Pārpublicējumi
28.04.2009

Stīgas attālumā

Komentē
0
Saglabā

Pārpublicēts no žurnāla "Mūzikas Saule" Nr. 2 (52), 2009

 

Kokles skan īpaši. Stīgas attālumā no citām pasaulēm. Dažus pār­galvīgus dančus no bijušā gadsimta meistariem. Kā kurš mēra. Kurzemnieku pret latgaliešu, etnogrāfiskās pret modernizētajām, mūsējās pret kaimiņtautu. Zinām, ka līdzīgi instrumenti ir arī Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Krievijā. Kokles, kankles, kannele, kantele, gusļi, vienā vārdā saukti par Baltijas psaltēriju un kļuvuši par spēcīgu (kaut varbūt vēl ne pietiekami apzinātu) reģiona identitātes zī­mētāju. Visādi jau izmērīts un izspriests, līdz apnikumam, kāds teiks. Tomēr vienam faktam, manuprāt, pievērsta nepelnīti maza uz­manība – aptuveni 10.–16. gadsimtā dažādi psaltērijveida instru­men­ti ir bijuši gana populāri arī citās Eiropas zemēs. Pētnieki ga­rām­ejot pieminējuši šo faktu, secinot, ka konstrukcijas vai spēles veida atšķirības ir pārāk lielas, lai šo tēmu turpinātu. Tomēr vizuālais iespaids no dažādiem viduslaiku ciļņiem un zīmējumiem tā vien rosina iztēles klejojumus un varbūt arī jaunas interpretācijas par to, kā un kāpēc kokli spēlēja senāk, pirms repertuārā nonāca notīs un ierakstos fiksētā mūzika – galvenokārt 18.–19. gs. danči. Grūti atbildams, tomēr noteikti uzdodams ir jautājums, vai Baltijas psaltērija izcelsme un attīstība tiešām noritējusi ģeogrāfiski izolēti, kā pētnieki sliekušies domāt? Dara uzmanīgu tas, ka garamantu “iesakņošana” vietējā zemē (un vēl nožogošana) ir vispārzināms nacionālās ideoloģijas paņēmiens, ko reizumis der pasvērt ar distancētu prātu. Mūzikas instrumenti taču ir visnotaļ kustama manta, un Latviju no pārējās Eiropas nešķir nepārvaramas kalnu grēdas vai okeā­ni. Mēs izsenis esam kultūru krustcelēs. Varbūt, no tām uz visām pusēm vērīgi skatoties, būtu iespējams tikt vēl pie kādas zināšanas?

Vispirms skaidrībai par terminoloģiju. Kokle citvalodās tiek saukta gan par psaltērijveida, gan cītarveida* instrumentu. Grove enciklopēdija par cītarām (plašā nozīmē) dēvē vienkāršo stīgskaņu grupu – t. i., instrumentus, kas sastāv no vienlaidu korpusa, bez atsevišķi pievienota kakliņa kā vijolei. Formas un spēles tehniku ziņā tie var būt jo dažādi. (Šajā sakarā viegls klasifikāciju bezkaislīguma paradokss – prominentajā Hornbosteļa un Zaksa instrumentu sistemātikā mazā Kurzemes piecstīgu kokle un melnspīdīgi varenais koncertflīģelis atrodas vienā grupā, jo skaņas avots un iegūšanas princips pamatos ir līdzīgs.) Savukārt psaltērijus Grove definē kā cītaru grupas instrumentus, ko parasti spēlē strinkšķinot (atšķirībā no cimbolēm, kuras sit), un kam raksturīga grebta vai kastesveida (no dēlīšiem veidota) uzbūve. Taču ierosinu nemeklēt šo vārdu lietojumā stingru konsekvenci vai hierarhiju – reizēm tie ir lietoti kā sinonīmi vai tiek attiecināti arī uz cita veida instrumentiem. Termina “Baltijas psaltērijs” sakarā pietiks ar vienošanos, ka psaltērijs ir plakana strinkšķināma kaste. Pārējais – konstrukcijas elementi, forma, turēšanas un spēles veids – patiesībā ir visai dažāds.

Viduslaikos Eiropā psaltēriji parādās lielā formu daudzveidībā – kā trijstūris, četrstūris, trapece, spārns vai t. s. cūkasgalva. Tie bijuši diezgan populāri līdz pat 15.–16. gadsimtam, kad, visticamāk, nav vairs bijuši piemēroti arvien hromatiskākajai mūzikai vai arī devuši ceļu apgriezienus uzņēmušajai taustiņinstrumentu attīstībai. Vienlaikus gan tika modernizēti arī paši psaltēriji – ieviests lielāks stīgu skaits, dubultstīgas, stīgu korpusu sadalošie tiltiņi u. tml. Tomēr šķiet, ka tie tika spēlēti arvien retāk, varbūt vienīgi izņemot Itāliju un Spāniju. Kopš 20. gadsimta otrās puses senie Eiropas psaltēriji, pateicoties Pola Giforda (Paul Gifford), Nellijas van Rē Bernardas (Nelly van Ree Bernard) un citu mūziķu iniciatīvai, atdzimst, tiek rekonstruēti un spēlēti senās mūzikas ansambļos. Īpašs stāsts ir par Meksiku, kur salterio 18. gs. kļuvis arvien izplatītāks un 19. gs. beigās iekļauts populārās mūzikas ansambļos, kur tiek spēlēts vēl šodien. Psaltērijveida instruments kānūns (qānūn) joprojām nav zaudējis nozīmi Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā, Turcijā. Un, pro­tams, pie mums – tas noteikti ir viens no galvenajiem iemesliem, ja ne spēcīgākais, kāpēc Baltijas psaltērijs būtu uzskatāms par unikālu. Vēl tiek minēti argumenti, ka šeit instrumen­ti ir grebti (kamēr citur Eiropā biežāk, šķiet, līmēti no atsevišķiem dēlīšiem), ar brīvi vibrējošām stīgām (bez slieksnīšiem vai tiltiņiem), turēti guļus (nevis stāvus) u. c. Taču šie aspekti, manuprāt, ir diskutējami. Pirmkārt, mums ir pārāk maz liecību par tā laika instrumentiem un praksi, kas neizslēdz, piemēram, iespēju, ka senāk arī Latvijā kokles ir turētas citādi. Un ir taču zināms, ka arī Latvijā kokle spēlējot turēta dažādi – Kurzemē guļus uz galda vai ceļiem, Latgalē – vertikāli atbalstot pret vēderu. Otrkārt, jāņem vērā seno avotu (gan aprakstu, gan attēlu) neskaidrība un interpretējamība. Dažos attēlos pat nav iespējams droši pateikt, vai zīmētais instruments ir pildīta kaste vai varbūt arfas veida rāmis, līdz ar to izdarīt secinājumus par smalkākām konstrukcijas detaļām ne vienmēr ir iespējams. Vai arī par nosaukumiem – parasti kā kokle tiek interpretēta Indriķa hronikā minētā cythara Rigensium – Rīgas cītara, u. tml. Vēl var norādīt, ka Baltijas psaltērijs nemaz nav viendabīgs – gan formas, gan izcelsmes ziņā tiek runāts par divām attīstības līnijām – mazajām baltu un som­ugru tautu koklītēm un lielākajiem, daudzstīgotākajiem Krievijas (Novgorodas, Pleskavas) un Latgales spārnveida instrumentiem.

Mēģinot salikt kopā viduslaiku Eiropas un Baltijas psaltērija vēsturi, aina paveras šāda. Eiropā trīsstūrveida (rota) un četrstūrveida (citara u. c.) psaltēriji kopš 9. gadsimta attēlos parādās arvien biežāk – lielākoties rokās Dāvidam vai citiem Bībeles tēliem. Piezīme par psaltērija un psalmu saistību – vārds “psaltērijs” varētu būt nācis no grieķu psallein – strinkšķināt ar pirkstiem. No grieķiem šo vārdu pārņema ebreji, attiecinādami uz himnām, kas dziedātas ar arfas pavadījumu. Karolingu periodā (8.–10. gs.) tā saukta arī tainstūra arfa, un ar laiku šo apzīmējumu sāka attiecināt arī uz kastesveida cītarām – varbūt par iemeslu bijis arfu un cītaru līdzīgums tālaika attēlos. 13. gadsimtā līdzās šiem diviem instrumentu tipiem parādās arī jauni – ala entera, canon entero, medio canon, instrumento di porco u. c. Kanoni varētu būt ieviesušies no islāma zemju instrumenta kānūna, kas savukārt iepriekš varētu būt pārņemts no sengrieķu monohorda (canon). Neizvēršot šo tēmu tālāk, varētu norādīt arī uz kanona, kānūna un kankļu/kanneles vārdu līdzību.

Par senākajiem Baltijas psaltērijiem uzskata Polijā bijušajās senprūšu teritorijās atrastus instrumentus, kas datējami ar 11. un 12. gadsimtu. Jāpiebilst gan, ka šo instrumentu konstrukcija apvieno psaltērija un arfas pazīmes un drīzāk līdzinās dažās Eiropas ziemeļu valstīs (Igaunijā, Somijā, Zviedrijā u. c.) izplatītajiem hiiukannel, jouhikko, talharpa u. c. Taču Krievijā, Novgorodā, saglabājušies vairāki 13.–14. gadsimta gusļi, kas pēc konstrukcijas līdzinās Kurzemes koklei. Mūzikas zinātnieks Joahims Brauns izvērstākajā kokles izcelsmei veltītajā publikācijā1 lēš, ka ar etimoloģijas un folkloras starpniecību varam atkāpties kokļu pagātnē līdz mūsu ēras sākumam, taču minējumos par vairāku gadu tūkstošu senu vēsturi, kas lasāmi citos avotos, gan neielaižas.

Pāris piezīmju arī par psaltēriju lietojumu un funkcijām. Latvijā ir divējādi – vieni kokli romantizē un mitoloģizē, otri šo pieeju kritizē un spriež, ka, visticamāk, kokle būs saistāma ar laicīgo mūziku. Rituālās, visbiežāk ar Jāņiem un kāzām saistītās dainās kokles galvenie spēlmaņi līdzās bāliņiem ir krauklis, Jānis, Dieva dēli. Koklē skan noslīkušās māsas, meitas vai dēla dvēsele t. s. “dziedošo kaulu” motīva variācijās – cilvēks noslīkst, tajā vietā izaug koks, no koka cērt kokles un pēcāk skaņās atpazīst mirušo. Ir dzirdētas arī hipotēzes par īpašu (izredzētu) koklētāju kārtu. Visticamāk, avots ir bijis 15. gadsimta nevācu amatnieku saraksti, kuru vidū ir arī koklētāji. Tas ļauj domāt par visnotaļ profesionalizētu un organizētu muzicēšanu, līdz ar to rosina repertuāru pameklēt tālaika laicīgajā mūzikā. Nellijas van Rē Bernardas grāmatā The Psaltery3 iekļautie 13. gs. nošu manuskriptu pielāgojumi psaltērijiem tā vien aicina pamēģināt, kā šī mūzika skanētu koklēm.

Vēl interesants šķiet fakts, ka, lai gan biežāk sastopami laicīgos kontekstos, šad un tad psaltēriji parādās arī saistībā ar kristīgo baznīcu. Asociācija ar vārdiem “psalmi” un “kanons”, attēli ar psaltēristu Dāvidu, ziņas par to, ka vismaz 18. gadsimtā psaltēriji spēlēti arī klosteros. Vai, ja centrā liekam Baltijas psaltēriju, – “Dieva kokles” dainās, norādes uz pareizticīgo klosteriem un zvanu spēlēm kanneļu mūzikā setu novadā Igaunijā, esot liecības arī no Lietuvas, savukārt Jūlija Sproģa grāmatā Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā (1943) lasām, ka 20. gs. pirmajā pusē Preiļu un Ludvikovas tuvumā bijis kāds šļahtičs, kas ar kokli pavadījis Dieva dziesmas.

Diez vai jautājumi par kokļu izcelsmi, seno repertuāru un citām neskaidrībām ir šodien vairs atbildami bez aplinkiem un atkāpšanās ceļiem, pat rūpīgi izpētot visus iespējamos avotus. Taču tie dod iedvesmu jaunām versijām un versiju vitrāžām, mēģinot sekot koklei tajos laikos, no kuriem ne paši instrumenti, ne mūzika līdz mūsdienām nav nokļuvusi.


* Šajā gadījumā runa ir par cītaru plašākā nozīmē, nevis salīdzinoši jauno instrumentu, kas sastopams Alpos un citur, tai skaitā Latvijā, kur cītaras kapelās spēlē vēl mūsdienās.


Galvenā literatūra

1 Joahims Brauns. Instrumentālās muzicēšanas pirmsākumi Latvijas teritorijā.
Raksti: Mūzika Latvijā. Rīga, 2002, 3.–43. lpp.

2 James W. McKinnon, Nelly van Ree Bernard, Mary Remnant, Beryl Kenyon de Pascual. Psaltery. – Grove Online.

3 Nelly van Ree Bernard. The Psaltery. – The Netherlands, 1989.

Ieva Tihovska

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!