Komentārs
10.12.2015

Stāsts par Laimdotu

Komentē
0
Saglabā

Demisionējušajai valdības vadītājai izteiktie pārmetumi vairāk attiecas nevis konkrēto cilvēku, bet uz Latvijas politikas un varas struktūras īpatnībām.

Šķiet, biežāk izteiktā un saturiski būtiskākā Straujumas kritika lakoniskā formā skan: tūļāšanās ar lēmumu pieņemšanu, skaidra viedokļa neesamība. Saudzīgāka versija: pārliecīga koncentrēšanās uz kompromisa sasniegšanu, kam, ņemot vērā to, ka dažkārt šāds kompromiss nav iespējams, bijušas nelāgas sekas.

Manā rīcībā nav "instrumenta" izlēmīguma līmeņa mērīšanai Straujumas raksturā. Savukārt valdības sēžu (to atklāto daļu) regulāra vērošana uzrāda papildu faktorus, kas valdības darbu apgrūtinājuši.

Piemēram, itin bieži valdības vadītāja sēdes ietvaros atzīst, ka konkrētā jautājuma skatīšana atliekama, jo tā t.s. koalīcijas padomē uzstājis kāds no partneriem. Citiem vārdiem sakot, Latvijā izveidojusies situācija – ačgārna vai pamatota, tas jau ir cits jautājums –, ka jebkurai izpildvarai (Ministru kabinetam) jārēķinās ar konstrukciju "koalīcijas padome", turklāt pēdējā kāda jautājuma risināšanu var reāli bremzēt, pati paliekot no publikas optikas viedokļa aizkulisēs (attiecīgi nesodīta).

Valdības sēdēs arī novērojams, ka ir problēmas ar horizontālajām un vertikālajām saitēm lēmumu izstrādē vai nu starp dažādām ministrijām, vai ministrijām un t.s. sociālajiem partneriem. Respektīvi,  šīs struktūras, atvainojos par izteicienu, stiepj uz MK sēdi savas īpašās pozīcijas un domstarpības, faktiski uzspiežot kabinetam augstākā soģa funkciju. Kuras pildīšana (vai vismaz mēģinājums to darīt) savukārt objektīvi prasa laiku. Negribētu apgalvot, ka runa ir par apzinātu vēlmi "pārlikt" atbildību uz ministriem, tomēr nenoliedzami bieži ir epizodes, kad valsts pārvalde un iesaistītās nevalstiskās organizācijas nevis savstarpēji vienojas, bet gan apelē pie valdības, precīzāk, valdības vadītājas. Neņemos spriest par iemesliem, kāpēc izpildvaras augstākais līmenis ir spiests tērēt stundām laika, lai nodarbotos ar "saprecizēšanu" (ir gan vārdiņš...), kurai būtu jānotiek zemākos līmeņos, tomēr problēma ir.

Rezumējot: ļoti iespējams, ka demisionējušajai premjerei ir bijis raksturīgs pārāk pielaidīgs, izvairīgs darba stils, tomēr jāņem vērā arī tas, ka Ministru kabinets kā struktūra ne tuvu nav tik ietekmīga, kā bieži liekas. Gadu laikā varas atzari ir sakuplojuši, brīžiem negaidītos savijumos, un katram no tiem ir savas ambīcijas un komforta līmeņa izpratne.

Vēl Straujumai tiek pārmests (vai minēts vismaz kā skaidrojums viņas neveiksmēm) tas, ka viņai esot pietrūcis "politiskas pieredzes", ka viņa strādājusi "kā ierēdnis". Tēze netieši saka, ka tātad ir kvalitatīvas atšķirības starp "ierēdņu" un "politiķu" domāšanas veidu. Ja mēs šo apgalvojumu kā darba versiju pieņemam, rodas jautājums, kā šīs atšķirības izpaužas.

Versija, kas "uzprasās" pirmā, – politiķiem atšķirībā no ierēdņiem ir vairāk jādomā par savu PR, vai lēmums ir "pārdodams" vēlētājiem. Tas tā varētu būt, tomēr tas arī zināmā mērā iedragā tēzi par Straujumas "ierēdnieciskumu" kā trūkumu. Jo, būsim godīgi, ne vienmēr atskatīšanās uz "vēlētājiem" veicina ilgtermiņā nepieciešamu lēmumu pieņemšanu.

Vēl politiķiem – atšķirībā no konkrētai iestādei "piestiprinātiem" ierēdņiem – objektīvi ir plašāks fokuss kompromisu meklēšanā, ko nedaudz rupji varētu arī saukt par lielāku elastību "dīlošanā". "Jūs mums piekāpjaties jautājumā x, mēs jums neliksim šķēršļus jautājumā y." Šāda fokusa trūkums Straujumai tiešām varētu piemist un tiešām varētu būt bijis traucēklis. Un, iespējams, problēma bijusi arī pašas Straujumas nevēlēšanās šādu fokusu vispār nodrošināt. Proti, atjaunotās LR politiskā vēsture liecina, ka visbiežāk šo politisko "dīlošanu" nodrošina premjera birojs, savukārt premjere, šķiet, uzskatījusi par svarīgāku strādāt ar pašai mentāli komfortablākiem cilvēkiem, kuri tā vai citādi arī sakņojas profesionālajā ierēdniecībā. Tas nav nedz "labi", nedz "slikti", bet sekas tam ir bijušas.

Tātad mēs varam līdz aizsmakumam strīdēties par to, kurš šajā valstī diriģē parādi – ierēdniecība vai politiķi –, tomēr nošķīrums kā tāds ir attīstījies pamatīgs.

Šāda plaisa pastāv arī citās demokrātijās, un, iespējams, valsts funkcionēšanai zināma distance starp ierēdniecību un politiķiem nemaz nenāk par ļaunu (piemēram, kad britu birokrāti publiski iebilst politisko vadītāju plāniem – pat ja birokrātiem nav taisnība, tas vismaz bagātina argumentu un pretargumentu ekosistēmu).

Tādēļ Straujumas un viņas kabineta gadījumā interesantāks ir cits nošķīrums – it īpaši tad, ja atceramies Latvijas politiskās elites slāņa pašsaprotamo plānumu. Proti, plaisa starp partijas cilvēkiem valdībā un ārpus tās (t.i., ne tikai parlamenta frakcijā, bet arī valdē u.c. formātos).

Tātad ar demisionējušo valdību notikušais (jāpiemin, ka zināma rīvēšanās bija pamanāma pat "zaļzemniekos" – piemēram, starp savienību pārstāvošo ekonomikas ministri un frakciju) ir interesanta liecība par problēmām Latvijas politiskajās partijās kā struktūrās. Teorētiski (un tā tiešām būtu pareizi) saikne būtu jānodrošina attiecīgo partiju parlamentārajiem sekretāriem un ģenerālsekretāriem. Praksē mēs redzam, ka šis modelis īsti nefunkcionē.

Dažreiz (piemēram, Straujumas partijas "Vienotība" ģenerālsekretāra Kampara gadījumā) cēlonis varētu būt tas, ka ģenerālsekretārs aizņemts ar attiecību regulēšanu starp dažādām grupām partijas iekšienē, bet tās nav grupas, kas aprakstāmas klasiskajā formulā "mūsu cilvēki valdībā – mūsu cilvēki parlamentā". Citos gadījumos partijas struktūrā savienojošo posmu arhitektūra vispār ir neloģiska. Piemēram, ja paveramies uz ZZS, žurnālisti viedokli prasa (tātad definē par autoritāti) frakcijas vadītājam Brigmanim, partiju sarunās savienību pārstāv Tavars, un vēl "ja nu kas" ir valdes priekšsēdētājs Krauze (par pilsoni Lembergu te nerunāsim, jo viņa vieta barības ķēdē ir īpaša...). Pieļauju, ka līdzīgas problēmas saiknes uzturēšanā starp partijas pārstāvjiem dažādos varas atzaros pastāv arī Nacionālajā apvienībā.

Rezumējot: Straujumas valdībai veltītajos vārdu plūdos politiķiem būtu vērts piebremzēt un pavērties, vai "bumba" tiešām ir tikai MK pusē. Jo – ja šajā tekstā uzstādītā diagnoze partijām kā organizācijām ir kaut daļēji korekta, problēmas turpināsies arī tad, kad Straujumu postenī nomainīs kāds cits.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!