Bibliotēka
05.08.2005

Stepes Vilks

Komentē
1

Lūk, kāds saturs bija brošūriņai, ko es ar augošu interesi izlasīju vienā rāvienā:

TRAKTĀTS PAR STEPES VILKU

Tikai prātā jukušiem

Reiz dzīvoja kāds vīrs, vārdā Harijs, saukts par Stepes Vilku. Viņš staigāja uz divām kājām, valkāja apģērbu un bija cilvēks, taču patiesībā bija stepes vilks. Viņš tika iemācījies daudz ko tādu, ko spēj apgūt ļaudis ar gaišu galvu, un bija diezgan gudrs. Tikai vienu viņš nebija iemācījies — būt mierā ar sevi un savu dzīvi. To viņš nespēja, viņš bija neapmierināts cilvēks. Tā tas laikam bija tāpēc, ka sirds dziļumos viņš skaidri zināja (vai domājās zinām), ka patiesībā nemaz nav cilvēks, ka patiesībā ir stepes vilks. Lai jau gudri ļaudis lauž šķēpus, vai viņš no tiesas bija vilks, vai viņš kādu dienu — varbūt jau pirms savas dzimšanas — no vilka noburts par cilvēku vai piedzimis par cilvēku, kas apveltīts ar stepes vilka dvēseli un tās apsēsts, vai arī pārliecība, ka patiesībā viņš ir vilks, bija tikai slimīga iedoma. Visnotaļ, piemēram, iespējams, ka bērnībā šis cilvēks bija mežonīgs, nevaldāms un nekārtīgs, ka audzinātāji centušies nogalināt viņā zvēru un tieši tādējādi veicinājuši iedomu un pārliecību, ka patiesībā viņš tik tiešām ir zvērs zem plānas audzinatības un cilvēciskuma virskārtas. Par to varētu ilgi un dedzīgi spriest un pat sarakstīt grāmatas; taču Stepes Vilkam ar to nebūtu līdzēts, viņam bija gluži vienalga, vai vilks viņā ieburts vai iedzīts ar rīksti, vai arī ir vienīgi paša iztēles auglis. Vienalga, lai ko par to domāja citi vai viņš pats, — viņam ar to nebija līdzēts, tāpēc ka izdzīt no viņa vilku tas nespēja.

Stepes Vilkam tātad bija divas dabas — cilvēka un vilka daba; tāds bija viņa liktenis, un visai iespējams, ka šis liktenis nemaz nav tik īpašs un neparasts. Redzēts esot ne mazums cilvēku, kam iekšēji bijusi liela līdzība ar suni vai lapsu, zivi vai čūsku, taču tas viņiem sevišķas grūtības nav radījis. Tādos ļaudīs cilvēks un lapsa, cilvēks un zivs eksistējuši blakus un ne tikai nav nodarījuši pāri — pat izpalīdzējuši viens otram, un dažam labam, kurš augstu kāpis un ticis apskausts, par savu veiksmi drīzāk jāpateicas lapsai un pērtiķim nekā cilvēkam. Tas ir vispārzināms. Bet ar Hariju tā tas nebija, cilvēks un vilks viņā nesapratās, kur nu vēl palīdzēja viens otram, tie, gluži otrādi, mūždien cīnījās uz dzīvību un nāvi, viens centās nodarīt pāri otram, bet, ja divi vienā miesā un vienā dvēselē nāvīgi nīst viens otru, tā ir mokpilna dzīve. Bet ko lai dara, katram jānes savs krusts, un viegls nav neviens liktenis.

Mūsu Stepes Vilks, lai arī reizēm jutās kā vilks, reizēm — kā cilvēks līdzīgi visiem, kuros iemājo divas sākotnes, atšķīrās no citiem ar to, ka tad, kad bija vilks, cilvēks viņā allaž nostājās vērotāja un tiesātāja pozīcijā, turpretī laikposmos, kad viņš bija cilvēks, to pašu darīja vilks. Ja, piemēram, Harijam kā cilvēkam radās laba Ideja, ja viņu pārņēma smalkas, cildenas jūtas vai ja viņš paveica tā saucamu labu darbu, vilks viņā atieza zobus un ņirdza, un ļaunā izsmieklā parādīja, cik viņš smieklīgs, cik slikti visa šī cildenā māžošanās piestāv plēsīgam zvēram — vilkam, kurš savā sirdī pavisam skaidri zina, kas pašam pa prātam, proti, vientuļi snāt pa stepi, reizi pa reizei lakt asinis vai lenkt kādu vilceni, — un vilka skatījumā jebkura cilvēciska rīcība tobrīd likās satriecoši smieklīga un bezjēdzīga, muļķīga un iecildīga. Bet gluži tāpat bija tad, kad Harijs jutās un izturējās kā vilks, kad viņš citiem rādīja zobus, kad juta netīksmi un nāvīgu ienaidu pret visiem cilvēkiem, pret to melīgajām, izvirtušajām manierēm un paražām. Tad, proti, piesardzīgs viņā kļuva cilvēks, vēroja vilku, sauca to par lopu un bestiju un izmaitāja un sagandēja tam visu prieku par paša vienkāršo, veselīgo un plēsonīgo vilka dabu.

Tā, lūk, tas bija ar Stepes Vilku, un var iedomāties, ka nekāda vieglā un laimīgā dzīve tā Harijam nebija. Tas tomēr nebūt nenozīmē, ka viņš būtu sevišķi nelaimīgs (lai gan viņam pašam, tiesa, tā likās, — ikviens jau domā, ka viņa ciešanas ir vislielākās). Tā ne par vienu nevar teikt. Arī tas, kurā vilka nav, tāpēc vien, iespējams, laimīgs nebūs. Arī visnelaimīgākajā mūžā lāgiem atspīd saule un starp smiltīm un akmeņiem uzzied laimes puķītes. Tā klājās arī Stepes Vilkam. Parasti viņš bija ļoti nelaimīgs — tas nav noliedzams un nelaimīgus varēja padarīt arī citus — ja tos mīlēja un tie mīlēja viņu. Jo visi, kas viņu iemīlēja, allaž saskatīja viņā tikai vienu pusi. Daudzi mīlēja viņā smalku, gudru un savdabīgu cilvēku un šausminājās un jutās vīlušies, pēkšņi saskatījuši viņā vilku. Un saskatīt vilku viņi bija spiesti, jo, līdzīgi jebkurai dzīvai būtnei, Harijs vēlējās, lai viņu mīl visu, un tāpēc nespēja apslēpt un melīgi noliegt vilku tieši to priekšā, kuru mīlestība viņam bija dārga. Taču netrūka arī tādu, kas mīlēja viņā tieši vilku, tieši brīvību, mežonīgumu, nepakļāvību, bīstamību un stiprumu, un tie savuties jutās ārkārtīgi sarūgtināti un vīlušies, kad pēkšņi atklājās, ka plēsīgais, ļaunais vilks ir vēl arī cilvēks, ilgojas vēl arī pēc labestības un maiguma, vēlas klausīties Mocartu, lasīt dzejoļus un kalpot cilvēces ideāliem. Tieši tie otri parasti bija sevišķi vīlušies un saniknoti, un tā Stepes Vilks viesa savu divatnumu un sašķeltību arī svešos likteņos, ar kuriem saskārās. Bet, ja kāds iedomājas, ka ir izpratis Stepes Vilku un spēj iztēloties viņa nožēlojamo, pretrunu plosīto dzīvi, tāds tomēr maldās, jo ne tuvu nezina visu. Tāds nezina, ka (nav taču likuma bez izņēmuma, un zināmos apstākļos viens vienīgs grēcinieks Dievam ir dārgāks par deviņdesmit deviņiem taisnajiem) arī Harija mūžā kā nekā bija laimīgi izņēmuma gadījumi, ka viņā citreiz vilks, citreiz cilvēks elpoja, domāja un juta viens un netraucēts, jā gan, ka reizēm — visai retos brīžos — abi noslēdza mieru un dzīvoja pilnā saskaņā, turklāt ne jau tā, ka viens tikmēr gulētu, kamēr otrs nomodā, — abi spēcināja viens otru un darīja divtik stipru. Palaikam arī Harija mūžā — kā jau visur pasaulē — viss ierastais, ikdienišķais, iepazītais un kārtnais, šķiet, pastāvēja tikai tādēļ, lai šad tad uz mirkli piešķirtu atelpu, tiktu pārtraukts un dotu vietu kaut kam ārkārtējam, brīnumainam, apžēlai. Vai šie īsie laimes mirkli izlīdzināja un atviegloja Stepes Vilka sūro likteni, līdzsvarojot galu galā laimi un ciešanas, jeb vai šo nedaudzo mirkļu īsā, toties spilgtā laime ar uzviju atsvēra visas ciešanas — tas jau ir cits jautājums, ko dīki ļaudis lai apcer pēc sirds patikas. Bieži par to domāja arī pats Stepes Vilks, un šīs bija viņa laiskās un nekam nederīgās dienas.

Te jāpiebilst sekojošais. Tāda tipa cilvēku, kāds bija Harijs, pasaulē nav mazums — pie tiem pirmām kārtām pieder daudzi mākslinieki. Viņos visos mājo divas dvēseles, divas būtnes, dievišķā un velnišķā sākotne, tēvišķas un mātišķas asinis, spēja just laimi un spēja ciest tikpat naidīgi un juceklīgi — gan blakus viena otrai, gan viena otrā, kā Harijā mājoja cilvēks un vilks. Un šie ļaudis, kam visai nerimts mūžs, savos retajos laimes mirkļos palaikam nokļūst tik spēcīga un neizsakāmi skaista pārdzīvojuma varā, mirkļa laimes putas palaikam uzšļācas tik augstu un žilbi pār ciešanu jūru, ka šis mirklīgi uzzibsnījušās laimes starojums aizsniedz un valdzina arī citus. Tā — gluži kā dārgas, zūdīgas laimes putas pār ciešanu jūru — rodas visi mākslas darbi, kuros vientuļš, ciešanu mākts cilvēks uz brīdi tik augstu paceļas pāri savam liktenim, ka viņa laime staro kā zvaigzne un visiem, kas to redz, atgādina kaut ko mūžīgu un pašu sapņus par laimi. Visiem šiem ļaudīm, vienalga, lai kā sauktu viņu darbus un veikumus, būtībā vispār nav dzīves, tas ir, viņu dzīve nav esme, tai nav veidola, viņi nav varoņi, mākslinieki vai domātāji tādā nozīmē, kādā citi ir tiesneši, ārsti, kurpnieki vai skolotāji, viņu dzīve ir nebeidzama, mokoša kustība un trauksme, tā ir nelaimīga, sāpju plosīta, šausminoša un bezjēdzīga, ja tās jēgu nesaskata tajos pašos retajos pārdzīvojumos, darbos, domās un veikumos, kas atmirdz pār šādas dzīves haosu. Šā tipa cilvēku vidū radusies bīstamā un briesmīgā doma, ka, iespējams, visa cilvēka dzīve ir vienīgi nejauks malds, nelaimīgās radībās pasaulē laists pirmmātes auglis, neprātīgs, satriecoši neizdevies dabas eksperiments. Bet viņu vidū radusies arī doma, ka cilvēks, kas zina, ir ne vien puslīdz saprātīgs dzīvnieks, bet arī dievu dēls, kam lemta nemirstība.

Katram cilvēku paveidam ir savas iezīmes, savas īpatnības, katram — savi tikumi un netikumi, katram — savs nāves grēks. Viena no Stepes Vilka iezīmēm bija tā, ka viņš bija pūces tipa cilvēks. Rīts viņam bija nelāgs dienas laiks, no kura viņš baidījās un kurš viņam nekad neko labu netika devis. Ne reizi visā mūžā viņš rīta stundās nebija bijis īsti priecīgs, nekad priekšpusdienā nebija paveicis neko labu, nācis uz pēdām labai idejai, iepriecējis sevi un citus. Tikai pēcpusdienā viņš pamazām iesila un atdzīvojās un tikai vakarpusē savās gaišajās dienās kļuva produktīvs, rosīgs un reizēm arī degsmīgs un līksms. Ar šo īpatnību viņam saistījās vajadzība pēc vientulības un neatkarības. Nekad neviens nav izjutis tik dziļu, tik kvēlu vajadzību pēc neatkarības. Jaunībā, būdams vēl nabags un ar grūtībām nopelnīdams sev dienišķo iztiku, viņš cieta badu un staigāja noplīsis, lai saglabātu kaut drusciņu neatkarības. Ne reizi viņš nepārdevās par naudu un labklājību, nepārdevās nedz sievietēm, nedz varnešiem un, lai nezaudētu savu brīvību, simtiem reižu atmeta un noraidīja to, kas visas pasaules acīs bija izdevīgi un solīja laimi. Nekas viņam nelikās tik nīstams un šausmīgs kā doma, ka būtu jāstājas kādā amatā, jāievēro dienas vai gada režīms, jāpakļaujas citiem. Darbs kādā iestādē, birojā, kancelejā biedēja viņu kā pati nāve, un visbriesmīgākais, kas viņam varēja rādīties sapņos, bija ieslodzīšana kazarmās. No visa tā viņš pamanījās izvairīties, nereti nesdams lielus upurus. Šeit izpaudās viņa spēks un labās īpašības, šajā ziņā viņš bija nelokāms un neuzpērkams, šajā ziņā viņa raksturs bija stingrs un taisns. Bet ar šīm labajām īpašībām savuties bija saistītas viņa ciešanas un liktenis. Viņam izgāja tāpat, kā iziet visiem: to, ko viņš, pakļaudamies kādai iekšējai dziņai, meklēja un pēc kā nepiekāpīgi tiecās, viņš guva, taču lielākā mērā, nekā nāk par labu cilvēkam. Tas, kas sākumā bija viņa sapnis un laime, pēcāk kļuva par viņa sūro likteni. Varaskāros pazudina vara, naudaskāros — nauda, pazemīgos — pakalpība, baudkāros — bauda. Tieši tāpat Stepes Vilku pazudināja viņa neatkarība. Savu mērķi viņš sasniedza, viņš kļuva arvien neatkarīgāks, neviens nevarēja viņam neko pavēlēt, ne pēc viena parauga viņam dzīvē nebija jāvadās, brīvs un viens viņš noteica, kas pašam darāms. Jebkurš stiprs cilvēks noteikti sasniedz to, pēc kā tiekties liek viņa patiesā iekšējā būtība. Bet, sasniedzis brīvību, Harijs pēkšņi pamanīja, ka šī viņa brīvība ir sava veida nāve, ka viņš nonācis izolācijā, ka pasaule baismā kārtā atstāj viņu mierā, ka nedz par citiem, nedz par sevi viņam vairs nav daļas, ka viņš pamazām smok nost nošķirtības un vientulības arvien vairāk retinātajā gaisā. Tagad, lūk, vientulība un neatkarība vairs nebija nedz vēlme, nedz mērķis, tagad tās bija viņa liktenis, viņa sodība, ka burvju vēlme izteikta un vairs nav atsaucama, ka tas neko vairs nelīdz — ilgu un labas gribas pārpilnam izstiept rokas, apliecinot gatavību uzņemties saistības un iekļauties kopībā: tagad viņu atstāja vienu. Pie tam nebūt nebija tā, ka viņu nīstu un neieredzētu ne acu galā. Gluži otrādi, viņam bija ļoti daudz draugu. Daudziem viņš patika. Taču tā mūždien bija tikai labvēlība un laipnība, ar ko viņš sadūrās, viņu apdāvināja, aicināja ciemos, viņam rakstīja sirsnīgas vēstules, taču tuvoties neviens viņam netuvojās, sasaistes nebija, neviens nevēlējās un nespēja dalīties ar viņu viņa dzīvē. Tagad viņu apņēma vientuļo gaisotne — tā klusā atmosfēra, tas apkārtējās vides izpaudums, tā nespēja rast sakarus, pret kuru pati kvēlākā griba ir bezspēcīga. Tāda bija viena no nozīmīgākām viņa dzīves īpatnībām. Otra bija viņa piederība pašnāvniekiem. Šeit jānorāda, ka nav pareizi saukt par pašnāvniekiem tikai tos, kas tiešām padara sev galu. Pēdējo vidū pat samērā daudz ir tādu, kuri zināmā mērā nejauši kļūst par pašnāvniekiem, tāpēc ka pašnāvība nebūt obligāti neizriet no viņu iekšējā satvara. Starp tiem cilvēkiem, kas nav personības, kam nav spilgti savdabīgu iezīmju, savdabīga likteņa, — vidusmēra un bara cilvēku vidū viens otrs izdara pašnāvību, pēc savas savdabības un rakstura nepiederēdams pašnāvnieku tipam, turpretī daudzi no tiem, kas būtībā pieskaitāmi pašnāvniekiem, — daudzi, iespējams, lielais vairums — patiesībā nekad nepadara sev galu. "Pašnāvniekam" — un Harijs tas bija — it nemaz nav jāmīt sevišķi ciešā tuvībā ar nāvi, tā dzīvot var arī tāds, kas nav pašnāvnieks. Pašnāvnieku raksturo sajūta — vienalga, pamatota vai nepamatota —, ka viņa "es" ir īpaši bīstams, apšaubāms un neaizsargāts dabas produkts, ka viņš allaž ir visu acis un bezgala apdraudēts, it kā stāvētu smailas jo smailas klints virsotnē un pietiktu viegla grūdiena no ārienes vai mazākās iekšējās nedrošības, lai nogāztos bezdibenī. Šā tipa cilvēku dzīvības līnija liecina, ka visdrīzāk viņi beigs dzīvi kā pašnāvnieki — vismaz pēc pašu domām. Priekšnosacījums šādam noskaņojumam, kas parasti izpaužas jau agrā jaunībā un augu mūžu pavada šādus cilvēkus, nav vis īpaši jūtams vitalitātes trūkums, — "pašnāvnieku" vidū, gluži otrādi, sastopami ārkārtīgi sīkstas, alkatīgas un arī drosmīgas dabas ļaudis. Bet, tāpat kā mēdz būt cilvēki, kam pat vieglas saslimšanas gadījumā strauji ceļas temperatūra, arī ļaudis, kurus mēs nosaucam par "pašnāvniekiem", būdami vienmēr loti jūtīgi un viegli iespaidojami, vismazākajā satricinājumā sliecas neatlaidīgi nodoties domām par pašnāvību. Ja mums būtu zinātne, kurai pietiktu drosmes un atbildības sajūtas, lai pētītu cilvēku, nevis dzīvības procesu mehānismus, ja mušu rīcībā būtu kaut kas līdzīgs antropoloģijai, psiholoģijai, šie fakti būtu arī katram zināmi.

Spriedumi, ko mēs nupat izteicām par pašnāvniekiem, saprotams, attiecas tikai uz ārpusi, tā ir psiholoģija, tātad fizikas sfēra. Raugoties metafiziski, viss ir citādi, top nesalīdzināmi skaidrāks, jo tādā skatījumā "pašnāvnieki" ir cilvēki, kurus apsēdusi vainas apziņa par savu nošķirtību, proti, dvēseles, kam dzīves mērķis šķiet ne vairs sevis izkopšana un pilnveide, bet pašlikvidācija — atgriešanās pie mātes, atgriešanās pie Dieva, atgriešanās Visumā. Šīs dabas cilvēku vidū daudzi ir pilnīgi nespējīgi jebkad patiešām izdarīt pašnāvību, tāpēc ka dziļi apzinās šāda soļa grēcīgumu. Mūsu uztverē viņi tomēr ir pašnāvnieki, tāpēc ka atpestījumu saskata nāvē, nevis dzīvē, tāpēc ka gatavi ziedoties, upurēt, izdzēst sevi un atgriezties sākotnē.

Tāpat kā jebkurš spēks var pārvērsties un zināmos apstākļos neizbēgami pārvēršas nespēkā, tāpat arī tipiskais pašnāvnieks šķietamā nespēkā, gluži pretēji, var rast balstu un spēku, turklāt rod to visai bieži. Tā tas ir arī ar Hariju, Stepes Vilku. Doma, ka jebkuru mirkli var doties nāvē, viņam, tāpat kā tūkstošiem viņam līdzīgo, bija ne vien jauneklīgi melanholiska iztēles rotaļa, bet arī mierinājums un balsts. Tiesa, viņam, tāpat ka visiem viņam līdzīgajiem, katrs satricinājums, katras sāpes, katra grūta situācija nekavējoties modināja vēlēšanos rast izeju nāvē. Taču pamazām viņš atvasināja no šīs noslieces tieši dzīvei noderīgu filozofiju. Apradums ar domu, ka papildu izeja vienmēr ir atvērta, stiprināja viņu, rosināja viņā ziņkāri izbaudīt sāpes un piemeklējumus, un, ja viņam klājās sevišķi grūti, viņš sirdīgā priekā, sava veida ļaunvēlīgā gandarījumā lāgiem nodomāja: "Man tomēr kārojas zināt, cik daudz cilvēks spēj izturēt. Ja mokas kļūs neciešamas, man tikai jāatver durvis, lai izspruktu." Daudzus pašnāvniekus šāda doma neparasti stiprina.

No otras puses, katram pašnāvniekam arī labi zināma pretošanās kārdinājumam spert šo soli. Kādā sirds nostūri katrs gluži labi apzinās, ka pašnāvība gan ir izeja, taču mazliet nožēlojama un nelikumīga avārijas izeja un ka būtībā cildenāk un skaistāk ir krist dzīves uzveiktam nekā iet bojā no paša rokas. Šī apziņa, šī netīrā sirdsapziņa, kuras cēlonis tāds pats kā, piemēram, tā saucamo paškairinātāju netīrajai sirdsapziņai, piespiež vairumu "pašnāvnieku" nemitīgi vērsties pret savu kārdinājumu. Viņi cīnās ar to, kā kleptomāns cīnās ar savu netikumu. Arī Stepes Vilkam šī cīņa bija labi zināma, un izcīnījis viņš to bija, pamīšus lietodams dažādus ieročus. Četrdesmit septiņu gadu vecumā viņam beidzot radās kāda laimīga un itin humoristiska ideja, kas bieži viņu izklaidēja. Viņš nosprieda, ka, sasniedzis piecdesmit gadu vecumu, varēs atļauties izdarīt pašnāvību. Šajā dienā, tā viņš vienojās pats ar sevi, viņam atkarībā no garastāvokļa būs tiesības izmantot vai neizmantot papildu izeju. Pagaidām lai notiek kas notikdams, lai viņš saslimst, top nabags, pieredz bēdas un postu — visam bija nolikts termiņš, augstākais, viss varēja turpināties tikai nedaudzus gadus, mēnešus, šīs nedaudzās dienas, kuru skaits kļuva arvien mazāks. Un tik tiešām viņš tagad daudz vieglāk panesa vienas otras nepatikšanas, kas agrāk mocītu viņu ilgāk un sāpīgāk, varbūt pat satriektu līdz sirds dziļumiem. Ja tā vai cita iemesla dēļ viņam klājās sevišķi slikti, ja dzīves tukšuma, atsvešinātības, mežonības sajūtai pievienojās vēl kādas īpašas sāpes vai zaudējumi, viņš varēja pateikt šim sāpēm: "Pagaidiet, vel divi gadi — un es tikšu ar jums galā!" Un tad viņš labpatikā iztēlojās, kā viņa piecdesmitās dzimšanas dienas rītā pienāks vēstules un apsveikumi, bet viņš, paļaudamies uz savu bārdas nazi, tikmēr atvadīsies no visām sāpēm un cieši aizvērs durvis. Tad nedz kaulus vairs lauzīs podagra, nedz māks grūtsirdība, nedz sāpēs galva vai kuņģis.

Mums atliek vēl izskaidrot Stepes Vilka fenomenu, proti, viņa savdabīgo attieksmi pret pilsonību, minot abu parādību pamatlikumības. Par izejas punktu, ja jau tas duras acīs pats, uzskatīsim šo viņa attieksmi pret visu "pilsonisko".

Pēc Stepes Vilka priekšstatiem, viņš mita pilnīgi ārpus pilsoniskās pasaules, tāpēc ka viņam nebija nedz ģimenes, nedz sociālās godkāres. Viņš jutās caurcaurēm kā vienpatnis — reizumis kā savādnieks un slimīgs vientuļnieks, reizumis arī kā neparasti apdāvināta personība ar ģēnija iezīmēm, kā indivīds, kas stāv augstu pāri vidusmēra dzīves šaurajām normām. Viņš apzināti nicināja buržuā un lepojās, ka nav pilsonis. Tomēr viņš vienā otrā ziņā dzīvoja visnotaļ kā birģeris — bija noguldījis naudu bankā un atbalstīja nabadzīgus tuviniekus; ģērbās viņš, tiesa, nevērīgi, taču pieklājīgi un neuzkrītoši, centās nenonākt sadursmē ar policiju, nodokļu pārvaldi un tām līdzīgām varām. Bez visa tā viņu turklāt pastāvīgi māca stipras, slēptas ilgas pēc sīkpilsoniskās pasaules, pēc klusām, cienīgām ģimenes mājiņām ar glīti koptiem dārziņiem, spodrām kāpņu telpām — visas šīs pieticīgās kārtības un godprātības atmosfēras. Viņam patika paša mazie netikumi un dīvainības, pilsoniskajā vidē viņš labprāt jutās kā svešinieks, īpatnis vai ģēnijs, taču nekad, tā sakot, nemitinājās un neuzturējās tajos dzīves nostūros, kur pilsonības vairs nav. Viņš nejutās brīvi nedz pārcilvēku varmācības gaisotnē, nedz noziedznieku vai beztiesīgo vidū, nekad viņš nepameta pilsonības pasauli, ar kuras paradumiem, normām un garu allaž palika saistīts — pat tad, ja šī saistība izpaudās pretstatījumā un dumpībā. Bez tam viņš bija uzaudzis sīkpilsoniskā vidē un saglabājis daudzus tās priekšstatus un šablonus. Teorētiski viņam it nekas nebija iebilstams pret prostitūciju, taču pats nespētu ņemt prostitūtu par pilnu un patiešam uzskatīt par sev līdzīgu. Politisku noziedznieku, revolucionāru vai garīgu pavedēju, ko boikotēja valsts un sabiedrība, viņš spēja mīlēt kā brāli, bet pret zagli, laupītāju, slepkavu sadistu nespētu izjust neko citu kā vienīgi mietpilsonisku žēlumu.

Tādējādi viena viņa satversmes un rīcības puse arvien atzina un apliecināja to, ko otra noliedza un apkaroja. Uzaudzis birģeriskas sakoptības vidē, stingru uzvedības normu un tikumu garā, viņš savā dvēselē allaž palika daļēji saistīts ar pilsoniskās pasaules kārtību — arī tad vēl, kad jau sen bija pāraudzis pilsonisko vidi un atmetis pilsonības ideālus un ticību.

Pats "birģeriskums" kā nezūdīga cilvēciska kategorija nav nekas cits kā izlīguma mēģinājums, kā tiekšanās pēc izlīdzinātas vidus pozīcijas starp neskaitāmajām cilvēka izturēšanās galējībām un pretmetu pāriem. Izraugoties vienu tādu pretmetu pāri, teiksim, svēto un izvirtuli, mūsu līdzība tūdaļ kļūs saprotama. Cilvēkam pavērta iespēja pilnīgi nodoties garīgajam, mēģināt tuvoties dievišķajam, svētā ideālam. Bet viņam ir arī pretējā iespēja viscaur nodoties dziņu dzīvei, kalpot jutekliskām vēlmēm un visiem spēkiem censties gūt tikai acumirkļa baudu. Viens ceļš ved uz svēto, gara mocekli, pašnoliegsmi Dievā. Otrs — uz izvirtuli, dziņu mocekli, pašnoliegsmi iznīcības vārdā. Birģeris tiecas iet trešo — remdenas mērenības vidusceļu. Nemūžam viņš neziedos sevi, nenodosies nedz ekstāzei, nedz askēzei, nekad nebūs moceklis, nekad nesamierināsies ar savu iznīcību — viņa ideāls, gluži otrādi, ir ne jau pašatdeve, bet pašsaglabāšanās, viņš netiecas nedz pēc svētuma, nedz pēc tā pretmeta, viss absolūtais viņam ir neciešams, viņš vēlas, tiesa gan, kalpot dievam, bet vienlaikus arī noreibai, vēlas gan būt tikumīgs, bet vienlaikus dzīvot puslīdz pārticīgi un ērti. Vārdu sakot, viņš cenšas iekārtoties vidū starp abām galējībām — mērenā un veselīgā joslā bez viesuļvētrām un negaisiem, un tas viņam arī izdodas, taču uz tās dzīves un jūtu intensitātes rēķina, ko sniedz vienīgi bezierunu galējībām ziedots mūžs. Intensīvi dzīvot var vienīgi uz sava "es" rēķina. Bet birģerim nekas nav dārgāks par savu "es" (tiesa, nepilnīgi attīstītu "es"). Uz intensitātes rēķina viņš tātad gūst sev pastāvību un drošību, Dieva apsēstības vietā iemanto sirdsapziņas mieru, baudas vietā — labsajūtu, brīvības vietā — ērtības, nāvējošas svēles vietā — tīkamu istabas temperatūru. Tāpēc birģeris pēc savas būtības ir radījums ar vāji attīstītu dzīvotdziņu, bailīgs, nobažījies par jebkuru sava "es" zudumu, viegli vadāms. Tāpēc viņš varas vietā licis vairākumu, varmācības vietā — likumu, bet personisko atbildību aizstājis ar balsošanas procedūru.

Skaidrs, ka šī vārgā un bailīgā būtne, lai cik lielā skaitā eksistētu, pastāvēt nevar, ka savu īpašību dēļ tai nevar būt cita kā vienīgi jēra loma pasaulē, kur brīvi klaiņo vilki. Tomēr mēs pārliecināmies, ka birģeris nekad neiet bojā un laiku pa laikam pat šķietami valda pār pasauli, lai arī, pie varas nākot stiprai personībai, uzreiz tiek piespiests pie sienas. Kā tas iespējams? Nedz viņa lielais bars, nedz tikums, nedz veselais saprāts, nedz organizētība, liekas, neglābtu viņu no bojāejas. Tam, kura dzīvības spēki no sākta gala tik vārgi, nekas visā pasaulē nelīdzēs izdzīvot. Un tomēr pilsonība ir dzīva, tā ir stipra un pieņemas spēkā... Kāpēc?

Atbilde ir vienkārša: pateicoties stepes vilkiem. Tik tiešām, pilsonībai vitalitāti nodrošina ne jau tās normālie pārstāvji, bet gan bezgala daudzie autsaideri, kurus tā savu izplūdušo un manipulējamo ideālu dēļ viegli piesaista sev. Pilsonība mūždien ietver daudzus stiprus un nepakļāvīgus raksturus. Mūsu Stepes Vilks Harijs tam ir tipisks piemērs. Lai arī personības attīstībā tālu pārsniedzis birģerim aizsniedzamo robežu, iepazinis tiklab meditācijas svētlaimi, kā arī naida un sevis lemšanas drūmos priekus, lai arī nicina likumu, tikumus un veselo saprātu, viņš tik un tā ir pilsonības gūsteknis un izsprukt no gūsta nespēj. Gluži tāpat ap īstenās pilsonības kodolu grupējas plaši cilvēces slāni, daudzi tūkstoši mūžu un prātu, katrs atsevišķi gan pāraudzis pilsonību un nobriedis dzīvei bez aizspriedumiem, taču, saistīts ar pilsonību infantilām jūtām, manāmi sirgdams ar tai raksturīgo vitalitātes zudumu, tomēr paliek tai piederīgs, kaut kādā ziņā padots, piesaistīts un pakalpīgs. Jo pilsonības princips ir: kas nav pret mani, tas ir ar mani, — tātad tieši pretējs dižu cilvēku principiem.

 

No vācu valodas tulkojuši Ģirts Bļodnieks un Alīda Bļodniece.

Hermanis Hese

Burvja Bērnība. Hermaņa Heses autobiogrāfijaMani ir audzinājuši ne tikai vecāki un skolotāji, bet arī augstāki, slepeni un noslēpumaini gari, pie kuriem piederēja pat Pāns1, tikai mūsmājās viņš atradā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!