Mūsdienu Latvijas politiskās vides nebūšanas nereti tiek salīdzinātas ar "partiju ķīviņiem" Latvijas valsts pirmajā desmitgadē, kuriem punktu pielika 15. maija apvērsums.
Savukārt nesen iznākušais Aivara Strangas pētījums "Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (1934–1940)" vedina domāt par zināmu pēctecību arī pēc politiskā režīma kardinālas maiņas. Ņemot vērā, ka izteikt kādas vērtējošas piezīmes par profesora Aivara Strangas darbu no manas puses būtu nekaunība, šis teksts ir dažu interesantu sižetu atzīmēšana.
Par vienu no nelāgām praksēm Latvijas politikā – gan mūsdienās, gan starpkaru periodā – tiek uzskatīta "savējo" iekārtošana dažādos amatos. Parasti tā tiek saistīta ar "partiju politiku", tomēr, šķiet, autoritārs režīms šajā aspektā nav atšķirīgs. Piemēram, kad 1937. gadā režīms nacionalizēja labi zināmo uzņēmumu "Laima", uz jaunās valdes locekļa vietu pretendēja un to arī ieguva bijušais Saeimas deputāts Jezups Trasuns, kuram gan nebija nekādas atbilstošas pieredzes un kurš tolaik Rīgā nedzīvoja, tomēr acīmredzot spēja visus pārliecināt, ka ir nonācis materiālās grūtībās un ir bez īsta darba [1]. Režīmam raksturīga iezīme bija arī jaunu valstij piederošu akciju sabiedrību dibināšana. Viena no pēdējām, ko paguva izveidot pirms okupācijas: "Jaunā slimnīca". Par tās valdes locekli kļuva kāds Fricis Ansons, kurš jau bija valdes loceklis un/vai direktors rīkotājs akciju sabiedrībā "Rota", "Zeme" un "Zemnieku domas", kā arī Rīgas pilsētas domes padomnieks. Var pieņemt, ka Ansona kunga izvēršanos kaut kā veicināja arī fakts, ka Kārlis Ulmanis bija viņa dēla Alda krusttēvs... [2].
Partiju "dīli" nereti izraisa arī jautājumus par tās vai citas personas nonākšanu valdībā. Liekas, ne mazāk interesanta argumentācija sastopama arī autoritāros režīmos. Piemēram, kad pēc 15. maija apvērsuma tika meklēts finanšu ministrs, apsvērumi par labu Ludvigam Ēķim esot bijuši (ierobežotas preses brīvības apstākļos kaut ko droši apgalvot nevar) tādi, ka ministru kabinetā jau esot pārstāvēta studentu korporācija "Tālavija", savukārt Ēķa iecelšana dotu vietu arī "Selonijai", turklāt "Selonijā" esot bijis salīdzinoši liels iespaids "pērkonkrustiešiem", tātad tas būtu žests arī viņu virzienā, turklāt Ēķis arī jaunā režīma izpildvarā pārstāvētu Lāčplēša kara ordeņa kavalierus, kas arī acīmredzot bija vai tika uzskatīta par noteiktu ietekmes grupu [3].
Mūsdienu Latvijas politiskās varas vērotāji lēmumu pieņēmējiem nereti pārmet ieslīgšanu sīkumos, laika tērēšanu t.s. mikromenedžēšanai. Šķiet, Ulmaņa režīmam šāds modelis arī nav bijis svešs. Piemēram, 1935. gadā valdības dienaskārtībā apspriešanas vērts jautājums bijusi degvīna "Dzidrais" jauno pudeļu forma, un, kā fiksējis jau pieminētais Ēķis, "Ministru prezidenta [Ulmaņa] un manu kolēģu kabinetā ieskati ir, ka jaunajām pudelēm jābūt četrkantainām no biezāka stikla, kas apmēram saskan ar maniem agrākiem norādījumiem" [4]. Tātad finanšu ministrs jau bija izstrādājis priekšlikumus šajā būtiskajā jautājumā... Stranga citviet arī norāda: "Gandrīz ikvienu problēmu, kas bija radusies valsts dzīvē, cerēja atrisināt ar kādiem administratīviem līdzekļiem, piemēram, valstī auga šķiršanos skaits, un Rīgas pilsētas apgādības pārvalde ierosināja turpmāk nenodarbināt Rīgas pašvaldībā šķirtus vīrus" [5].
Tiesa, nebūtu korekti ironiski meklēt līdzības tieši un tikai varas aprindu loģikā toreiz un mūsdienās. Zināmas tradīcijas nojaušamas arī plašākas sabiedrības reakcijā uz notiekošo. Piemēram, ja mūsdienās plaukst un zeļ saturiski ļoti savdabīgi komentāri interneta vidē, tad tolaik izpausties – arī anonīmi – varēja, rakstot vēstules laikrakstiem. Vēstuļu saturam, protams, vajadzēja vairāk vai mazāk atbilst, tā teikt, valdošajam diskursam, tomēr bija iespēja piemetināt arī no savas puses kaut ko pašam būtisku... Piemēram, oficiālo retoriku par to, ka situācijā, kad laukos trūkst darbaroku, mājkalpotāju nodarbināšana nav valstiska izturēšanās, "sabiedrības pārstāvji" oriģināli papildināja, norādot: "Užavas lauksaimniecības biedrība ziņo, ka žīdu tautības iedzīvotāji nodarbinot daudzas mājkalpotājas – latvietes" ("Zemgales Balss", 1940. gada 27. februāris) vai "Mūsu apkārtnē novērots, un sevišķi pilsētās un apdzīvotos centros, ka žīdi nodarbina mājkalpotājas latvietes. Tagadējā laikā, kad lauku darbam trūkst darba roku, būtu no svara noliegt sveštautiešiem darbā saistīt latviešu tautības mājkalpotājas. Lai sveštautieši darbā pieņem tikai savas tautības ļaudis" ("Madonas Dzīve", 1940. gada 25. janvāris) [6].
Kā pēdējo epizodi/citātu minēšu Strangas secinājumu: "Kaut arī tika īstenota t.s. latviskošana un uzsvērts, ka Ulmaņa mērķis ir panākt, "[..] lai no latvieša iztaisītu rūpnieku, tirgotāju un krietnāku amatnieku", faktiski "latviskošanas" rezultātā pieauga vienīgi birokrātiskais aparāts." [7].
[1] Stranga, A. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (1934–1940). LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 89. lpp.
[2] Turpat, 150. lpp.
[3] Turpat, 92. lpp.
[4] Turpat, 98. lpp.
[5] Turpat, 182. lpp.
[6] Turpat, 208. lpp.
[7] Turpat, 112. lpp.
1