saspēli starp vairākiem muzikālās partitūras elementiem - un arī šis modelis inspirējis analogu likumsakarību ievērošanu vairākdimensionāla teksta ietvaros, kurā ietilpst ne tikai 12 miniatūras vien.

Savstarpēja papildinājuma un kontrasta principu vienlaicīgs lietojums atrodams kompozīcijas formveides modelēšanā, kuru, attiecinot uz literatūru, eksperimentāli izmantoja hiperteksta paraugdemonstrējumos, simboliski nodēvējot par „Štokhauzena metodi” - viena rakstnieka teksta fragmentu iekļaušana cita rakstnieka pamattekstā, kas ir analoga modernajai mūzikai raksturīgajiem kolāžas principiem, kur ierasto skaņdarba ritējumu spēji pārtrauc šķietami neiederīgs tematisms, līdz ar to radot paradoksālu tēlainību un mūzikā iekļauto emociju saasinājumu. („Štokhauzena metodes” sīkāku aprakstu līdz ar attēliem raudzīt pielikumā pēc šī teksta.) Tas nenoliedzami saistās ar jau pieminēto polistilistiku, kura līdz šim vairāk izmantota mūzikā nekā literatūrā - varbūt bailēs no jēgpilna stāstījuma sairuma, varbūt nevēloties pievienot jau tāpat stilistiski un saturā agresīvajiem tekstiem jaunu izaicinošu rakstura vilcienu...

Visbeidzot - aleatoriskai metodei ir visas iespējas no muzikālās pasaules pāriet literārās uzmanības lokā, - tā nodrošina spēju pārlēcienu no iepriekšējā skanējuma pavisam jaunu un atšķirīgu mūzikas izteiksmes līdzekļu izmantojumā - šeit svarīga loma ir skaņdarba partitūrā iekļautiem robežpunktiem, pie kuriem nonākot, atskaņotājam tiek dots impulss pavērst mūzikas attīstību konkrastējošā virzienā, kur vienlīdz iespējams ir esošā tematisma trauksmains kāpinājums „sastinguša ekspresionisma” stilistikā, pāreja no kontemplatīvas meditācijas uz dramatiskām kulminācijām vai otrādi, un pavisam citādu emociju parādīšanās. Literāra, datorprogrammām piesaistīta teksta ietvaros šāda robežpunkta funkcijas var pārņemt konkrēti atslēgas vārdi vai poētiskas nianses, kas lasītāju strauji pārsviež kontrastējošā tēlainībā, kuru ar iepriekšējo teksta fragmentu vieno vairāki paradoksāli motīvi. Arī tas izjauc pierasto teksta plūdumu, ļaujot pašam lasītājam aktīvi piedalīties literārā darba radīšanā un ceļot pa neierobežotu hiperteksta variantu skaitu.

Iespējams, ka mūzikas un literatūras strukturālā uzbūve ir līdzīgāka, nekā šķiet no pirmā acu uzmetiena. Nav arī pamata domāt, ka Štokhauzena īstenotā aleatoriskā formveide ir vienīgā no laikmetīgās un varbūt arī nu jau par klasisku kļuvušas mūzikas specifiskām metodēm, kas izmantojama avangarda literatūrā. Ironiski, bet dažkārt liekas, ka visnotaļ intelektuālā un no masu kultūras attālinātā hiperteksta ideja patlaban ir vistuvākā Aleksandra Skrjabina iecerei par mākslas darbu, kura radīšanā, respektīvi, atskaņošanā, piedalīsies visa cilvēce un kurā paredzēts sintezēt vairākas kultūras formas. Taču ideja par „Nākotnes mākslas darbu” - tas jau ir stāsts par Rihardu Vāgneru.

 

Pielikums. Štokhauzena metode (Haralds Matulis)

Hiperteksta paraugdemonstrējumiem, kamēr vēl pilnībā nav pabeigta datorprogramma, tika izgatavotas koka plāksnītes, kuras no vienas puses sedza uzraksts 'www.hiperteksts.lv', no otras puses kāda no projektā iesaistīto autoru teksta fragments - apmēram 200 līdz 400 rakstzīmju apjomā. Skatīt attēlu:

Šie iegravētie teksta fragmenti atbilst kādam no ‘teksta elementiem’, kas tika norādīts Vadlīnijās rakstniekiem (sīkāk skat: http://www.hiperteksts.lv/?a=tdet&tid=71). Hiperteksta paraugdemonstrējumiem tika izveidoti trīs dažādi spēļu varianti, un tiem attiecīgi atlasīti trīs dažāda tipa teksta elementi: „Rīga”, „Sieviete”, „Štokhauzens” (teksta elementa kods redzams līdzās autora uzvārdam, kas parādās zem iegravētā fragmenta). Elementu kopa „Rīga” - dažādu autoru tekstu fragmenti, kur minēta Rīga vai kāda Rīgas vieta (iela, rajons, kafejnīca, Daugava, tilts, ēka u.c.). Elementu kopa „Sieviete” - dažādu autoru tekstu fragmenti, kur darbība vai emocijas, vai kas cits koncentrēts ap sievieti.

„Štokhauzena metodes” pamatā tika likts viena autora (Andris Zeibots) teksta fragmenti, kurus lasītājiem/apmeklētājiem bija iespēja kombinēt ar citu autoru tekstu fragmentiem. Šīs jaunizgudrotās spēles mērķi bija:

a) pārbaudīt, cik lielā mērā iespējams iegūt sakarīgu vēstījumu, par pamatu ņemot viena autora teksta fragmentus, kas tiek sakārtoti patvaļīgā kārtībā. Tiktāl tas lielā mērā sasaucas ar cut-up metodi, ko lietoja Braions Gizins un Viljamss Berouzs pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Metodes būtība bija avīžrakstu sagraizīšana un dažādu rakstu fragmentu kombinēšana. Šādu metodi (tikai - darbojoties ar viena vēstījuma fragmentiem) Berouzs lika romāna „Nova Express” pamatā (sīkāk skat.: http://www.hiperteksts.lv/?a=tdet&tid=94).

Principā ko līdzīgu jau bija īstenojuši dadaisti, kad sameta cepurē vārdus/frāzes, un to izvilkšanas secību padarīja par dzejoļa uzbūves pamatu. Rezultāts iznāca visai labvēlīgs - viena un tā paša autora teksts, sadalīts fragmentos un salikts citā secībā, izrādās saprotams un sakarīgs. Kaut kādā ziņā to varētu salīdzināt ar mūsdienu kino bieži izmantoto nelineārā stāstījuma metodi, kad stāsts tiek sadalīts sīkos nogriežņos, un notiek regulāra lēkāšana no agrākiem notikumiem uz tagadni un uz nākotni. (Šķiet, visizteiksmīgākais piemērs, kur šāda forma ir mākslinieciskas izteiksmes līdzeklis, ir Tarantino Lubene.)

b) palūkot, kā viena autora teksts reaģē, kad tas tiek kombinēts ar fragmentiem no citu autoru tekstiem? Lasītājs/apmeklētājs ņem 3 dažādus Andra Zeibota teksta fragmentus un pievieno tiem 2 citu autoru (piemēram, Inga Žolude un Gundars Ignats) tekstu fragmentus.

Secinājums - ir salīdzinoši viegli ielasīt pamattekstā fragmentus no citu autoru darbiem. Darbībā ar koka plāksnītēm pārāk lielu laiku aizņēma pati kombinēšana, teksta sastatīšanas dažādo variantu izvērtēšana. Kad novembra sākumā būs izveidota Hiperteksta datorprogramma, kas nodrošinās automātisku tekstu kombinēšanu, lasītājam tiks aiztaupīts kombinēšanas uzdevums, kas ļaus uzreiz pievērsties jaunradītajam tekstam.

Armands Znotiņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!